Duhless
Kā var atklāt interneta plašumos, Sergejs Minajevs ir kļuvis par šīs sezonas krievu literatūras grāvēju un viņa debijas romāns "Духless" (lasīt - bezgarīgais) ir atzīts par kaut ko gandrīz vai iepriekš nepieredzētu.
Tā kā man, kā visiem labi zināms, nav dzīvē svarīgāku vadmotīvu kā būt stilīgam un aktuālam (ko palīdz sasniegt regulāra klubu apmeklēšana, kruti aksesuāri un narkotikas), es, protams, nevarēju atturēties no šīs grāmatas izlasīšanas.
Sergejs Minajevs stāsta par Maskavas un Svētās Pēterburgas augstāko aprindu naktsdzīvi. Viņa galvenais varonis, kura vārdu kaut kā nepiefiksēju, ir komercdirektors kaut kādas franču konservētu dārzeņu pārstāvniecībai Maskavā un kā jau šādu aprindu cilvēkam piederas, viņa dzīves pamatvērtības ir sekojošas (dilstošā secībā):
1) naktsklubi
2) alkohols
3) kokaīns
4) maukas (un maukveidīgas sievietes).
Der atzīmēt, ka piektais tradicionālais punkts - nauda - viņam ir salīdzinoši vienaldzīgs.
Būtībā lielāko romāna daļu viņš arī savas vērtības praktizē, lai gan patiesībā viņš nemaz nav tāds - viņš apzinās, ka viņa dzīve ir tukša un ka tāda tā (un vēl lielākā mērā) ir gandrīz visiem. Viņam vienlaicīgi viņa dzīves stils ir nepieciešams un pretīgs, taču viņš, protams, neko nedara lietas labā, tikai ieiet kārtējo reizi tualetē iešņaukt kādu devu.
Salīdzinot Minājeva attēloto pasaules izpratni ar to reālo pasauli, kurā dzīvoju es, nevar nesaskatīt, ka droši vien liela daļa tā, ko viņš raksta, ir faktos balstīta. (neiedziļināšos šī jautājuma iztirzāšanā šeit, jo neesmu gluži aptaurēts).
Tomēr pēc grāmatas izlasīšanas gribās uzdot jautājumu: so what? Un kāda tam visam ir doma? Jā, es saprotu, ka menedžeri tusē ar pērkamām sievietēm un šņauc kokaīnu. Es saprotu, ka tas patiesībā nemaz tik forši nav. Un ko tālāk? Vai tad "Privātajā dzīvē" nevar izlasīt to pašu?
Tagad mazliet par Minājeva rakstnieka dotībām. Lietot trīsstāvīgo leksiku viņš māk, par to šaubu nav (turklāt - atšķirībā no Peļevina - viņam tā nav nedz protesta forma, nedz izteiksmes līdzeklis, nedz vienkārši huligānisms; bet gan - kā man šķiet - nepieciešamība). Sižeta veidošanā viņš īpaši spēcīgs nav - romāna galvenais pagrieziena punkts ir skaidrs jau no gandrīz paša grāmatas sākuma - brīdī, kad varonis izlemj ieguldīt naudu kaut kāda paziņas jaunveidojamā naktsklubā, momentā ir skaidrs, ka sekos "metiens" - un es patiesībā neesmu no tiem cilvēkiem, kam ir pārākās spējas prognozēt, kas notiks tālāk. Vispār sajūta ir tāda, ka sižets grāmatai ir pielikts klāt tā kā pornofilmai - lai nebūtu tikai pliks (laba vārda izvēle!) sekss.
Es varētu raksturot Minājevu kā nihilistu - viņš izsmej dažādas sabiedrības grupas, nesaskatot nekādas vērtības nedz savās glaunajās aprindās, nedz vienkāršajos cilvēkos, nedz revolucionāros, nedz internetistos, izsmejot visus kā garīgi trūcīgus cilvēkus, kas tikai katrs savu tukšību piesedz citā veidā - viens ar Gucci somiņu, kamēr cits - ar sarunām par garīgumu.
Man personīgi šāds Minājevs vajadzīgs nav. Presi par sabiedrības krējumu es nelasu, naktsklubus neapmeklēju, par garīgumu nerunāju un (atšķirībā no Minājeva) grupas "Grateful Dead" nosaukumu pareizi uzrakstīt māku.
Tā kā man, kā visiem labi zināms, nav dzīvē svarīgāku vadmotīvu kā būt stilīgam un aktuālam (ko palīdz sasniegt regulāra klubu apmeklēšana, kruti aksesuāri un narkotikas), es, protams, nevarēju atturēties no šīs grāmatas izlasīšanas.
Sergejs Minajevs stāsta par Maskavas un Svētās Pēterburgas augstāko aprindu naktsdzīvi. Viņa galvenais varonis, kura vārdu kaut kā nepiefiksēju, ir komercdirektors kaut kādas franču konservētu dārzeņu pārstāvniecībai Maskavā un kā jau šādu aprindu cilvēkam piederas, viņa dzīves pamatvērtības ir sekojošas (dilstošā secībā):
1) naktsklubi
2) alkohols
3) kokaīns
4) maukas (un maukveidīgas sievietes).
Der atzīmēt, ka piektais tradicionālais punkts - nauda - viņam ir salīdzinoši vienaldzīgs.
Būtībā lielāko romāna daļu viņš arī savas vērtības praktizē, lai gan patiesībā viņš nemaz nav tāds - viņš apzinās, ka viņa dzīve ir tukša un ka tāda tā (un vēl lielākā mērā) ir gandrīz visiem. Viņam vienlaicīgi viņa dzīves stils ir nepieciešams un pretīgs, taču viņš, protams, neko nedara lietas labā, tikai ieiet kārtējo reizi tualetē iešņaukt kādu devu.
Salīdzinot Minājeva attēloto pasaules izpratni ar to reālo pasauli, kurā dzīvoju es, nevar nesaskatīt, ka droši vien liela daļa tā, ko viņš raksta, ir faktos balstīta. (neiedziļināšos šī jautājuma iztirzāšanā šeit, jo neesmu gluži aptaurēts).
Tomēr pēc grāmatas izlasīšanas gribās uzdot jautājumu: so what? Un kāda tam visam ir doma? Jā, es saprotu, ka menedžeri tusē ar pērkamām sievietēm un šņauc kokaīnu. Es saprotu, ka tas patiesībā nemaz tik forši nav. Un ko tālāk? Vai tad "Privātajā dzīvē" nevar izlasīt to pašu?
Tagad mazliet par Minājeva rakstnieka dotībām. Lietot trīsstāvīgo leksiku viņš māk, par to šaubu nav (turklāt - atšķirībā no Peļevina - viņam tā nav nedz protesta forma, nedz izteiksmes līdzeklis, nedz vienkārši huligānisms; bet gan - kā man šķiet - nepieciešamība). Sižeta veidošanā viņš īpaši spēcīgs nav - romāna galvenais pagrieziena punkts ir skaidrs jau no gandrīz paša grāmatas sākuma - brīdī, kad varonis izlemj ieguldīt naudu kaut kāda paziņas jaunveidojamā naktsklubā, momentā ir skaidrs, ka sekos "metiens" - un es patiesībā neesmu no tiem cilvēkiem, kam ir pārākās spējas prognozēt, kas notiks tālāk. Vispār sajūta ir tāda, ka sižets grāmatai ir pielikts klāt tā kā pornofilmai - lai nebūtu tikai pliks (laba vārda izvēle!) sekss.
Es varētu raksturot Minājevu kā nihilistu - viņš izsmej dažādas sabiedrības grupas, nesaskatot nekādas vērtības nedz savās glaunajās aprindās, nedz vienkāršajos cilvēkos, nedz revolucionāros, nedz internetistos, izsmejot visus kā garīgi trūcīgus cilvēkus, kas tikai katrs savu tukšību piesedz citā veidā - viens ar Gucci somiņu, kamēr cits - ar sarunām par garīgumu.
Man personīgi šāds Minājevs vajadzīgs nav. Presi par sabiedrības krējumu es nelasu, naktsklubus neapmeklēju, par garīgumu nerunāju un (atšķirībā no Minājeva) grupas "Grateful Dead" nosaukumu pareizi uzrakstīt māku.
2007-04-12
comments powered by Disqus