Kazhes pierakstu burtnīca

Klemenss Zecs ir austriešu rakstnieks, kuram 2021. gadā Georga Bīhnera prēmija, prestižākais literārais apbalvojums vācvalodīgajās zemēs. Izmantojot Gētes bibliotēkas lieliskās iespējas lasīt kvalitatīvu vācu literatūru, fiziski nedodoties uz bibliotēku, iepazinos ar viņa debijas romānu "Dēli un planētas". Diemžēl šajā situācijā biju palaidis garām vienu būtisku detaļu - ka autors ir austrietis. Nezinu, kālab man ir šāda problēma, bet lielākoties esmu novērojis, ka no visiem vācvalodīgajiem autoriem manī vismazāko interesi parasti raisa tieši austriešu literāti. Ir divi izņēmumi: Kafka un Šniclers, bet biežāk ar no šīs zemes nākušām grāmatām man tuvas attiecības neveidojas, un jāatzīst, ka Zecs atbilst manam personīgajam stereotipam, nevis to lauž.

Šo Ilmāra Šlāpina grāmatu ieraudzīju plauktā dzīvoklī, kurā aizvadījām Valmieras vasaras teātra festivālu. Lasāmā tur neko daudz nebija, tad nu ņēmu un izlasīju - lai zinātu.

Romāns Polaņskis ir klasisks piemērs kategorijai "pretrunīgs mākslinieks". Domājams, pat lielākie viņa kritiķi atzīst, ka viņš ir izcils režisors. "Rozmarijas mazulis", "Ķīniešu kvartāls" un "Pianists" ir tāda kino klasika, ka lielāku teju vai nevar iedomāties, un arī viņa mazāk ievērojamo darbu vidū ir daudz tā sauktās "kulta klasikas". Tikām Polaņskis kā cilvēks ir sarežģīts gadījums, un kopumā galīgi - ne tas simpātiskākais.

Kā būtu, ja Anglijas karaliene pēkšņi kļūtu par aktīvu lasītāju? Diez vai šis ir jautājums, kas ir nodarbinājis daudzus prātus, bet tieši šāda premisa ir populārā angļu aktiera un dramatura Alana Beneta īsromānam "The Uncommon Reader". Grāmatas nosaukums, lai arī izklausās vienkāršs, varētu būt pamatīgs izaicinājums latviska tulkojuma tapšanas gadījumā, jo "neparastā lasītāja" šajā gadījumā ir domāta kā pretnostatījums "commons" jeb aristokrātijai nepiederošajiem cilvēkiem, kam latviešu valodā droši vien pareizākais apzīmējums būtu "visi", ja vien par vietējiem aristokrātiem neuzskatīsi, piemēram, Lembergu dzimtu. Bet, protams, ne jau par Lembergiem ir šis stāsts.

Nevaru saprast, kā tas nākas, ka manā grāmatu plauktā atradās Milana Kunderas grāmata, kuru neesmu lasījis. Itin droši varu apgalvot, ka pats to iegādājos, turklāt vēl lietotu (savulaik itin regulāri pasūtīju grāmatas no abebooks, bet tagad biju pat aizmirsis par šāda resursa pastāvēšanu), un kaut kā būs sanācis, ka šis "Priekškars" būs izslīdējis cauri maniem lasīšanas plāniem, bet periodiskās grāmatu plaukta tīrīšanas ietvaros šī grāmata atradās, un radās jautājums - saglabāt to vai laist tālākā ceļā. Pirmām kārtām, protams, jāizlasa, tad būs skaidrāks.

Diezgan daudzus gadus es no Vogelfrei biju vairījies. Kāpec? Iespējams, manī kaut kur dzīvoja sajūta, ka šī ir viena no tām latviešu filmām, kuras pārmērīgi cenšas būt gudras, lai tās būtu arī skatāmas. Ja kas - joprojām neesmu ticis vaļā no pārliecības, ka Viesturs Kairišs un Laila Pakalniņa nudien ar šādu kaiti sirgst, taču Vogelfrei ar to nav vispār nekāda sakara.

Beidzot pēc zināma pārtraukuma maģiskā "500 filmu" grāmata mums piedāvāja kādu patiešām saistošu filmu - tādu, kas šķita interesanta apraksta ziņā, bija kritikas labi novērtēta un arī nesagādāja vilšanos skatīšanās procesā. Nē, patiesībā jau arī "Lovelace" nebija gluži slikta filma, bet galīgi ne tāda kalibra kino, ko būtu vērts atcerēties.

Abela Feraras filma "Go Go Tales" spēj paveikt gluži vai neiespējamo - tā ir filma par striptīzklubu, kuru skatoties tu vari iemigt un gaidi, kaut ātrāk pienāktu tās beigas. Reja Rūbija "Paradīze" jau gadiem ilgi nes tikai zaudējumus, kam viens no galvenajiem iemesliem ir tās īpašnieka aizraušanās ar spēlēšanu loterijā, kur viņš cer izvilkt lielo laimestu (uzņēmējs, kurš ko tādu var uzskatīt par "stratēģiju" jau pēc definīcijas ir lemts neveiksmei). Šobrīd viņš ir parādos gan nama, kurā atrodas klubs, īpašniecei, gan meitenēm dejotājām, un viss izskatās itin bēdīgi, taču nē - Rejam beidzot ir uzsmaidījusi laime loterijā, ja vien viņam izdotos atrast, kur viņš ir licis laimīgo biļeti.

Tas bija pirms gandrīz desmit gadiem, kad pie Normja skatījos filmu The Zodiac, sākotnēji domājot, ka tā ir jaunā Deivida Finčera lente ar Džeku Gilenhālu un Robertu Dauniju jaunāko un tikai pamazām saprotot, ka esam piečakarēti un skatāmies kaut kādu apšaubāmu kreisās studijas lenti un nevis "Seven" un "Fight Club" režisora jaunāko darbu. Filma toreiz izrādījās diezgan švaka, kas gan galīgi nebija pārsteidzoši, un tā nu sanāca, ka "īsto" filmu par Zodiaka slepkavu es noskatījos tikai tagad.

Hofštatera "Gēdelis, Ešers, Bahs" manā grāmatu plauktā ir viena no visgodātākajām grāmatām, tāpēc "Es esmu dīvaina cilpa" manā pastkastē pienāca kā ļoti gaidīts sūtījums. Kā nekā šī ir otra populārākā un augstāk novērtētākā Hofštatera grāmata, un savā ziņā - GEB turpinājums. Tiesa, šoreiz Hofštaters principā mazliet vairāk attālinājies no precīzajām zinātnēm un pievērsies pārdomām par to, kas īsti ir esība un apziņa.

Haruki Murakami diezgan droši ir uzskatāms par vienu no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Tiesa, kaut kā ir sanācis, ka vēl neesmu izlasījis "Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage", bet gan jau līdz gada beigām paspēšu šo izlabot. Un vairums viņa grāmatu manī raisījušas lielāku vai mazāku sajūsmu. Līdz šim gan ļoti maz zināju par to, kāds cilvēks slēpjas aiz mūsdienu populārākā japāņu autora vārda. Un "Par ko es runāju, runādams par skriešanu" ir, cik var saprast, līdz šim brīdim personīgākā Murakami grāmata, tāda, kas ļauj mazliet ieskatīties arī viņa dzīves aizkulisēs.

Daudzus gadu desmitus pēc tam, kad brašais kareivis Ivans Čonkins pirmo reizi tika nogādāts ciematā Krasnoje, sāgas par Čonkinu radītājs Vladimirs Voinovičs atgriezās pie saviem seno dienu personāžiem, lai reizi par visām reizēm pieliktu punktu Čonkinam, Ņurai un Josifam V. Staļinam.

Tomu Smitu iekš Bandcamp uzgāju, meklējot kaut ko, kas līdzinātos Tomam Veitsam. Protams, ka šī ieraksta lielākā līdzība ar Veitsu slēpjas tā izpildītāja vārdā un nosaukuma pēdējā daļā. Jo tā nu galīgi nav, ka Toms Smits būtu Veitsa līdzinieks. Taču albums patiesībā nemaz nav slikts.

1984.gads Padomju Savienībā. Tas nav gluži Orvela 1984.gada kvalitātē, jo iztrūkst pietiekami kvalitatīvs Lielais Brālis, bet diži dzīvespriecīgāks tas gan nav. Rit bezjēdzīgais karš Afganistānā, un dzīve pašā Savienībā nav diži sakarīgāka.

Es pamanījos palaist garām to apstākli, ka "Ween" ir pārstājuši eksistēt un ka līdz ar to "La Cucaracha" vismaz uz šo brīdi ir grupas pēdējais ieraksts. Kaut kāda mērā tas ir skumji - šis ansamblis tomēr vienmēr izcēlās ar ļoti radošu un daudzveidīgu pieeju un te pēkšņi izrādās, ka tā vairs nav.

Gabriela ir izskatīga jauna sieviete. Viņa strādā televīzijā par laika ziņu diktori, un vienā dienā viņā ieskatās divi ļoti atšķirīgi vīrieši. Šarls San Denī ir slavens rakstnieks, kurš ir laimīgi precējies, taču vienlaikus nespēj izdzīvot bez kādām dēkām ārpus laulības. Un viņš ir kādus desmit gadus vecāks nekā Garbielas mamma. Tikām Pols ir jauns, izskatīgs un bagāts, un tikai nedaudz garīgi nepieskaitāms.

Pirms nedaudzām stundām vēl sajūsminājos par skaisto romantisko dziesmu no "Kilimandžaro sniegiem" un tagad klausos grupu "Barto". Vai kaut kas pēkšņi būtu noticis? Nē, kālab gan?

Atkal jau guvu kārtējo apliecinājumu tam, ka neviens fantasts nespēj radošumā pārspēt realitāti. Tādi cilvēki kā šīs filmas varoņi mākslas filmā šķistu pārāk neticami un samāksloti, bet dokumentālajā kino tu redzi - viss ir iespējams.

Pirms sava sestā studijas ieraksta tapšanas "Reel Big Fish" tika patriekti no lielās ierakstu kompānijas, kuras paspārnē viņi bija kādu laiku dzīvojuši, un atkal kļuva par gandrīz brīviem putniem. Un par spīti tam, ka termins "putna brīvs" parasti ar labu nesaistās, šāda stila grupām kā "Riktīgi liela zivs" šādā stāvoklī dzīvojas labāk.

Šķiet, ka norvēģi ir viena psiha tauta - valstī, kuras galvenais vēsturiskais varonis ir Tūrs Heijerdāls (vai alternatīvi - Roalds Amundsens), gandrīz katrs otrais pusi savas dzīves pavada, klaiņojot pa akmeņiem. Vismaz šāds iespaids man tagad ir radies. Ar šo filmu mēs iepazināmies, kad braucām ar prāmi no Tallinas uz Helsinkiem, kur ieraudzījām, kā viens čalis dodas pārgājienā ar suni pa ziemu kaut kur tālos ziemeļos. Uz prāmja gan filma tika rādīta bez skaņas ar subtitriem somu valodā, bet mums radās vēlme noskaidrot - kas tur īsti bija par lietu.

Šī filma ir lielisks pierādījums tam, ka kino kvalitāte nav atkarīga tikai no filmas izgatavošanā izmantoto līdzekļu daudzuma. Par divsimt tūkstošiem dolāru uzņemtais "Cilvēks no Zemes" diezgan pārliecinoši pārspēj citus zinātniskās fantastikas veikumus, kuri uzņemti par desmitiem miljonu dolāru. Un kāpēc - tāpēc, ka šai filmai ir teju perfekts scenārijs, lieliskas idejas un saprātīgi pielietotas esošās iespējas.

"Kaiser Chiefs" otrais studijas ieraksts bija tuvu tam, lai grupu padarītu populāru ne tikai Britu salās un Eiropā, bet arī otrpus lielajam slapjumam - iekš tām ASV. Ieraksta vadošais singls "Ruby" līdzās 1.vietai Lielbritānijā sasniedza 14.vietu ASV Billboard topā (jāpiemin, ka ASV singlu čārtos tik augstu, piemēram, "Muse" nekad nav bijuši). Tomēr kopumā, manuprāt, šis ieraksts nav sava priekšgājēja kvalitātē. Kaut vai tāpēc vien, ka "Ruby" par spīti saviem grandiozajiem panākumiem ir visai viduvēja dziesma, kuru kaut cik izvelk tikai tās lipīgais piedziedājums, un vispār jāatzīst, ka "Kaiser Chiefs" nav sevišķi daudzveidīga grupa, un tās repertuārs lielā mērā ir klišejisks un standartizēts. Tas gan, protams, nekādi neietekmē to apstākli, ka vēlos viņus klātienē redzēt Rīgā gaidāmajā koncertā. Un tomēr - "Yours Truly, Angry Mob" ir visai garlaicīgs ieraksts, kurā manā izpratnē kaut cik interesanta ir varbūt dziesma "Angry Mob" un kuru diezgan labi rakstuo tajā atrodamais skaņdarbs "Everything is average nowadays", jo šis ieraksts patiešām ir visai viduvējs - tāda nedaudz svaigāka variācija par "Supergrass" tematiku, bet nekā šausmīgi atmiņā paliekoša, nekā izcila, nekā unikāla. (šajā gadījumā man, šķiet, neizdosies sekot Zen principam, ka viss jāvērtē ar iesācēja acīm, jo es pie labākās gribas nespēju teikt, ka katra Kaiser Chiefs dziesma pati par sevi ir unikāla un īpaša).

Kad esi dienu un nakti pārpūlējies, cīnoties ar dažādiem programmēšanas pasākumiem, kas gan var būt labāka atslodze kā viegls un asprātīgs britu komēdijseriāls? Un viens no pēdējo gadu veiksmīgākajiem BBC sitkomiem "Gavin and Stacey" lieliski atbilst šiem kritērijiem.

Lai arī "Super Taranta!" ir viens feins ieraksts, kaut kā man neizdodas sevi pārliecināt, ka tas būtu "Gogol Bordello" šikākais veikums. Vai nu grupas mūzika pamazām sāk kļūt pārāk formulaiska, vai arī esmu vienkārši atēdies šīs grupas mūzikas, bet man šķiet, ka "Super Taranta" ļoti maz ko pienes klāt grupas daiļradē tādu, kā iepriekš tajā nebija. Vienlaikus šajā ierakstā atrodama viena no izcilākajām Hutz un kompānijas dziesmām - "Super Theory of Super Everything", kuras pirmais pants ir teju episkākās rindas, ko man ir nācies mūzikā dzirdēt:

Puertoriko patiesībā, protams, nav valsts, bet gan ASV piederoša nevienā štatā neietilpstoša teritorija, līdz ar to ir vietā jautājums, vai to varu ņemt un apskatīt kā atsevišķu valsti kino ceļojuma projektā. No otras puses - vai maz pasaulē ir valstu, kas faktiski ir ASV ārējas teritorijas un vai es vienā no tādām nedzīvoju? (varbūt arī nedzīvoju, iepriekšējais teikums iekļauts aprakstā galvenokārt tāpēc, lai tā saturs būtu diskutablāks. anal cunt!!!). Nopietnāks arguments par labu Puertoriko izdalīšanai ir tāds, ka Wikipedia šo teritoriju izdala kā patstāvīgu vienību un ja es varu Honkongu un Makao par tādām uzskatīt, kāpēc tad lai es diskriminētu Puertoriko?

Sajā, pašā pirmajā "1000 jūdžu ekspedīcijā" daudz kas bija realizēts savādāk, nekā turpmākajos raidījumu ciklos, un salīdzinot to ar 2010.gada Krievijas ekspedīciju, var redzēt, cik daudz visi iesaistītie cilvēki ir mācījušies par to, kā pareizi pasniegt dokumentālu filmu ciklu.

"The All Together" noteikti nav viena no pēdējās desmitgades labākajām angļu filmām, un es pat necentīšos pierādīt pretējo. Skatījos to primāri tāpēc, ka Martins Frīmens man šķiet esam ļoti labs komēdiju aktieris. Otrkārt, tāpēc ka nesen bijām noskatījušies šai visai līdzīgo "High Heels and Low Lifes", kurā bija arī viens no šīs filmas varoņiem - Danny Dyer.

Gandrīz neticās, ka Jordānijā pirms "Captain Abu Raed" neviena mākslas filma nebija uzņemta vairāk nekā piecdesmit gadu garumā. Turklāt, kā var izlasīt Wikipedia, Jordānija no sava reģiona valstīm ir viena no demokrātiskākajām un atvērtākajām. Ja nu tu šo aprakstu esi atvēris, lai uzzinātu kādus faktus par Jordāniju, varu tev atklāt, ka tajā valda konstitucionāla monarhija, 80 cilvēku parlamentā ir atvēlēta 71 vieta musulmaņiem, 9 kristiešiem, un ir garantētas sešas vietas sievietēm. Jordānijā ir diezgan plaukstoša ekonomika, tā ir viena no divām šī apvidus valstīm, kurai ir diplomātiskas attiecības ar Izraēlu, un Jordānijā angļu valoda ir viena no oficiālajām valsts valodām.

Kad pie N. un N. bijām noskatījušies pirmo sēriju jaunajam amerikāņu seriālam "Outsourced", nedaudz palasīju par attiecīgā seriāla vēsturi un uzzināju, ka neilgi pirms tā ir bijis līdzīga satura angļu seriāls "Mumbai Calling". Izlēmu noskatīties, kāds tad tieši ir šis oriģinālais seriāls. Viens trūkums ir acīmredzams - "Mumbai Calling" Internetā ir pieejams diezgan skumjā kvalitātē - kā TV rip un nevis HD veidā kā augstākminētais "Outsourced". No otras puses, ne jau datu formāts nosaka to, vai seriāls ir labs vai slikts, bet gan tas, kāds ir tā saturs.

Šī filma diezgan droši ir nosaucama par Venecuēlas kino pēdējo gadu ambiciozāko un slavenāko produktu. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka šī filma varētu lepoties ar lielu starptautisku atpazīstamību, jo Venecuēla noteikti nav tā valsts, kuras kino aktualitātem sekotu miljardi cilvēku visapkārt zemeslodei. Arī man tā ir pirmā noskatitā šajā valsti tapusī filma.

Iespējams, pirmdienas rīts pulksten 6:20 nav pats labākais laiks, kad rakstīt filmas aprakstu. It īpaši, ja iepriekšējā vakarā līdz pusnaktij esi skatijies Pasaules kausa finālu, kurā holandieši tizlā stilā kārtējo reizi nekļuva par pasaules čempioniem. Un Spānija atkal ar vieniem gūtiem vārtiem tika pie uzvaras, vārtu guvumu trūkumu kompensējot ar sev tik ļoti raksturīgo teatrālo krišanu gar zemi pie katras mazākās izdevības. Plus vēl pa nakti nevaru teikt, ka būtu labi gulējis, jo karstums kļūst arvien neizturamāks. Kad tas beidzot atkāpsies? Atbilstoši meteo.lv uz nelielu karstuma atkāpšanos var cerēt vien šīs nedēļas beigās. Tātad vēl vismaz 5-6 dienas šī pretigā tveice pieturēsies. Kā šādos laika apstākļos es varēšu izturēt Positivus festivālu, pagaidām pat labāk nedomāt. Un vēl jo vairāk - kā es izturēšu pēc mazāk kā pusotras stundas sākošos darba nedēļu - ar sliktām gulēšanas iespējām jau minētā karstuma dēļ un baisu darāmā apjomu.

Man ir visai grūti izsekot savai loģikai, kālab izlēmu skatīties šo Jaunzēlandē tapušo filmu. Iespējams, uzgāju to, cauršķirstot pēdējo gadu Sundance festivāla dalībnieku sarakstu, man iepatikās filmas plakāts un - voila! - to noskatījos. Vai varbūt redzēju katls.be forumā pozitīvus izteikumus par to. Patiesībā nav jau svarīgi - ja noskatījos, tātad noskatījos.

Atļaušos šoreiz uzslavēt filmu, par kuru man droši vien vajadzētu snobiski saraukt degunu. Kaut kāda Austrālijas filma, kura bija absolūta izgāšanās gan kritiķu acīs, gan skatītāju vidū, neatpelnot savu budžetu un liekot daudziem apšaubīt Daniela Redklifa spējas jebkad kļūt par kaut ko vairāk kā tikai mūžīgo Hariju Poteru. Bet man filma patika.

Tas ir vienlaikus absurdi un likumsakarīgi, ka dienā, kad pēc 8 gadu pārtraukuma pirmo reizi iegriezos Svešvalodu bibliotēkā, es tur paņēmu Makjuēna romānu. Absurdi - tādēļ, ka šis ne tuvu nav viens no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Likumsakarīgi - tādēļ, ka esmu vairumu viņa grāmatu izlasījis, un man patīk pilnīguma sajūta. Kas gan bija ļoti negaidīti - ka "`Česilas pludmalē" izrādījās par vienu no labākajām grāmatām, ko esmu izlasījis visai ilgā laika posmā.

Par šo filmu vairums cilvēku sajūsminājās jau pirms diviem gadiem, bet man ilgi to noskatīties šķita neiespējami. Filma, kuras galvenajam varonim ir paralizēts viss, izņemot vienu aci, šķita nedaudz pārāk depresīva. Arī tagad to beidzot noskatījos galvenokārt tāpēc, ka nesen noskatījāmies "My left foot", kuras varonim bija paralizēts viss, izņemot kreiso kāju. Patiesībā jāatzīst, ka šādu filmu ir diezgan daudz - vēl bija "The sea inside", kuras varonis arī bija pilnībā paralizēts. Interesanti, vai ne, ka ka šādas filmas parasti arī izpelnās gan skatītāju, gan kritiķu mīlestību. Varbūt papētīt šo fenomenu dziļāk? Nā, laikam tā nedarīšu.

Šo filmu nekādi nevarēju saņemties skatīties jau kopš janvāra, un īsti nevaru saprast, kas tieši bija tas, kas man liedza to noskatīties. Līdz šim redzētās Denija Boila filmas man ir patikušas, galvenajā lomā šajā filmā ir Kilians Mērfijs - ļoti atpazīstams un atmiņā paliekošs aktieris, plus arī kritiķi par šo filmu izteikušies pietiekoši pozitiīvi. Bet manā skatāmo filmu sarakstā "Sunshine" visu laiku tika atbīdīta kaut kur tālāk. Visubeidzot aizvakar izrādījās, ka nevienas citas filmas, ko skatīties, man vienkārši nebija, līdz ar to beidzot pienāca laiks šai filmai.

Jāatzīst, ka vismaz kaut kāda interese noskatīties šo filmu man bija jau divu gadu garumā, kopš tai savu aci uzmeta Normunds. Izmantošu šo iespēju apsveikt Normundu, Noru un Oliveru ar to faktu, ka viņi tagad varēs ģeoslēpņot trijatā (kāds gan var būt labāks veids kā izteikt apsveikumu, izmantojot ierakstu tādā vietā, kur to diez vai adresāts izlasīs, bet varbūt to izlasīs kāds pilnīgi ar to nesaistīts cilvēks). Normundam, protams, šī filma varētu nozīmēt ko vairāk nekā man - kā cilvēkam, kurš ir bijis gan Indijā, gan Taizēm (tiesa, otrajā viņš noteikti vēl nebija pabijis, kad to skatījās), bet tas jau nenozīmē, ka es šo filmu skatīties nedrīkstētu.

"Sarkanā balona lidojums" ir viena no tipiskākajām filmām, ko es varētu pieskaitīt noskaņu kino, kas Francijā šķiet ir īpaši izplatīts. Proti, tā ir viena no tām filmām, kas tavā vēderā rada siltas un patīkamas sajūtas, lai arī tu saproti, ka šai filmai faktiski nav nekāda sižeta, tajā nekas īpašs nenotiek un tai apakšā nav arī nekādu fenomenālo domu. Taču ir filmas, kuras tev skatīties nav garlaicīgi pat tad, ja tajās nav nedz dinamikas, nedz skaidras struktūras, nedz pārsteidzošu pavērsienu, nedz uguņu pilnu dialogu, nedz pāri malām strāvojošas seksualitātes. Un šī konkrētā filma ir īpatnēja arī ar to, ka tā nav vienkārša franču noskaņu filma, bet gan franču noskaņu filma, kuru režisējis ķīniešu režisors un filmai par melnrakstu izmantojis piecdesmit gadus vecu citu franču filmu, kurā vispār nav dialogu un kurā gandrīz bez pārtraukumiem tiek rādīts mazs zēns un liels sarkans balons. Patiesībā šīs filmas iespaidā noskatījos arī oriģinālu - 1956.gada "The red balloon", un pat īsti nevaru pateikt, kura no šīm filmām ir labāka un kura sliktāka.

Nezinu, kur tieši, bet es biju dzirdējis, ka šī esot ļoti spēcīga filma. Labprāt uzzinātu, kas bija tas cilvēks, kura viedoklī biju ieklausījies, lai turpmāk zinātu, ka viņam labāk neticēt.

Reti gadās, ka kāda grāmata mani aizkustina līdz dvēseles dziļumiem, liek noraust asariņu un emocionāli šķiet tik saistoša, ka es nekad vairs nespēju aizmirst tās saturu. Tāpat diezgan reti gadās pretējais - ka es grāmatu nolieku līdz ar zemi, novērtēju to uz 2-3 ballēm un lamājos, lamājos, lamājos. Ar filmām ir cita lieta - tur man tomēr reizēm gadās noskatīties kādu nereāli jēlu komēdiju, kuras radīto riebuma sajūtu pēc tam ilgi cenšos atgaiņāt.

Šaubu nav - zviedri tiešām māk taisīt labas filmas. Ņemsim par piemēru šo Roja Andersona filmu. Līdz vakardienai nebiju pat dzirdējis par šādas filmas eksistenci un tāpat pilnīgi sveši man bija visi tajā iesaistītie cilvēki. Un ne tikai tāpēc, ka manas zināšanas par zviedru aktieriem aprobežojas ar Ingmara Bergmana iecienīto aktieru paaudzi. Bet arī tādēļ, ka šajā filmā nepiedalās neviens profesionāls aktieris.

Patiesībā es droši vien nedaudz blēdos, šo filmu pieskaitot pie Nigērijas kino, jo gan IMDb, gan Wikipedia tai par pamata valsti sauc Franciju, un tomēr - ja filma ir uzņemta Āfrikā, to uzņēmis nigeriešu režisors un tajā piedalās āfrikāņu (pamatā - Nigērijas) aktieri, bet francūži tikai piegādā naudu - man tā ir Nigērijas filma.

No mūsdienu latviešu literātiem Berelis man noteikti ir viens no labāk zināmajiem un nekas, ka neko daudz no viņa lasījis neesmu. Vēl stipri senos laikos iepazinu viņa stāstu "Bekets ir dzīvs", tad vēl "Latviešu literatūras vēsture" vairākkārt pārlasīta, plus pa reizei lasīts kāds viņa raksts "Karogā". Kā jau minēju - daudz tas nav, bet salīdzinoši ar citiem - pietiekami labi iepazīts rakstnieks. Tālab bija tikai loģiski, ka saņēmos izlasīt viņa pirmo romānu - "Ugunīgi vērši ar zelta ragiem". Nezinu, kādu vietu latviešu literatūras plauktā Berelis atvēlētu šim savam darbam, bet manā izpratnē tas būtu liekams kaut kur netālu no Marģera Zariņa "Viltotā Fausta" un (varbūt) kādiem Zigmunda Skujiņa darbiem. Vismaz šis tas no šādas postmodernisma pieejas šajā romānā ir. Un, protams, stipri uzkrītošas vienā no romāna paralēlajām sižeta līnijām ir līdzības ar Faulza "Kolekcionāru". Lai gan - īstenībā man tur gribētos atsaukties uz kaut ko citu, nevis Faulzu, bet nevaru mirklī atcerēties, kas tieši ir tas, ar ko līdzība jūtama. Citādi - romāns ir aizraujošs, lai gan varbūt ne visu laiku vienmērīgā līmenī, pilns ar pašironiju un "inside humoru", taču vienlaikus man tajā kaut kā pietrūkst. Iespējams - Berelis ir pārāk izglītots un zinošs, lai uzrakstītu patiešām izcilu grāmatu - zināšanas par literatūru šādos jautājumos reizēm var kļūt tieši par traucēkli un nevis pluss. Lai gan tas, protams, atkarīgs no situācijas un no izjūtas.

Reti, bet tomēr gadās, ka es no grāmatas gaidu daudz pat tad, ja tās autora vārds man ir svešāks par svešu. Māra Bērziņa stāstu kopums par Gūtenmorgenu bija tieši viens no šiem retajiem izņēmumiem. Un nekas, ka pret latviešu literatūru parasti izturos nievājoši. To, ka te kaut kam ir jābūt, man pavēstīja viens apstāklis - grāmatas noformējums. Proti, Māra Bišofa ilustrācijas. Tas man noteikti ir kritērijs - pirms dažiem (pāris?) gadiem biju uz Bišofa darbu izstādi, un jāsaka ir viens - šim vīram patiešām ir iekšā - ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu efektu. Ja kas - no Bišofa noteikti ir iespaidojies Briic - par kura grāmatu joprojām neesmu uzrakstījis savus iespaidus. Varbūt rītdien saņemšos, sestdien jau nu pilnīgi noteikti. Bet tur arī nebūtu par ko kaunēties - Bišofs ir pietiekoši ievērojama personība, lai līdzības ar viņu piesaukšana nebūtu saucama par trūkumu.

Pēc lieliskā "Koļas" nolēmu iepazīties ar Jana Sverāka daiļradi labāk un tālab noskatījos viņa jaunāko filmu "Vratne lahve" (angliskais nosaukums "Empties" - latviski laikam būtu "Taras pieņemšana"). Tajā Sveraks seko jau iepriekš par veiksmīgu atzītai un labi pārbaudītai receptei - atkal filmas scenārija autors un galvenās lomas atveidotājs ir Jana tēvs Zdeneks, atkal Zdeneks Sveraks atveido ļoti tipisku čehu personāžu ar noslieci uz ārpuslaulības sakariem, un arī filmas morāle patiesībā ir diezgan līdzīga tai, ko deva "Koļa".

Lai nu kam, bet spāņiem nevajadzētu žēloties, ka viņu kinoindustrijai būtu pienākušas nebaltas dienas - šķiet, ka no visām Eiropas valstīm tieši dzeltensarkanajā zemē ražotās filmas izpelnījušās vislielāko popularitāti ārpus savas valsts robežām. Ievērojamu režisoru vien viņiem ir vesela virkne. Un līdz ar to no "Caotica Ana", kas arī Latvijā tika pie uzmanības uz lielā ekrāna kinoteātrī "Rīga", es gaidīju pietiekami daudz.

I`m writing this description in English for just one simple reason - I noticed that my profile on the MacBook doesn`t have Latvian keyboard added and I`m currently too lazy to do any changes on the computer, so I decided to write in a language that is already supported. Anyway - how many people could be interested in a pseudo-review of a film like this? Not too many, I presume.

"New Europe" ir Maikla Peilina dienasgrāmatas veida piezīmes no viņa ceļojuma pa Centrāl- un Austrumeiropu, kuram sekot varēja arī BBC raidījumu ciklā "Michael Palin`s New Europe" (ko es arī darīju). Šo grāmatu patiesībā nav nepieciešams pirkt - to, gluži tāpat kā visu iepriekšējo Peilina ceļojumu aprakstus, pilnīgi bez maksas var lasīt Peilina oficiālajā mājaslapā palinstravels.co.uk. Turklāt interneta versijā ir pieejams (lai arī nelielā izmērā un izšķiršanā) daudz vairāk Bazila Pao fotogrāfiju, kas dokumentēja ceļojumu (grāmatā to ir kādas 20-30, bet internetā teju vai 500 - noteikti iesaku tām uzmest aci). Tad var jautāt? Kāpēc es tomēr nopirku grāmatu? Lai pastilotu? Patiesībā es to izdarīju tāda paša iemesla dēļ, kāda reizēm (ne jau regulāri, bet tomēr) iegādājos arī legālus audio ierakstus - lai izrādītu cieņu pret to autoriem. "Pirātisms" un "autortiesības" man ir drīzāk tukšas skaņas, un man nav arī svarīga "fiziskā priekšmeta" sajūta - bukletiņš, cietie vāki vai vēl kas tur. Bet atzīt, ka kaut ko es atzīstu par vērtīgu esam, tā jau ir pilnīgi cita lieta.

Romantiskā komēdija "Dedication" sava žanra ietvaros var lepoties ar virkni asprātīgu gājienu un par spīti diezgan negatīvajai attieksmei, ko tā saņēma no kritikas puses, tā nav slikta filma. Bet vienlaikus tā būtu varējusi būt daudz labāka filma. Filmas sākumā mēs iepazīstamies ar Henriju Rotu un Artūru Plenku - diviem dažādām paaudzēm piederošiem vīriešiem, kuri ir ļoti labi draugi un kuri abi neizceļas ar pārmērīgi simpātiskiem raksturiem. Tā kā viņi abi ir diezgan draņķīgos finansiālos apstākļos, viņi izlemj radīt grāmatu bērniem, jo šajā literatūras novirzienā, kā zināms ir visvairāk naudas (vai arī nav - whatever). Kinoteātrī skatoties kādu porno filmu, viņiem rodas arī apgaismība par to, kas tad būs viņu grāmatas galvenais varonis - protams, ka tas būs bebrs, kuru nosauc par Mārtiju. Kāpēc bebrs - droši vien skaidrs. Grāmata izdodas patiešām veiksmīga, taču tad Rūdijs - vecākais no diviem vīriešiem - nomirst. Rots to diezgan smagi pārdzīvo, jo Rūdijs bija vienīgais cilvēks, ar kuru viņš kaut kā varēja sadzīvot - jo pats Rots ir viens sasodīti nejauks tipāžs, kuram nav ķeselē ilgi jāmeklē kāda riebīga frāze, ko izspert, lai izvestu savu sarunu biedru no pacietības. Un tad sākās romantiskā komēdija - stāstā iesaistās jaunā ilustratore Lūsija, kurai vajadzētu aizstāt Rūdiju grāmatas par Mārtiju turpinājumā - jo Rots grāmatai tikai rakstīja tekstus, kamēr ilustrācijas veidoja Rūdijs. Un tālākais ir diezgan paredzams, un lielā mērā filma zaudē savu sākotnējo šarmu. Nav jau brīnums - kamēr mirušo Rūdiju spēlēja lieliskais Toms Vilkinsons, Lūsija = Mendija Mūra. Ja tu pēkšņi nevari atcerēties, kādās filmās tu šo aktrisi būsi iepriekš redzējis, varu pieminēt divas svaigākās - "Licence to Wed" un "Because I Said So". Tīri informācijai - abas šīs filmas novērtēju zem 4.0 - un tas neko labu neliecina. Turklāt Mūra ir zināma arī kā dziedātāja (arīdzan - ne sevišķi laba), līdz ar to ir tikai dabiski, ka viņa arī šo filmu nedaudz uz leju novelk, un uz beigām filma kļūst diezgan klišejiska un tradicionāla. Bet tai tāpat ir pāris lielu plusu - pirmkārt, atraktīvā maniere, kādā tā tiek pasniegta. Tempu maiņas, nedaudz šīzīgi kadri un galvenais varonis, kas sarunājas ar savu mirušo draugu dažādās absurdās vietās un situācijās - tas viss kopumā dara "Dedication" par diezgan interesantu filmu, turklāt tai ir patiešām ļoti labs skaņu celiņš, par ko parūpējušies indīrokeri no "Deerhoof".

Šķiet, ka spāņiem un spāņvalodīgajiem ir diezgan raksturīga nosliece veidot drūmas fantastikas filmas ar šausmu elementiem, un "Laika noziegumi" ir viena no šādām filmām. Man personīgi šādas filmas patīk to noskaņas dēļ un šajā gadījumā mani nepavisam netraucēja filmas pārmērīgā paredzamība (jo sižetu uz priekšu tiešām bija diezgan viegli nojaust), taču lielisks bija viss tās pasniegšanas veids - vienas un tās pašas ainas mēs vairākkārt redzam no cita skatpunkta, atklājot vairāk informācija par vienu vai otru situāciju. Filma ir ļoti piezemēta un nerada baigās zinātniskās fantastikas filmas iespaidu - tāds vienkāršs stāsts par vīrieti, kurš apstākļu sakritības dēļ nonāk dažas stundas pagātnē un ir spiests darīt visu no sevis atkarīgo, lai atbrīvotos no liekajiem sevis eksemplāriem. Iespējams, ka šāds apraksts izskatās diezgan bezjēdzīgs un jāatzīst, ka šī filma nav konfekte acīm - tā ir brīžiem asiņaina, brīžiem brutāla un ne visu laiku pārmērīgi loģiska. Lai gan no otras puses ar loģiku tur varētu viss būt vairāk vai mazāk kārtībā - pieņemot, ka ja ir zināms, kas notiks 3. solī, varonim reāli nav brīvās gribas, kā rīkoties 2.solī, jo tikai šādā veidā var nodrošināt to, ka vispār viņš līdz šim 2.solim nokļūs. Labi, necentīšos tagad skaidrot, kā es saprotu šīs filmas pamatproblēmu, bet atzīmēšu, ka man filma patika. Tā varbūt nav gluži tāda līmeņa šedevrs kā "The Orphanage", bet cilvēkiem, kam kopumā patīk šāda stila filmas, noteikti rekomendēju arī "Timecrimes".

Pēc "Orangelove" noskatīšanās man bija diezgan grūti noformulēt savu attieksmi pret šo filmu vai pareizāk - to, kas tieši man tajā ne pārāk patika.

Beidzot tas ir noticis - esmu pievarējis Bernāra Verbēra pentaloģiju par pēcnāves dzīvi. Nekas, ka pēdējos pāris romānus lasīju ar pamatīgu piespiešanos. Domājams, ja mana pazīšanās ar šo autoru nebūtu sākusies ar "Eņģeļu impēriju" (par kuras izcilību gan es arī pēdējā laikā arvien vairāk šaubos, bet piesardzības labad to nepārlasīšu, lai nesanāk vilties), es nemūžam nebūtu veltījis savu laiku visiem pieciem šī cikla romāniem (plus vēl paķerot klāt "Pēdējo noslēpumu" un "Skudru" triloģiju). Patlaban, ja apskatās manus vērtējumus pirmajiem četriem romāniem, tas izskatās šādi: 7 - 9 - 7 - 5. Patiesībā nemaz ne tik slikti, taču, iespējams, objektīvāk būtu katram no šiem četriem romāniem pa vienam punktam noskaitīt nost, un tad jau sanāks pavisam skumja bilde.

No visiem mūsdienās dzīvojošajiem rakstniekiem Ēriks-Emanuēls Šmits manās acīs latiņu ir pacēlis visaugstāk, varbūt vienīgi Eko var viņam sastādīt konkurenci. To apliecina arī tas, ka no sešām līdz šim izlasītajām viņa grāmatām tikai viena izpelnījusies vērtējumu 8.0, kamēr pārējās - augstākus. Un par sevišķi labvēlīgu vērtētāju es sevi pilnīgi noteikti nenosauktu.

Beidzot tas brīdi pienāca, kad saņēmos noskatīties "Rīgas sargus", un nule kā varu izteikt savas kritiskās piezīmes par šo filmu.

Vispār jau es sevišķi neuzticētos tādam saitam kā movielens.org - ir jau zināmā mērā aizdomīgi, ka tas man rekomendēja noskatīties kaut kādu vācu-turku filmu par turku dzīvi mūsdienu Vācijā (un arī Turcijā). Es neesmu nekāds dižais vācu kino fans, un vēl jo vairāk es nefanoju par turkiem. Es varbūt neesmu gluži radikāls rasists, taču nosaukt mani par baisu šīs kultūras un tautas cienītāju laikam arī nevar. Es gan neaicinu uz vardarbību, neatbalstu vardarbību un neaicinu citus aicināt uz vardarbību vai atbalstīt to, bet tas nenozīmē, ka man ir jāmīl turki. Vai arī ja nozīmē, tad man par to ir dziļi nospļauties.

"The Orphanage" sakarā vieta ir divām diskusijas tēmām. Pirmā - vai šī ir Giljermo del Toro filma. Otrā - vai tā ir šausmu filma? Par pirmo man bija ilgāka debate ar N.R., kuras rezultātā nācu pie secinājuma - vairāk vai mazāk tā ir, lai gan vienlaikus tas ne obligāti nozīmē, ka tieši pateicoties "Pāna labirinta" režisora līdzdalībai šī filma ieguva sev raksturīgos vaibstus. Kas attiecas uz otro - jā, es to uzskatu par šausmu filmu. Kāpēc tā? Manā uztverē galvenais kritērijs, pēc kura noteikt, vai filma ir vai nav šausmu filma, ir tas, vai tev ir vai nav bail to skatīties - ja tu aizsedz acis ar džemperi vai salecies, izdzirdot kādu skaņu, es filmu nevaru neuzskatīt par šausmeni. Protams, iespējama tāda parādība kā neveiksmīga šausmu filma, kura gluži vienkārši nesasniedz savus mērķus. Taču par "The Orphanage" man vismaz šaubu nebija - tā ir šausmene. Ja tā tāda nebūtu, diez vai Liene lielu tās daļu skatītos caur spilvenu, Marina staigātu pa istabu, izvairoties no paskatīšanās uz ekrānu, bet es vairākas reizes salektos patiesās šausmās (nevaru sniegt detalizētu atskaiti par S.B. emocijām (izņemot epizodi ar sievieti un auto, uz kuru arī viņš reaģēja līdzīgi man), bet arī viņš nešķita gluži vienaldzīgs pret šīs filmas atmosfēru). Protams, neko daudz tiešu un atklātu šausmu šajā filmā nerāda - tā nav "slasher" kategorijas filma, kur tu redzi lielu daudzumu cilvēka iekšu un kur uzdarbojas maniakāli ļaundari. Nē, šeit viss notiek lielākoties daudz klusāk un piezemētāk. Māja, kurā kādreiz bijusi bāreņu patversme. Pazudis bērns, kas pēdējā laikā daudz laika pavadījis ar saviem iedomu draugiem. Dīvaina veca sieviete. Bērns ar maisu galvā. Šādas ir būtiskākās šīs filmas detaļas. Atmosfēra tiešām līdzīga kā "Pāna labirintā", lai gan zinātāji teic, ka esot daudz kopīga arī ar "Poltergeistu" un "The Others". Tā kā abas attiecīgās filmas neesmu redzējis, nevaru teikt. Bet varu gan teikt, ka Bayona un del Toro ar šo filmu ir radījuši patiešām kvalitatīvu šausmu stāstu, kuram ir lielisks nobeigums (ne bez pārsteiguma) un kas uz mani atstāja visai lielu iespaidu. Lai arī - es tiešām nedomāju tuvākajā laikā skatīties jebko līdzīgu šai filmai, jo vispār jau es neesmu nekāds horror cienītājs.

Šo filmu noskatīties man ieteica Movielens lapa, kas atbilstoši iepriekš redzēto filmu vērtējumiem nosaka, kādas vēl filmas cilvēkam varētu patikt. Pagaidām pēc vienas filmas spriest, protams, ir pāragri, taču savs pārsteiguma elements te patiešām bija. Proti, kādā nez veidā sistēmai bija iespējams noteikt, ka man patīk "The Clash", jo citādi diez vai filma par šīs grupas līderi varētu man šķist interesanta? Nekādas iespējas norādīt savu muzikālo gaumi man nekur iepriekš nebija, bet sanāk laikam, ka tur ir kaut kāda mistiska sakarība, kas nosaka, ka, piemēram, "The Hills Have Eyes" un "Princess Bride" cienītājiem patīk ABBA, bet veči, kas ir sajūsmā par "This is Spinal Tap" un "What`s Eating Gilbert Grape" noteikti interesējas par grupu "Laskovij maj". Kā lai arī nebūtu, es tātad tiku atpazīts kā The Clash cienītājs (kāds es patiešām esmu), un tālab varēju skatīties "The Future is Unwritten".

Ar šo es oficiāli paziņoju pasaulei: manam filmu projektam "apceļo pasauli ar filmām" pievienojusies jauna valsts - Taizeme. Es neesmu kā N.R. un Nora pats pabijis šajā valstī, taču tagad tajā vismaz nedaudz esmu ieskatījies caur kino prizmu. Filma, ko skatījos, saucas "The Love of Siam", un tā ir viena sasodīti gara filma (gandrīz trīs stundas) par tīņu homoseksualitātes problēmām. Jā, pilnā nopietnībā - tā ir filma par diviem pusaugu zēnu mīlestību. Viens no viņiem ir Mew. Otrs ir Tong. Abi šie puiši kādreiz mācījās vienā skolā un sadraudzējās, kad Tongs aizstāvēja sievišķīgo Mew no sliktajiem puišiem tualetē. Tong ģimenē ir problēmas kopš pazuda viņa vecākā māsa Tang (jā, vārdi viņiem ir nedaudz līdzīgi), turklāt nav zināms, vai ar viņu notika kaut kas slikts vai arī viņa vienkārši aizbēga no vecākiem. Tagad Tong tēvs slīgst depresijā un alkoholā. Tikām Mew savos padsmit gados ir baigākais superzvaigzne, kam ir sava grupa, kurā viņš raksta pats dziesmas un dzied un līdz ar to viņam ir daudz faņu. Taču Mew sirdī vieta ir tikai vienam cilvēkam - proti, Tong. Un tā tālāk. Iesaistās vēl daudz dažādu personāžu, rodas sarežģījumi, gejam ir būt grūti, ja tev ir mamma, kas pret to iebilst, un tālāk.

Šo filmu gājām kolektīvi skatīties kinoteātrī "Rīga". Nevar taču vienmēr uz kino iet uz plaša patēriņa kaku filmām, reizēm vajag izbaudīt arī patiesu kino mākslu, varbūt ne gluži "gruzonīgu", taču patiesu un sirsnīgu. Un kas gan var būt patiesāks un sirsnīgāks par angļu komēdiju? Vismaz šādi risinājās pārdomas manā galvā pirms izvēles iet uz šo filmu.

Šo filmu es biju domājis aiziet un noskatīties "Arsenālā", bet izrādījās, ka tās seansu laiki man bija pavisam neērti un rezultātā mēs to neredzējām. Kopumā gan varu teikt, ka šajā ziņā mums paveicās, jo diez vai es "Misteru Vientulību" būtu gribējis redzēt uz lielā ekrāna. Harmonijs Korins (nezinu, kā pareizi pierakstīt šo vārdu latviešu valodā), kā izrādās, ir "dziļā" indie režisors - proti, no tās alternatīvo kino veidotāju kategorijas, kuru darbi ir pārāk tāli no populārā kino attīstības tendencēm, lai varētu iekarot kaut puslīdz plašas auditorijas uzmanību. Ir "seklais" indie, tāds kā "Little Miss Sunshine", "Half Nelson", "Juno" (ne tādā ziņā sekls kā truls, bet tādā ziņā, ka ne pārāk norobežojies no mainstream filmām), un ir kaut kas tāds kā Korina daiļrade.

Ja nemaldos, es līdz šim nevienu "Cieto riekstu" redzējis nebiju. Un kāpēc lai būtu? Action filmas mani sevišķi nesaista un Brūss Viliss arī ne. Bet svētdienas atkāzu pasākumā izvēle bija vienkārša - "Batman Begins" pret "Die Hard 4". Pirmo biju redzējis, bet otro negribēju redzēt, līdz ar to izvēle tomēr krita uz otro (ne jau mans viedoklis, protams, bija noteicošais, šeit es runāju par savu balsi), un patiesībā izrādījās, ka bija ļoti pat ok.

"Rocket Science" ir viena no filmām, kas vienkārši perfekti atbilst kategorijai "indie" - zini, viena no tām nelielā budžeta filmām, kurās it kā nekas īpašs nenotiek, kurā visi personāži ir tādi nedaudz dīvaini un kuras humors balstās velns viņu sazin kur. Tās galvenais varonis Hels ir vienkāršs pusaugu puika, kas cieš no diezgan spēcīgām problēmām, kas saistītas ar viņa kautrīgumu, kura dēļ viņš runājot ļoti stipri stostās. Taču tad skolas spicākā debašu turnīru dalībniece Džinnija piedāvā Helam iestāties debašu pulciņā. Dabiskā reakcija būtu jautājums - kāpēc viņa tā dara? Vai tad nav skaidrs, ka Hels ir visperfektāk nepiemērotais puisis skolā, lai nodarbotos ar debatēm (ja jau viņš pat nekad nav spējīgs skolas ēdnīcā pateikt, ka viņš vēlas picu, un līdz ar to ir spiests vienmēr samierināties ar negaršīgu zivi)? Bet viņš tur iestājas un sāk cīnīties ar savu runas defektu (starp citu, tips, pie kura viņš iet uz nodarbībām, lai pārvarētu šīs savas problēmas, ir vienkārši ideāls).

"Čārlijs Bārtlets" ir kārtējā skolas tematikas komēdija par puisi, kas vienmēr visur ir bijis autsaiders, lai arī viņam netrūkst nedz prāta, nedz enerģijas, bet kurš vienā brīdī kļūst par savas skolas superzvaigzni.

"Haosa teorija" visvairāk ir īpatnēja ar savu līdzību citai nesen skatītai filmai - Definitely, Maybe. Kas tās vieno? Pirmkārt, abās galvenajā ir Raiens Reinoldss. Otrkārt, abās šajās filmās viņš visā filmas garumā atstāsta savas personīgās dzīves vēsturi. Treškārt, arī šajās vēsturēs ir diezgan daudz līdzību. Bet ir starp šīm filmām viena būtiska atšķirība - kamēr "Definitely Maybe" ir viena no gada labākajām romantiskajām komēdijām, tikām "Chaos Theory" tāda nav.

"Sniega cilvēka banda" ir viena no tām dīvainajām komēdijām, kuru sākumā tava reakcija ir - wtf! par ko te smieties un kas tas vispār ir par sviestu, bet kuras gaitā tu sāc pamazām saprast, ka filma ir ļoti pat smieklīga, lai arī ne gluži tādā ziņā, kā parasti pierasts komēdijai būt smieklīgai. Kaut kas līdzīgs "Napoleon Dynamite" un "The Clerks", proti, tāds nedaudz frīkains humors ar stipri neadekvātiem varoņiem un bieži - neadekvātām situācijām. Šīs filmas viens no galvenajiem plusiem ir tās nelineārajā sižeta pasniegšanas veidā, vienu un to pašu ainu prezentējot ar dažādiem centrālajiem personāžiem, tas tiek šeit īstenots patiešām veiksmīgi.

"Viņš bija kluss vīrs" ir stāsts par kādu vīrieti, kas būtu varējis kļūt par sērijveida slepkavu, nogalinot bariņu savu kolēģu, bet dīvainas sagadīšanās pēc kļuvis par kolektīva varoni, kura rīcībā nonāk nauda un sievietes un kuru vairs neviens neuzskata par muļķīgu neveiksminieku.

"Zobi" 2007.gada Sundance filmu festivālā kļuva par vienu no skandalozākajām filmām, un par to būtu lieki brīnīties. Filma, kuras galvenajai varonei ir vagīna ar zobiem, diez vai daudzus atstās vienaldzīgus. Jā, tu mani sadzirdēji pareizi - vagīna ar zobiem jeb vagina dentata. Kā izrādās, mīts par šādu no anatomiskā viedokļa pietiekami dīvainu parādību bijis pazīstams daudzām civilizācijām, un šīs filmas galvenā varone Dawn (nez, kā šo vārdu izrunāt latviešu valodā? Dona? Duona? Donna?) ir dzīvs šī mīta iemiesojums. Viņa pati gan līdz pat vēlīniem pusaudzes gadiem to neapjauš, jo ir iesaistījusies tajā lieliskajā organizācijā, kuru apjūsmo Diskonts - īstā mīlestība gaida. Jā, tie ir tie paši lieliskie gredzenu nēsātāji, kas svēti nosolījušies pirms stāšanās laulībā neiesaistīties nekādos dzimumsakaros vai tamlīdzīgās neķītrās nodarbēs. Dawn gadījumā, kā varētu secināt, abstinence nemaz nav tas sliktākais risinājums.

"Labā nakts" ir amerikāņu filma, kurā piedalās divi no pēdējo gadu (manā uztverē) saistošākajiem angļu "vienkāršā cilvēka" atveidotājiem - Martins Frīmens (Artūrs Dents no "Hitchhiker`s Guide to the Galaxy", Tims Kenterberijs no "The Office") un Saimons Pegs (no "Shaun of the Dead" un "Hot Fuzz"). Līdzās šiem klasiskajā izteiksmē ne pārāk seksapīlajiem vīriešiem šeit piedalās arī režisora māsa Gvineta Paltrova un Penelope Krusa, tāpat šeit piedalās arī divi kino vecmeistari - Maiks Gembons un Denijs de Vito.

Tātad tomēr Libānai izdevās kļūt par piecdesmito filmu manā pasaules kino projektā. Ar to arī apsveicu šo nebūt ne izcilo izmēru valsti.

"Nacionālo dārgumu" pirmā daļa, protams, nebija nekāds šedevrs, bet tas nepavisam nenozīmēja, ka manos plānos neietilptu tās turpinājuma skatīšanās. Vieglas piedzīvojumu filmas ar vēstures konspirāciju elementiem ir viens no labākajiem izklaides veidiem darba dienu vakariem un tikai loģiski, ka šo potenciālo izklaižu sarakstā vieta atradās arī jaunajai Džona Tērtelauba filmai.

"Viltotāji" ir viena no tām filmām, par kurām dod Oskarus, proti, filma par Holokaustu. Šķiet, ka nav otras tik pateicīgas tēmas, lai filma tiktu pie kādas zeltītās statuetes, turklāt der pieminēt, ka tas nebūt negarantē, ka šī filma saņems vēl jekbo, izņemot Oskaru. Tā arī "Viltotāji", kas gan tikuši atzīti par gada labāko filmu svešvalodā atbilstoši ASV Kinoakadēmijas viedoklim, šepat Eiropā ar grandioziem panākumiem lepoties nevar. Jā, filma tika nominēta Berlīnes kinofestivālā "Zelta lācim", bet tā to neieguva, turklāt nominantu sarakstā tomēr ir 22 vietas, kas nebūt nav maz. Arī Vācu kino balvās no septiņām nominācijām filma tika tikai pie vienas uzvaras (par labāko otrā plāna vīriešu lomu), tas arī viss. Bet Oskars, protams, kabatā.

"Taksidermija" ir droši vien vispretīgākā filma, ko man līdz šim ir nācies skatīties. Un te nevajadzētu brīnīties - taksidermija jau pati par sevi ir stipri pretīga tēma, bet šajā filmā tā vēl tiek papildināta ar vairākām citām ne mazāk atbaidošām tematikām. Cik saprotu, tas arī ir bijis viens no fimas veidotāju mērķiem - provocēt skatītāju uz vemšanu. Man gan jāatzīst, ka "Cloverfield" šajā ziņā uz mani iedarbojās spēcīgāk, lai arī tai filmai šāda mērķa nemaz nebija.

Kāpēc man patīk franču filmas? Tāpēc ka tās bieži ir ļoti labas, pat ja tās nav izreklamētas pa visu pasauli kā kaut kas grandiozs un sensacionāls. "Ensemble, c`est tout" ir viena no šādām filmām.

Ar "Kasandras sapni" Vudijs Alens radīja jau savu trešo pēc kārtas filmu Lielbritānijā. Ar ko viņam apnikusi dzimtā Amerika - nezinu, bet tas ir fakts, ka pēdējā laikā viņš pasācis filmēt eiropiešu filmas. Lai arī - ne viņš viens. Kā nekā Frenks Ozs "Death at a funeral" filmēja Eiropā ar britu aktieriem. Un aktierus Alens ir dabūjis gana labus - Jūenu Makgregoru, Kolinu Ferelu un Tomu Vilkinsonu, bet filmas skaņu celiņu veidojis pats Filips Glāss.Filma stāsta par diviem brāļiem - Īanu (Makgregors) un Teriju (Ferels), kuri abi ir iekūlušies mazliet finansiālās nepatikšanās un viņu rīcībā ir tikai viens "drošs" ceļš pie naudas un laimes. Žēl tikai, ka šis ceļš ir saistīts ar kāda vīra vārdā Mārtins Bērnss nogalināšanu. Šis Bērnss var panākt, ka Īana un Terija bagātais onkulis Harolds savas dienas beidz cietumā, bet Harolds to nevēlas un labprātāk atbalstītu savus māsas dēlus, ja tiem izdotos no Bērnsa atbrīvoties. Problēma ir vien tajā, ka nedz viens, nedz otrs nav rūdīti noziedznieki - viens palīdz savam tēvam restorāna vadīšanā, bet otrs ir automehāniķis. Līdz ar to sākotnēji viņiem ir diezgan grūti pieņemt šo piedāvājumu, bet beigās viņi piekrīt Bērnsu nogalināt un to patiešām veiksmīgi izdara. Problēma ir tikai tajā, ka Terijs šo notikumu pārmērīgi pārdzīvo un pamazām sāk nojūgties, satraucot ne vien brāli, bet arī onkuli, kurš atkal nejūtas drošs par savu ādu (vispār Vilkinsona atveidotais onkulis Harolds ir diezgan izteikts pretīgā izmantotājvaroņa prototips).Lai arī "oficiāli" skaitās (proti - tā uzskata vairums kritiķu), ka šī filma nav diez ko veiksmīgs Alena darbs, bet man filma kopumā patika. Varbūt nekā īpaša tajā patiešām nav, tāda vienkārša spriedzes filma par nozieguma un soda tematiku, bet, manuprāt, filma savus mērķus realizē pilnīgi pietiekoši veiksmīgi un saistošā veidā.

Nekad, es atkārtoju - nekad - nevajag skatīties filmas, kuru Rottentomatoes vērtējums ir 10 procenti! Apskatīties, vai filma gadījumā nav totāls mēsls, nepieciešams pirms to "iegādājies". Un vēl jo vairāk, ja tavā rīcībā tomēr ir šāda filma, iepriekš padomā, pirms piedāvāt to noskatīties draugu kompānijā, lai tevi visi neuzskatītu par garīgi atpalikuši imbicīli.

Par "Walk Hard" pirms tās noskatīšanās es biju lasījis, ka tā esot gandrīz "This is Spinal Tap" līmeņa rokmūzikas parodijas filma. Tajā esot ne tikai lieliskas dziesmas, bet arī dzirkstošs humors, satriecoša atmosfēra un viss, ko parasti cilvēki gaida no filmām, kurās bijis iesaistīts Džūda Apatovs. Nez kāpēc es palaidu garām, ka faktiski šī filma ir diezgan tieša parodija par Džonijam Kešam veltīto filmu "Walk the Line" un ka tā parodē drīzāk citas filmas nevis smieklīgos aspektus pašā rokmūzikā (atšķirībā no jau pieminētās Spinal Tap filmas). Tā kā "Walk the Line" neesmu redzējis (un īpaši nealkstu to noskatīties), tad daudzas paralēles starp šīm filmām man pagāja garām nepamanītas (tikai nupat ieskatījies Wikipedia konstatēju, ka to patiešām tur bija daudz).

"Almost Famous" zvaigzne Patriks Fjūdžits ir atgriezies un viņš ir gatavs tev sadot pa ģīmi. Patiesību sakot, viņš nevis tev sados pa ģīmi, bet gan pārgriezīs sev vēnas. To jau arī vēsta filmas nosaukums, bet es tev vēstu vienu: NOSKATIES ŠO FILMU!

Pagāja apmēram trīs mēneši kopš sāku spēlēt "Sam and Max" pirmo sezonu, līdz tiku līdz tās noslēgumam. It kā tur ir tikai sešas "sērijas", bet katra nākamā prasīja vairāk laika. Ne tādā ziņā, ka tā būtu grūtāk, bet tādā, ka apnika.

Ar "Beovulfu" Roberts Zemekis turpina izmantot to dīvaino robežu starp datorgrafiku un aktierspēli, ko viņš aizsāka "Polārajā ekspresī" - proti, faktiski tas, ko tu redzi, ir datorizēta versija aktieriem, kaut kā tā. Līdz ar to vizuāli "Beovulfs" visvairāk līdzinās labi nostrādātām mūsdienu datorspēlēm, teiksim tāds varētu būt piektais "Broken Sword" (ar piezīmi, ka Broken Sword būtu kļuvis par tādu slasher-spēli). Aktierus, protams, atpazīt nav grūti (Andželīna Džolī ir Andželīna Džolī, arī ja viņai ir augstpapēžu pēdas un dzīva milzīga bize, kas atgādina astoņķāja kāju.

Vai vari iedomājies, kas notiktu ar multfilmas personāžu, kas nejauši nonāktu reālajā pasaulē? Ja vari, tad tu droši vien esi redzējis "Trusi Rodžeru" un vēl virkni animācijas-neanimācijas filmu, kas ar šo ideju jau ir spēlējušās iepriekš. Proti, es neapgalvoju, ka ideja Disneja "Enchanted" pamatā ir diži oriģināla vai kaut kas fenomenāli oriģināls būtu tās risinājumā, sižetā, morālē vai tamlīdzīgi.

"Eduart" ist der Ansatz Griechenlands in meinem Projekt - mit Filmen ringsum die Welt. Eigentlich gibt es kein besonderes Grund, warum ich über diesen Film auf Deutsch schreibe. Vielleicht, weil ich nicht viel Gebrauch für Deutsch in täglichem Leben habe, und keine Lust habe, die Sprache komplett zu vergessen. Außerdem bin ich ziemlich überzeugt, daß die Zahl der Leser dieser Beschreibung nicht davon ab hängen wird, in welcher Sprache ich schreibe. Griechische Filme interessieren so wie so niemanden, desto brauch ich nicht über die Probleme der Leser mein Kopf brechen.

Džona Kārnija mūzikls "Once" ir apliecinājums tam, ka ir iespējams arī savādāk. Proti, ka lai uztaisītu patiešām no laika brīvu, skaistu, kolosāli emocionālu, sirsnīgu, dzīves spēku rosinošu un neatkārtojamu filmu, tev nevajag nedz skaļus aktieru vārdus, nedz bagātīgus specefektus, nedz - pats svarīgākais - lielu naudu.

Vesa Andersona "Karaliskie Tenenbaumi" bija viena lieliska, lai arī mazliet dīvaina komēdija, droši vien labākā filma, kurā līdz šim piedalījies Bens Stillers. Nākamā Andersona filma - "The life aquatic with Steve Zissou" - manai gaumei bija mazliet pārāk dīvaina, pārāk specifiska (filma, kas parodē Žaka Kusto ceļojumus pēc definīcijas nevar nebūt ļoti specifiska). Viņa jauno veikumu gaidīju vienlaikus ar nepacietību un bez tās. Vilties šī filma man nelika, tas ir droši.

Kurš cilvēks gan nekad nav domājis par aizbēgšanu prom no civilizācijas - tur, džunģļos, tuksnesī, ledājos, kur neviens nekāps tavā dvēselē, neuzdos muļķīgus jautājumus un neizrādīs savu pārākumu? Kurš cilvēks gan nekad nav vēlējies izjust dabas pirmatnību, nomest liekās drēbes, liekās saistības, liekos priekšmetus un dzīvot pilnīgā harmonijā ar sevi pašu?

"Rozes dzīve" ir kārtējā biogrāfiskā filma par kādu mūziķi. Šādu filmu pēdējos gados ir tik daudz, ka tās visas pat pārskaitīt nav vienkāršs uzdevums. Turklāt jāatzīst, ka gandrīz visas tās ir viena otrai stipri līdzīgas - rāda tipiskus "rags to riches" stāstus par ne visu saprastiem pietiekoši savdabīgiem mūziķiem, kuru dzīvēs bijis daudz nedienu un kurus nevar vērtēt pēc vienkāršajiem kritērijiem. No man zināmajām filmām droši vien pirmā šāda veida biopic veida lente ir "The Doors", bet patiesību sakot nav svarīgi, kas ir pirmā un kas pēdējā. Vienīgais patiešām atšķirīgais mūziķa biogrāfiskais kino bija redzams iekš "I`m not there", kura patiešām izcēlās uz citu filmu fona. "Rozes dzīve" - neizceļas.

Sākšu ar atrunu - man ne visai patīk Džordžs Klūnijs. Šādu frāzi varētu izteikt arī Lienča, bet neko nevaru darīt, tā ir tiesa. Man nepatīk, ka viņa varoņi gandrīz visās filmās ir ļoti līdzīgi viens otram, man kopumā ne pārāk patīk viņa aktiera profils (tādā ziņā kā izvēlētās filmas) un man viņš pārāk asociējas ar Džeimsu Bondu, kuru viņš gan nekad nav atveidojis, bet kaut kas no tāda Rodžera Mūra viņā stabili ir. No otras puses - ir loģiski, ka arī mūsdienās, kad šausmīgi pieprasīti ir neklasiska izskata aktieri - visādi smukulīši no Džonija Depa, Leo di Kaprio un tamlīdzīgo kategorijas, jābūt arī saviem populārajiem maskulīnā stila aktieriem - tādiem, kuri būtu varējuši piedalīties arī piecdesmito gadu Holivudas filmās, un Klūnijs ir viens no šādiem aktieriem.

Ja es atzīšos, ka filmu par vīrieša attiecībām ar gumijas sievieti gaidīju jau kādus pāris mēnešus, droši vien es riskēšu tikt uzskatīts par mazliet slimu. Bet tieši tāds ir šis gadījums.

Izvēloties skatīties filmu no Izraēlas, es noteikti biju paredzējis, ka tā nedrīkst būt nekāda drāma par Holokaustu vai psiholoģisks gabals par Izraēlas-Palestīnas, Izraēlas-Arābu pasaules un tamlīdzīgām problēmām. Nē, es gribēju skatīties kārtīgu komēdiju, un tādu es arī dabūju.

Kad es uzzināju, ka šajā filma Bobu Dilanu atveido seši aktieri, to vidū - viens melnādains tīnis un Keita Blānšeta, pirmā mana reakcija bija - what the heck? Tad mazliet padomāju un nācu pie secinājuma - un kāpēc nē?

Jaunā "Elizabete" bija viena no retajām Oskaru sezonas filmām, no kuras vienlaicīgi neko grandiozu negaidīju un nebaidījos, ka filma būs pārāk drūma un pārāk asiņaina. Izrādījās, ka mana pirmā prognoze apstiprinājās, bet asinis filmā tomēr bija un pilnīgi pietiekamos daudzumos. Tomēr Inkvizīcijas laikmetu atveidojošā filmā gluži bez tā izvairīties nevar.

"Zelta kompass" ir viena no tām filmām, par kurām man ir grūti rakstīt, jo man pēc tās noskatīšanās tā arī neizveidojās konkrēts viedoklis par to - vai tā bija laba? slikta? adekvāta? tāda kā Poteriādes filmas? Nopietnāka?

Lai arī nesen izteicos, ka man ir pamatīgi piegriezušās Oskariem izvirzītās asiņainās un vardarbīgās filmas par cilvēkiem ar psiholoģiskām problēmām, kuras es vairs negrasos tuvākajā laikā īpaši daudz skatīties, uz jauno Tima Bērtona un Džonija Depa filmu visas šīs manas garās runas, protams, neattiecās. Kā gan es varētu šo filmu nenoskatīties?

Piektdienas vakarā atnācu mājās no bibliotēkas, tā kā Lienča vēl bija Les Miserables skatītāju pulkā, izlēmu, ka nav labāka risinājuma šāda situācijā kā noskatīties kādu igauņu filmu par vardarbību skolā.

Interesanti, ka "Mongolis" ir viena no tām filmām, kuru satura dēļ es izlēmu šogad neskatīties visas Akadēmijas balvām izvirzītās filmas pēc kārtas - asiņains un vardarbības pilns stāsts - bet tieši to es skatījos pirmajā dienā pēc lēmuma pieņemšanas. Neloģiski? Nebūt nē. Jo man vēl ir palicis otrs projekts - apceļot pasauli caur kino. Kazahstānas filmas iepriekš skatījies nebiju, tagad esmu.

Skatoties šo filmu, es nācu pie lēmuma, ka šogad nemēģināšu tomēr pārsist pats savus pirms Oskaru pasniegšanas noskatīto filmu rekordus, un skatīšos tikai filmas, kuras es patiešām vēlos redzēt, nevis tikai ķeksīša pēc iešu cauri visam Oskaru sarakstam.

Konstatēju, ka esmu aizmirsis par šo filmu uzrakstīt (pareizāk - ieraksts nav saglabājies datubāzē), tāpēc daru tagad. Tātad: mūzikls ar bītlu mūziku par tēmu - Vjetnamas kara laiks. Aktieri īsti labi nedzied (vismaz galvenās lomas atveidotājs stabili), bet bītlu dziesmas pašas par sevi ir pietiekami skaistas, lai varētu pavilkt jebkuru filmu. Turklāt daļa no dziesmām tiek izpildītas gana labi un sešdesmito gadu atmosfēra arī realizēta lieliski. Pluss ir Džo Kokera piedalīšanās - galvenokārt tāpēc, ka viņš joprojām ir lielisks bītlu dziesmu izpildītājs. Mazāk varu paslavēt Bono - viņš atveido doktoru Robertu un nav nekas īpašs. Īpašs ir toties tas, ka filmā tiek izpildīts "Why don`t we do it in the road" - tas neapšaubāmi ir īpaši, kā tas varētu nebūt? Man jau kā bītlu fanam patika. No vienas puses, varbūt esmu pārāk nekritisks, no otras - nospļauties man šajā gadījumā par kritiku. Ja tev 90 minūtēs iedod 30 bītlu dziesmas, pamēģini vēl par kaut ko žēloties.

Apstākļi, kādos es skatījos "Persepoli", nekādā ziņā nebūtu nosaucami par normāli. Ja nesaukt par normālu situāciju, kad tu filmu skaties pirms iešanas uz darba, jo pa nakti nevari aizmigt. Tā gadās, bet reti. Un šoreiz tieši tā man arī gadījās, kā rezultātā darbā šodien nejūtos gluži svaigs kā gurķītis.

Šī Ridlija Skota filma patiesībā ir diezgan izteikti izgāzusies Oskaru nomināciju ziņā - to ir nieka divi un tikai viens no tiem prestižā kategorijā (un arī nosacīti - par otrā plāna sieviešu lomu). Nedz pats Ridlijs Skots par režisūru, ne Denzils Vašingtons vai Rasels Krovs par aktierspēli nominācijas dabūjuši nav, tā vietā izceļot Rubiju Dī gangstera mātes lomā. Ievērojot to, cik patiesībā necentrāls personāžs viņa šajā filmā bija (ar apmēram vienu ainu, kur viņa bija patiešām centrā), tas mani nevar nepārsteigt.

Cik īsa un nožēlojama gan ir cilvēka atmiņa. Kad 2002.gadā norisinājās notikumi ap Daniela Pērla nolaupīšanu un nāvi, droši vien arī es par to biju dzirdējis un varbūt pat kaut kādā mērā sekojis to gaitai. Bet tagad, skatoties šo filmu, es pat neiedomājos, ka tā varētu būt balstīta uz reāliem faktiem. Tā tas notiek.

Kino vecmeistara Maika Nikolsa "Čārlija Vilsona karš" ir viena no tām filmām, kuras Oskaru sezonā tukšā nepaliks. Un par ko tur lai brīnās? Pats Nikolss ir leģenda jau kopš sešdesmitos tapušās "Who`s afraid of Virgiania Woolf". Mūziku filmai rakstījis Džeimss Ņūtons Hauards, kas piedalās tikai lielos un ļoti lielos projektos. Un kas šeit ir galvenajās lomās? Toms Henkss, Filips Sīmors Hofmans un Džūlija Robertsa.

Juno noteikti dabūs savas 2-3 Oskaru nominācijas, varbūt pat kādu balvu, par to es esmu vairāk nekā pārliecināts. Un šajā gadījumā es nevarēšu nepiekrist cilvēkiem, kas šo filmu atzinīgi novērtēs, jo šī filma ir patiešām īsta odziņa.

Šī filma diez vai varētu cerēt tikt apbalvota ar Oskariem daudzās kategorijās, bet viena Akadēmijas balva tai tiks gandrīz ar garantiju. Proti, vecmeistare Džūlija Kristija tiek uzskatīta par neapšaubāmu favorīti cīņā par labāko sieviešu titullomu, ko apliecina viņas uzvara šajā nominācijā gan kritiķu izvēles balvās, gan Zelta globusos. Protams, šī būtu viena no tām situācijām, kurā es varētu atsaukties uz Keitas Vinsletas apgalvojumu seriālā Extras, ka lai dabūtu Oskaru, visdrošākā stratēģija ir piedalīties filmā par Holokaustu vai tēlot garīgi slimu cilvēku. Faktiski gan Kristijas varone nav garīgi slima, bet fiziski slima, taču tas ir cits jautājums - jā, vislielākās iespējas tikt pie kādām balvām ir aktieriem, kas neatveido "normālus" cilvēkus.

BBC Galapagu salu raidījumu ciklu (3 raidījumi x 45 minūtes) var uzskatīt par tādu kā "Planet Earth" turpinājumu, jo Galapagu salas patiešām nav gluži pārējās pasaules sastāvdaļa, bet gan drīzāk vēl viena pasaule pasaulē. Protams, mūsdienu globalizācija, tūrisms un citas kaites arī šīm salām ir liegušas saglabāt savu vēsturisko statusu (es kā naivulis biju domājis, ka salās tūristus tik brīvi nelaiž, bet nauda paliek nauda...), taču Galapagu salām joprojām nav ekvivalenta uz Zemeslodes un ļoti cerams, ka cilvēka idiotiskā darbība, globālā sasilšana un citi mēsli tās pārskatāmā nākotnē neiznīcinās.

Es droši vien riskētu zaudēt pēdējās cieņas atliekas to cilvēku acīs, kuri uzskatāmi par lielākiem vai mazākiem kino ekspertiem, ja paziņotu, ka "No Country for Old Men", manuprāt, nav ne tikai 2007.gada labākā filma, bet pat gada filmu pirmajā pieciniekā tai nebūtu vietas. Tāpēc varbūt labāk būtu šo aprakstu nerakstīt un izlikties, ka es šo filmu nemaz neesmu redzējis, teikt - jā, droši vien tā ir izcila filma, bet man ir aizspriedumi pret Tomiju Lī Džonsu, jo man viņš vienmēr jūk ar kādreizējo Pamelas vīru Motley Crue dalībnieku Tomiju Lī (ne-Džonsu). Bet es esmu fenomenāli godīgs cilvēks, tāpēc atklāšu visas kārtis - es esmu noskatījies "No Country for Old Men" un man šī filma likās tāds 7-7.5 līmeņa kino, ne vairāk. Akmeņus var paņemt jebkurā ceļa malā.

IMDb lasīju diezgan asos toņos ieturētu diskusiju ap šo filmu vai, pareizāk sakot, par to, kuras valsts produkts šī filma ir. Proti, dažādu kādreizējās Dienvidslāvijas valstu iedzīvotāji strīdas par to, vai tas ir kopīgs šo valstu produkts vai Horvātijas filma. Man principā vienalga, pieņemšu, ka Horvātijas (režisors vismaz ir horvāts un laikam galvenā finansētājvalsts arī bijusi Horvātija).

Interesanti, vai es piedzīvošu to dienu, kad Bens Stillers piedalīsies patiešām labā (lieliskā) filmā? Tā kā katru gadu viņš filmējas vidēji 3-4 filmās tīri nejaušības pēc agrāk vai vēlāk viņam vajadzētu varēt nofilmēties kādā patiešām vērtīgā kino darbā. Pagaidām viņš ir piedalījies pāris labās filmās - The Royal Tennenbaums, Empire of the Sun (bet tas bija pirms 20 gadiem, ar nelielu piespiešanos arī "Anchorman" var nosaukt par labu filmu. Bet par iesaistīšanos izcilās filmās viņš, šķiet, pagaidām nedomā.

"Nanny Diaries" ir viena no tām filmām, par kurām, ja gribi, vari teikt, ka tā nemaz nav muļķīga romantiska komēdija, bet gan ka šī savā būtībā ir ļoti nopietna filma, kas vieglā veidā pasniedz svarīgus jautājumus. Proti, tā tev kā skatītājam liek aizdomāties par to, ka:

Kino cienītāju domas par to, cik laba filma ir "Superbad", dalās. Vieni uzskata, ka tā ir 2007.gada komēdija un ka Sets Rogans un Džūpa Apatovs būtu iemūžināmi marmorā. Citi turpretim apgalvo, ka brāļi Lumjēri, filmējot vilciena pienākšanu, iedarbināja milzīgu mehānismu, ko sauc par kino, tikai ar tādu mērķi, lai pēc vairāk kā simts gadiem divi tīņi šajā filmā varētu mēģināt zaudēt nevainību savās pēdējās skolas dienās.

"Es jūs pasludinu par Čaku un Lariju" nav slikta filma tāpēc ka tā smejas par gejiem. Tā nav arī slikta filma tāpēc ka tā slavē gejus. Tā nav mēsls tāpēc ka tajā tiek izsmieti anti-geju aktīvisti. Tā nesmird pēc sūdiem tādēļ, ka tajā Adams Sandlers tiek pasniegts kā "krutais ūberseksīgais" vecis.

Benders ir atgriezies! Wupī! Un viņš joprojām dzer alu, zog un ir droši vien vislabākais robota personāžs kinematogrāfa vēsturē. Nu, ok, otrais labākais - Mārvins no HHG2tG, protams, nav pārspējams. Bet Benders noteikti ir labāks par R2D2 no Zvaigžņu kariem un par visiem I, Robot dalībniekiem.

Njā, manas domas par mūsdienu tehnoloģiju iespējām izrādījās ievērojami attālinātas no realitātes. Galvenais, ko biju dzirdējis par šo filmu, bija tas, ka Džons Travolta atveido resnu sievieti un dejo kā traks. Tad nu es "loģiski" izsecināju, ka viņš šeit ir galvenajā domā un brīnījos, ar kādiem tehnoloģiju brīnumiem pusmūža vīrieti var pārvērst jaunā ievērojami apaļīgā meitenē. Tikai tad, kad filmā parādījās īstais Travolta, es sapratu, ka to ne tikai izdarīt nevar, bet ka neviens nav mēģinājis. Džons tomēr atveido nevis galveno varoni, bet viņas māti, un izskatās pēc vistipiskākā veča transvestīta (sievietes?) lomā, kādu vien man filmā ir nācies redzēt. Nē, viņš neizskatās pēc sievietes un vēl jo vairāk neizklausās pēc sievietes. Bet tas ir mūzikls, un mums nevajadzētu būt pārāk bargiem pret Travoltu. Viņš tomēr ir tas pats cilvēks, kas mums dāvāja tādas filmas kā "Pulp Fiction", "Battlefield Earth", "Saturday Night Fever" (un tās turpinājumu) un tā tālāk. No otras puses, varbūt mums pret viņu vajadzētu būt pārāk bargiem.

"Licence to wed" ir viena no tām filmām, no kurām tu neko negaidi un neko nesagaidi. Taču tas nenozīmē, ka šo filmu skatoties tevi rauj uz vemšanu - kā bezjēdzīga izklaide piektdienas vakarā, kad tevī ir sakrājies pamatīgs nogurums, tā ir tīri ciešama. Protams, var iedomāties arī kvalitatīvāku bezjēdzīgu izklaidi.

Šo apskatu vēlos iesākt ar pateicības vārdiem Artūram no Jaffa, kurš savā blogā rīkoja "konkursu" (bez pēdiņām te neiztikt), kurā varēja dabūt bezmaksas biļetes uz "Alu cilvēku". Zinot manus paradumus, diez vai es citādi "Alu cilvēku" būtu devies noskatīties. Bet tā mēs abi ar Lienču 14.novembra vakaru pavadījām Jāņa Jarāna sabiedrībā.

Angļu melnā komēdija, kuru režisējis amerikānis Frenks Ozs. Tu zini, kas ir Frenks Ozs? Viņš ir Miss Pigija un viņš ir Yoda. Kādreiz - balsu ierunātājs, tad aktieris, tad režisors. Pēdējais darbs - "Stepfordas sievu" rīmeiks. Neesmu redzējis. Bet noteikti viņš nav nosaucams par angļu kino metru (jo nav anglis, lai arī viņš varētu būt tikai nedaudz vairāk kā metru garš).

"Jāņu nakts" ir kolorīts stāstāmgabals par dažādiem cilvēkiem no dažādām valstīm, kas nokļuvuši Latvijā 23.jūnijā - uz Jāņiem - un kuriem katram atgadās savi piedzīvojumi mūsu mazajā valstiņā. Šo varoņu vidū ir gan amerikānis, kas meklē savu pusmāsu, gan francūziete ar savu draugu, kas sajaukusi Latviju ar Lietuvu un nepareizi izvēlējusies valsti, kurā meklēt krusta kalnu, gan latviešu stjuardese (kuru gan spēlē krievu aktrise), kura ieradusies mājās ar savu jauno draugu no Japānas, gan pārītis aptaurētu krievu rokeru, kas vēlas kļūt par naftas biznesmeņiem, gan angļu ugunsdzēsēji, gan, gan...

Redz, kā - jau otrais latviešu kvests (vai vismaz kvestam līdzīga spēle), kas šogad nācis saulītē. Pēc neatkarīgā GameLV izlaista arī Demakovas un Gaismas pils projekta lolotā "Uzcel gaismas pili".

Heroes 1. sēriju noskatījāmies ļoti sen pie N&N, kad (ja pareizi saprotu) tā bija arī vienīgā pieejamā šī seriāla sērija. Vēlāk Lienča kaut kad nenoskaidrotos apstākļos pie tiem pašiem N&N redzēja pāris sērijas no seriāla vidus. Pagājušonedēļ, lai "nokļūtu apritē", izlēmām noskatīties visas gada laikā klāt pienākušās sērijas - 22 no pirmās sezonas un vēl kādas 5 no otrās. Tomēr šobrīd izskatās, ka otro sezonu mēs neskatīsimies.

Nule kā es pārkāpju savus principus - rakstīt šeit par ierakstiem, kas atrodami manā MP3 disku kolekcijā. Bet kam gan ir domāti principi, ja ne lai tos pārkāptu? It īpaši, ja vienu albūmu šodien no kolekcijas esmu jau klausījies un aprakstījis, bet ir kaut kas cits, kas manu sirsniņu iekustinājis daudz vairāk par plānveidā klausīto mūziku.

Filmu "Mans Fīrers - patiešām patiesākā patiesība par Ādolfu Hitleru" man noskatīties ieteica kāds kolēģis, sakot, ka tā esot pagalam laba. Atļaušos viņam šajā gadījumā nepiekrist (neapšaubot, ka arī viņa point of view noteikti ir savs pamats). Manā izpratnē tā nav laba filma, un ne tāpēc ka man būtu kādi iebildumi pret komēdijām par Hitleru. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka nedrīkstētu smieties par Hitleru, holokaustu, koncentrācijas nometnēm Sibīrijā, otro pasaules karu, ebrejiem, Jēzu, dziesmu svētkiem vai par vienalga ko citu. Manis pēc cilvēks var smieties kaut vai par savu nokļūšanu komā, kā to dara grupas "Anal Cunt" dziedātājs. Bet...

Maikla Peilina ceļojuma pa Austrum- (un centrāl-) Eiropu dokumentālos pierakstus gaidīju labu laiku. Kā nekā interesanti, ko šis ievērojamais un neapšaubāmi kolorītais kādreizējais Džona Klīza kolēģis varētu būt saskatījis tādās valstīs, par kurām arī man ir kaut neliela sajēga.

Pēc GameLV spēlēšanas nevaru nepateikt lielu Paldies šīs spēles izstrādātājiem - Jānim Kovaļevskim, Artūram Grebstelim, Atim Grīnbergam un Tomam Mikam. Viņi ir patiešām lieliski pastrādājuši un kā nekomerciāls pašveidots datorspēles produkts GameLV man patiešām kļuva par īstu atklāsmi.

"Gardēdi" daudzi jau paspējuši izslavēt gandrīz debesu augstumā - vieta IMDb visu laiku labāko filmu simtniekā, tuvu 100% svaigums gan no Metacritic, gan Rottentomatoes, gan Rodžers Eberts to nosaucis par vienu no gada labākajām filmām. Man šajā situācijā vajadzētu tīri protesta labad paziņot, ka "Ratatouille" ir žurkas sūds un ka "Barnyard" bija desmit reizes labāka.

Ne katru filmu tu skaties cerībā, ka tā tev liks aizkustinājumā raudāt. Ne katru filmu tu skaties cerībā sagaidīt baisus specefektus, stindzinošu šausmu brīžus, nepārvaramu smieklu lēkmes, dziļas emocionālas atklāsmes vai vēl kaut ko. Ir tādas filmas, kuras tu vienkārši ņem un skaties un atzīsti par sviestu esam. Reno 911 ir viena no šādām filmām.

Bieži nācies dzirdēt, ka Šrekiādes trešā daļa tiek dēvēta par "Shrek the Turd", kas latviešu valodā būtu tulkojams kā "Šreks - kaka". Un es nevaru darīt neko citu kā vien piekrist tiem "biežiem", kas šādi uzskata. Trešais Šreks pilnīgi un noteikti ir kaka. Tik liela kaka, ka es pat neizteikšu komplimentus par to, ka šajā filmā piedalās veseli divi bijušie montī paitoni - Džonam Klīzam (karalim vardei) pievienojies Eriks Aidls (Merlins). Tur nav ko komplimentēt, jo viņu lomas nav diži asprātīgas un atmiņā paliekošas.

Angļu komēdija "Burvji", kā to apmēram varētu prognozēt, stāsta par diviem burvju māksliniekiem un viņu savstarpējo attiecību problēmām. Divi burvju mākslinieki strādā kopā līdz viens no viņiem salaiž ar otrā sievu, un tad neveiksmīga trika rezultātā vīrs sievu giljotinē. Pēc vairākiem gadiem viņi izlemj atkal apvienoties kā burvju duets, lai varētu izcīnīt divdesmit tūkstošu dolāru balvu.

Vairāki man labi zināmi cilvēki par šo filmu ir teikuši, ka tā ir obligāti jānoskatās. Kādu laiku nevarējām saņemties tai pieķerties, bet vakar beidzot šo savu pienākumu pret tēvzemi izpildījām un arī es tagad varu teikt lepnā balsī: Es esmu noskatījies "Zeitgeist".

Džūdu Apatovu daudzi uzskata par mūsdienu Holivudas komēdiju mesiju, kas atbrīvos komēdiju žanru no daudzām tā negatīvākajām iezīmēm un pacels to jaunos, iepriekš nepieredzētos intelekta līmeņos. Pēc manām domām, šādas cerības ir mazliet pārspīlētas. Es saprotu, ka es izklausos pēc galīga "nekūla" veča, sakot, ka man Apatovs nav nekāds varonis. No filmām, kurās viņš bijis iesaistīts, esmu redzējis sekojošas:

Pirmā lieta, ko izdarījām pēc atgriešanās no sava Eirotripa, bija atlikušo trīs IT Crowd otrās sezonas sēriju iegūšana un noskatīšanās (ok, varbūt ne gluži pirmā lieta, bet ķērāmies pie tā patiešām savlaicīgi).

Reizēm, lai filma būtu laba, tai nemaz nav jābūt labai. Pietiek, ja tā ir tīri ciešama, normāla, skatāma utt. "Slavas asmeņi" ir viens šādas filmas piemērs. Šī komēdija balstās uz lieliskas saspēles starp Džonu Hīderu (Napoleon Dynamite. Gosh!) un Vilu Ferelu (vesela kaudze ne pārāk smieklīgu filmu un dažas labas komēdijas). Ideja ir savdabīga: divi viens otru ienīstoši daiļslidotāji ir spiesti uzstāties kā pāris (2 vīrieši!), jo ir diskvalificēti uz mūžu no individuālajām sacensībām.

Nekādi nevaru saprast, kā ir labāk - pirms filmas skatīšanās uzzināt par to pārāk daudz vai nepainteresēties nemaz. Vēl pāris "Because I said so" kvalitātes filmas un pirmais variants tiks pasludināts par uzvarētaju.

Otrā daļa "Fantastiskajam četriniekam" ir vienkārši fenomenāli naiva filma, kā jau patiesībā īstai komiksu filmai piedienas. Mūsdienās kaut kādu iemeslu dēļ komiksu ekranizētāji ir iedomājušies, ka šīm filmām ir jābūt nopietnām, drūmām un uz mākslas statusu pretendējošām. Iespējams, viņi mēģina no Spaidermena izspiest laukā Pilsoni Keinu. Iespējams, viņi vienkārši neko "nerubī". Taču fantastiskā četrinieka otrās daļas veidotāji no jebkādas nopietnības izvairās.

Es nevarētu teikt, ka Disturbia būtu oriģinālākā filma, ko esmu savā mūžā redzējis - tās sižets pamatīgi atsauca gan klasisko Hičkoka "Rear Window", gan mazāk klasisko, bet tāpat labo multfilmu "Monster House". Tomēr tā noteikti bija oriģinālākā filma, ko noskatījos pagājušajā nedēļā, lai arī strikti ņemot nevienu citu filmu es šajā nedēļā tā arī nenoskatījos.

Jaunākā Džima Kerija filma ir apliecinājums vairākām lietām. Pirmkārt, tam, ka Džims Kerijs nav tikai un vienīgi Ace Ventura atveidotājs, bet zināms eisventurisms viņa katrā lomā tomēr ir atrodams. Otrkārt, tā ir vēstījums par to, ka apsēstība ar numeroloģiju nav nekāda labā lieta. Treškārt, Džoels Šūmahers nav izcils režisors.

Jā, mēs noskatījāmies skrīneri. Nu un? Varētu padomāt, ka Simpsonu filma būtu tāds produkts, kas skrīnerī ievērojami atšķirtos no īstās filmas. Kā nekā dzeltens ģīmis arī skrīnerī ir un paliek dzeltens ģīmis.

Iesākumā atzīšos, ka nezinu, vai pareizi šo filmu būtu saukt par angļu vai amerikāņu produktu - it kā Holivuda, bet it kā - aktieri visi angļi, režisors anglis, autore - angliete. Tātad - saukšu par angļu filmu.

"Next" izrādījās fenomenāli labs teorijas apstiprinājums, tas nu ir fakts. Kādas teorijas? Pirms filmas skatīšanās Noras māsīca izteicās, ka viņai trulās un vienveidīgās Holivudas filmas ir piegriezušās un ka viņa to skatīties nevar (savā ziņā interesanti, ka to saka 18-gadīga meitene, kas skatās/skatījās MTV bagātnieku realitātes šovus, bet that`s not the point). Tā kā šī ir zinātniskās fantastikas (more or less) filma, kurā galvenajā lomā ir Nikolass Keidžs - daudzu lielisku filmu dalībnieks, bet filma tapusi pēc kāda Filipa K. Dika (viena no ievērojamākajiem amerikāņu zinātniskās fantastikas rakstniekiem) stāsta, mums bija pārliecība, ka tā varētu kalpot par pretpiemēru.

Pirmo reizi par šo filmu uzzināju kinoteātrī, skatoties treilei pirms pēdējiem Karību jūras pirātiem.

Nekādi nevaru iesākt šo aprakstu. Jau kādas piecas reizes esmu pārrakstījis pirmo teikumu. Kaut kas negrib līmēties kopā. Labi, mēģināšu tomēr rakstīt.

Atzīšos godīgi - es pavisam nebiju ieinteresēts šī Krisa Roka stand-up comedy raidījuma skatīšanā. Vispār muldošie komiķi nav gluži mana iecienītākā humora variācija. Un vēl jo vairāk mani neinteresē rupjības bārstoši melnie amerikāņu kumēdiņisti. Tomēr es tiku piespiests to skatīties.

Pēc ilgāka pārtraukuma bijām kinoteātrī. Mī un žē, cik sen tur bijām pēdējo reizi. Varētu jau apskatīties šeit pat faktoīdā, kad tas bija, bet slinkums.

"Hot Fuzz" savā ziņā var uzskatīt par filmas "Shaun of the Dead" turpināju - tas pats režisors, tie paši aktieri (Saimons Pegs un Niks Frosts), tas pats žanrs - parodija. Parodējamais žanrs gan ir mazliet cits - šoreiz varoņi nokļūst nevis zombiju šausmenē, bet policistu action filmā.

Pēdējās piecas minūtes man pagāja, meklējot kādu pietiekami indīgu sākumu šīs filmas izsmiešanai. Tā kā nekas labāks prātā neienāca, teikšu vienkārši - Edija Mērfija jaunā filma nav labāka par vairumu viņa veco filmu.

Nu jau esam noskatījušies trešo Lost sezonu un šī bija pirmā, kuru nācās skatīties "kā visiem" - proti, vienu sēriju nedēļā. Kā izrādījās, arī šādā formātā sekot seriālam īpašas problēmas nerada, lai gan, protams, atmiņas par to, kas noticis agrākās epizodēs, tik svaigas vairs nav.

Brīdinu - šis apraksts būs ļoti īss un konspektīvs.

Šogad, atšķirībā no iepriekšējām reizēm, Eirovīziju skatījos gandrīz kā profesionālis - kā nekā vairākus mēnešus diezgan intensīvi nodarbojos ar šī pasākuma rezultātu pētīšanu un analizēšanu maģistra darba izstrādes ietvaros. Līdz ar to arī manas izjūtas pirms kārtējā konkursa bija dalītas - no vienas puses gribējās, lai kaimiņu balsojumi šogad izšķirtu konkursa iznākumu un man būtu aizstāvēšanā spēcīgi argumenti. No otras puses cerēju, ka pārmaiņas pēc rezultāti nebūs prognozējami bez mazākās piepūles un ka šis pasākums spēs kaut cik izrauties no farsa apkampieniem.

"Tilts uz Terabitiju" nav filma par datoriem. Patiesību sakot, tās laikā dators pat ne reizi netiek parādīts, tur nav neviena frīka, kas runā par giga- un terabaitiem un es pat šaubos, ka šādu frīku vidū šī filma varētu būt īpaši populāra.

Tims Alens, Džons Travolta, Martins Lourenss un Viljams Eič Meisijs (ar Reju Liotu kā galveno otrā plāna personāžu) atklāja mums filmu skatīšanās sezonu Ziņģa un Žeņas miteklī Zolitūdē. Un šī ir tipiska filma, kādu skatīties kompānijā lielākā par diviem cilvēkiem - tomēr uz nekādu mākslinieciskumu nepretendējošas komēdijas ir vispiemērotākās filmas, ko skatīties trokšņainā kompānijā (lai arī jāatzīst, ka vismaz šoreiz trokšņaini bijām tikai Liene un es).

Kā var atklāt interneta plašumos, Sergejs Minajevs ir kļuvis par šīs sezonas krievu literatūras grāvēju un viņa debijas romāns "Духless" (lasīt - bezgarīgais) ir atzīts par kaut ko gandrīz vai iepriekš nepieredzētu.

Gadās, ka tu skaties filmu, jau iepriekš zinot, ka tā būs pēdējais mēsls, bet gribas tomēr uzzināt, cik slikta tieši tā būs. "Ļoti episks kino" ir viens no vistipiskākajiem šādiem gadījumiem. Kā nekā šeit tiek piedāvāta vesela buķete aizdomīgu feaktoru. Pirmkārt, to ir režisējuši divi no sešiem "Šausmenīšu" scenāristiem. Scenārists un režisors taču nav viens un tas pats? Turklāt pēdējās "Šausmenītes" (pareizāk - visas izņemot pirmo) bija absolūti mēsli. Treškārt, šajā filmā piedalās punduris (pat "Time Bandits", kas it kā ir laba filma man nepatika, bet šajā gadījumā no pundura līdzdalībam nepavisam neko labu negaidīju). Var pieminēt, ka šeit piedalās arī Stiffler`s mom atveidotāja no "Amerikāņu pīrāgu" sērijas, kā arī tips, kas vislabāk zināms kā Kumārs no filmas par Haroldu un Kumāru. Vienvārdsakot - supertalantu plejāde.

"300" ir filma par Termopīlu kauju, kas tapusi pastarpinātā veidā no Frenka Millera ("Sin City") komiksa. Filmai tiek pārmests, ka tajā persieši (kuru pēcteči ir mūsdienu irānieši) tiek parādīti kā necilvēki, kamēr grieķi - kā viscaur pozitīvi demokrātijas un brīvības cīnītāji, kā rezultātā filmu var uzskatīt par amerikāņu demokrātijas uzspiešanas propogandu.

Šī filma man ir uzskatāma par zināma veida debiju - pirmo 2007. gada filmu, ko esmu noskatījies. Tā kā galveno lomu šajā darbā atveido Hjū Grānts, lieki teikt, ka tā ir romantiska komēdija. Tomēr var pieminēt, ka viņš šeit saspēlējas ar Drjū Berimoru, kura arī lielākoties piedalās tieši romantiskās komēdijās. Personīgi man šķiet, ka Hjū labāk iederas angļu un nevis jeņķu filmās, bet tas ir tikai mans viedoklis.

Turpinot apgūt man līdz šim svešo valstu kino mākslas sasniegumus, noskatījos filmu, kuras nosaukums oriģinālvalodā man nav pat izrunājams - "Man zkt vrouw", bet ko latviski droši vien tulkotu kā "Ideāla saderība".

Šī filma, lai arī tajā piedalās Natālija Portmena un Dastins Hofmans, diez vai varētu cerēt saņemt kādas nopietnas kritiķu vai skatītāju balvas, jo ģimenes filma nav tieši tas kino žanrs, kurā parasti uz balvām var cerēt. Un Hofmans nav tas aktieris, kas pēdējā laikā būtu izcēlies ar īpaši kvalitatīvām lomām.

Dienasgrāmatas tam, kā tika veidota BBC un Discovery Channel kopējās "Planet Earth" raidījumu sērija par mūsu planētas dabas skaistākajām un baisākajām vietām. Desmit minūtēs par katru Planet Earth raidījumu mums parāda interesantākos (vai nepatīkamākos) filmētāju piedzīvojumus šajā patiešām kolosālajā darbā. Šeit tu kā skatītājs vari labāk novērtēt, cik milzīgs darbs ir jāiegulda, lai radītu kaut ko tādu kā šos raidījumus - cik dienas vai pat nedēļas operatoram nākas tupēt kā piesietam, lai tikai sagaidītu vienu fenomenālu kadru, kādu risku nākas uzņemties nirējam, lai varētu nofilmēt piraiju dzīves ikdienu, kā var nofilmēt alu ar tarakāniem un sikspārņu guano, un ko darīt, ja pie tavas būdas loga pieplacis leduslācis.

"Atonement" bija pirmā no nopietno Oskaru pretendentu filmām, kuru noskatījos, un ļoti jauki, ka ar šādu ievērojamu filmu man sākās 2008.gads, nevis ar kārtējo tīņu komēdiju vai animācijas katastrofu.

"Es nekad nevarētu būt tava sieviete" manā uztverē ir ne vairāk kā B kategorijas filma, kaut kas līdzīgs kā "Mating habits of the earthbound human", ar savu daļu pasmiešanās pašai par sevi un vienlaikus ar izteiktu kvalitātes "kreisumu". Mišela Pfaifera (kā lai arī viņas uzvārdu nevajadzētu pareizi rakstīt latviski) ir sieviete pāri 40 (realitātē - tuvu 50), Pols Rads (viens no Džūda Apatova komandas) - vīrietis nedaudz zem 30 (realitātē - zem 40). Viņš pēc idejas viņai ir pārāk jauns, bet viņi viens otrā iemīlas.

Pēdējā laikā fantasy literatūras ekranizācijas ir sākušas parādīties uz katra stūra. Līdzās "lielajiem" projektiem, tādiem kā Gredzenu pavēlnieks, Harijs Poters, top arī mazliet zemāka profila un zemākas popularitātes filmas - tādas kā Nārnijas hronika (redzēs, kad iznāks otrā filma, cik laba vai slikta tā būs), Eragons (izteikti nekā interesanta), "Lemony Snicket`s" (cik saprotu, tā turpinājumi ekranizēti netiks), šobrīd gaidu "Zelta kompasu". Ir arī stand-alone fantasy filmas, kuras bieži ir labākas par saviem seriāliskajiem brāļiem - "Fauna labirints", "Tilts uz Terabitiju" utt. "The Seeker" pēc definīcijas pieder seriāliskajam fantasy un kvalitātes ziņā tas maksimums var līdzināties Eragonam (lai gan vismaz grāmatu autore ir pieaugusi sieviete, nevis tīnis, kā tas ir Eragona gadījumā).