Kazhes pierakstu burtnīca

"Roždennij v SSSR", vismaz kā es to saprotu, ir atbilde uz Brūsa Springstīna "Born in the USA". Tā kā man arī Springstīna veikums ir salīdzinoši vienaldzīgs, tad gaidīt kaut ko milzīgu no atbildes varētu būt naivi, vai ne?
Tiesa, kādreiz veselas divas šī ieraksta dziesmas klausījos diezgan labprāt - tituldziesmu, kurā patiešām savs draivs ir, kā arī akustisko dziesmu par karu "Pacani". Taču tagad gribētos teikt - mans kungs, es nezināju, ko es daru.
Sorry, bet DDT (vismaz šajā ierakstā) sevi pasniedz kā maksimāli tipisku grupu, kas pārstāv to mūzikas novirzienu, ko sauc par "russkij rok". Un kas ir šis russkij rok? Kaut kāds pseidointelektuālisms ar absurdiem tekstiem, primitīvām melodijām un vēl primitīvākām domām, kas viss piesegts aiz "garīguma" maskas. Bet faktiski - tukšums. Jau albūmu ievadošais runāšanas pārņemtais "Urovni" liek gaidīt ļoti maz no šī ieraksta, bet albūma turpinājums neliek rēķināties ar neko nopietnāku. Sekojošās kompozīcijas visas ir tieši tādas, kādas tās varētu gaidīt - ar neprofesionālu dziedāšanu, tizliem aranžējumiem un praktisku svaigu ideju trūkumu. Turklāt tas laikam vismaz daļēji ir koncertieraksts, kura garākās kompozīcijas izturēt pilnībā ir gandrīz neiespējami - tādu sviestu kā "Pravda na pravdu" vai "Blok Rak`in Rollov" es patiešām labprātāk nekad nebūtu dzirdējis. Īsi sakot - bez šādas mūzikas var izdzīvot daudz labāk nekā AR šādu mūziku. Piedodiet DDT, bet man jūs neesat vajadzīgi...