Kazhes pierakstu burtnīca

Lasot šo Viktora Jerofejeva memuārisko grāmatu, es saskāros ar tipisku problēmu, kas mani mēdz piemeklēt dažādu rakstnieku sakarā - es parasti lasu tikai tādu cilvēku memuārus, kuru faktiskos darbus es nemaz nepazīstu. Un šis ir vistipiskākais gadījums. Maksimums, ko es varētu teikt par Viktoru Jerofejevu, ir tas, ka viņa vārdu es kaut kur esmu dzirdējis.
Turklāt pēc "Labā Staļina" izlasīšanas es diez vai plānošu iepazīties ar viņa daiļliteratūras darbiem.
Un nepadomā, manu dārgo lasītāj, ka šī būtu Staļinu slavinoša grāmata! Patiesībā nepadomā pat to, ka šī grāmata vispār kaut ko baigi daudz stāsta par Staļinu! Nosaukums - tā ir provokācija. Grāmata patiesībā ir vēstījums par tās autora bērnību un jaunību, kas pavadīta, viņa tēvam ilgstoši esot franču valodas tulkam Padomju savienības otrā ietekmīgākā cilvēka - ārlietu ministra Molotova (tā paša, kuram pakts un kuram kokteilis) pakļautībā un tuvumā. Kā rezultātā V.Jerofejevs uzauga tādā kā "oāzē", taču "samaitāts" no dzīves rietumos, viņš sava Staļinam tuvu stāvējušā tēva ēnā kļūst par politisko disidentu, kas kaut kad septiņdesmito gadu beigās bumeranga veidā nogremdē arī Jerofejevu vecāko (skandaloza satura almanaha izdošanas mēģinājuma rezultātā).
Tas būtu kopējais plāns. Konkrētajās detaļās, cik nojaušu, Jerofejevs arī šajā romānā pratizē tāda stila rakstniecību, kāda viņam Savienībā radīja lielākās problēmas - proti, viņš, cik nojaušu, iedomājas esam krievu Henrijs Millers ar zināmu Dostojevska piejaukumu - proti, rupji izsakoties, - raksta par pežām (his words, not mine), taču izmanto tās, lai raksturotu to, cik cilvēki ir sarežģīti. Tā kā es pagaidām neesmu sevī atradis mīlestību nedz pret Dostojevski, nedz pret Milleru, arī Jerofejevs līdz ar to mani vismaz pagaidām īpaši ieintriģējis nav.
Lielu grāmatas daļu viņš sevi rāda kā saistošu stāstnieku, bet arvien vairāk tuvojoties beigām grāmata kļūst garlaicīgāka un nogurdinošāka. Un vispār vismaz 50% tās vērtības ir nosaukumā. Viss pārējais - tikai piedevas. Un fakts, ka krievi vienmēr ir gatavi jauna Staļina sagaidīšanai uz urrā, mani vismaz nedz pārsteidz, nedz šokē, nedz pat biedē. Ja godīgi, runājot klasiķa vārdiem - pajāt.