Kazhes pierakstu burtnīca

Clawfinger nekad nav varējuši kļūt par maniem personīgajiem mīluļiem un nekas neliecina, ka tuvākajā laikā viņi varētu to paveikt. Žēl. Jo idejiski šī anti-rasistiskā un panciski noskaņotā grupa man ir simpātiska.
Žēl tikai, ka viņu mūzika nav ne mazākajā mēra līdzīga "Chumbawambai", bet gan izklausās pēc "Limp Bizkit". Proti, "Clawfinger" spēlētā mūzika ir vistipiskākais nu-metāls ar retas balādes iesaistīšanu maigāko dvēseļu pieaistīšanai (LB "Rearranged" pretī Clawfinger var likt, teiksim, "It").
Pa reizei viņiem izdodas gan arī trāpīt desmitniekā - piemēram te varētu minēt adrenalīta pārņemto "Do What I Say", kuras repojošie vokāli gan tāpat nav manis šausmīgi iecienīti, bet kā lēkājamā kompozīcija šī dziesma ir lieliska, it īpaši ar bērnišķīgajām interlūdijām dziesmā. Žēl tikai, ka citas dziesmas man var piedāvāt ļoti maz tāda, ko es gribētu ieēst. Tas, ka viņiem ir labi teksti, man, ja godīgi, ir pie kājas, jo viņu mūzika ir vienveidīga, kā jau tas parasti ir repmetāla gadījumā, turklāt neviena šāda ņūmetāla blice parasti nevar albūmā ielikt kaut vienu tādu rifiņu, kādi "Sabatiem", piemēram, katrā dziesmā ir vairāki. Atšķirības starp dziesmām te ir tik minimālas, ka pārslēdzoties no "What are you afraid of" uz "Back to the basics" un tālāk uz "Tomorrow", es varētu bez problēmām pieņemt, ka tā ir viena un ta pati dziesma. Bet kāds prieks ir klausīties vienu un to pašu ņūmetāla gabalu stundas garumā? Pareizi - nekāda prieka tur nav. Es ticu, ka "Clawfinger" ir kompetenti sava stila mūzikā, bet tas nenozīmē, ka viņi manās acīs ir īpaši simpātiski vai baudāmi.