Kazhes pierakstu burtnīca

Es nevaru ne noliegt, ne apstiprināt, ka "Bezkaunīgos večus" esmu deviņdesmito gadu vidū redzējis klātienē teātrī. Pilnīgi noteikti esmu redzējis šīs izrādes fragmentus, kuri bija iekļauti kaut kādā Nacionālā teātra popūrijā (iespējams, tā bija viena no pirmajām "Teātra žurkām", bet varu arī kļūdīties), kaut kādas ainas un personāžus pat pārsteidzošā kārtā atcerējos, bet vai biju ar vecākiem arī uz pašu izrādi... drīzāk es teiktu, ka nē, bet dokumentālu pierādījumu trūkst (it īpaši, ja ņem vērā to, ka dokumentāli pierādījumi šajā virzienā nav īsti iespējami).

Ko es pirms šīs grāmatas izlasīšanas zināju par Lejas Bulānu? Ne vairāk kā nosaukumu. Tagad par šo savulaik ļoti lielo latviešu ciemu Sibīrijā jūtos gana labi informēts. Tad kāpēc kopumā šī grāmata man sagādāja vilšanos?

Nesaprotu, kā tas ir sanācis, ka līdz šai nedēļai nekad nebiju klausījies Cake - no viņu krājuma neko vairāk par "Short Skirt / Long Jacket" nekad nebiju dzirdējis, taču šī grupa ir stilistiski tik piemērota manai gaumei, ka man noteikti būtu pieklājies viņus iepazīt daudz senāk. Grupas odziņa ir tās vokālista un līdera Džona Makrī pieeja dziedāšanai - ļoti atsvešināta, praktiski bez jebkādām emocijām, ar noslieci dīvaini lauzt vārdus, vēl vairāk pastiprinot iespaidu, ka tas, ko viņš dzied, ir pilnīga tufta.

Ar Jura Putriņa grāmatu turpinu iepazīt dažādus skatupunktus uz to, kas un kā Latvijā notika astoņdesmito gadu otrajā pusē un deviņdesmito gadu sākumā, paplašinot savu redzesloku notikumiem, kuriem biju liecinieks kā bērns, itin maz apzinoties, kā tas izskatījās no pieaugušā skatu punkta.

Žans Klods Izo, cik man izdevās saprast, primāri bija dzejnieks, kuram diezgan negaidīti slavu atnesa pievēršanās detektīvromānu rakstīšanai. "Totāls haoss" ir pirmais darbs viņa triloģijā, kas vēsta par policiju un noziedzību ostas pilsētā Marseļā. Tas ir pietiekami sarežģīts stāsts par draudzību, slepkavībām un rasismu. Un mani tas kaut kā galīgi neuzrunāja, līdz ar to šīs grāmatas lasīšana bija īstas mocības.

Grega Araki Zudusī paaudze ir diezgan droši ierindojama starp slimākajām filmām, ko es jebkad esmu redzējis. Un sakot "slima filma" es nedomāju tādas vienkārši nedaudz alternatīvas filmas kā Antikrists vai Jūtu impērija.

"Sapņi par manām Krievijas vasarām", kā izrādās, ir viens no pēdējo 20 gadu ievērojamākajiem franču literatūras darbiem, saņēmis divas prestižākās Francijas balvas literatūrā - Gonkūru balvu un Mediči balvu. Droši vien, tas arī bija iemesls, kālab šo grāmatu pasūtīju, lai gan man nekādu iepriekšēju zināšanu ne par Andreju Makinu, ne viņa daiļradi nebija.

Baltkrievu pankroka grupas "Neiro dībelis" pirmais studijas ieraksts "Gudri gabali" bija viens no vairāk skanējušajiem ierakstiem braucienā uz Opener festivālu Gdiņā (un braucienā no festivāla uz Rīgu). Šī dubultalbuma bukletā tu uzzināsi, ka ierakstā dzirdams 31 necenzēts vārds, sākotnēji domājām, ka runa varētu būt 31 rupja vārda lietojumu, taču šķiet, ka domāti ir dažādi vārdi, nevis viena un tā paša vārda atkārtojums. Kas gan nav sevišķi būtiski.

Padzirdējis, ka šī ska grupa 2013.gada 22.martā būs redzama šepat Rīgā, Palladium koncertzālē, jau gandrīz sataisījos pirkt biļeti. Taču tad radās šaubas - vai nebūtu prātīgi vispirms noskaidrot, cik labi vai slikti man patīk viņu mūzika, un tikai tad lemt par koncerta apmeklējumu? Ja man būtu pieeja bezmaksas ielūgumiem, tad jau varētu iet kaut uz velna vecmāmiņas koncertu, bet diemžēl par mana bloga ierakstiem neviens pagaidām nemaksā, tāpēc esmu prātīgs.

Dabiski, ka esmu redzējis pēc šīs grāmatas motīviem uzņemto filmu ar Džonu Kjūzaku galvenajā lomā, bet tagad esmu izlasījis arī grāmatu. Cik atceros, filma man nekad nav šķitusi izcila, un laikam grāmata arī nē, taču atkal jau pēc dažu gadu paiešanas kopš pēdējo reizi skatījos filmu, lasot grāmatu (kura saturiski, ja kas, nav sevišķi atšķirīga), atkal jau es saskatīju citus akcentus un pārņēmu citas vērtības.

Pirms aptuveni 15 gadiem ar vienu no šī ieraksta dziesmām sākās mana pazīšanās ar "Blur". Tajā tālajā gadā biju uzticīgs RBS TV skatītājs, un salīdzinoši skaidri atceros, kā tolaik tika pretstatīti Blur un Oasis, kad notika singlu cīņa starp "Country House" un brāļu Galaheru "Roll With It". Lai arī konkrētajā raundā Blur izrādījās veiksmīgāki, ilgtermiņā Oasis viņus salika (bet - ne ar savas mūzikas kvalitāti), bet man tolaik noteikti "Country House" patika labāk (lai gan tur pie vainas bija stilīgi popsīgais videoklips un nevis pati dziesma).

Lorāns un Loli ir laimīgs precēts pāris. Varbūt ne gluži laimīgs, bet tomēr precēts. Lorānam ir pastāvīgi un nebeidzami ārpuslaulības sakari, kamēr Lolī visu dienu nīkst mājās ar bērniem. Tiesa, par vīra izdarībām viņa nezina, vienīgais viņa pirms kāda laika šo ir pieķērusi mājās gultā ar prostitūtu (vai viņa vismaz domā, ka tā bijusi prostitūta), bet noticējusi vīram, ka tas ir bijis nelaimes gadījums un ka tas nekad vairs neatkārtosies. Tā saucamo ģimenes idilli pārtrauc kādas vecākas sievietes ar salūzušu VW busiņu ierašanās. Kemperis noplīst pie Lolī mājas, un sieviete lūdz iespēju izmantot Lolī telefonu. Pie reizes viņa salabo Lolī saplīsušo izlietni, jo šai ir iemaņas santehnikā. Marīžo, tā šo sauc, ir vistipiskākā lesbiete, kādu vien var iedomāties - faktiski viņa izskatās pat vīrišķīgāka nekā Lorāns. Abas sievietes uzreiz sadraudzējas, un, pretēji tam, kas Lolī šķiet pieņemami, starp viņām izveidojas kaut kas līdzīgs mīlestībai. Lolī, protams, šausmīgi pārdzīvo, ka viņa krāpj savu vīru, un Lorāns to uzzinājis, sarīko kārtīgu skandālu. Kā viņš saka savam labākajam draugam - ja viņa būtu pārgulējusi ar vīrieti, tas vēl būtu ok, bet ar šo "dīzeli" - vienkārši šausmas. Taču vēlāk sanāk tā, ka šie uzsāk kopdzīvi trijatā, kur divas no trim iesaistītajām partijām nemaz nav ar šo situāciju apmierinātas, bet agrāk vai vēlāk visam vajadzētu nostāties savās vietās.

Starp trešo un ceturto Fraja un Lorija šova sezonām bija pat veseli divi izlaisti gadi, bet tas nebija pietiekams laiks, lai šovam radītu jaunu dzīvību. Gluši otrādi - sliktās iezīmes, kas parādījās trešajā sezonā, šoreiz jūtamas vēl jo vairāk. Būtisks droši vien bija tas faktors, ka šovs bija pārcēlies uz citu televīzijas kanālu, kura vadītājiem radās lieliska doma, ka šovā nepieciešami viesi studijā. Rezultātā "A Bit of Fry and Laurie" no tīra skeču šova gandrīz pilnībā pārtapis par tīru studijas šovu, kas tam pilnīgi noteikti nav nācis par labu. Lai arī viesu vidū netrūkst gana labu angļu TV komiķu, viņu līdzdalība lielākoties nav nekāda asprātīgā un patiesībā vislabākais viesis ir redzams sestajā sezonas epizodē - Lorija vectēva bikses.

Pasaulslavenais dokumentālo filmu režisors un provokators Maikls Mūrs ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem ir vienlīdz daudz atbalstītāju un noliedzēju un kura filmas allaž izpelnās lielu publicitāti un rada spraigas diskusijas sabiedrībā. Es sevi drīzāk uzskatu par Mūra cienītāju nekā otrādi, līdz ar to man gana interesanti šķita noskatīties šo filmu, kas ir viņa vienīgais mēģinājums mākslas kino žanrā.

Metjū Kasovica filmu "Naids" man ļoti uzstājīgi rekomendēja Kžištofs - mūsu poļu kaučsērferis, kurš pavēstīja, ka viņaprāt tā esot vislabākā filma, ko viņš jebkad esot redzējis. Ar labākajām filmām man allaž ir daudz problēmu - ja kaut ko rekomendē cilvēks, kura viedokli es respektēju, no vienas puses esmu noskaņots skeptiski (jo es allaž esmu šādi noskaņots), no otras man tomēr gribas šajā filmā saskatīt to pozitīvo, ko tajā redz attiecīgais cilvēks. Īsi sakot - emocionāla dilemma. Līdz ar to nav brīnums, ka es vairākas nedēļas (mēnesi?) nevarēju saņemties šo filmu skatīties. Beigu beigās to skatījos neadekvāti agrā laikā sestdienas rītā, kamēr Liene vēl gulēja (sāku skatīties filmu neilgi pēc septiņiem). Un domājams, ka darīju pareizi, jo šī filma pilnīgi noteikti neatbilst vienai no Lienei tuvākajām kino kategorijām.

Rūdijs Beilors nupat pabeigs jurisprudences studijas Memfisas Universitātē, viņam priekšā ir gala eksāmens (bar exam) un pirmais nopietnais pastāvīgais darbs. Pēdējos studiju mēnešos viņš piedalās juridiskās palīdzības priekšmetā, kur bez maksas juridiskas konsultācijas topošie juristi sniedz grūtībās nonākušiem cilvēkiem (lielākoties - padzīvojušiem). Šī priekšmeta ietvaros Rūdijam tiek lieta, kurā apdrošināšanas kompānija atteikusies apmaksāt savam klientam Donijam Rejam Blekam kaula smadzeņu transplantācijas operāciju, kas viņu paglābtu no nāves no leikēmijas. Rūdijs, kuram nav nekādas pieredzes tiesā, ķeras šai lietai pie ragiem. Paralēli viņam rodas sarežģījumi ar it kā jau atrasto darbu juridiskā birojā, kaut kas attālināti līdzīgs mīlas dēkai ar precētu sievieti, kurai vīrs regulāri nodara miesas bojājumus, un vēl pārītis mazāk svarīgu juridisko darbu.

Šķiet, ka nule esmu izlasījis visus Kadzuo Išiguro romānus. Nezinu, vai tas būtu kaut kas sevišķas atzinības un pieminēšanas vērts (nav jau viņam to darbu tik daudz), bet nav jau man arī iemeslu to tagad slēpt. Šim konkrētajam romānam man tagad radušās problēmas izdomāt, kā es to sauktu latviski. "Nenomierinātie"? "Līdzjūtību nesaņēmušie"? Labi, nav tas tik būtiski. Šis apjomos visnotaļ prāvais darbs stāsta par kāda pianista ierašanos koncertēt kādā mazpilsētā kaut kur kontinentālajā Eiropā. It kā viss būtu pavisam normāli, taču galvenajam varonim nav sevišķi laba atmiņa, un līdz ar to viņš tā īsti neatceras, ka šajā pilsētā viņam ir arī sieva un bērns un ka vispār šī pilsēta viņam nav sveša, līdz ar to tikai pa brīdim viņam uzpeld kādas atmiņas, hmm, nē, es neizsakos pietiekami precīzi. Katrā ziņā grāmata ir dīvaina, un dīvaina daudzējādā ziņā. Gan tādēļ, ka tās sižets atklājas kaut kā... nepareizi, ne tā kā pierasts šādās grāmatās, gan tajā ziņā, ka brīžiem galvenais varonis neapzinās gandrīz neko no apkārtnotiekošā, bet brīžiem - viņš spēj izsekot notikumiem, kuriem pats nav liecinieks, un saprast, vai viņš notikumu gaitu savā prombūtnē iztēlojas vai tā tāda patiešām ir, ir gandrīz neiespējami. Un arī citi šī romāna varoņi nav "normāli" šī vārda šaurākajā nozīmē - visas attiecības starp cilvēkiem un viss notiekošais šajā pilsētā ir tāda kā fikcija, tāda kā spēle, un ne velti vienas un tās pašas dekorācijas daudzas reizes tiek izmantotas dažādos kontekstos - tādā ziņā, ka dažādas ēkas vēlāk izrādās esam viena ēka, galvenais varonis bieži klīst pa riņķi un tā tālāk. Grāmata ir dīvaina, kā to jau vairākkārt uzsvēru, un tā pamatīgi atšķiras no citiem šī paša Išiguro darbiem, bet šajā gadījumā tas nav trūkums. Savā ziņā es to pielīdzinātu džezam - daudz improvizācijas, daudz eksperimentālu pasāžu, bet kopumā - labs baudījums, ko lai tas arī viss beigu beigās nenozīmētu.

Kad ņēmu šo grāmatu bibliotēkā, es pat nenojautu, ka tas ir Airisas Mērdokas pēdējais romāns. Vadījos vien no tā faktora, ka grāmata ir angļu valodā un ka pēdējā laikā šajā valodā neko daudz lasījis nebiju. Tu jautāsi - kas par to, ka tas ir rakstnieces pēdējais darbs? Daudziem rakstniekiem pēdējie darbi ir tie labākie. Taču Mērdokas gadījumā šī situācija varētu būt nedaudz savādāka - tieši 1995.gadā (apmēram vienlaicīgi ar šīs grāmatas pabeigšanu) viņai sāka izpausties pirmās Alcheimera slimības pazīmes, un tā nu nav viena no tām slimībām, kura ir savienojama ar rakstīšanu. Līdz ar to tas neko dižu no šīs grāmatas gaidīt nevar, un to tiešām nevar sagaidīt.

Domājams, ka nevienam cilvēkam, kas ir daudz maz pie veselas saprašanas, nevar rasties pat ne mazākās šaubas par to, kas ir pēdējo piecpadsmit gadu labākā grupa. Protams, ka tā ir "Radiohead". Jau sākot ar "The Bends" un līdz pat "In Rainbows" ikviens tās ieraksts ir bijis katra sevi cienoša mūzikas mīļa gada labāko ierakstu topā. Viņi nav pārdevušies komerciālajiem večiem. Viņi ir spējuši saglabāt savu māksliniecisko integritāti un viņi ir vienīgie nopietnie Pink Floyd sekotāji mūsdienu rokmūzikā. Ok, ja tā labāk padomā, tad ir vēl daži kandidāti uz mūsdienu labākās grupas statusu - U2, "Red Hot Chili Peppers", varbūt vēl kādi. Bet pirmajā trijniekā "Radiohead" noteikti atrodas. Cik žēl, ka viņu mūzika mani bezdievīgi garlaiko.

"Babylon Zoo" ir vieni no tipiskākajiem viena hita mūziķiem, ko es varu iedomāties. Dziesma "Spaceman" pilnīgi noteikti ir pārdzīvojusi šo angļu ansambli, kurš gan teorētiski vēl joprojām turpina pastāvēt, taču ir pārstājis būt kaut cik ievērojams. Kā tas sanāca, ka šis plašākām masām nezināmais kolektīvs ierakstīja dziesmu, kas abpus Atlantijai aizcīnījās līdz pašai čārtu virsotnei, manuprāt, nav skaidrs nevienam. No vienas puses, protams, "Space Man" ir tipiska Babylon Zoo dziesma, bet no otras puses - par diez ko atmiņā paliekošu, uzrunājošu vai citādi neatkārtojamu es to nesauktu. Tīri ok deviņdesmito gadu gabals, kas neizskaidrotos apstākļos piesaistīja milzīgu publikas uzmanību (lielā mērā laikam, pateicoties, tā izmantošanai kādā "Levi`s" džinsu reklāmā). Dziesmas galvenais āķis varētu būt paaugstinātās frekvencēs ierakstītajā ievadā, kas lielā mērā līdzinās Chipmunks dziedāšanas manierei un tikai tad pārvēršas par to gabalu, kuru tu zini tik labi. Pārējie ieraksta singli ir vēl mazāk īpaši - "Animal Army" un "The boy with the x-ray eyes" (ja kas - tajā jūtams vēlīno bītlu klajs plaģiāts - vai pat vēl trakāk, nevis bītlus bet Oasis) neko sevišķi neatšķiras no citiem tikpat pelēkiem skaņdarbiem šajā ierakstā. It kā grupas skanējums ir pietiekami individuāls un ar citām grupām tu "Babylon Zoo" tiešām nesajauksi, taču vismaz šis ieraksts nepavisam neizceļas ar oriģinālām un atmiņā paliekošām melodijām vai faktiski - ar jebko. Tas gluži vienkārši nav sevišķi interesants.

Grupa "Die Ärzte" ir pašpasludinājusi sevi par labāko rokgrupu pasaulē. Par to viņiem - visu cieņu. Cik daudz gan ir aizdomīgas kvalitātes vācu pop-panku, kas būtu labākas grupas pasaulē? Droši vien, ne pārāk daudz. Faktiski Vācijā ir tikai divas grupas, kas šajā žanrā būtu pamatīgi ievērojamas - ārsti un "Toten Hosen". Man gan Hosen patīk labāk, bet vai tas nozīmētu, ka Ärzte nebūtu izcila grupa? Protams, ka tas nozīmē. Viņu mūzika nav sevišķi smalka (lai neteiktu vairāk), viņu joki ir stipri vienveidīgi un apnicīgi, bet tas nekas, jo tādiem viņiem ir jābūt, un savā ļoti šaurajā nišā viņi ir tīri normāli.

Tas Kevins Smits ir viens sviestains tips, kura galvenais hobijs ir veidot filmas par vīriešiem, kuri nespēj kļūt pieauguši. Reizēm viņam šīs filmas sanāk ļoti labas, reizēm - nē. "Mallrats" ir sliktākais no visiem gadījumiem. Tā galvenie varoņi ir divi puiši, kurus pametušas draudzenes un kuri dodas uz lielveikalu pārdzīvot savas skumjas. Tur viņi sastaps Džeju un kluso Bobu, topless gaišreģi ar trīs krūšgaliem, Stenu Lī - vienu no amerikāņu komiksu leģendām, abas savas otrās pusītes un vēl daudz vairāk vai mazāk kolorītu personāžu. Tu jau droši vien zini, ka man trulas komēdijas patīk ne mazāk kā vairumam citu cilvēku, bet tikai ar nosacījumu, ka tās ir eleganti trulas komēdijas, asprātīgi trulas komēdijas un saistoši trulas komēdijas. Diemžēl "Mallrats" nav šāda komēdija. Joku tajā ir, protams, ļoti daudz, bet lielākoties tajos katastrofāli trūkst īsta humora, un "fiziskie" joki ir pagalam stulbi. Vienīgais patiešām atmiņā paliekošais personāžs šajā filmā ir tukls puisis, kas nedēļām ilgi skatās uz tā stereoskopisku bildi, neveiksmīgi un veltīgi mēģinot tajā ieraudzīt trīsdimensionālo apslēpto attēlu. Man kā cilvēkam, kam arī nekad nav izdevies savas smadzenes piespiest šādus attēlus atpazīt, ar šo personāžu bija viegli identificēties un es to spēju saprast. Tikām galvenos varoņus saprast nevaru un galvenais - nevajag. Atsevišķas frāžu apmaiņas filmā ir asprātīgas, bet kopumā tā neveido filmas iespaidu, un šķiet ievērojami par trulu, lai būtu kaut cik atmiņā paliekoša. Salīdzinoši Smita pati pirmā filma "Clerks" bija vienkārši īsts šedevrs, lai arī tā tika filmēta faktiski par kapeikām, bet ar lielāku finansējumu "Mallrats" gadījumā viņš vienkārši nespēja tikt galā. Ja filmā nav nekādu domu, nekāda mērķa, tā nav asprātīga, un tā tev kā skatītājam nepiedāvā neko labāku par trešo krūtsgalu, diez vai tu pēc šādas filmas jutīsi gandarījumu. Drīzāk tev būs sajūta - jā, šitais vecis ir diezgan provokatīvs un viņam ir nospļauties par daudz ko, bet filma tāpat ir absolūts sūds. Pat "Star Wars" references tajā ne tuvu nebija tik labas kā "Klerkos". Kas mani šajā situācijā iepriecina, ir apziņa, ka gan pirms, gan pēc "Mallrats" Smits radīja ievērojami labākas filmas. Ja kas arī paša Smita atveidotais personāžs - Silent Bob - šajā filmā izceļas ar absolūtu neienteresētību šajā sviestainajā kino projektā.

Šodien es beidzu savu visai garo gājienu cauri "Pink Floyd"-related ierakstiem no sava diska ar numuru 62. No vienas puses, varu par to priecāties, jo esmu ticis cauri vēl vienam diskam. No otras, esmu visai pārliecināts, ka tuvākajos diskos sevišķi daudz man īpaši simpātiskas mūzikas nebūs. Un tā īsti nezinu, vai "Amused to Death" ir labākais ieraksts, ar kuru pielikt punktu savai Pink Floyd klausīšanās ērai.

Kad piedāvāju Lienčai ar mani kopā skatīties šo spāņu melno komēdiju par Sātanu, viņa atteicās. Atteikuma motivācija bija tāda, ka pēc šādas filmas viņai grūti būšot gulēt, jo visticamākais, ka šī filma būs vairāk šausmene nekā komēdija. Sava tiesa taisnības viņai tur patiešām bija - tīri par komisku es šo filmu nesauktu, jo tajā priekš komēdijas bija stipri par daudz asiņu, vardarbības un sātaniskas klātbūtnes.

Ja ir kāda lieta, ko lielajam gaļas gabalam Meat Loaf nevar pārmest, tad tā būtu nepietiekama atdeve. Viņa dziesmas nekad nav tādas, ka tev šķiet, ka tās būtu nepabeigtas, nenostrādātas, nepietiekami emocionāli piesātinātas vai kā tamlīdzīgi. Protams, vienlaicīgi tas nozīmē, ka viņš ir gandrīz vai "the king and queen of cheese", jo ir grūti iedomāties kādu mūziķi, kam būtu vairāk uzspēlētības un teatrāluma. Taču vienlaikus (domājams) viņš pats apzinās savu banālumu un, iespējams, viņš spēj par šo lietu arī pasmieties.

Rakstot par gandrīz katru "Queen" albūmu, mani nepamet doma - jā, par šo albūmu manas domas ir kritiskas, bet kopumā es esmu tās fans. Protams, ka tā nav patiesība - nevaru es būt Queen fans tikai tāpēc ka kādi 3-4 viņu albūmi man patiešām ļoti patīk. Es esmu bijušais Queen fans, tas būtu teikts daudz precīzāk.

Piektdien notika beidzot tas, par ko bija ilgi runāts un kas bija ilgi plānots - Pink Floyd P-U-L-S-E koncerta skatīšanās uz lielā (projektora) ekrāna. Fragmentus no šī koncerta, protams, biju redzējis iepriekš, arī tā audio versiju esmu gana klausījies, bet tā - uz liela ekrāna un pilnā garumā šo koncertu redzējis vēl nebiju. Un vispār - PULSE klausījies pēdējo reizi arī biju pietiekami sen, tā ka bija interesanti paskatīties, kādu iespaidu tas uz mani atstās tagad, 2008.gadā.

"Maitasputns" (par anglisko nosaukumu neesmu īsti drošs, franciski tas saucas "L`oiseau des morts" - man tas izskatās pēc nāves putna) ir otrais Andrē Marsela Adameka romāns, ko izlasīju divu dienu laikā. Kā man tas izdevās? Galvenokārt, pateicoties šo romānu īsumam - tie kopā veido mazāk kā 200 lappuses neliela formā lielu burtu grāmatā.

Savā debijā TV vēsturnieka statusā Terijs Džonss, kādreizējais Džona Klīza cīņubiedrs, ķeras pie vienas no savām tuvākajām tēmām - Viduslaikiem un krustnešiem. Četros raidījumos, katrs 45 minūšu garumā, viņš rekonstruē vēsturiskus notikumus par to, kā Dieva vārdā ticīgie no neticīgajiem barbariem mēģināja atkarot svēto zemi - Jeruzalemi.

"Mazā princese" oriģinālā bija Frānsesas Hodžsones Bērnetas tāda paša nosaukuma bērnu grāmata. Mazāk oriģinālā tā ir trīsdesmito gadu filma ar Šērliju Templu galvenajā lomā. Interesanti, ka šīs - 1995.gada - filmas galvenās lomas atveidotāja Līzele Metjūza ir vienas no Amerikas bagātākajām dzimtām atvase, t.b., viena no Parisas Hiltones līdziniecēm. Protams, tas par filmu neko nesaka, es jau neapgalvoju, ka aktiertalants var būt tikai Bronksas strādnieku ģimeņu bērniem (lai arī varbūt tā uzskatu).

Atceros, ka dabūjis šo albūmu biju pamatīgi vīlies - Squirrel Nut Zippers nebūt neatbilda tam, ko es tolaik sapratu ar vārdiem "alternatīvais roks", kura kategorijā šo ierakstu biju ieguvis. Arī šodien es to nekādi nenosauktu par alternatīvo roku, bet tas nemazina baudījumu, ko spēju gūt no šīs amerikāņu grupas debijas ieraksta.

Lai gan man patīk strīdēties, vienu faktu es neapstrīdēšu - Haruki Murakami ir ģēnijs. Tāpat viņš ir vienīgais japāņu rakstnieks, kuram ir pa īstam izdevies mani aizkustināt. Nav gan arī tā, ka es šausmīgi daudz būtu šīs valsts literatūrā iedziļinājies, bet Murakami manā iedomātajā zelta grāmatu plauktā pelnīti ieņem vienu no centrālajām vietām līdzās Umberto Eko, Milanam Kunderam, Kurtam Vonnegūtam, Frīdriham Dirrenmatam, Maksam Frišam, Ērikam Emanuēlam Šmitam, Viktoram Peļevinam un... laikam tas arī ir viss.

Šī albūma pirmā dziesma bija tā, kas mani iepazīstināja ar AC/DC. Tālajā 95-ajā vai 96-ajā gadā es uzskatīju, ka AC/DC un Guns`n`Roses ir divas pasaulē lielākās un labākās metāla grupas, tādas, kuras klausās visi tie krutie ādās tērptie veči, kas braukā ar motocikliem un krustcelēs pusnaktī nogalina melnus kaķus.

Jāatzīst, ka manā ierakstu kolekcijā noteikti ir ievērojami vairāk Green Day albūmu, nekā būtu nepieciešams, un šis ir viens no tiem ierakstiem, kuru tur varētu arī nebūt.

Lai gan gluži emocionālas atmiņas ar "No Doubt" man nesaistās, vismaz vienu lietu es zinu pilnīgi droši - kad es pirmo reizi izdzirdēju kādu šīs grupas dziesmu. Datumu un gadu precīzi gan nepateikšu, bet tas bija radio stacijas Super FM (kuru pēdējos gados nekaunīgā kārtā pārdēvēja par European Hit Radio) ikgadēja topā, kurā dominēja vesela kaudze Backstreet Boys un The Prodigy dziesmu, kaut kur 2. vai 3. vietā bija nokļuvuši No Doubt ar savu pazīstamāko dziesmu "Don`t Speak", kuru es pirmo reizi arī izdzirdēju šajā gada topā (cik var saprast, tā bija grāvējs iepriekšējā gada sākumā, tāpēc parastajos topos to dzirdējis nebiju). Tolaik "No Doubt" mani pārsteidza ar savu emocionālumu - vismaz salīdzinoši ar Scooter.

Dīvaini, ka "Kuņas dēls" man tolaik, kad to lasīju pirmoreiz, likās laba grāmata. Ne jau dīvaini tādā ziņā, ka tā nebūtu, bet dīvaini - kāpēc tā. Tagad pārlasot šo romānu, saprotu, ka tolaik daudz ko nebiju sapratis un ka izņemot autoram raksturīgo nekaunību neko vispār nebiju uztvēris.

Ričija Blekmora grupa "Rainbow" savulaik bija uzskatāma par vienu no "Deep Purple" alternatīvajām versijām - kad pašķīrās Gilana un Blekmora ceļi, Blekmors parasti atveldzi meklēja iekš "Rainbow", bet gadījumos, kad no grupas tika izspiests Gilans, viņš vai nu uzstājās kā "Ian Gillan Band" vai (kad bija jēgu pārdzēris) pievienojās "Black Sabbath", lai ierakstītu vienu no šīs izcilās grupas nožēlojamākajiem albūmiem.

Clawfinger nekad nav varējuši kļūt par maniem personīgajiem mīluļiem un nekas neliecina, ka tuvākajā laikā viņi varētu to paveikt. Žēl. Jo idejiski šī anti-rasistiskā un panciski noskaņotā grupa man ir simpātiska.

Tikko atgriezusies no Ēģiptes, Liene man paziņoja: dabū Lava-Lava! Tikko neatgriezies no Ēģiptes, es atbildēju ar jautājumu: Kas tas tāds?

"Karalis uz dienu, losis uz mūžu" bija viens no pēdējiem albūmiem, ko izdeva pazīstamā amerikāņu grupa, kas savu popularitāti lielā mērā ieguva pateicoties repa elementu ieviešanai smagajā rokā tālajos astoņdesmitajos. Protams, viņi nebija šajā ziņā nekādi debitanti - arī Aerosmith un Beastie Boys šādas lietas jau tolaik praktizēja, tomēr pieminēšanas vērts šis fakts ir.

"One Hot Minute" fanu acīs ir viens no neveiksmīgākajiem aso sarkano piparu ierakstiem, kas, protams, nav nekas pārsteidzošs - ieraksts, kas iznācis starp "Blood Sugar Sex Magik" un "Californication", ieraksts, kurā nepiedalās Džons Frušente, bet kaut kāds sviestais Jane`s Addiction ģitārists (ok, Deivs Navarro nav gluži sviestains, bet Frušente viņš nav). Albūma galvenie grāvēji bija "Aeroplane" un "My Friends" - diezgan līdzīgas noskaņas mierīgās RHCP dziesmas, ne pārāk atmiņā paliekošas. Ar mani patiesībā ir tā, ka teorētiski man viena no šīm dziesmām patīk, bet klausoties jebkuru no tām šķiet, ka tā, kas man patīk ir tā otrā. Pie vainas varētu būt dziesmu pārāk lielā sastieptība - varbūt ja tās katra būtu uz pusi īsākas, tās būtu arī ilgstošāk baudāmas. Kaut gan laikam tomēr "My Friends" man patīk labāk, tajā ir kaut kas no Smashing Pumpkins "Bullet with butterfly wings", tikai ideālā gadījumā šī dziesma būtu pat ne uz pusi īsāka, bet beigtos pēc pirmās reizes, kad atskan piedziedājums un tās garums būtu 1:25, nevis tagadējais 4:02. Personīgi man no šī ieraksta dziesmām vislabāk pie sirds iet "Coffee Shop", kurā gan ir ļoti tipiska Flī basa spēle, kas bez maz vada visu dziesmu, bet to kompensē baigi labs piedziedājums: "Meet me at the coffee shop, we can dance like Iggy Pop". Toties kāda ir doma Flī solo gabalā "Pea", kurā vienīgais instruments ir viņa bass, es īsti nesaprotu - ne viņam ir interesanta balss, ne tajā dziesmā kaut kas ir. Un teksts apmēram tāds kā "Fuck fuck shit fuck" dziesmā iz Blink 182 repertuāra. Iespējams, koncertos izpildīt šo "kompozīciju" vēl ir kāda jēga, tad albūmā tā ir vienkārša ausu laika nosišana. Vispār, lai gan esmu lasījis, ka "One hot minute" esot visnetipiskākais RHCP ieraksts, jāatzīst, ka patiesībā jau nu šī grupa ir vienveidīguma kalngals - ja jau tās netipiskākais albūms ne ar ko neatšķiras no tipiskajiem - roks, fanks, mazliet salkanu balādīšu, tas ir kokteilis, no kura jau divdesmit gadus RHCP veiksmīgi slauc diezgan pamatīgus augļus. Viņi nu gan ir tipiska grupa, no kuras ir vērts iegādāties pāris interesantākos albūmus, bet pārējo vietā nopirkt kādu labāko dziesmu izlasi. Un "One hot minute" noteikti ietilps tajā albūmu kategorijā, kurus iepirkt nav obligāti nepieciešams.

Киану Ривс явно не из тех актеров, которые стараются участвовать лишь в хороших и интересных фильмах. И "Джонни Мнемоник" такое утверждение лишь подтверждает. Можно сказать даже сильнее - это просто ужасающий фильм. Сама идея по себе идиотска до беспредела - в 20-ые годы 21-го века самым надежным способом перемещения данных является их имплантация в человеческий мозг. Герой Киану под именем Джонни и является таким вот курьером данных. В его мозге можно разместить целых 160 Гб данных (немногим больше, чем жесткий диск моего домашнего компьютера). Однако для сохранения всех этих данных ему необходимо было отказаться от памяти собственного детства, вот теперь он себе эту память и старается вернуть. Конечно, переноска данных в голове - это супер круто, только настоящие мужики пользуются подобной технологией, никто в 21-ом веке о шифрованных данных в интернете еще конечно не слышал. Мир, в котором живет Джонни Мнемоник, совсем не красив и не прекрасен - половина всех людей болеет какой-то отвратительной черной лихорадкой и всем руководит какая-то идиотская фармакологическая компания, которая тесно связана с японской Якудзой. Можно еще задать себе один вопрос - а почему мир будущего настолько похож на 80-ые прошлого столетия? Но странные визуальные решения были бы понятными (возможно), если бы в фильме было по крайней мере что-то стоящее. Сюжет - полный отстой, актерская работа Ривса и компании - маразм какой-то, музыка - омерзение, сама идея фильма - туфта. Вот в результате господину Лонго удалось создать фильм, который настолько плох, что моментами можно подумать, что это не вариация на тему "Бегущий по лезвию", а пародия на данный фильм. Хотя если это комедия - то и смешного в ней недостаточно, хотя сам Джонни мне по крайней мере кажется весьма похожим на Эша из "Army of Darkness". Кстати, я не верю что Ривс в этом фильме и для своих почетательниц из противоположного пола сыграл приятную роль - все же он тут похож на полнейшего придурка и даже Долф Лундгрен в роли чокнутого проповедника имеет больше харизмы, нежели главный герой, ну а его взаимодействие с "крутой" девкой Диной Мейер вообще отсутствует, и если эта девка могла в него втюриться, то она, наверное, и в куске дерева нашла бы положительные черты, которые можно полюбить. С точки зрения качества это один из наихудших фильмов, какие я только в этом году видел, по сравнению с "Джонни", например, "Невозможная миссия" - по крайней мере кино качества Ингмара Бергмана, а "Люди-Х" - отличное время провождение.

"Zahrada" jeb "Dārzs" ir viena no ievērojamākajām neatkarīgās Slovākijas kino filmām. Par tās galveno plusu var nosaukt savdabīgo stāstījuma manieri un visai simbolisko sižetu, bet ir arī viens mīnuss - attēla kvalitāte, kas laikam ir saistīta ar to, ka man pieejamās filmas versijas izcelsme šķiet ar televizoru un nevis DVD saistīta. Tās galvenais varonis ir Jēkabs, kas ir sava tēva dārza sargs (vairāk vai mazāk). Tiesa, viņa tēvs principā nav vis Dievs, bet gan šuvējs. Jēkaba dzīvē ir arī divas sievietes - precētā un vecākā par viņu Terēza, kas to vien domā, kā pārgulēt ar Jēkabu, un visai jaunā un skaistā Helēna, kurai ir raksturīgas kaut kādas dīvainības. Vēl filmā parādās tādi personāži kā filosofs Žans-Žaks Ruso, kas pārliecina Jēkabu, ka dzīvē nav nozīmes materiālām lietām (un pie reizes konfiscē Jēkabam viņa mašīnu, iedodot pretī savu pusizjukušo "vaboli"), kā arī kāds aitu gans, kurš izlēmis kļūt par svēto. Filma, gluži kā tas raksturīgs grāmatām, ir sadalīta nodaļās, kuru sākumā tiek paziņots, kas šajā nodaļā notiks. Lielākoties gan paziņotais un reāli pieredzētais ievērojami atšķiras, vai - precīzāk - pieredzētais ir paziņotā mazāk prognozējamā versija. Kā lai arī nebūtu, šī filma ir kārtējais "nepieradinātā" kino paraugs un, ja vien tās ieraksta kvalitāte būtu labāka, es būtu to labprāt noskatījies vēl kādu reizi.

Some months ago I tried to read the novel of the same name written by Jane Austen. I found it rather dull and boring and never made it to the middle of the book. I don`t like this kind of sentimental literature very much. By the way I have already almost perfectly forgotten what was happening in "Pride and Prejudice", another film version of an Austen novel. This film though has a few bonuses in comparison with that other one. Most of them lie in the casting department. The film is directed by Ang Lee, who has also brought "Crouching tiger" and "Brokeback mountain". In "Sex and Senility" he doesn`t choose to be daring, on the other hand there`s as little sex in this film as you can imagine. Still what this film has is a set of noteable actors including Emma Thompson, Kate Winslet, Hugh Grant, Alan Rickman, Imelda Staunton and others. Some of them became famous due to this film (mostly Kate Winslet), while others were already established in the world of films, take Imelda Staunton for instance. The story is as boring as it gets - a widow with three daughters has to leave the house of her deceased husband as everything has gone away to his son from the first wife. One of the daughters is still a child, while the others need to get married to rich fellows quickly. Elinor, the older one is the sense of the family, yet she developes a love story with Hugh Grant (known by the name of Edward Ferrers), yet he has to leave for London, so she remains broken hearted. Meanwhile Marianne (Winslet) falls in love with a southern type gentleman named Willoughby about whom the viewer would have no doubt that he`s going to be the villain of the book. He doesn`t marry Marianne, of course, for he needs money and she doesn`t have it, yet he doesn`t get her pregnant, so I can say that he just doesn`t use his chances. In the end both sisters get married, Elinor - to Hugh Grant, while Marianne marries colonel Branden, played by Alan Rickman (isn`t he a bit old for Winslet - he was 50 and she was 20 at the time the film came out, don`t you find it a bit too much?), who happens to be the good guy. You know the certain type of character whom everyone uses for the doormat but who marries the prettiest girl in town (or in the village in this case) in the end, when she`s impregnated, broken hearted and has no one but him to save her from total disgrace. And in the end she eventually starts to love him, for she`s such a pure character that she would never marry for money. Isn`t it pathetic? I think it is. Apart from the ugly 19th century costumes and brilliant acting there`s nothing outstanding in this film. First you watch it, then you forget it.

I never thought that PJ Harvey was this good. Her songs aren`t catchy in the Beatlish meaning of the word, but she`s an extremely powerful and independant woman. Songs like "To Bring You My Love" remind me of a younger (and living) Janis Joplin and now I don`t wonder anymore how come she had that song together with Nick Cave and the Bad Seeds. Of course Janis was much more of a band blues singer, while PJ is a typical singer/songwriter.

Finally I have completed the task of watching every single film directed by Terry Gilliam and it was concluded with "12 monkeys" - one of his most famous Hollywood works. For this film Terry gathered quite an impressive cast featuring Bruce Willis and Brad Pitt. Bruce`s character James Cole is a convinct in the future where he is offered to return to the past (1996) in order to obtain some info about a deadly virus that will eliminate most of the human race. An underground group with the title "Army of the twelve monkeys" is blamed for that and Brad Pitt`s character who suffers from some kind of mental disease is it`s leader. Yet little do the people of the future know that Brad isn`t that dangerous as he may seem. The film is classified as Drama / Sci-Fi / Thriller on the IMDB and I guess I can agree with that. Just like any other film Gilliam has made this one isn`t quite realistic and you do have your questions about everything that goes on. And what`s weird about it is the twist at the end - for in its essence it isn`t that much of a twist, it`s just a conclusion to a logical chain of action, and that`s it. A very good film by the way, certainly worth watching.

As a fan of Eco it was my duty to read the only one of his novels (except for the latest one) that is not translated into my mother language. First I prepared to take on it in Russian since I already had read "Baudolino" in that language. But when I found out that the English version cost about the same as the Russian I decided to push myself to the limit and read this book in a language that I`m not particulary comfortable with. Only when the book was already in my hands a vague anxiety creeped into my mind whether I would be able to read Eco in English. Mr Eco`s books aren`t usually characterised by an extremely simple language and the intellectual baggage provided in each of his novels couldn`t fit in a nutshell. Therefore one really needs to be quite brave (and stupid as a matter of fact) to try to get through one of his works in a foreign language. Yet I am not a chicken, I`m a donkey and that means that I`m stubborn. So I took a grip of myself and started reading. And you know what? You wouldn`t believe me but it wasn`t that difficult at all. Ok, there are passages in Latin in this book but they still would be in Latin head I read them in Latvian. There is a character who speaks in a mixture of different languages which seems to be something between English and German in this translation but it probably would have been much weirder in Latvian-German.

The film starts off with quite a significant and meaningful message. "It`s preferrable not to travel with a dead man." Sadly it`s exactly the thing that the hero of this Jim Jarmusch`s film does. It was some two weeks ago when I started watching this film but since I was feeling a bit sick at the time I didn`t manage to watch it till the end. After all can you expect a person with a headache to enjoy a film that has absolutely nothing going on but a man (Johnny Depp) sitting on a train as the train goes past a countryside. I remember falling asleep during that trip. After that the film does get a bit more active yet it never reaches such a tempo that your head will spin around from the weird twists and storyline changes. Yet what can you expect from a dead man? If you happen to be travelling under the name of William Blake you don`t even have to be a poet in order to be a dead man. Especially if you meet a strange indian who likes to be called Nobody. And if you`re just a stupid white man it`s probably the best for you to make blood your poetry, especially in the wild west. The film is also special because of its soundtrack which mainly consists of crazy guitar feedback noises and occasional guitar strumming done by Neil Young. As a whole Jim Jarmusch is undoubtely a very special filmmaker but I can`t call him the master of entertainment.

I had an argument with my girlfriend over whether I had already watched this film with her or not. First I was pretty sure that I hadn`t but later on I started to doubt whether my memory wasn`t tricking me. The truth happened to lie somewhat in between - while watching the film I came to the conclusion that I had seen nearly a half of it. The latter half by the way, which meant that pretty soon I knew what the film would end with. That didn`t really bother me much for "Don Juan DeMarco" isn`t one of those films that struck you like lightning with an unexpected ending. Johnny Depp plays a fellow who`s either Don Juan, the great lover, or just an insecure kid from Queens, NY. Marlon Brando is either a famous psychiatrist named Dr. Mickler or a Spanish fellow named Don Octavio. Basically it`s up to the viewer to believe in Depp`s story of his life or not. It`s about believing in perfect imaginary worlds or not. I may be a romantic but I would say "Why not?" just like Mickler does in the end.

It had been years since I last saw this film. Not that I liked it much back in say 7th grade when I did, but without any clear reason I decided to give it a try in 2005. "Four Rooms" is a film that contains 4 separate segments done by four directors and those segments are connected by happening at the same hotel and including the same bell boy. The quality of those segments differs. The first one - "The missing ingredient", directed by Allison Anders, is quite a boring story about a cavern of witches that do some silly ritual in order to rescue their goddess from a piece of stone. Yet when it turns out that one of them hasn`t brought fresh sperm the Bellboy (played by Tim Roth) enters the game. One of the witches/bitches is played by Madonna, still the whole thing is quite similar to the disastrous film "Help!" by the Beatles. The second segment is titled "The wrong man", it`s directed by Alexandre Rockwell (not that I know who this director is). Bellboy who`s name is Theodore by the way enters the wrong room and encounters a man who has tied his wife to a chair and threatens Ted with a gun. The whole thing gets kinda bizarre and a bit boring once again. Now the third part is directed by Robert Rodriguez and this time it`s much better - we have Antonio Banderas, we have naughty children consuming alcohol, the part may not be particulary elaborate but at least it`s funny and interesting to follow. The last part - "The Man from Hollywood" is directed by Quentin Tarantino and he himself is the main star of the episode. Although many claim that he isn`t too much of an actor it doesn`t bother me at all. What Quentin and a pal of his do is they play a game stolen from one of Roald Dahl`s stories - the one where you light your cigarette lighter ten times in a row or your pinkie will be cut off, and the Bellboy is asked to be the butcher. Funny. Overall: 3/4/8/8=6. Still since the film ends on a higher note than it starts I give it a bonus half a point.

It`s been almost ten years since I saw this film on TV. And now after a long waiting (I remembered about it something like a year ago but didn`t know what its title was), I finally saw it again... on TV! Actually on VHS which was recorded from TV but never mind that. The film is based on a short story by Kurt Vonnegut (which I hadn`t read before re-watching the film) and tells about the world of tomorrow where all people are equal both socially, physically and mentally (oh God, there`s three aspects and not two, what am I supposed to do about the word "both"?), and in every other aspect. To achieve that marriages are designed to have average kids and the best mark at school is C. But Harrison Bergeron is a very bad student he never gets lower than A+ and has to stay in the same class for several years. Since he can`t be cured with the help of a little antenna attached to his brain he has to overgo an operation. But if he doesn`t want that he can join the real masters of America and remain as smart as he is. Only by doing that he loses his family and isn`t allowed to have any private life. This film isn`t a big budget one, of course, but I liked it anyhow. Out the actors only one of them made it big later - the guy who played Harrison later became Sam in LoTR trilogy.

This book was a sensation way back in Germany when it first came out. Why is that? For the obvious reason, of course. And what is the obvious reason - a guy of 15 having affair with a 36 year old former guard at a Nazi concentration camp. Actually I`ve had enough of those books about nazism - damn, there`s not much that hasn`t been already said and most of this stuff is just a repetition. What`s special about this teenie`s woman is that she likes people to read loudly for her - she did it with her prisoners near Auschwitz and she did it with this boy. And why did she like that? Because she couldn`t read and was ashamed of herself. Anyhow, I don`t care for non-reading war criminals, nor do I care for young boys with sexual problems. And I don`t care about this book either.

Emir Kusturica should only make movies at home, and not bother to become popular all over the world. I`ve seen four of his movies so far. 3 of them were done in Yugoslavia/Serbia, one - in Hollywood. And guess what? The one with the most popular actors and the biggest budget did nothing for me. And all the rest - they were just top class movies. "Underground" is surely the hardest to bear among those 3. First, because it is a film where war goes on the whole time. The characters are still what you would expect from Kusturica, but the circumstances are just dreadful. Marko Dren and Peter Cerny are two real good friends that are communists and fight against the fascists in WW2, it doesn`t mean of course, that they`d be great people or something like that, on the contrary they are sick weirdos, that don`t care much for the others. But it happens that Peter and a group of his people has to remain underground hiding from the nazis, but Marko decides at the end of the war that he doesn`t need to inform his pals that the war is over, and they remain underground for 15 more years. Marko and Peter meet again in the Yugoslavian war of 1990s, where literary a brother kills a brother and a friend kills a friend. Of course, I read that this film is a support of the Yugoslavian fascist regime of Milosevic - but I also read and knew that already that stupid people are stupid people. And Emir Kusturica ain`t a stupid person, but a great film director, capable of creating a drama of a very high level.

Just so the 10 hours long journey through the carreer of the fab four comes to the end. "The White Album" isn`t a collective work by the band anymore, but it still has many beautiful songs upon it. The tension in the band has become really bad, and the making of "Let it Be" which was supposed to be a film of them making an album becomes a real horror - with nobody liking what the rest did. Ringo leaves the band, but comes back again, the same happens to George. The songs are simply beautiful, despite all the problems in the band. The arrival of Yoko in John`s life is probably the biggest problem which the band faces. This doesn`t mean that John can`t come up with great songs anymore, but the Beatles as a band have almost died by the time. Still they do the legendary performance on the roof, which was simply superb. Later the Beatles reunite to record "Abbey Road" being almost sure that it`s the last album, therefore they were much more relaxed and each one of them did their best. There`s also the video to "Free as a Bird" - but that song sounds too little like the Beatles and too much like Tom Petty (I wonder whether Jeff Lynne of ELO also produced Tom Petty). And the last words of John in this film are just so cool: "It`s just natural. It`s not a great disaster. People dramatise like it`s the end of the world. It`s only a rock band that got split up. It`s nothing important." Isn`t it really?

The summer of love has started, although it probably wasn`t the way we think about it now. George even went to the States but he didn`t like those drugged kids thus deciding to stop taking LSD himself. When the Beatles were with Maharishi (an Indian spiritual person) in India their long time manager Brian Epstein died of an OD (or something like that) thus starting all the really big trouble (probably the previous big trouble was Lennon saying that the Beatles were more popular than Jesus - although I find that to be completely true). But now they decide to start all the shit they can start - they make the "Magical Mystery Tour" film. The idea behind it was probably not that bad, but what came out of it was quite horrible indeed (apart from the performances of "Your Mother Should Know" and "I`m the Walrus"). "Yellow Submarine" cartoon on the other hand totally rocked, but the whole "Apple" thing went completely nowhere, and I guess it was said right in the "Rutles" film: "At one stage they were losing money faster than the British government."

The sweet milk in the lives of the Beatles starts turning sour. They get booed from the Phillipines because of not going to a party of the local dictator. Thus the Beatles managed accidentally (for they didn`t go there just because they were lazy) to avoid losing their face by playing for the dictator. The Beatles decide to stop touring for nobody listens to their concerts but only screams by looking at them. The Beatles record "Sergeant Pepper" - a real milestone in modern music which showed that rock`n`roll can be much more than just music for dancing. "Penny Lane" and especially "A Day in the Life". The latter is probably the greatest song the Beatles ever did, and boy did they do many great songs. This song was also the very first one to feature the line "I`d love to turn you on." What was also cool was Paul admitting to reporters of using drugs. But it was cool - they way he did - saying that it was the reporters and not him who talked about him using drugs thus telling the youth that their idols were on drugs and supporting them taking drugs themselves.

The Beatles play at the "Shea" stadium in the States. Overall their performance seems to have been quite a good one - and they don`t do only the popular numbers anymore, the recording quality certainly could have been much better, but it isn`t so there`s nothing that can be done about it. John goes a bit wild on there - stars playing the piano with his elbows and acting like he was crazy. Then the Beatles meet Elvis (although there`s no footage of that visit). But there`s one thing I didn`t know - that Elvis was actually supporting the idea of banning the Beatles in the States, so they wouldn`t spoil the american youth - and there even was an ugly photo of Elvis shaking Richard Nixon`s hand. "Norvegian Wood" introduces the sitar to popular music - that song isn`t performed live, but it`s still that big of a classic that I simply must mention it. The Beatles stop doing TV performances and start recording promo videos of their singles - as a matter of fact in this way they started the concept of music videos - cool. We reach "Rubber Soul" and "Revolver" - thus coming very close to the best (imho) period of their carreer. They go to Japan and it turns out that they don`t sound too good - because the audience isn`t that loud therefore their mistakes can be heard.

We now reach the mid point of this massive documentary. The Beatles do Hollywood Bowl, go to America for the second time, get the MBI (member of the British Empire) from the Queen, John does some silly stuff on the stage (I guess, this may have influenced Monty Python`s Flying Circus, but I`m not really sure about that). After that they do the "Help!" film, which is a complete silliness. But now I know the reasons for that - the Beatles simply asked the scriptwriters to insert scenes in regions they had never been to - so they go to the Bahamas and skiing in the Alps, not caring too much about the plot of the film. And then there was the problem with the drugs - none of them was capable of remembering his part. But the most interesting part is Paul telling how he wrote "Yesterday" which came to him in a dream of his and he later was sure that he had heard the melody somewhere, for such a beautiful can`t come in a dream. And the other Beatles made some fun of this song as Paul`s solo number like introducing the song: "And now for Paul McCartney of Liverpool - opportunity night..." - and so he`s left alone on the stage with his guitar. And then there`s a cool introduction to a song done by Ringo who says: "There he is - all out of key and nervous he`ll sing "Act Naturally" - Ringo!" - a nice way to introduce himself.

The Beatles go to America for the first time, play the Ed Sullivan show, instead of lip-synching we get some pretty low quality live performances (because of the sound quality). The Beatles make their first movie. The best part is probably Ringo telling, why his performance was better than the others - it`s because of him having a hangover most of the time, therefore he didn`t need to act to show himself feeling miserable. Since I find that particular film quite good, the story of making it is also interesting for me. After that the Beatles go to Australia and do some shows back there. The music isn`t still what I want it be - because we don`t come past "A Hard Day`s Night" stuff. But it`s interesting to see and hear what the Beatles were like live, why those little girls got crazy from their performance. Probably I wouldn`t go mad but they still were a pretty good live band, especially concerning that they never could hear themselves during the performance.

Oh, boy, what made me think this film had only two parts? It turned out that there was eight of them! That`s quite a lot - something like 10 hours of film about the Beatles. The second part actually was less interesting than the first one. Why? First, because I already knew some bits about the first year of Beatlemania. Then - the crappy live performances were substituted for great lipsynching performances. I`m not really sure whether the Beatles really never played live or the audio quality from those recordings is that bad that it didn`t get on tape. Whatever. But there was one really cool thing that stood out. When the Beatles did a performance at the Queen`s ball John before playing "Twist and Shout" said that they would need the help of the audience for that: "For the people in the cheaper seats, clap your hands. And the rest of you, if you just rattle your jewelry." That was pretty good. An appearance of them on a stupid comedy show was also fun. What else? There was a lot of unsuccesful takes in the studio, including a dialogue like this one: "Paul forgot to sing." - "God, I`m sorry. I was just watching George..." or "Don`t slow down for christ sakes... or I`m giving you no more drugs."

I`m not so sure you`ve heard about this, but there once was this rock`n`roll band that beared the name "The Beatles". It was hugely popular in the strange decade of 1960s and some claimed that the band was more popular than Jesus in his prime years (I mean before he switched to Christian Rock). And some 20-25 years after the Beatles ceased to be this film was made. "Anthology" is it`s name, and here comes the first part. It has the early days of the Beatles on it. From the day when John Lennon was born until "Please Please Me" topped the charts and the "Fab Four" became fab. We see and here audio and video footage of very bad quality with the Beatles playing at the cavern, playing in Hamburg, playing some demo sessions. We see how they had this really good looking guy in the band, I guess his name was Martin, who couldn`t play the base, but at least he was cool. From the point of music this film isn`t that great - c`mon, back in 1959, for example, The Beatles weren`t the Beatles millions learned to love. But still this is an interesting historic document, clearly showing the way the band made its way to the top, despite everything that went in its way. I stiil hope that the second part of the documentary will be better than this, for it surely will feature better music on it.

Just like Haruki Murakami who`s book I finished reading before switching to Sueskind, this here is one of my favourite writers. Having already swallowed the hook of the creator of "The Perfume", "Contrabass" etc., I didn`t expect these four stories to be something around average. And they really weren`t! First there`s "The Attraction to Depth" - a story about a young female painter that goes crazy and can`t continue her work after an art critic has said that there`s not enough depth in her art which he only said not to overrate the girl. And as she died from a suicide the critic wrote that all her works showcased attraction to depth. "The battle" tells a story of chess playing in the park, where the local champion (an old drunk) is challenged by a young charistmatic opponent whom love all the spectators. And only after the victory the champion understands that he had played against a complete fool and that his win wasn`t better than a loss, he decides to give up chess. The third story "Jean Messar`s Testament" tells us about a weirdos theory that the whole earth is getting overwhelmed by shells. And then there`s the observation - how a man reads a book and sees different notices on the sides and only in the end understands that it was him who wrote all the comments, and that he doesn`t remember anything he`s ever read. Like Sueskind usually likes it to be all the stories are both very funny and very sad at the same time. And you can surely say that it`s one hell of a recipe he has found.

Do you remember the band? The one that sung "I wanna sleep with common people like you"? I guess you do. And here it is. The best part of the album are the lyrics, while musically it`s sometimes a bit dull. Highlights include the already mentioned "Common People", "Disco 2000" and "Underwear".

IMDB described it as similar to `Blade Runner`. Being a fan of the mentioned movie I was eagerly awaiting to prove that CofLC is nothing but a fluke. Amazingly it was not. What stood out the most in the film was the imagery - a future looking quite like the 30`s of the 20th century only with unproportinal amounts of pollution and weird places. The plot may seem silly on the paper but for a twisted form of a fairy tale it`s quite normal. A half crazy scientist creates lots of clones of himself (including one who consists only of the brain), one of the clones turns out to be evil (or stark raving mad, if it makes a difference). The crazy dude needs to kidnap children in order to try to suck out their dreams for he himself can`t dream. And the little brother Denree (not a physical brother thou) of the main character cleverly called `One` is among those children. One goes on a quest to rescue his brother. By the way, many sequences in the film look exactly as they were taken out from a quest. And I`m a fan of quests.