Kazhes pierakstu burtnīca

Par "Īstvikas raganām" ar Lienču mazliet pastrīdējāmies. Liene bija pārliecināta, ka bijām šo filmu vienreiz jau kopā skatījušies. Es - tikpat pārliecināts, ka nē. Beigās nonācām pie kompromisa, ka es pie Lienes biju ieradies tuvāk filmas beigām un speciāli to neskatījies, lai varētu kādreiz redzēt filmu kopumā.
"Īstvikas raganas" ir nu jau kārtējā pēdējā laikā noskatītā filma, kura principā ignorē tādus jautājumus, vai kaut kas ir vai nav ētisks un morāls, bet "ir tam pāri". Protams, pamatā tā ir ne pārāk nopietna komēdija par to, kā trīs sievietes ar zināmām raganu dotībām (Šēra, Mišela Faifere un vēl viena) izsauc uz savu mazpilsētiņu dēmona iemiesojumu Derilu van Hornu (Džeks Nikolsons), kurš palīdz viņām visām atraisīties no ikdienas problēmām un kurš kļūst viņām visām par mīļāko (jā, viņas īpaši par to nesatraucas, ka Derilā ir jādalās ar draudzenēm, kā jau minēju, morāle šeit iet ieskrieties). Derils no vienas puses ir ideāls mīlnieks - viņš zina visu, kas tev patīk, un viņš nepakļaujas fizikas likumiem, bet no otras puses viņš ir arī bīstams - kā jau dēmons, un beigu beigās trīs sievietes viņu atkal padzen. Tā varētu īsumā raksturot šīs filmas sižetu.
Vizuāli tā, protams, ir diezgan so 80`s stilā veidota, bet šajā gadījumā tas nav pat mīnuss.
Es laikam necentīšos tagad īpaši detaļās skaidrot, kāpēc šī filma ir laba un kāpēc tā man patika. Ir skaidrs, ka tā ir *tikai* komēdija, ka Džeks Nikolsons ir izcils aktieris, ka šeit bija daudz iespēju izsmieties un kas man patīk šādās filmās ir lieka sentimentālisma trūkums.