Kazhes pierakstu burtnīca

Atzīšos godīgi, ka līdz nesenam laikam es pat nenojautu, ka Royal Hunt nepārstāv vis kādu no lielajām "metāla" valstīm - ASV, Lielbritāniju vai vismaz Vāciju, bet gan popmūzikas ziņā provinciālo Dāniju. Izņemot brāļus Olsenus es patiesībā pat nevienu šīs valsts mūziķi tā no galvas iedomāties nevaru, ieskatīšanās Vikipēdijā gan iedeva vēl pāris zināmus vārdus - Aqua, Michael Learns to Rock (patīk man šis nosaukums!), Safri Duo, The Raveonettes. Tomēr pat fakts, ka tur dzimis Larss Ulrihs no Metallica, nedara Dāniju par smagā roka paradīzi, līdz ar to nevar ņemt vērā, ka "Royal Hunt" nav meinstrīma metāla blice.
Royal Hunt pēc savas piederibas skaitās progresīvā metāla grupa un droši vien tā es to arī raksturotu. Patiesībā te gan ir jūtami arī vācu power metāla elementi un gluži Dream Theater stilā "Royal Hunt" nemuzicē, vismaz ievadošais "Wasted Time" patiesībā jau ir tāda brāļu Olsenu dziesma mazliet smagākai auditorijai, turklāt liels uzsvars šeit tiek likts uz diezgan 80to gadu stilā noskaņotiem sintezatoriem. Izsekot albūma domai man bija slinkums, tāpēc par to šoreiz klusēšu, varu pieminēt, ka poētiskajā ziņā šī grupa nav neko fenomenāla. Toties "Ten to Life" ievads pamatīgi atsit kādu Depeche Mode dziesmu, kas ātri gan pāriet tipiskajā šlāgerprogrokā, kuru šī grupa lielākoties spēlē. "On The Run" ir mazliet simfoniskāka dziesma, bet arī šeit patiesībā ir jābūt ļoti naivam, lai nesaprastu, ka darīšana ir vairāk ar šlāgeri un mazāk ar metālu. Klausāma šī mūzika ir, brīžiem pat atmiņā paliekoša, man, piemēram, allaž ir gājusi pie sirds ieraksta tituldziesma "Clown in the Mirror" ar tās klavieru partiju un korisko piedziedājumu, taču vaina ir tāda, ka savas izteiktas odziņas šai grupai vismaz konkrētajā albūmā nav. Tas nav interesants progresīvais metāls un no tehnikas viedokļa gribētos teikt, ka nekādus dižus brīnumus Royal Hunt nerāda - ne viņu dziesmas ir ātras, ne fenomenāli komplicētas.