Kazhes pierakstu burtnīca

Šogad, atšķirībā no iepriekšējām reizēm, Eirovīziju skatījos gandrīz kā profesionālis - kā nekā vairākus mēnešus diezgan intensīvi nodarbojos ar šī pasākuma rezultātu pētīšanu un analizēšanu maģistra darba izstrādes ietvaros. Līdz ar to arī manas izjūtas pirms kārtējā konkursa bija dalītas - no vienas puses gribējās, lai kaimiņu balsojumi šogad izšķirtu konkursa iznākumu un man būtu aizstāvēšanā spēcīgi argumenti. No otras puses cerēju, ka pārmaiņas pēc rezultāti nebūs prognozējami bez mazākās piepūles un ka šis pasākums spēs kaut cik izrauties no farsa apkampieniem.
Īsi sakot, nepiepildījās ne viens, ne otrs variants. Kaimiņu balsojumi bija ļoti spēcīgi, uzvarēja manā izpratē slikta dziesma, bet tās uzvaru neveicināja tik ļoti kaimiņi, kā neitrālo valstu balsojums.
Tomēr vajadzētu laikam arī par mūziku pastāstīt, ne tikai balsojumiem.
Finālā no pusfināla šoreiz bija tikušas vairāks postpadomju un post-dienvidslāvu valstis (Latvija ar šai skaitā ietilpa), atstājot ārpus pamatsacensības pat tādu visnotaļ odiozu figūru jā DJ Bobo.
Konkursa sākums neko spožs nepadevās - pirmie dziedāja bosnieši par Upi bez vārda, kas mani diez ko neieinteresēja. Sekoja spāņu bojbenda priekšnesums, kas bija tik tipisks bojbends, cik vien iespējams. Kaut cik interesants, lai arī savdabīgā veidā, bija Dmitrijs Kolduns no Baltkrievijas, kuram bija pietiekami interesants šovs un varbūt pat normāla dziesma, tikai angļu valodu Dima droši vien nekad iepriekš dzirdējis nebija. Īri, kā jau tādi īri, uzstājās ar etnofolku. Tad nāca spēcīga somu beibe, bijusī smagās tehnikas vadītāja ar zināmu pokemonisma noslieci un visai labu smago dziesmu (šīs dziesmas laikā piefiksēju, ka projektoram esmu uzregulējis nepareizu režīmu, kā rezultātā Hanna Pekarinena izskatījās pārmērīgi būdīga un spēcīga, tiesa arī pārslēgšanās uz standarta režīmu, gluži trauslu viņu nepadarīja). Ko dziedāja Maķedonijas un Slovēnijas pārstāvji, šobrīd atcerēties nevaru. Slovēņiem bija blūzroka beibe. Lietuviešiem - maksimāli drūma grupa ar nosaukumu 4Fun - trāpīgi kā naglai trīs metrus garām, bet dziesma bija, manuprāt, laba. Grieķiju pārstāvēja pretīgs Rikija Mārtina imitators ar stulbu dziesmu, stulbām kustībām un ne mazāk stulbu šovu. Gruzīņi cīnījās ar zobeniem, neko citu neatceros. Zviedrus pārstāvēja "The Ark" - viena no mūsdienu lielākajām glemroka grupām, diemžēl kaut kā viņu skanējumā šajā vakarā pietrūka. No Francijas bija negaidīti labs kolektīvs ar nosaukumu "Les Fatals Picards" ar viegli poppancīgu franču roka gabalu. Latviešu itāļu dziedoņi ar Zigfrīdu Muktupāvelu priekšgalā bija tādi, kā apmēram biju gaidījis. Krieviju pārstāvēja TaTu stila čiksas, kas dziedāja kaut ko neķītru ar ļoti uzkrītoši neķītru krievu akcentu. Vāciešiem bija svinga pārstāvis Rodžers Cicero, kurš lieliski apliecināja, ka vāciski dziedāt nevajag, bet ja tu tomēr vēlies dziedāt vāciski, labāk nedziedi džezu, diezgan pamatīgi sabojājot iespaidu par citādi droši vien labo dziesmu ar savas dzimtās valodas unikāli robusto skanējumu. Konkursa eventuālā uzvarētāja Marija Šerifoviča atmiņā palika tikai kā tipiska stereotipiska lezbiete, bet dziesma manā izpratnē bija visai miegaina un neinteresanta. Tad nāca Verka Serdjučka, kas pārstāvēja Ukrainu un kuras (kura) uzstāšanās bija lielāks balagāns nekā pagājušā gada "Lordi". Rezultātā Verka palika gan tikai otrais, bet citādi viņa dziesma bija patiešām ģeniāli stulba (tas šoreiz domāts kā kompliments). Lielbritānijas grupa "Scooch" bija tik neinteresanta, cik vien kāda grupa vispār spēj neinteresanta būt. Rumāņi bija izvēlējušies interesantu pieeju - viņu seši dalībnieki katrs bija no citas valsts un pārstāvēja citu mūzikas novirzienu, bija diezgan interesanti, lai arī vairāk kā vienu reizi es droši vien šo dziesmu neklausītos. Bulgāriem bija divi bundzinieki un dziesmas centrālais moments bija piedziedājumā skaļais vārds "Mitrene". Turku vīrietis mēģināja kļūt par vakara otro labāk Rikija Mārtina imitatoru, bet būdams salīdzinoši korpulents un izteikti nesimpātisks, viņš, protams, izcīnīja konkursā ļoti augstu vietu. Nobeigumā viens armēnis paraudāja pie koka, bet Moldāvijas dziedātājas skaņdarbs man ir paspējis aizmirsties.
Kopumā var teikt, ka vakars izdevās un no 24 dziesmām vismaz puse bija pietiekami interesantas, tiesa, pasākumā bija arī vairāki mīnusi:
1) prognozējamā balsošana
2) somu raidījuma vadītāju mēģinājumi humorā, šķiet, ka somiem jokot ir vēl vairāk neieteicams nekā latviešiem
3) Kārļa Streipa aiskadra komentāri, kas nebija kļuvuši ne par mata tiesu neitrālāki vai interesantāki nekā tie bijuši visus iepriekšējos gadus.
Un, protams, nevaru nepiebilst, ka ir labi, ka Eirovīzija notiek tikai reizi gadā.