Pee-wee`s Big Adventure
Nu, ko, atzīšos - mani kaut kādā veidā piesaista filmas par retard`iem. Jo kā citādi lai izskaidro, ka mēs skatījāmies šo kino eposu?
Patiesībā cits izskaidrojums man tomēr ir - "Pīvija lielais piedzīvojums" ir Tima Bērtona debija pilnmetrāžas filmu laukā, un nav nekā dīvaina, ka izlēmu to noskatīties.
Filmas sižets ir sekojošs: Pīvijs Hermans ir mazliet atpalicis tips, kuram dzīvē ir mīļa tikai viena lieta, un tas ir viņa velosipēds. Taču tad šis velosipēds tiek nolaupīts un Pīvijs dodas tā meklējumos.
Sāpes zaudējot velosipēdu, domājams, ir pazīstamas ne tikai Pīvijam Hermanam, es domāju, ikviens, kam šāda situācija ir gadījusies, ir pēc tam bezmērķīgi savu pazudušo "mīluli" meklējis, lai gan, protams, mazāk sviestainā veida nekā šīs filmas galvenais varonis.
Kas ir būtiski šajā filmā, ir tas, ka Pīvijs savā pasaulē nav nekāds īpašs dīvainis, jo tur visi cilvēki ir ar zināmām novirzēm, katrs gan savām. Stilistiski līdz ar to šī filma ir ļoti līdzīga citām agrīnajām Bērtona filmām - "Bītldžūsam" un "Edvardam Šķērrocim", tā pati dīvaini priecīgā un mazliet maniakālā pasaule.
Proti, kas šeit ir pozitīvi - ja tāds varonis kā Pīvijs Hermans filmā tiek rādīts "normālā" vidē, nākas rēķināties ar: pirmkārt, pamatīgu un nebeidzamu viņa apcelšanu no visādu klasisku buliju puses un otrkārt, dažādus jokus par garīgi atpalikušu cilvēku tēmu. Bet Bērtons no šīm problēmām lieliski izvairās. Protams, ka šī filma ir ļoti sviestaina un stipri vien bezjēdzīga. Protams, ka tā ir tikpat ticama kā Latvijas politiķu solījumi. Protams, ka viss šeit ir uzspēlēts un samākslots (it īpaši tas attiecas uz filmas segmentu Teksasā), bet, cik dīvaini tas lai arī nebūtu - kopumā tas nostrādā. Turklāt pateicoties tam, ka Pīvijs ir tik dīvains un retārdisks, lielākoties skatītājs pat nejūt, ka šī filma ir veidota astoņdesmitajos - sviestainā tā laika stilistika šeit parādās ne pārāk bieži un pat tad nemaz netraucē. Protams, tā nav izcila filma, tā nav kino industriju virzoša filma, tā nav neaizmirstama filma, bet toties tā ir izteikti smieklīga un absurda komēdija.
Patiesībā cits izskaidrojums man tomēr ir - "Pīvija lielais piedzīvojums" ir Tima Bērtona debija pilnmetrāžas filmu laukā, un nav nekā dīvaina, ka izlēmu to noskatīties.
Filmas sižets ir sekojošs: Pīvijs Hermans ir mazliet atpalicis tips, kuram dzīvē ir mīļa tikai viena lieta, un tas ir viņa velosipēds. Taču tad šis velosipēds tiek nolaupīts un Pīvijs dodas tā meklējumos.
Sāpes zaudējot velosipēdu, domājams, ir pazīstamas ne tikai Pīvijam Hermanam, es domāju, ikviens, kam šāda situācija ir gadījusies, ir pēc tam bezmērķīgi savu pazudušo "mīluli" meklējis, lai gan, protams, mazāk sviestainā veida nekā šīs filmas galvenais varonis.
Kas ir būtiski šajā filmā, ir tas, ka Pīvijs savā pasaulē nav nekāds īpašs dīvainis, jo tur visi cilvēki ir ar zināmām novirzēm, katrs gan savām. Stilistiski līdz ar to šī filma ir ļoti līdzīga citām agrīnajām Bērtona filmām - "Bītldžūsam" un "Edvardam Šķērrocim", tā pati dīvaini priecīgā un mazliet maniakālā pasaule.
Proti, kas šeit ir pozitīvi - ja tāds varonis kā Pīvijs Hermans filmā tiek rādīts "normālā" vidē, nākas rēķināties ar: pirmkārt, pamatīgu un nebeidzamu viņa apcelšanu no visādu klasisku buliju puses un otrkārt, dažādus jokus par garīgi atpalikušu cilvēku tēmu. Bet Bērtons no šīm problēmām lieliski izvairās. Protams, ka šī filma ir ļoti sviestaina un stipri vien bezjēdzīga. Protams, ka tā ir tikpat ticama kā Latvijas politiķu solījumi. Protams, ka viss šeit ir uzspēlēts un samākslots (it īpaši tas attiecas uz filmas segmentu Teksasā), bet, cik dīvaini tas lai arī nebūtu - kopumā tas nostrādā. Turklāt pateicoties tam, ka Pīvijs ir tik dīvains un retārdisks, lielākoties skatītājs pat nejūt, ka šī filma ir veidota astoņdesmitajos - sviestainā tā laika stilistika šeit parādās ne pārāk bieži un pat tad nemaz netraucē. Protams, tā nav izcila filma, tā nav kino industriju virzoša filma, tā nav neaizmirstama filma, bet toties tā ir izteikti smieklīga un absurda komēdija.
2007-05-18
comments powered by Disqus