Kazhes pierakstu burtnīca

Vakars vakar pie NxN izvērtās ļoti jauks un to nebūtu bijis prātīgi sabojāt, skatoties kādu smagnēju "gruzilu", līdz ar to izvēlējāmies labi zināmu vārdu - Robinu Viljamsu, kas vislabāk zināms kā muļķīgu un ne pārāk kvalitatīvu komēdiju varonis (protams, ir arī izņēmumi viņa biogrāfijā - piem., "Dead Poets Society"). Filma gan neizrādījās gluži komēdija, bet sagruzīties no tās skatīšanās vismaz es arī nevarēju.
Tās darbība norisinās kaut kad nākotnē, kad ir izgudrota tehnoloģija ierakstīt visu, ko redz cilvēka acis viņa mūža garumā. Doma tam visam gan ir salīdzinoši idiotiska - lai pēc mūža beigām varētu viņam izveidot labu video biogrāfiju (der pieminēt, ka šāda tehnoloģija ir ievērojami vārgāka par video ierakstiem vai pat fotogrāfijām, jo galvenais varonis redzams tikai tad, kad viņš ir pavērsies pret spoguli.
Robina Viljamsa varonis nodarbojas ar to, ka viņš montē dažādu mirušu cilvēku videomateriālus viņu bērēm, izgriežot laukā visu negatīvo un paturot visu pozitīvo (patiesībā nekā diži brīnumaina tur nav - bērēs arī bez šādas tehnoloģijas parasti nemēdz teikt: "Vispār viņš bija liels maita un sita savu sievu, labi, ka šis plencis beidzot ir nokļuvis ellē," bet gan atcerēties kādas liriskas epizodes, kad viņš izglābis kādu kucēnu vai vispār bijis jauks. Šeit tikai tam izmanto video režīmu.
Ja raugās plašāk, var teikt, ka šī filma ir par to, kā cilvēka atmiņas mainās līdz ar laiku un par to, cik lielā mērā atmiņām var uzticēties. Bet šī filma īsti nemēģina plašāko tēmu pacelt - tās galvenā atklāsme (par to, kā kāds puisītis galvenā varoņa bērnībā nokrita no dēļa) varbūt ir diezgan negaidīta, bet arī ne kaut kas pārsteidzošs. Šī ir no tām filmām, kuru tu noskaties, pēc tam mazliet padomā par loģikas trūkumiem tajā un pēc kāda laika par tās eksistenci aizmirsti un gluži iespējams, ka pēc gadiem pieciem, kad tava atmiņa izspēlē ar tevi kārtējo triku, sāc šo filmu skatīties kā kaut ko iepriekš neredzētu.