Kazhes pierakstu burtnīca

Uzreiz šeit vajadzētu pāris piebildes. Pirmkārt, pēc maniem kritērijiem "Gals un sākums" būtu jāsauc par Krievijas un nevis Latvijas literāro darbu, jo, kā zināms, 1912.gadā Latvija kā valsts vēl neeksistēja. Tāpat alternatīvi es varētu pieskaitīt to Šveices literatūrai, jo, kā nekā, tajā laikā Rainis un Aspazija dzīvoja Šveicē. Tomēr reāli ņemot, ir skaidrs, ka neviens krievs neuzskatīs šo darbu par savas tautas kultūras mantojuma daļa (un šveicietis - tāpat), galvenokārt tāpēc, ka viņš vienkārši par tāda eksistenci nezinās. Salīdzinājumam padomju laika latviešu filmas var uzskatīt par padomju produktu, jo tās vismaz kaut kādā mērā bija paredzētas plašākajam tirgum, kamēr "Gals un sākums" 100% ir latviešu tautai adresēts darbs.
Otrkārt, varbūt tu būsi ievērojis, ka šo darbu ir sarakstījis Rainis un ka turklāt tas ir dzejoļu krājums. Abi šie divi fakti jau pa vienam varētu būt stipri pārsteidzoši, bet kopā tas ir kaut kas līdzīgs atombumai. Es pats, ja godīgi, nebūtu ticējis, ka pēc vidusskolas beigšanas vēl kādreiz lasīšu Raini - jo, ko nu es nevaru noliegt, ienaidu pret šo dzejnieku es skolā ieguvu diezgan pamatīgu. Tāpat rīmēs rakstīti teksti man allaž ir izraisījuši kaut ko līdzīgu vemšanas refleksam.
Un tomēr - kāpēc Rainis? Un kāpēc nē? Reizēm ir nepieciešams mēģināt pārvarēt sevī stereotipisko domāšanu un paplašināt horizontu (te es, protams, nedomāju narkotikas vai seksu ar svešiniekiem). Es padomāju - bet ja nu manī ir parādījusies mīlestība pret dzeju? Ko var zināt, vai ne?
Lai nestieptu gumiju, atzīšos uzreiz - nē, nav parādījusies. Es joprojām uzskatu dzeju par mazāk interesantu mākslas formu par prozu, par drāmu, par glezniecību, par tēlniecību, par mūziku, par multimediju mākslu un patiesībā par gandrīz visu (izņemot man īpaši nesimpātisko "alternatīvo" moderno mākslu - kaku kaudzes pasludināšanu par skaistuma etalonu, debīlu neo-klasisko mūziku vai latviešu jauno prozu). Un tomēr - kaut kas tur noteikti ir.
Pirmais, kas paliek atmiņā no šī Raiņa krājuma, nebūt nav tā dziļais filosofiskums, par ko tik labpatīk runāt latviešu literatūrzinātniekiem. Es apzinos, ka Rainis bija gana izglītots hēgelists, daļēji marksists un tā tālāk ar savu personīgo izpratni par šo filosofisko domu, bet, sorry, es dzejoļu krājumā nemeklēju kaut kādu baigāko filosofiju (turklāt liela tās daļa varbūt bija kaut kas sensacionāls 20.gadsimta sākuma latviešu zemniekam, bet 21.gadsimta sākuma latviešu blogeri-nekauņu-amatieri tā īpaši nepārsteigs).
Toties vienu lietu tagad es apzinos - proti, savā ziņā Rainis patiešām bija liels un pareizs mārketings viņu varētu padarīt par kaut ko līdzīgu latviešu Če Gevaram. Rainis tomēr bija ideālists - revolucionārs, kurš savu uzskatu dēļ paspēja pabūt gan cietumā, gan Sibīrijā un tomēr spēja nesalūzt. Turklāt, lai arī tas varbūt izklausīsies no manas puses nežēlīgi - Raiņa laikā nokļūšana Sibīrijā bija daudz lielāks sasniegums, nekā tas bija padomju laikmetā. Tāpat vien, no tevis neatkarīgu iemeslu dēļ, Cara režīms nedz cietumos, nedz izsūtījumos cilvēkus nedzina. Līdz ar to - respect Rainim, ka arī "Galu un sākumu" viņš sāk ar uzsaukumu:
"Tev, pamatšķira -
Kas izaugs, jutīs, pratīs, izvedīs,
Līdz ļauns un sāpes ļaužu dvēslē dzīs;"
Protams, mūsdienās visas idejas par zemāko šķiru sacelšanos pret augstākajām ir diskreditētas, izsmietas un atklājušās savā absurdajā neiespējamībā, bet Rainis to nu gan zināt nevarēja.
Ja uz dzejoļu krājumu var attiecināt šādu terminu, tad "Galā un sākumā" atrodami arī vairāki Raiņa hīti - tādi kā "Apaļš cilvēks" (kuru man ne reizi vien ir nācies skaitīt, nu zini tas, "Es raudājis esmu un esmu smējies" gabals), individuālisma slavinājums "Pats", kuram laikam zināmākais ir pirmais pants:
"Ko dari, to dari pats,
Lai palīga nelūdz tavs skats:
Palīgs, ja spēs, tad tev darbu jauks, -
Nespēs, tad sevi par darboni sauks."
Vēl šeit atrodams timaā ziņā viens no Raiņa spēcīgākajiem dzejoļiem "Atbalss", citēju pirmās rindas:
"Kur ir tev tava dziļā mīla?
Vīla.
Kur viss, kas bij tev dārgs un svēts?
Tika lēts."
Dzejolī "Darbs un prieks" Rainis, kā tas viņam raksturīgi, slavina darbu, tie laikam arī būtu tie hīti. Jā, tēmu, ka devējam būt ir labāk nekā ņēmējam Rainis šeit izvērš visai plaši, tai skaitā neslēpjot, ka pasaules alga ir nepateicība. Vispār kopumā man radusies sajūta, ka Rainis bija ļoti skumīgs tipāžs - gandrīz visi viņa labākie dzejoļi krājumā ir izteikti depresīvi un es pat teiktu - pokemoniski, kamēr kā mīlas liriķis viņš mani nepārliecina, iespējams, gan tādēļ, ka latviešu valoda vispār nav īpaši liriska, lai arī nē - Čaks šajā sfērā neapšaubāmi ir par Raini lielāks meistars. Rainis tomēr bija nevis mīlas, bet dzīves traģiķis.
Ja abstrahējas no fakta, ka dzeja man vienkārši pie sirds neiet, jāatzīst, ka "lielās" latviešu dzejas laukā Rainis droši vien tomēr ir lielākais spīdeklis un "Gals un sākums" ir, iespējams, izcilākais šādas dzejas piemērs (lai arī, iespējams, daudz mazāk ambiciozās "Tālas noskaņas zilā vakarā" varētu būt lasītāja dvēselē vairāk rezonējošas, bet to man laikam nebūs lemts uzzināt, jo diez vai es tuvākajos gados atkal mēģināšu lasīt dzeju), lai nebūtu neskaidrību Čaku un Vācieti es liktu pavisam citā plauktiņā.
Ja esi dzejofīls, izlasīt ir vērts, ja neesi - varbūt tāpat ir, vismaz sevis pārbaudes pēc. Es Raiņa pārbaudi neizturēju, lai arī doma par Raiņa t-kreklu man ir iepatikusies. Ja jau čehi tirgo uz krekliem Kafku, kāpēc mēs nevarētu Raini?
Vērtējums, protams, neatbilst baudījumam, ko no šīs dzejas guvu, jo, kā jau minēju, esmu pret dzeju absolūti frigids.