Tango in the Night

"Tango in the night" ir tas pats leģendārais "Fleetwood Mac" albūms, kurš zīmīgs veselu divu faktu dēļ:
1) tas ir viens no astoņdesmito gadu labāk pārdotajiem albūmiem
2) tajā atrodama dziesma "Little Lies", kura atzīstama par vienu no Ziņģa visu laiku nīstākajām kompozīcijām.
Mazāk būtiski fakti:
1) stilistiski daudzi to uzskata par Fleetwood Mac versiju viņu 70.gadu izcilākajam albūmam - "Rumours", pielāgojot to 80.gadu skanējumam (ievērojot to, KĀDS bija 80. gadu skanējums, lieki runāt par to, vai normālam cilvēkam vajadzētu gribēt ko tādu klausīties)
2) šis bija pēdējais klasiskā sastāva Mac ieraksts ilgākā laika periodā - pēc tā iznākšanas grupu pameta tās ilgo gadu līderis Lindsijs Bakinhems un pēc nākamā albūma arī Stīvija Niksa, līdz ar to grupa pa īstam atjaunojās tikai pašās 20.gadsimta beigās.
Tomēr, ko varētu teikt par šo ierakstu? Pirmkārt, ka tas brēc un spiedz: So 80`s! No visām pusēm skan sintezatori, bungu mašīnas, tipiski astoņdesmito gadu vokāli - kas varētu būt tipiskāka savas desmitgades dziesma par "Big Love" (kas turklāt vēl kļuva par pamatīgako hītu)? Atsevišķas dziesmas, iespējams, būtu bijušas pat tīri labas, ja tās būtu tikušas ierakstītas citā desmitgadē, piemēram, Kristijas Makvī "Seven Wonders" ir jauks piedziedājums un Kristijas dziedājums man arī pie sirds iet gluži labi, tikai sintezatorus vajadzētu aizstāt ar klavierēm, drum machine - ar Mika Flītvuda bungošanu - un būtu laba dziesma. Citas kompozīcijas gan ir tādas, ka tās arī savādāka produkcija neglābtu no miskastes - piemēram, "Everywhere" ir tik banāls pops, ka banālāku grūti iedomāties, tāpat "Caroline" ir pat izteikti pretīga astoņdesmito gadu dziesma. Kopumā interesantākā ieraksta kompozīcija ir arī vismazāk tipiskā - tituldziesma "Tango in the Night", kurā Bakinghemam izdevies padarīt skanējumu gandrīz savam laikmetam neraksturīgu, kurā viņš arī apliecina, ka joprojām pazīst arī tādu instrumentu kā ģitāra un kura ir kaut kas sarežģītāks par Petas Benatāras, Bananarama vai Duran Duran standarta repertuāru. Slavenais "Little Lies", protams, ir tik ļoti pārklausīts, ka par to es pat izteikties vairs nevaru - tas man uzreiz rada asociācijas ar A-ha "Take on Me" manā 80-to gadu dziesmu izlasē no Vācijas un ar VH1 nebeidzamajām astoņdesmito gadu epohālajām dziesmām, protams, lipīga šī dziesma ir, bet ne lipīga vārda pozitīvajā nozīmē. Tomēr visunikālākā kompozīcija šajā ierakstā ir "Family Man" ar pilnīgi dorkisku ritmu, stulbu tekstu "I am what I am - a family man", nekā īpašī gudrāka par šo frāzi šajā dziesmā nav, tikai dažādu ģimenes locekļu uzskaitījums, primitīva melodija utt. Salīdzinoši labāka ir Kristijas Makvī "Welcome to the room... Sara", kas gan ir diezgan tipisks adult contemporary, bet vismaz nav nekas atbaidošs, kas šajā ierakstā arī ir tīri labi. Tikām pēdējās trīs albūma dziesmas ir vienkārši tādas, ka pat pieminēt nav vērts.
Kopumā gribētos teikt, ka astoņdesmitie populāro ierakstu ziņā tomēr ir absolūta visu laiku dziļākā mēslu bedre - kā šis albūms, kurā ir labi, ja trīs labas dziesmas, varēja Anglijas čārtos trīs reizes ar pārtraukumiem iekļūt pirmajā vietā, manam saprātam ir par augstu.
2007-05-28
4.0
comments powered by Disqus