Metallica
Njā, tā laikam bija kļūda pieņemt, ka metāls manā ierakstu kolekcijā beigsies ar desmito disku. Vismaz saukt Metalikas beznosaukuma albūmu savādāk kā par metālu es tomēr nevarētu, lai gan vairākas tā dziesmas, strikti ņemot, īpaši "oriģinālajam metālam" piederīgas nav.
Melnā albūma (kā šo ierakstu parasti dēvē tā melnā vāciņa dēļ - pēc analoģijas ar Bītlu Balto albūmu) popularitātes pamatā patiesībā gan nav metāls, tas ir skaidrāks par skaidru. Ja šajā ierakstā nebūtu iekļautas balādes "The Unforgiven" un, it īpaši, "Nothing Else Matters", diez vai tas tiktu uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem metāla ierakstiem - lūk, jums paradokss. Grupa, kas visus astoņdesmitos pavadījusi, spēlējot traku trash metālu, ieraksta akustisku balādi, kas kļūst par tadu pašu laikmeta sastāvdaļu kā Braiena Adamsa "Everything I Do", kuras tekstā pat īsti nepaskaidro, kas ir tas, kas "matters", un pēkšņi viņi ir kļuvuši par MTV mīluļiem (ā, ja nemaldos, viņi arī matus nogrieza pirms šī albūma ierakstīšanas - nevar taču tik traki šokēt publiku). Tāpat šeit atrodama pirmā daļa dziesmai "Unforgiven", kas man patiesībā patīk labāk nekā NEM, tajā parādās arī kaut kas līdzīgs metālam. Ātrums gan, protams, šeit ir tāds, kādu pat The Monkees varētu bez problēmām pārtrumpot.
(The Unforgiven)
Citās dziesmās Metallica atceras, ka viņus fani (daudzi) tomēr iemīlēja kā trakus metālistus un arī "nopietnās" dziesmas reizēm šajā ierakstā ir ļoti kvalitatīvas. It īpaši tas attiecas uz vienu no galvenajiem ieraksta grāvējiem - "Enter Sandman", kurš sākumā pat izklausās pēc riktīga Black Sabbath un tikai pēcāk tas pāraug tipiski Metallicas gaumes dziesmā (protams, dziesma nav īpaši ātra, bet gan ir tāds vidēja tempa metāls).
Ja kaut kā šajā ierakstā pietrūkst, tad tā ir tehniskā sarežģītība - kamēr astoņdesmitajos tādas dziesmas kā "Hollier than thou" bija viņiem ne tikai ātras, bet arī interesantas, tad deviņdesmitajos tas spēja kaut kur pazust un īstenībā tieši balādēs Metallica tagad demonstrē savu labāko varēšanu, bet ātrās dziesmas - tādas kā "Through the never" - ir diezgan slikti atmiņā paliekošas.
Prikola pēc pievienoju vēl vienu video - anime stilā veidotu grafiskojumu dziesmai "God that failed".
Manuprāt, te gan vieta būtu runāt par "band that failed after it had been great in the Eighties".
Melnā albūma (kā šo ierakstu parasti dēvē tā melnā vāciņa dēļ - pēc analoģijas ar Bītlu Balto albūmu) popularitātes pamatā patiesībā gan nav metāls, tas ir skaidrāks par skaidru. Ja šajā ierakstā nebūtu iekļautas balādes "The Unforgiven" un, it īpaši, "Nothing Else Matters", diez vai tas tiktu uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem metāla ierakstiem - lūk, jums paradokss. Grupa, kas visus astoņdesmitos pavadījusi, spēlējot traku trash metālu, ieraksta akustisku balādi, kas kļūst par tadu pašu laikmeta sastāvdaļu kā Braiena Adamsa "Everything I Do", kuras tekstā pat īsti nepaskaidro, kas ir tas, kas "matters", un pēkšņi viņi ir kļuvuši par MTV mīluļiem (ā, ja nemaldos, viņi arī matus nogrieza pirms šī albūma ierakstīšanas - nevar taču tik traki šokēt publiku). Tāpat šeit atrodama pirmā daļa dziesmai "Unforgiven", kas man patiesībā patīk labāk nekā NEM, tajā parādās arī kaut kas līdzīgs metālam. Ātrums gan, protams, šeit ir tāds, kādu pat The Monkees varētu bez problēmām pārtrumpot.
(The Unforgiven)
Citās dziesmās Metallica atceras, ka viņus fani (daudzi) tomēr iemīlēja kā trakus metālistus un arī "nopietnās" dziesmas reizēm šajā ierakstā ir ļoti kvalitatīvas. It īpaši tas attiecas uz vienu no galvenajiem ieraksta grāvējiem - "Enter Sandman", kurš sākumā pat izklausās pēc riktīga Black Sabbath un tikai pēcāk tas pāraug tipiski Metallicas gaumes dziesmā (protams, dziesma nav īpaši ātra, bet gan ir tāds vidēja tempa metāls).
Ja kaut kā šajā ierakstā pietrūkst, tad tā ir tehniskā sarežģītība - kamēr astoņdesmitajos tādas dziesmas kā "Hollier than thou" bija viņiem ne tikai ātras, bet arī interesantas, tad deviņdesmitajos tas spēja kaut kur pazust un īstenībā tieši balādēs Metallica tagad demonstrē savu labāko varēšanu, bet ātrās dziesmas - tādas kā "Through the never" - ir diezgan slikti atmiņā paliekošas.
Prikola pēc pievienoju vēl vienu video - anime stilā veidotu grafiskojumu dziesmai "God that failed".
Manuprāt, te gan vieta būtu runāt par "band that failed after it had been great in the Eighties".
2007-06-13
comments powered by Disqus