The Elephant Vanishes

Šo Murakami stāstu krājumu aizņēmos no N.R., kurš ir kļuvis par, iespējams, lielāku šī japāņu autora cienītāju nekā es jebkad esmu bijis (un te varu pat justies "kruts" - kā nekā "Aitas medīšanas piedzīvojumus" viņam uzdāvinājām mēs ar Lienču).
Tātad - "Zilonis izgaist". Kas tas ir? Krājums ar stāstiem, kurus Murakami sarakstījis astoņdesmitajos un kuri tikuši iepriekš publicēti šur un tur.
Tā kā ar Murakami rakstīšanas manieri esmu pazīstams jau ilgi, īpašus pārsteigumus viņš šeit man nesagādāja - gan stilistiski, gan tematiski "The Elephant Vanishes" ir tipisks Murakami - mazliet ikdienas (ar obligātu sviestmaižu gatavošanas pieminēšanu), mazliet seksa, mazliet pārdabiskuma (zaļais briesmonis, samazinājies zilonis, bezmiegs), mazliet vēl kaut kā.
Neapgalvošu, ka visi stāsti man patika vienlīdz labi (bet tā jau laikam būt nevarētu).
Izveidošu savu top 5:
1. "The Dancing Dwarf" (tipam sapnī parādās dejojošs rūķis; tips grib iekarot beibi; rūķis piedāvā palīdzēt ar savām dejas spējām; rūķis izrādās ĻAUNS)
2. "The Elephan Vanishes" (no zoodārza pazūd zilonis - bet tieši pazūd nevis aizbēg)
3. "Lederhosen" - sievietes laulība izjūk, pērkot vīram Vācijā ādas šortus
4. "On Seeing the 100% Perfect Girl One Beautiful April Morning" - ļoti skaists lirisks stāsts par puisi un meiteni, kuri netic gadījumam
5. "The Second Bakery Attack"
5. "The Last Lawn of the Afternoon"
Jā, top 5 ir seši ieraksti. Un kas par to?
Vairāki stāsti gan mani tā īsti nepārliecināja - piemēram, "The Fall of the Roman Empire, The 1881 Indian Uprising, Hitler`s Invasion of Poland, And The Realm of Raging Winds", "TV People" - tur kaut kas manā galvā nenoklikšķēja - nevarēju saskatīt tajos neko īpašu.
Vispār jau daudzos stāstos nekā "īpaša" arī nav - Murakami ne vienmēr apraksta mazus zaļus monstrus, kuri izlien no pazemes, lai pavēstītu, ka tu viņiem ļoti patīc, biežāk viņš pievēršas ikdienas triviālām noskaņām, tomēr šo ikdienu lielākoties viņš spēj padarīt par lielāku nekā parasta ikdiena, bet ne vienmēr.
Ar stāstu krājumiem gan laikam tā vienmēr ir - tāpat kā ar mūzikas ierakstiem, ka dažas dziesmas ir ne tik labas kā citas. Taču jautājums ir - vai pievērst uzmanību augšas vai lejas galam. Attiecībā uz Murakami - droši vien augšas. Tomēr es neuzskatu, ka "The Elephant Vanishes" būtu obligāti jābūt pirmajam Murakami darbam, kuru tu lasi.
2007-06-17
8.0
comments powered by Disqus