Kazhes pierakstu burtnīca

Tas bija nopietns pārsteigums, bibliotēkā uziet Murakami grāmatu, kas paredzēta vairāk vai mazāk Esteres vecuma lasītājiem. Nebiju piefiksējis, ka viņš kaut ko ir rakstījis arī bērniem, bet - ja jau ir, tad noteikti jāizlasa! Pārsteidzošā kārtā arī Estere necēla ne mazākos iebildumus, tad nu iepazināmies ar Aituvīra Ziemassvētkiem. Vispār šī grāmata ir Murakami kopdarbs ar mangas mākslinieku Maki Sasaki, kurš arī itin bieži zīmējis vākus Murakami darbiem pieaugušajiem, taču te man jāsaka - grāmatas ilustrācijas, kuru ir ļoti daudz, mani galīgi neaizgrāba - lai arī mangas pasaulē Maki Sasaki skaitās alternatīvs autsaideris, manai neko no tā nejēdzošajai eiropieša acij viņa zīmējumi izskatās pēc... vienkārši zīmējumiem, nesaprotu, kas tajos īpašs.

Jau vismaz divdesmit gadus esmu cītīgs Haruki Murakami grāmatu lasītājs. Ne visas no tām mani ir aizgrābušas līdz sirds dziļumiem, bet teju katrā ir kaut kas tāds, kā dēļ to ir vērts lasīt. "Nogalēt Komandoru" šajā ziņā nav izņēmums, lai arī grāmatai ir acīmredzami trūkumi.

Tā nu ir sanācis, ka "Mans kaimiņš Totoro" ir vispār pirmā japāņu multfilma, ko esmu redzējis pilnā garumā. Neuzskatu sevišķi par šausmīgi aizspriedumainu (nezinu gan, vai ir cilvēki, kuri sevi par tādiem uzskata), un pilnīgi noteikti jau ilgāku laiku nekādu mentālu šķēršļu, kas man liegtu iepazīt kaut ko no šī mākslas paveida, nav. Kaut kādā mērā laikam esmu mazliet par vecu, lai mani būtu skāris japāņu animācijas bums - pokemoni un digimoni Latvijā ienāca, kad tiem biju jau par lielu, kamēr tas anime paveids, kas pamatā šķiet paredzēts tīņu uzbudināšanai ("Sailor Moon" u. tml.; apzinos, ka šajos jautājumos esmu aizspriedumains, bet... whatever), man šķita mazāk saistošs nekā sacensības sinhronajā peldēšanā (proti - itin nemaz), un kaut kādā mērā tas ir veicinājis, ka arī kvalitatīvākas japāņu multfilmas tā arī nenonāca manā redzes lokā. Un tā nu beidzot 2021. gada janvārī krustojās mani un Totoro ceļi.

Grāmatas ievadā tās autors apgalvo, ka stāstu rakstīšana viņam esot kā atslodze no lielās formas darbiem, un "Vīriešu bez sievietēm" lasīšanas procesā es šim Murakami apgalvojumam varēju piekrist. Tas ir it īpaši tiesa tālab, ka Murakami īsstāstu režīmā necenšas vienmēr savilkt visu beigās kopā vienotā pavedienā, itin brīvi pieiet stāstu nobeigumam un reizēm arī to struktūrai. Stāstu krājuma koncepts gan ir diezgan stingrs un sakarīgs, kā pats autors apgalvo, tas ir kā konceptalbums, bet vienlaikus konceptalbums - tas tomēr ir daudz vienkāršāk nekā simfonija.

Trešā Takesi Kitano filma, ko noskatījāmies, kalpo par ilustrāciju populārajam Zeno paradoksam par Ahileju un Bruņurupuci. Filmas ievadā paradokss tiek izstāstīts, tā lai arī tā nezinātājiem būtu skaidrs, par ko ir runa, līdz ar to es sekošu Takesi Kitano piemēram un arī izskaidrošu paradoksu. Tātad, šaubu nav, ka Ahilejs skrien ātrāk par Bruņurupuci. Taču kas notiks, ja Bruņurupucim tiks iedots handikaps startā - tā, ka Ahilejs startēs 10 metrus aiz bruņurupuča? Kamēr Ahilejs veiks 10 metrus, kas šķir viņu no Bruņurupuča, arī Bruņurupucis būs ticis kādu gabaliņu uz priekšu, piemēram 1 metru. Kamēr Ahilejs veiks šo metru, kas viņu šķir no Bruņurupuča, Bruņurupucis būs pavirzījies vēl par centimetru uz priekšu. Vai pieveicis iztrūkstošo centimetru Ahilejs būs Bruņurupuci panācis? Ne vella - bruņurupucis būs jau gabalā (0.1 milimetra attālumā). Un tā līdz bezgalībai - Ahilejs tikai arvien tuvosies Bruņurupucim, bet nekad viņu nepanāks. (vairāk par Zeno paradoksiem vari uzzināt izcilajā Hofštatera GEB)

Normāla saruna benzīntankā:

Sākotnēji man šķita, ka "Jūtu impērija" ir tās režisora Nagisas Ošimas erotisko fantāziju almanahs. Taču patiesībā izrādījās, ka tā ir teju vai dokumentāli precīza filma, kuras galvenā varone Sada Abe Japānā ir uzskatāma par tāda pat stila slavenību kā Latvijā, piemēram, laupītājs Kaupēns. Ar to vien atšķirību, ka Sada Abe nebija laupītāja un daudzkārtēja slepkava. Taču kā dīvainas romantizācijas piemērs viņa kalpo itin labi.

Filmas "Hana-bi" jeb "Uguņošana" režisors Takesi Kitano galīgi nebūtu saucams par parastu čali. Un tas apstāklis, ka šajā filmā viņš ir režisors, scenārists, galvenās lomas atveidotājs un montāžas režisors, par viņa daudzveidīgajiem talantiem pasaka itin maz. Līdzās citām lietām viņš ir arī filmā redzamo gleznu autors, kuras viņš radīja, atkopjoties no motocikla avārijas, kuras rezultātā viņam ir daļēji paralizēta seja. Un arī tas vēl nav apstāklis, kas mani personīgi visvairāk šokēja viņa biogrāfijā - kā izrādās pirms saviem starptautiskajiem panākumiem kā kinorežisoram Kitano savā dzimtenē bija ļoti labi zināms komiķis, kura darbu vidū ir... "Takeši pils". Jā - Venēcijas Zelta lauvu saņēmušo "Hana-bi" režisēja čalis, kurš vadīja "Takeši pili" - vienu no sviestainākajiem TV šoviem, kādu man ir nācies redzēt. Savā ziņā viņa karjeras līkloči man rada sajūtu, ka Latvijas ekvivalents tam būtu tāds, ka "Pelnu sanatoriju" būtu režisējis Dainis Porgants.

Autoritatīvi cilvēki apgalvo (un man nav iemesla viņiem neticēt), ka ar Akiras Kurosavas "Rasjomonu" Japānas kino plaši atvēra durvis uz pārējo pasauli, pārstājot būt produkts vietējam patēriņam un kļūstot par nopietnu spēlētāju globālajā kino industrijā. Ar manu diezgan nekādu pieredzi "klasiska" japāņu kino skatīšanā man ir grūti teikt, cik ļoti tipiska vai netipiska šī Kurosavas filma bija tā laika Japānas kino kontekstā, kamēr pasaules kino tā spēja popularizēt tam laikam novatorisku principu - ka filmas stāstītājam tu nevari ticēt un ka patiesība labākajā gadījumā ir neskaidra, bet sliktākajā - neeksistējoša.

Murakami ar katru jaunu grāmatu necenšas no jauna izgudrot skrituļdēli - viņam ir jau gadu desmitiem nostrādāta formula, uz kuras bāzes top viņa stāsti un romāni, un nekas neliecina, ka autoram būtu vēlme tajā kaut ko radikāli mainīt. Kaut vai tāpēc vien, ka formula strādā gana labi un patiesībā tā ir arī gana elastīga, lai katra nākamā grāmata nebūtu iepriekšējās kopija, bet gan pietiekami individuāla variācija par tēmu. Kāda īsti ir Murakami romāna recepte? Galvenais varonis - intelektuāla darba strādātājs emocionālā krīzē, mazliet maģiskā reālisma, mazliet atsauču uz džezu (vai ne obligāti - bet katrā ziņā mūzikai grāmatā jābūt), mazliet ne gluži normāla seksa, mazliet mistikas. Un neizbēgami - garšai un autentiskumam vismaz kāda šķipsniņa no personīgās biogrāfijas (pēdējo gan iepriekš tik ļoti neizjutu, bet tagad, pēc Par ko es runāju, runādams par skriešanu izlasīšanas šis ir mainījies).

Haruki Murakami diezgan droši ir uzskatāms par vienu no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Tiesa, kaut kā ir sanācis, ka vēl neesmu izlasījis "Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage", bet gan jau līdz gada beigām paspēšu šo izlabot. Un vairums viņa grāmatu manī raisījušas lielāku vai mazāku sajūsmu. Līdz šim gan ļoti maz zināju par to, kāds cilvēks slēpjas aiz mūsdienu populārākā japāņu autora vārda. Un "Par ko es runāju, runādams par skriešanu" ir, cik var saprast, līdz šim brīdim personīgākā Murakami grāmata, tāda, kas ļauj mazliet ieskatīties arī viņa dzīves aizkulisēs.

Nezinu, cik gadu garumā es nespēju saņemties noskatīties šo filmu. Manī tomēr dzīvo kaut kādi aizspriedumi, ar kuru pārvarēšanu tik viegli neiet. Piemēram,aizspriedums pret japāņu animācijas filmām. Tu vari man skaidrot simtiem reižu, ka anime var būt māksla un nevis tikai "Sailormoon" stila sviests (ja nu kas - neesmu redzējis nevienu Sailormoon sēriju, līdz ar to patiesībā neesmu kvalificēts, lai to sauktu par sviestu), bet man ir to ļoti grūti pieņemt.

Man ir jābūt ļoti piesardzīgam, rakstot par šo grāmatu, jo es neesmu drošs, ka mazie cilvēki neklausās. Tiesa, vēl vakar pārbaudīju - debesīs redzams ir tikai viens mēness, nekāda dīvaina mazāka zaļa pavadoņa tur nebija. Taču šodien uz mēnesi neesmu skatījies, līdz ar to es nevaru būt drošs, ka neesmu pašam nemanāmi nonācis 2Q12.gadā. Nav jau tik vienkārši to ievērot, ja atšķirības starp pasaulēm ir nelielas.

Turpinot ceļu uz apskaidrību (ar zināmu devu ironijas un zināmu devu sirsnības šajos vārdos), izlasīju vēl viena dzenbudisma klasiķa - D.T. Suzuki eseju krājumu "Dzenbudisma rokasgrāmata". Ja to salīdzināt ar iepriekš lasīto Zen Mind: Beginner`s Mind, tā man šķita ievērojami saistošāka - kamēr Shunryu Suzuki vairāk pievēršas būtībaik, tikām šī grāmata ir vairāk praktiska un vairāk pamatus izskaidrojoša, tajā ir daudz lielāks mitoloģijas elements jeb tas, kas man nevienā reliģijā nekad nav sevišķi paticis. Iespējams, tieši tāpēc man patika Shunryu Suzuki grāmata, ka tajā man neradās sajūta, ka Zen un budisms būtu saucami par reliģiju, ar tai nepieciešamajām sastāvdaļām no kategorijas "Ābramam piedzima Joske, Joskem piedzima Ifraims, Ifraimam piedzima Mustafa, Mustafam piedzima Pēteris Lielais" un tā tālāk. Šajā grāmatā kaut kādā mērā arī šīs lietas parādās. Un tas mani visai pamatīgi garlaiko. Es, protams, nepretendēju uz to, ka es jebko saprast no visādām reliģiskām pārgudrībām, bet mani nepavisam neinteresē, kurā situācijā būtu skaitāms šis pants un kurā - šis. Kā maksimāli lietišķam prātam un programmētājam man tādas lietas ir nepieņemamas. Neko vairāk nepateikšu, jo laika kopš grāmatas izlasīšanas pagājis jau diezgan daudz, un nekas tāds super spilgts atmiņā no tās nav palicis.

Lasot šo grāmatu, pār mani nāca atklāsme saistībā ar slēpņošanu. Lai tev geocaching neapniktu, pats svarīgākais ir saglabāt iesācēja prātu. Kā raksta Suzuki: "In the beginner`s mind there are many possibilities, in the expert`s mind there are few." Atrodot savu 1500.slēpni, tev jāspēj par to priecāties tieši tāpat, kā tu priecājies, atrodot piecpadsmito. Nevajag salīdzināt un domāt: šādu risinājumu esmu redzējis jau daudzviet, vieta nav nekas īpašs un pat viesu grāmatiņa ir slapja. Tā vietā tev jāspēj gluži vienkārši priecāties par atradumu, tā it kā tas būtu tev viens no pirmajiem. Atceros arī, kā mēs priecājāmies, izvelkot maisiņu no dobuma Dzegužkalnā, izvelkot maisiņu no akmens apakšas tagadējā Kobes dārzā, atrodot pirmos ar magnētu piestiprinātos slēpņus. Un kur tagad ir pazudis mūsu iesācēja prāts, ja pat Nargö nespēj mūs vairs tā uzrunāt, kā kādreiz - filmiņas konteineris Alīses ielas ūdenstorņa pagalmā?

Šo filmu Liene sākumā negribēja skatīties, jo tā esot "pārāk perversa". Pēc tam, kad bijām to noskatījušies, viņa atzina, ka filma nemaz nebija perversa, un pauda sašutumu par to, ka kāds bija apgalvojis, ka tā tāda esot. Protams, beigās izrādijās, ka tas kāds ir Liene pati :)

Redz - esmu izlasījis vēl vienu Haruki Murakami romānu. Un redz - viens no maniem mīļākajiem mūsdienu rakstniekiem joprojām saglabā savu vietu manā sirdī. Un tas mani, protams, tikai priecē.

Filmu krājums, ko paņēmu līdzi uz Slovākiju, nebeidz mani pārsteigt ar savu optimismu un dzīvesprieku. Vispirms bija "Tesis", kurā maniaks ieraksta videokasetēs, kā viņš pastrādā slepkavības, tagad - filma par apbedīšanu.

Nekad un nekādos apstākļos neuzticies vāciešiem! Šādai maksimai būtu vērts sekot, lai izvairītos no tādiem pārpratumiem, kā man sanāca ar šo Murakami romānu. Biju bibliotēkā, ievēroju, ka tur vāciski pieejams man nezināms Murakami romāns ar nosaukumu "Gefaerlich Geliebte" jeb "Bīstamā mīļotā". Domāju - wow! - kurā nez brīdī viņam tāds iznācis, ka neesmu neko par šo grāmatu dzirdējis? Paņēmu šo grāmatu. Jau mājās gribēju noskaidrot, kad tieši šis romāns izdots, un atklājās, ka tas nav nekāds jauns romāns, bet gan jau lasītais "Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules", ar kuru patiesībā arī sākās mana pazīšanās ar Murakami, turklāt vēl vācieši kā īsti sliņķi tulkojumu taisījuši no angliskā tulkojuma, nevis no japāniskā oriģināla.

Fantāzijas filmu festivāla ietvaros noskatījāmies "Tokyo!" - trīs īsfilmu apkopojumu, kuru katru veidojis patiešām ļoti respektabls režisors. Dīvaini bija skatīties Japānas kino ar latvisku tulkojumu - vispār pēdējos gados tik maz ir sanācis skatīties filmas, kas tulkotas latviski, un tik ļoti pierasts pie tā, ka jebkuras man nezināmas valodas filmas ir jāskatās oriģinālā ar angļu subtitriem, ka pirmās minūtes man pat bija grūti pierast pie jaunajiem apstākļiem (ja kas - pārmērīgi labu uztveri traucēja arī apstāklis, ka tulkojums šķiet tapa "live" apstākļos, kas nozīmēja, ka brīžiem tulkojums bija par ātru, brīžiem - par lēnu, un brīžiem tā nebija vispār).

Lielu daļu šī romāna izlasīju šorīt, stāvot rindā pie PMLP durvīm. Nezinu, vai tas ir būtisks faktors, bet tomēr vismaz kaut kāds labums šādai rindā stāvēšanai ir - tajā var labi palasīt, tur nav vārdam vietas.

"Kafka pludmalē" ir vēl viens romāns, kas man kārtējo reizi liek noliekt galvu Haruki Murakami priekšā un atzīt viņu par ģēniju. Romāns ir vienlaikus absolūti svaigs un iepriekš nedzirdētām tēmām caurvīts un 100% Murakamisks - cits rakstnieks tādu nemūžam neuzrakstītu ne uz pusi tik labi.

I wonder who`s idea was it to translate this book into Latvia. You see, "In praise of shadows" is an essay in which Tanizaki, one of the most important Japanese writers of the 20th century discusses the differences between Eastern and Western aesthetics. To summarize everything in one sentence: while Japanese (and other orientals) prefer shadow to light, westerners prefer light and as in the modern world it`s the westerners who dictate the rules Japanese are slowly losing their identity and tradition.

Tāpat kā nav vēlams sajaukt franču elektroniskā roka grupu "Space" ar angļu indī roka grupu "Space", tāpat kā nav vēlams sajaukt alu ar šņabi, nav vēlams sajaukt Haruki Murakami un Rjū Murakami. Ja tev garšo viens, tas nekādi negarantē, ka tev garšos otrs. Haruki man garšo. Rjū - pagaidām izskatās, ka nē.

Lai nerastos neskaidrības, uzreiz atzīšos, ka līdz beigām šo filmu nenoskatījāmies, bet aizbraucām no N*N mājās. Parasti šādā situācijā varētu vai nu nerakstīt par filmu (nav gūts pietiekams iespaids, kā nevērtē futbolistus, kas iznākuši laukumā pēdējās minūtēs) vai pateikt, ka filma bija mēsls un tāpēc ilgāk to skatīties nebija iespējams. Tomēr attiecībā uz "Udon" situācija ir gluži savādāka.

Savā debijas romānā Haruki Murakami jau ir tas pats Haruki Murakami, kuru vēlāk iemīlējuši miljoni grāmatu lasītāju visapkārt pasaulei.

Romāns par pinbolu bija viens no pirmajiem Murakami darbiem, ar kuriem es iepazinos, taču kaut kāda iemesla dēļ mūsu iepriekšējā iepazīšanās sanāca sasteigta un nepabeigta, līdz ar to šī lasīšanas reize bija pirmā tāda, kurā sasniedzu romāna beigas.

Lai gan man patīk strīdēties, vienu faktu es neapstrīdēšu - Haruki Murakami ir ģēnijs. Tāpat viņš ir vienīgais japāņu rakstnieks, kuram ir pa īstam izdevies mani aizkustināt. Nav gan arī tā, ka es šausmīgi daudz būtu šīs valsts literatūrā iedziļinājies, bet Murakami manā iedomātajā zelta grāmatu plauktā pelnīti ieņem vienu no centrālajām vietām līdzās Umberto Eko, Milanam Kunderam, Kurtam Vonnegūtam, Frīdriham Dirrenmatam, Maksam Frišam, Ērikam Emanuēlam Šmitam, Viktoram Peļevinam un... laikam tas arī ir viss.

Šo Murakami stāstu krājumu aizņēmos no N.R., kurš ir kļuvis par, iespējams, lielāku šī japāņu autora cienītāju nekā es jebkad esmu bijis (un te varu pat justies "kruts" - kā nekā "Aitas medīšanas piedzīvojumus" viņam uzdāvinājām mēs ar Lienču).

I guess I can say that I read this book in attempt to find a better understanding of Japanese culture. So far I`ve been rather far from getting a clear idea what`s so cool about it. I mean - several horror movies and lots of books by Haruki Murakami (who`s very much west influenced, as you probably know) don`t actually do the trick. The essence of Japanese literature lies, of course, in books about samuraii and geishas. This novel by Nagai Kafu doesn`t speak much of the former but has the latter in the title. Actually, there`s not that much of geisha rivalry in this book - I guess it could be better described as series of events that were important in the life of a geisha. Komae is a 25 year old geisha (which is considered pretty old, by the way) who wants to find a good patron, or - that would be better - get married to a rich patron. She was married already once but her husband died and she had no other option but to return to her former profession. She finds such a patron she wants in her former lover Esigawa (I`m sure that`s not the correct name, I`m not very good remembering how everyone is called in Eastern works of art), but she doesn`t really want him, instead she also has an affair with a rather popular actor who likes her but doesn`t want to marry her, and marries a woman with a big wallet instead. The book is full of parallel stories that aren`t too close to the one of Komae, but I guess that`s no surprise in a book like this one. It`s pretty, but it`s pointless, perfectly flowing with my understanding of the beauty of Eastern art.

Weird. I was absolutely sure this was already on the factoid but here I look and it just isn`t there. Strange. Anyhow "Sputnik Sweetheart" may have a perfect title but it`s not a perfect novel by any means. In fact it`s just a love triangle between a man and two women. Yet the fact is that the man is only sexually interested in one of the women, the other woman has no sexual life whatsoever, while the first woman has found out that she is a lesbian. Since I`m not particulary keen on reading about women desiring making love to one another (ok, that may be good on film... wait a moment, I didn`t say that... I`m not a pervert) "Sputnik Sweetheart" isn`t the book for me. Sugiko (that`s the lesbian one) goes with Meo to Greece and suddenly dissapears after she has told Meo that she wants her. After that the book gets a bit mystical, a thing not too uncommon for Murakami`s novels but it still doesn`t become one of my favourites. First, it offers very little new elements to the ones I`m already familiar with. Second, the content is a bit too sexual with Murakami going a bit too much in detail. It is true that I can tolerate more sexual content on film than I can in a book. I don`t really know why, probably because in a book you usually feel that it`s written by a middle aged person from the viewpoint of a young one, and you don`t get that much on film. Maybe it`s because films rarely dig that deep, they just stay on the surface and if something goes wrong it doesn`t go terribly wrong as it is with books.

If there is one thing in myself I particulary dislike (apart from spots on the face and my general nerdiness) it`s my perfect ability to disagree with every opinion. You just have to say "black!" and I`ll instantely reply "white!". And if you`ll say "white!" I`ll be left with no other option but to say "black!" The most typical case is following: someone highly praises some thing that I should read/watch/hear and I come to the inner conclusion that I must dislike it. Lately I`ve been trying to battle this sort of "being original" inside me but it doesn`t always work. After this introduction I must say that I was informed that "A Wild Sheep Chase" is a very good novel. Having already been acquainted with some other Murakami`s works I wasn`t particulary sure whether to believe it or not. There were some books of his I liked and others I didn`t. But this one about sheep proved to be the best one I`ve read this far. The story is about a man who seems to be an average Japanese fellow with his 30th birthday fast approaching. His wife has left him and he isn`t particulary fond of his job although it`s not bad at all. But everything changes for him when he meets a woman with ears of a perfect form. Still it`s not about the ears but about a sheep that`s using men for its goals. And the hero of the novel has to find this sheep within a month or bad things will happen. The only clue he has is a photo sent to him by a friend of his called the Rat (who I am already familiar with from some other Murakami`s early novels). In the end the story proves to be about what one can take and what he can`t and the ending is quite an emotional one. This is one of the few books with a very high "wov!" factor. I don`t know whether everyone would love it but I certainly do.

Now that is a surprise even for myself - once again I`ve read a book by a Japanese writer. This one - Mr. Oe - is a Nobel prize winner (in Literature if you really didn`t expect that). If you know me you probably also know that authority isn`t authority to me. So he is a Nobel prize winner. Why would I think that Mr. Oe is better than the beggar I saw two hours ago eating cookies at the local supermarket? Probably because Mr Oe is a good writer. He created the story of Mitsu and Takasi - two brothers living in the Seventies Japan. Mitsu is the person from whose point of view we see the way story develops. He and his wife are dragged by Takasi to the village where the brothers spent their childhood. They come back to relive in some way the lives of their ancestors - Mitsu is the renewed his great-grandfather, a rich landowner, while Takasi is great-grandpas younger brother who lead a revolution in the First year of Mannen (1860). Nowadays Takasi starts training the local football team and makes out of his youth people that run over the local Korean supermarket. Still it ain`t 1860 and you can`t possibly win, and you don`t win at all. I read that this book is similar to the "Karamazov Brothers" by Dostojevski but I haven`t read that (I`m an ignorant punk) therefore it`s all I can say on the subject. The book i good, but not great. I wouldn`t give a Nobel prize for that but I wouldn`t say: "Shut your freakin` face uncle freaker!" either.

Ziedošs ķiršu dārzs. Geišas. Samuraji ar zobeniem kā mākslasdarbiem. Akmens dārzs. Sumo cīkstoņi. Tējas dzeršanas rituāli. Vēdekļi. Haikas. Mitsubishi. Tipiskas asociācijas ar Japānu.

I guess not without a reason I consider myself quite a fan of Mr. Murakami`s writing style which bears very little from his Japanese culture and very much from everything else. As I read on the back cover of this book this novel was the one that brought Mr. Murakami recognision of the world. To be honest, I don`t agree with the world in that case. Vanatabe remembers the days of his youth, the time he knew Naoko. She was once the girlfriend of his very best friend, but after the friend died he sorta got the girlfriend from him. After they had sex the first and only time Naoko went to a rehabilitation hospital because her mind wasn`t quite right. Meanwhile Vanatabe met Midori - a completely perverse girl - at the university where he studied. They also had something like a relationship. Later on Vanatabe visited Naoko at the place of her curing and met Reyko - her roommate, another weird person. In the end Naoko died but Vanatabe couldn`t manage to stay together with Midori. After having read this do you know why I didn`t like the book? I don`t think so, because I didn`t mention it yet. The book is too "erotic" - description of genitalia, masturbation, oral sex, many different sex scenes, a woman of 31 getting wet when touched in her private parts by a girl of 13 - you name it. And I, despite being quite edgy sometimes on the outside, don`t like something like this in a book. I gotta admit that things like these can`t make a good book become a bad one. But if life is really like this I don`t have too much sympathy for life. At least the ending where Vanatabe and Reyko spend a night together just so she can "have practice" - damn is that imho nasty. (I still don`t rate this book particulary low because if Murakami hadn`t gone into details of love-making the book would be quite good)

Suppose I tell you this film is a Japanese horror movie. Are you already scared out of your pants and on your way to the mental hospital? I bet you are. But you shouldn`t be. This film isn`t that scary. It plainly isn`t scary at all. There`s this guy who works as a sound engineer, and who has a wife who is a medium. While he`s in the woods recording the sounds of the forest a little girl running away from a rapist hides in an empty equipment box belonging to the man. It`s quite silly that after the recording he puts the box in his car without thinking why it has become much heavier and without even putting anything back inside it. It seems that he just likes carrying around huge empty boxes. Anyway, the girl dies in the box, and after a few days his wife is asked to find her. She finds her through her powers, but the girl appears to be living. Since they have no way of explaining how the girl got into the box the guy and his wife decide to hide her in a remote location and send the cops to that place. That is particulary silly, but ok. In the end the girl turns out to be a physical ghost and the guy does the best thing you can do to a ghost - he kills her once again by using a piece of wood. After that he sees his body double (which signs his near death) and puts it on fire. To be honest - the guy is crazy, and so even to a greater level is the director. And the film is stupid, uninspired, boring, dull - choose whatever you want. And it isn`t a horror film.

Those pesky Japanese know how to make a good horror film. And here we get a chance to see one. Although the plot isn`t particulary good. I`m not even sure that there is one. There`s a haunted house where a man killed his wife, his child and his cat. Later on everyone who went into this house died. There`s no reason why that happened, and not even a real mistery, but the images are scary in the typical Japanese way. There`s a strange child that sometimes looks pale and sometimes doesn`t but all the time looks disturbed and scary. There are strange noises, people die then and now. You can`t feel safe anywhere, because creeping females can catch you everythere. A social worker, a retired policeman, his daughter, her friends,an active policeman are among the people that die because of the grudge. Probably, if you watch the film more than once you will be able to find out what the plot was all about, but the bare thought of doing that alone in my room gives me the shivers. Of course, this ain`t no "Ringu" but this most certainly is a decent horror film that will disturb your sleep if it wants to.

First thing to mention - it`s one novel and not two novels, although it may seem that they are completely different. Every second chapter in the book comes from the first novel and every other - from the second. Wait, I said that there was only one novel. It`s not that easy to tell not only because of the structure but much more because of the content. On the first glance they seem to have nothing in commong - Wonderland is about a dude who works for the government in the area of untraditional cryptography while the other one tells about a man who arrives in a city that can`t be left. Lots of stuff happens in Wonderland while nothing happens at the end of the world. Unicorns, jazz and rock`n`roll, sex with a librarian and no sex with a granddaughter of a scientist, strange creatures living in the underground, old dreams, a man separated from his shadow, more unicorns, an old colonel who plays chess, crackers and much more can be found in the book. Not to be read by a person that has no interest in music, classics of the cinema and mysterical nonsense. Very good, Simon says. Not for everybody though.