Kazhes pierakstu burtnīca

Nevaru īsti saprast, vai pagājušoreiz, kad lasīju šo Sartra romānu, biju ticis līdz galam vai nebiju. Droši vien biju, lai gan drošs par to nebūtu.
Šis romāns neapšaubāmi ir tipisks eksistenciālisma paraugs - tā galvenais varonis, kuram pēc idejas vajadzētu rakstīt romānu par kādu franču avantūristu, bet praktiski viņš to vien dara, kā cīnās ar nelabumu. Nelabums Roketēnam (romāna varonim) ir kaut kāda dīvaina sāpju sajūta, kas viņu reizēm novāc. Reizēm viņam uznāk arī kaut kādas vājprāta lēkmes (vai kaut kas ļoti tuvs), bet citos brīžos viņš apjauš, ka visi cilvēki eksistē (vauv!), turklāt šajā ziņā viņš ir izteikts pesimists un neko labu šajā dzīvē nesaskata. Kad viņš dodas pusdienot ar humānistu Autodidaktu (krieviski - Samoučka), Roketēns visu viņa humānismu ar savu cilvēkus nemīlošo eksistenciālismu pamatīgi noliek.
Tikām viņš pats arī tiek nolikts - vismaz savādāk viņa attiecības ar Anniju raksturot nevar. Annijai ir teorija, ka dzīvē pastāv uzvarošās situācijas, kurās ir jāspēj veikt pareizās darbības, lai sasniegtu laimi. Uzvarošās situācijas ir tādas, kas dzīvē izceļas un kurās tu vari mainīt savu dzīves gaitu uz pozitīvo pusi.
Savā ziņā varētu teikt, ka šis romāns ir 50% daiļliteratūra (izteikti balstīta Kafkas stilistikā) un 50% filosofija (Sartra filosofija, tas ir). Atšķirībā no citiem šī filosofa-rakstnieka darbiem, "Riebumā" praktiski nav jūtamas viņa komunistiski-sociālistiskās noslieces, tas nu ir tipisks eksistenciālisms tā pamatos (vēl daudz izteiktāks nekā Albēra Kamī gadījumā). Diez ko jautra lasīšana, protams, nesanāk.