Kazhes pierakstu burtnīca

Atceļā no Budapeštas biju stingri izlēmis izlasīt kaut ko franču valodā. Grūti gan gāja ar lasāmā materiāla izvēli: divas grāmatas, ko biju Kindlā iekopējis vēl Rīgā, izrādījās jau lasītas, tad vēl virkne dažādu sarežģījumu un beidzot izvēle gūlās uz it kā pārbaudītu, bet vienlaikus - stipri apšaubāmu - vērtību, proti Bernarda Verbēra grāmatu ar nosaukumu "Ceļojuma grāmata". Situācija ar Verbēru ir sekojoša: viņš ir tāds visai šaubīgs literāts, kuru es nekādi nenosauktu par izcilu rakstnieku (tiesa, viņa trūcīgā literārā valoda ir viens no apstākļiem, kāpēc viņu ir viegli lasīt franciski), kurš turklāt pārmērīgi aizraujas ar pseido filozofiju un pareizākas pasaules radīšanas mēģinājumiem. Tāpat viņam var pārmest to, ka vienu un to pašu konceptu viņš atkārto daudzās grāmatās (runa nav gluži par identiskiem sižetiem, bet drīzāk par idejām, kuras tev, lasot kārtējo viņa grāmatu, šķitīs totāli zināmas).

Mazliet šokējoši, bet izrādās, ka es patiesībā vienreiz jau brāļu de Gonkūru slavenāko darbu - romānu "Žerminija Lasertē" biju lasījis. Tiesa, tas bija tik sen, ka gandrīz vairs nav taisnība (proti, pirms piecpadsmit gadiem) un tolaik - latviešu valodā. Pat šīs grāmatas lasīšanas fakts man nebija palicis atmiņā, kur nu vēl tās sižets, līdz ar to šajā reizē varu teikt, ka lasīju grāmatu pilnīgi no nulles (šajā reizē līdz ar to nevaru teikt, ka lasot grāmatu franciski man palīdzēja kādas priekšzināšanas par konkrēto darbu).

Trīs musketieri noteikti ir apjomīgākā grāmata, ko līdz šim esmu izlasījis franču valodā, taču vienlaikus tā, protams, bija daļēja blēdība, jo man bija viens būtisks faktors, kas lasīšanu atviegloja - laba pazīšanās ar konkrēto tekstu. Nezinu, cik reizes es šo grāmatu bērnībā biju lasījis latviski, bet pareizā atbilde noteikti ir - gana daudz, līdz ar to vismaz ar izsekošanu sižetam problēmas vispār nebija iespējamas. Cita lieta, ka tagad šo grāmatu lasīju kā cits cilvēks nekā iepriekš, un arī mani spriedumi dažādos jautājumos noteikti nesakrīt ar to, kādi tie bija senāk.

Patiesībā jau šī grāmata bija mazliet uzmetiens - paņēmu to līdzi braucienā uz Budapeštu, īsti nenopētījis, kas tieši par izdevumu tas ir, jo normālos apstākļos neko tādu lasījis nebūtu. Tur, savukārt, man nebija citas lasāmvielas, un tā nu vien es sāku lasīt šo izdevumu, pabeidzu gan jau mājās. Kāpēc tas bija uzmetiens, un kāpēc parasti šādas grāmatas nelasu - tālab, ka tā ir skolēniem paredzēta franču literatūras antoloģija, dažādu fragmentu apkopojums, brīžiem ar garākiem komentāriem, paskaidrojot, kālab konkrēto fragmentu skolā vajadzētu lasīt un ar ko tas īpašs. Normāli es pat grāmatām tipa "dažādu autoru stāstu krājums" eju ar līkumu, bet te - reāli drupačas lasīju. Neko darīt, tāda dzīve.

Franču rakstnieks Leons Blojs lielā mērā ievērojams bija ar savām dienasgrāmatām, un viens šo dienasgrāmatu sējums arī ir šis teksts, kuru atradu grāmatu plauktā. Interesantākais šajā konkrētajā materiālā ir laiks, kad tas tapis un izdots. Proti, tās ir autora dienasgrāmatas, kas vēsta par laika periodu no 1910. līdz 1912. (un daļēji - līdz pat 1914. gada sākumam), proti, tā ir ēra, ka Pirmais pasaules karš ir jau gaužām tuvu, taču tas vēl nav sācies un cilvēce nenojauš, cik būtiskas pārmaiņas to gaida jau visdrīzākajā laikā.

Virsnieku istaba ir viena no dīvainākajām grāmatām par karu un karavīriem, ko man nācies lasīt. Kā apgalvo tās autors Marks Dugēns, par pamatu tai kalpojusi kāda viņa senča pieredze Pirmajā pasaules karā, bet man personīgi nav tik ļoti svarīgi, no kā tas radies, bet vairāk - par ko tas izvērties. Proti, teju visa grāmatas darbība risinās kara hospitālī, kurā pēc savas pirmās un pēdējās iesaistīšanās Francijas dalībā Pirmajā pasaules karā nonācis leitnants Adrians Furnjē. Faktiski pirmajā personā no kara viņš pieredz minimāli - viena vienīga militāra operācija, kuras laikā viņš pat vācu karavīrus nav redzējis, kas laupījusi dzīvības visiem viņa biedriem, bet viņu pašu atstājusi faktiski bez sejas.

Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmu šogad itin droši var teikt, ka baudīšu attālināti (nu jau šis "itin droši" ir pārtapis par 100% pārliecību, jo drīz nekas klātienē vairs nenotiks), bet vismaz dažas filmas no tā noteikti bija plānā redzēt. "Anete" ir viena no tām, lai arī patiesībā neko daudz par šo filmu līdz nesenam laikam nebiju dzirdējis, tik vien kā grupas "Sparks" dziesmu "So May We Start", kura ievada šo filmu, taču savā ziņā - ar to jau arī bija pietiekami.

Pola Origo romāns "Laulības pārkāpēja" ir perfekts piemērs tam, ka bieži es rakstu par kaut ko tādu, kam faktiski nav iespējama mērķauditorija. Ne vien konkrētais romāns, bet arī tā autors ir ļoti, ļoti neievērojams. Parasti kā kritēriju "maznozīmīgs ārzemju rakstnieks" es izmantoju faktu, ka par viņu nav rakstīts Wikipedia angļu versijā, taču par Origo nav rakstīts arī enciklopēdijas franču versijā, un vēl vairāk - neviena viņa grāmata nav atrodama Goodreads. Proti, par viņu neizsakās neviens un nekur. Dažas lietotas viņa grāmatas gan ir iespējams nopirkt, taču nevaru iedomāties - kālab gan kāds to varētu vēlēties. Līdz ar to es varu, šķiet, itin pārliecinoši teikt, ka šobrīd rakstu pirmo Internetā atrodamo recenziju par kādu no šī autora grāmatām (ne tikai latviešu, bet arī jebkādā citā valodā). Protams, šāda "sasnieguma" gadījumā vietā ir arī jautājums - kāpēc es to daru? Un atbilde - jo citādāk nevaru.

Prospēra Merimē īsais romāns / novele "Kolomba" ir stāsts par korsikāņu atriebību, un lai arī tā saturs ir gana slepkavniecisks, Merimē ar šo grāmatu deva ievērojamu pienesumu Korsikas kā tūrisma mērķa popularizācijā. Zeme, kurā asinis ir karstas un godu pieņemts atriebt, nevarēja nevilināt deviņpadsmitā gadsimta francūžus un citāda veida eiropiešus. Arī grāmatas viena no varonēm - jaunā angliete Lidija Nevila - Korsikā nonāk tās reputācijas vilinātā. Tiesa, ja grāmatas ievads liek domāt, ka tā vēstīs par Lidiju un viņas tēvu pulkvedi Nevilu, tas izrādās maldinošs iespaids, viņi te vairāk ir tālab, lai iepazīstinātu ar īstajiem grāmatas varoņiem. Proti, jaunā sieviete Kolomba della Rabia vēlas, lai viņas brālis leitnants Orso atriebj viņu tēva slepkavību, ko pastrādājis dzimtas ienaidnieks advokāts Baričini. Pats Orso nav sevišķi tendēts uz atriebībām, viņš jau kā karavīrs tāpat ir gana daudz šai dzīvē pieredzējis, taču viss, protams, nav tik vienkārši. Beigu beigās sanāk, ka dzimtas gods tiek glābts (proti, atriebība ir notikusi), bet Orso nav uzskatāms par vainīgu noziegumā, proti, viss saliekas kopā gana labi.

Pirms diezgan daudziem gadiem esmu lasījis Daniela Penaka eseju "Kā romāns" - apliecinājums gadu daudzumam ir tas, ka par šo grāmatu nav apraksta manā blogā, kurš pastāv aptuveni 18 gadus. Kaut kādā mērā "Kā romāns" manā apziņā ir laikam iesēdies, ne velti, kad man vajadzēja uz ātru roku kaut ko paķert grāmatnīcā, lai būtu pārtērēts dāvanu kartes limits, izvēle krita par labu tieši šī autora grāmatai. Labi, te vēl var piebilst, ka uz grāmatas vāka ir Gata Šļūkas zīmējums, kas momentā piesaista uzmanību.

Gijs de Mopasāns ir absolūts īsā stāsta un noveles žanra klasiķis, viens no tiem rakstniekiem, par kuriem var teikt - bez viņiem literatūra būtu citādāka. Kopumā Mopasāna literārajā mantojumā ir vairāk kā 300 stāstu, šajā krājumā apkopoti aptuveni 30 no tiem jeb, rupji rēķinot, desmit procenti. Cik saprotu, tā ir padomijā tapusi izlase, par pamatu ņemot 1956. - 1957. gados Francijā izdotu visu Mopasāna īsprozas darbu apkopojumu. Lieki teikt, ka nevaru komentēt, kādā mērā stāstu izvēli ietekmējus padomijā valdošā ideoloģija, bet šķiet, ka vairums ievērojamāko Mopasāna stāstu šajā krājumā patiešām ir iekļauti. Vēl vajadzētu piebilst, ka grāmatu lasīju franču valodā - proti, tas ir PSRS izdots teksts franciski, ne adaptēts, bet normāls, taču ar nelielu daudzumu skaidrojošu komentāru krievu valodā grāmatas beigās.

Normālos apstākļos es cenšos nelasīt grāmatu otrās daļas (turklāt vēl - otro daļu, kas nav pirmizdevums, bet atkārtots un mazliet papildināts), ja nav iepriekš iepazīta pirmā, bet šī konkrētā grāmata ir gadījums, kad tai nevajadzētu būt sevišķi lielai problēmai. Lielāko daļu satura var saprast tāpat, ja nu vienīgi nav skaidrs, kas ir galvenie varoņi. Pat ar Interneta starpniecību neesmu noskaidrojis, kas īsti ir Džuljeta un kas ir tas vīrs, kas viņai atstāsta Francijas vēsturi. Kaut kādas lietas var nojaust - ja ņem vērā, ka šis vīrs dažādus notikumus, kas risinājušies laika posmā no 16. līdz 20. gadsimtam atstāsta, pieminot, ko attiecīgajā laikā darījis viņš pats, viņš ir ne gluži parasts cilvēks. Varētu pieņemt, ka grāmatas pirmajā daļā par to ir stāstīts kaut kas vairāk, bet man nākas vienkārši pieņemt, ka viņš ir mūžsens un pārdabisks. Par Džuljetu, savukārt, es minētu, ka viņa ir vairāk vai mazāk pieaugusi jauna sieviete (pretējā gadījumā būtu jautājums, kālab viņas sarunu biedrs vēstures atstāstījumā iekļautu tik daudz pikantu detaļu).

Kāda vella pēc man vajadzēja mēģināt lasīt šo grāmatu, nudien nesaprotu. Jau kuro reizi aplaužos ar to, ka mana izvēlētā lasāmviela franču valodā ir gan valodas ziņā virs manas lasītprasmes, gan sižetiski nav gana vienkārša, lai es varētu normāli to uztvert. Visam pamatā viena no regulārajām problēmām - lasāmvielu izvēlēties +/- uz dullo no tā, kas pieejams Project Gutenberg (proti, darbi, kam iztecējušas autortiesības).

Šī ir viena no tām reizēm, kad esmu tēmējis mazliet par augstu. Daniela Bulanžē romāns, kura nosaukums latviski būtu "Ēna" ir pārāk komplicēta proza, lai tādu lasītu cilvēks ar manām franču valodas zināšanām. Bieži pie vainas nav pat nespēja uztvert vārdus, bet gan drīzāk kopsakaru, ko tie veido. Šis romāns ir ar metaprozas elementiem - tas vēsta par to, kā pilsētā vārdā Šeit kāds vīrs uzvārdā Slepkavība raksta romānu un cilvēkiem viņam apkārt. Romāns ir daļēji par romānu, daļēji par cilvēkiem - daļēji skaistas poētiskas frāzes, kuru uztveršanai nepieciešamas daudz dziļākas valodas zināšanas. Nojaušu, ka pat vāciski man to lasīt būtu grūti, kur nu vēl franču mēlē.

Antuāns de Sent-Ekziperī savā ziņā bija ļoti šaura profila rakstnieks - faktiski visi viņa darbi ir par lidotājiem, kas laikam gan nav pārsteidzoši, jo arī viņš pats primāri bija lidotājs un tikai tad - rakstnieks, turklāt viņš pilnīgi noteikti bija lidotājs tālab, ka tas bija viņa aicinājums, nevis izvēlēts maizes darbs. Arī šis viņa īsromāns "Nakts lidojums" ir par cilvēkiem, kuri gluži vienkārši nespēj nelidot.

Lielā franču revolūcija ir viens no tiem vēstures lielajiem notikumiem, kuriem ir veltīts ļoti daudz gan mākslas darbu, gan, protams, arī dokumentālu darbu. Viktora Igo pēdējais romāns diez vai skaitās viens no nozīmīgākajiem veikumiem par šo tēmu, bet tajā ir gana daudz ievērības vērta, lai tā izlasīšana varētu kādā veidā bagātināt lasītāju.

Nevaru saprast, kā tas nākas, ka manā grāmatu plauktā atradās Milana Kunderas grāmata, kuru neesmu lasījis. Itin droši varu apgalvot, ka pats to iegādājos, turklāt vēl lietotu (savulaik itin regulāri pasūtīju grāmatas no abebooks, bet tagad biju pat aizmirsis par šāda resursa pastāvēšanu), un kaut kā būs sanācis, ka šis "Priekškars" būs izslīdējis cauri maniem lasīšanas plāniem, bet periodiskās grāmatu plaukta tīrīšanas ietvaros šī grāmata atradās, un radās jautājums - saglabāt to vai laist tālākā ceļā. Pirmām kārtām, protams, jāizlasa, tad būs skaidrāks.

Kaut kad sendienās es "Mazo princi", protams, biju lasījis, bet tagad pienācis tāds laiks, kad esmu spējīgs to uztvert arī oriģinālā. Un jāatzīst, ka šī ir ļoti laba grāmata, kuru lasīt cilvēkam, kuram franču valodas zināšanas nav tās spožākās, jo Sentekziperī to galīgi nav rakstījis sarežģītā manierē. Savā ziņā var teikt, ka "Mazā prinča" skolu bija izgājusi vēl viena autore, kuras franču grāmatas ir izcili viegli lasāmas - Agota Kristofa, kas turklāt vēl neizmantoja citus laikus, kā vien vienkāršo tagadni (un kuras darbus es arī esmu lasījis franču mēlē tieši šī iemesla dēļ).

Beidzot plauktā atradu manām franču valodas prasmēm piemērotu grāmatu - Alfonsa Dodē pirmais publicētais darbs, kura nosaukums latviski varētu tikt pārtulkots kā "Mazais" manās rokās nonāca saīsinātā versijā, turklāt vēl ar komentāriem vācu valodā, un tās grāmatas daļas, kas izvilkumā nav iekļautas, ir pārstāstītas vāciski. Diezgan praktisks risinājums, turklāt arī vācu valodas uzturēšanai līmenī noderīgs. Protams, to nevar nosaukt par gluži korektu Dodē grāmatas izlasīšanu franču valodā, bet vienlaikus - ja salīdzina šo ar dažām citām franciskām grāmatām, kur es ļoti peldēju teksta uztveres ziņā, varbūt pat šis nav visblēdīgākais variants.

Katru rītu agrāk rīta stundā kādā Parīzes piepilsētas vilcienā vīrietis lasa priekšā saviem ceļabiedriem fragmentus no dažādām grāmatām. Bez liekiem skaidrojumiem par grāmatu pārējo saturu un savu motivāciju. Skaidrojums tam ir tāds, ka vīrietis ar Restorānvagona korespondenta cienīgu vārdu Belnēns Vemols strādā papīra pārstrādes uzņēmumā, kas specializējas uz izdevniecību neizpirkto grāmatu ottreizēju pārstrādi. Tas galīgi nav viņa sapņu darbs un ierīci Zerstor 5000, kas iznīcina šīs grāmatas, viņš uzskata par briesmoni, bet savus kolēģus un īpaši priekšnieku - par necilvēkiem. Protams, ar izņēmumiem.

Marsela Emē vārds pirms paņēmu lasīt šo grāmatu man bija pilnīgi svešs, lai gan stāstu krājuma nosaukums kaut kādas asociācijas raisīja. Uzreiz gan nesapratu, kālab tieši šī grāmata man šķiet pazīstama, līdz nāca atklāsme - tajā līdz šim vienīgajā reizē, kad esmu bijis Parīzē (baisi sen, deviņdesmito gadu vidū), esmu nobildējies pie šim rakstniekam veltītas skulptūras - cilvēka, kas iet cauri sienām. Patiesībā toreiz mamma man patiešām bija teikusi kaut ko par rakstnieku, kas pamatā šim mākslas darbam, bet īsti tam uzmanību nepievērsu, un tikai tagad mani un Cilvēka, kas gāja cauri sienām, ceļi krustojās atkal.

Pjērs Loti jeb īstajā vārdā Luijs Marija-Žiljēns Vijo bija viens no populārākajiem franču autoriem deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, ievērojams gan ar literārajiem darbiem impresionisma manierē, gan ar eksotisku zemju aprakstiem, gan ar iespaidu, ko viņš atstāja uz Marselu Prustu. Vienlaikus "Daži globālā vertigo aspekti" nav viena no viņa zināmākajām grāmatām, uzrakstīta mūža nogalē, jau sen pāri autora ziedu laikiem.

Ervē Bazēns ir franču rakstnieks, kura darbi īpaši labi bija zināmi PSRS, ko veicināja viņa simpātijas pret komunistisko partiju un skeptiskā attieksme pret to valsts iekārtu, kurā nācās dzīvot pašam. Dīvainā kārtā diezgan cienīts viņš bija arī Francijā (lielākoties jau savienībā izdotie ārzemju autori bija ievērojami tikai savas pārliecības dēļ), kur teju 25 gadu garumā bija prestižās Gonkūru akadēmijas prezidents. Savā literārajā darbībā Bazēns pieskaitāms naturālismam un/vai reālismam, ne ar kādām modernām literārām tendencēm viņš neaizrāvās, galvenokārt rakstīja ģimenes drāmas, kāda ir arī šī konkrētā grāmata.

Alfonsa Dodē vārds man līdz šim bijis pilnīgi svešs, taču šobrīd izskatās, ka sanāks ar to iepazīties drusku labāk, jo atklājās, ka manā rīcībā esošajā franču valodu klāstā viņš ir pārstāvēts itin vērienīgi. Dodē popularitāti atnesa tieši šī konkrētā grāmata - "Vēstules no manām dzirnavām", kas viņu padarīja slavenu visā Francijā. Ekspertuprāt, tieši agrīnie darbi arī ir spožākie autora karjerā, bet par to man pagaidām pāragri spriest, jo neko citu jau lasījis neesmu.

Esmu pat mazliet pārsteigs, ka Žozefs Meri ir pietiekami ievērojams autors, lai viņam būtu ieraksts latviskajā Wikipedia - lielākoties vecāku grāmatplauktos uzeju ļoti mazzināmus darbus franču valodā, bet šis autors līdz mūsdienām savu slavu ir saglabājis, pateicoties libretam Verdi operai "Dons Karloss", tāpat (tas gan droši vien ir mazāk ievērojami) viņš ir bijis redaktors pasaulē pirmajam šaha žurnālam. Manās rokās nonākušais izdevums ir itin tuvs oriģinālam - sākotnēji "Austrumu naktis" klajā nāca 1854. gadā, bet es lasīju 1859. gada izdevumu (cik labi, ka francūžiem nebija gotiskās drukas un/vai ortogrāfijas īpatnību kā vecākiem tekstiem vācu un krievu valodās!).

Man pašam par pārsteigumu izrādījās, ka kārtējā atlasītā lasīšanai grāmata franču valodā atkal bija viens no grāfienes Segīras romāniem bērniem (uz grāmatas vāka autora vārds nebija salasāms un neko vairāk kā grāmatas valodu es apskatījies nebiju). Atšķirība starp šo grāmatu un "Ēzeļa memuāriem" izrādījās vienīgi tajā, ka "Les vacances" manās rokās nonāca mazliet senāka - 19. gadsimta beigu izdevuma veidā (taču grāmatas beigās atrodamais bibliotēkas zīmogs liecina, ka tā nav bijusi ģimenes īpašums kopš izdošanas laikiem). Amizanti, ka pēc "Ēzeļa memuāru" izlasīšanas rakstīju, ka man ar vienu Segīras grāmatu būs gana, citas nelasīšu, bet jau pāris mēnešus vēlāk citu tomēr izlasīju. Līdz ar to tagad tālejošus secinājumus neizdaru - kas zina, kas vēl grāmatu plauktos atradīsies!

Mana literatūras izvēle mēdz būt diezgan negaidīta, visbiežāk to ietekmējot vecāku grāmatplauktu piedāvājumam. Šajā reizē izvēle krita uz Grāfienes Segīras grāmatu "Ēzeļa memuāri", kura nav vis satīrisks vēstījums par politiskās dzīves ikdienu, bet gan 19. gadsimta vidus bērnu grāmata. Protams, ņemot vērā to, ka franču valodā man ar lasīšanu joprojām iet diezgan grūti, bērnu grāmata nav tā sliktākā izvēle, turklāt ēzelis ir viens no tiem dzīvniekiem, kas man (tīri vizuāli) vienmēr ir īpaši simpatizējuši.

Reti gadās uziet grāmatu, par kuras autoru gandrīz neko nav iespējams noskaidrot, un vēl jo vairāk tas šķiet neticami, lasot grāmatu kādā no "lielajām" valodām. Taču par Aliksu Teijāru no Kerdrelas internets faktiski klusē - šī konkrētā grāmata ir atrodama Google Books indeksā, kur tā, domājams, nonākusi no ibook.lv, kur pirms kāda laika domājams viens šīs grāmatas eksemplārs ir bijis pārdošanā.

Pusmūža vīrs pamostas slimnīcā. Sākotnēji viņš īsti nezina, kas viņš tāds ir un kā tur ir nokļuvis. Viņa stāvoklis ir bijis ļoti smags, bet pamazām viņš sāk atlabt. Kā izrādās, viņš ir iekritis upē pēc tam, kad viņu notriekusi mašīna, nevis mēģinājis izdarīt pašnāvību, kāda versija arī viņam pašam pamazām ir. Grāmatas gaitā viņš sāk atcerēties pats savu dzīvi, kura lielākoties nav bijusi sevišķa maiguma pilna, un pamazām uzzināt kaut ko jaunu par pasauli, kuru līdz šim viņš ir ignorējis.

Mišela Velbeka darbu vidū "Karte un teritorija" ir teju vai vismazāk kolorītais - tā saturā itin maz kā tāda, kas liktu ar putām uz lūpām aizsvilties kā kreisēji, tā labēji noskaņotam eiropietim, kā alu no skārdenes trekterējošam pankam, tā vecmāmiņai, kas ar nosodījumu vēro šo panku. Un, kas mani lielā mērā pārsteidza, šī grāmata ne tikai nav pretrunas raisoša, bet tā ir arī ļoti viegli lasāma pat cilvēkam ar diezgan ierobežotu vārdu krājumu franču mēlē.

Albērs Kamī (vismaz ciktāl tas attiecas uz viņa literāro darbību) nekādi nebija jautrulis. Autors, kura slavenākais romāns saucas "Mēris", bet otrais slavenākais ir "Svešinieks", itin loģiski savu karjeru turpināja ar "Krišanu" (vēlāk, vēl pēc viņa nāves klajā nāca arī romāni "Laimīga nāve" un "Pirmais cilvēks"). Atradis vecāku grāmatu plauktā Kamī darbu izlasi, izlēmu, ka mazliet eksistenciālisma nekad nenāk par ļaunu, un tā nu šo darbu izlasīju.

Žans Klods Izo, cik man izdevās saprast, primāri bija dzejnieks, kuram diezgan negaidīti slavu atnesa pievēršanās detektīvromānu rakstīšanai. "Totāls haoss" ir pirmais darbs viņa triloģijā, kas vēsta par policiju un noziedzību ostas pilsētā Marseļā. Tas ir pietiekami sarežģīts stāsts par draudzību, slepkavībām un rasismu. Un mani tas kaut kā galīgi neuzrunāja, līdz ar to šīs grāmatas lasīšana bija īstas mocības.

Ar Verbēra daiļradi man ir ļoti sarežģītas attiecības, kurās nav sevišķi daudz mīlestības. Ir maz autoru, no kuru daiļrades es būtu tik daudz lasījis. Vienlaikus labi ja dažas no viņa grāmatām esmu atzinis par salīdzinoši labām esam. Un tas man neliedz periodiski atkal kaut ko no viņa grāmatām izlasīt. Vai tas liecina par slēptu mazohismu?

Eiženija Grandē ir viens no ievērojamākajiem franču literatūras klasiķa Onorē de Balzaka romāniem, un pirmais viņa darbs, ko esmu izlasījis. No vienas puses, kā jau klasiskā literatūra, tas ir viegli lasāms ne tik labi pārvaldītā valodā, jo sižets virzās uz priekšu hronoloģiski un nenotiek lasītāja čakarēšana, no otras - leksiskā bagātība klasiskajai literatūrai arī ir raksturīga, līdz ar to viegli to uztvert tāpat nav.

Vēl nesen man šķita, ka pietiek no maģiskās grāmatas izvēlēties kādu vecāku filmu, un tā būs laba - kamēr pēdējās dažās desmitgadēs tapušais materiāls bieži ir izvēlēts pilnīgi neizprotami, agrāku laiku kino ziņā nekādu jautājumu nav - tur būs absolūta klasika, un klasika ir laba. Un tad mēs noskatījāmies "Rošforas meitenes".

Teicams uzdevums vārdu latviskās atveides cienītājiem - franču autores Marie NDiaye vārda latviskojums. Nezinu, cik tas ir pareizi vai nē, bet pieņemšu, ka Marija Endjoja nebūtu galīgi nepareizs, līdz ar to palikšu pie tā. Endjoja (kā var nojaust no uzvārda) ir daļēji āfrikāniskas izcelsmes, un arī viņas slavenākā grāmata - romāns "Trīs stipras sievietes" - ir darbs, kurā sadzīvo eiropeiskais un āfrikāniskais, un arī viņas varones lielākoties ir uz robežas starp šīm abām pasaulēm.

Agotas Kristofas triloģijas pēdējā daļa atklāj būtiskāko - lielākā daļa no iepriekš lasītā ir meli. Un, protams, nekur nav teikts, ka šobrīd lasāmais ir meli, kas principā ir saprotami, jo literatūra jau pēc definīcijas ir izdomājums, un ir autora varā noteikt spēles noteikumus un definēt literāro "patiesību".

Franču Jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trifo viena no agrīnajām filmām vislabāk zināma ir sava nosaukuma dēļ - frāze "Šaujiet uz pianistu!" līdzīgi kā "Nešaujiet uz pianistu" popularitātes ziņā šo filmu noteikti ir pārdzīvojusi. Vienlaikus arī pati filma ir gana ievērības cienīga, lai to būtu vērts noskatīties.

Tā bija pilnīga sagadīšanās, ka Alēna Renē filmu "Hirošima, mana mīla" skatījāmies atombumbas gadadienā, taču tas noteikti kaut vai novēloti, bet papildu nozīmi šai filmai tas noteikti piešķīra. Skaitās, ka šī filma ir pirmais lielais vēstnesis, kas pasludināja Jaunā viļņa ienākšanu franču kino, un šaubu nav, ka filma savam laikmetam bija drosmīga, moderna un neordināra. Jautājums - cik drosmīga, moderna un neordināra tā šķiet skatītājam 2017. gadā?

Grāmatu "Un ja nu tā būtu tiesa" es lasīju ilgi, pat nepateikšu, cik tieši ilgi, katrā ziņā iesāku to vēl pērn. Un ne jau tālab, ka tā būtu ļoti grūti lasāma vai uztverama, tas bija tik ilgs process, tā gluži vienkārši sanāca. Marks Levijs ir franču autors, par kuru neko daudz nezinu un pagaidām arī neplānoju noskaidrot. Šī grāmata itin prognozējami kļuva par pamatu veiksmīgai Holivudas romantiskai komēdijai "Just Like Heaven" ar Marku Rafalo un Rīzu Vizerspūnu galvenajās lomās. Protams, ar tādu īpatnību, ka filmā viss beidzas laimīgi, jo kā gan citādāk.

Savulaik es itin cītīgi lasīju Bernāra Verbēra darbus, ar visu to, ka patiesībā jau lielākā daļa no tiem mani it nemaz nespēja pārliecināt par viņa kā autora vērtību. Taču viens ir nenoliedzams - viņš lasās viegli, līdz ar to man šķita itin dabiski pamēģināt, kā tas būs - lasīt Verbēru oriģinālā. Tā kā šis autors aizraujas ar gana sarežģītiem konceptiem, kurus ietver lubeņu stila sižetos, vajadzētu sanākt gana labam variantam lasīšanai man tomēr itin svešā valodā. Itin prognozējami, ka laikā kopš 2009. gada, kad atmetu Verbēram ar roku, viņam klajā ir nākusi vēl čupiņa romānu, taču pieķēros es vienam no viņa relatīvi agrīnajiem darbiem - "Mūsu tēvu tēvam".

Nauda, nauda, nauda - tā ir smieklīga bagātnieku pasaulē. Kaut ko šādu vai tamlīdzīgi savulaik dziedāja zviedru vokāli instrumentālais ansamblis ABBA. "Dali to godīgi, tikai neņem gabalu mana pīrāga" - tā par naudu Pink Floyd 1973.gada dziesmā "Money". "Tava mīla raisa tādas trīsas, bet tava mīla nesegs manus rēķinus, es gribu naudu" - tā dziedāja bītli, lai arī tā nebija viņu dziesma, un vēlāk to iedziedāja arī latviešu grupa Tumors. Un par to arī franču jaunā viļņa klasiķa Roberta Bresona filma ar lakonisko nosaukumu "Nauda".

Žils un Džims ir visai tipisks franču jaunā viļņa kino - viena no tām kinolentēm, kādas būtu neiespējams uzņemt tajā laikā Amerikā, kur morāles kodi vēl valdīja pār Holivudu, ieliekot visu kino pasauli diezgan stingros rāmjos. Protams, nerunāsim par to, cik ļoti kaut kas tāds nebūtu iedomājams padomju kino, kam nepieņemams varētu šķist teju viss šajā filmā, ne tikai mīlas trīsstūris.

Pēdējo tango Parīzē es itin ilgi briedu skatīties - kaut kur plānos tas allaž atradās, bet līdz to realizācijai kaut kā nesanāca nonākt. Varēja, protams, izvirzīt nosacījumus, ka šo filmu skatīšos pēc tam, kad būšu aizbraucis uz Parīzi (šobrīd gan kaut kā nevelk) un iemācījies dejot tango (arī šobrīd kaut kā nevelk), bet šī noteikti nešķita esam viena no sliktākajām "Filmu" grāmatas filmām, tad nu kādu vakaru piesēdāmies noskaidrot, ar ko tad tas Bertoluči kļuva skandalozs pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados.

Biju visai pārsteigts, atklājis, ka slavenajā "500 filmu" grāmatā ir arī Marsela Prusta "Zudušo laiku meklējot" ekranizācija. Protams, ne visu grāmatu, jo tur jau sanāktu seriāls nevis filma (un varētu nebūt sevišķi daudz cilvēku, kas spētu Prustu izturēt veselā seriāla garumā), bet tomēr. Cik saprotu, "Iemīlējies Svans" pamatā vēsta par grāmatas pirmo daļu, kuru esmu pat lasījis, bet tas bija tik ļoti sen - šķiet, kaut kur ap 2000.gadu (proti - pirmsbloga ērā), ka vairāk kā viegla atmiņu smarža par šo grāmatu man nav atlikusi, un grāmata man nevarēja ne palīdzēt, ne traucēt skatīties šo filmu.

Ja nekļūdos, šī man varētu būt desmitā noskatītā Fransuā Ozona filma. Ja ņem vērā, ka kopumā uz šo brīdi viņam ir 15 pilnmetrāžas kinolentes (tiesa, ar to skaitīšanu ir iespējami varianti), jāatzīst, ka viņa daiļradi esmu iepazinis itin labi, turklāt galīgi nav tā, ka sevi uzskatītu par lielu viņa cienītāju. Un nav arī tā, ka visas redzētās filmas būtu uz mani atstājušas sevišķi lielu iespaidu - laikam joprojām vislabākās emocijas man viņa vārds raisa filmas "8 sievietes" dēļ (kas nav pārsteidzoši, jo filmu par lielāku skaitu sieviešu viņa krājumā līdz šim nav bijis). Tomēr tagad varu teikt, ka "Mājā" varētu tagad būt manās acīs ieņēmusi otro vietu šajā sarakstā.

Pēdējo gadu vienas no ievērojamākajām Eiropas filmas skatīšanās procesa spilgtākais brīdis droši vien bija Marinas jautājums: "Nez, vai kaimiņi skatās šo filmu kopā ar mums?" Tā kā šis jautājums izskanēja aptuveni pa vidu desmit minūtes ilgai lesbiešu seksa ainai, tas bija vietā. Mana pirmā reakcija bija, ka nav jau tas tik skaļi, lai blakus dzīvokļos kādam rastos sajūta, ka viņš mitinās blakus lesbietēm, bet tad nāca īstā apjauta - mēs filmu skatījāmies ar projektoru uz sienas un ar atvērtām žalūzijām. Grūti bija teikt, cik reāli tas būtu, ka ziemas vakarā kāds pagalmā mums sastādītu kompāniju filmas baudījumā, bet katram gadījumam žalūzijas nolaidu.

Pirms kāda laika skatījāmies filmu, kuru Žans Renuārs bija režisējis (La Grande Illusion), tagad pienāca kārta kādai filmai, kurā viņš ir viens no galvenajiem varoņiem. Tiesa, lai arī filmas nosaukums ir "Renuārs", primāri tā nav nedz par to Renuāru, kas kinorežisors, nedz par viņa tēti - slaveno impresionistu Pjēru Ogistu Renuāru. Centrālais tēls tajā ir sieviete - Renuāra vecākā pēdējā modele un Renuāra jaunākā pirmā sieva. Andrē (Katrīna) Heslinga paspēja iedvesmot abus divus izcilos franču mākslas dižgarus, lai arī viņas pašas liktenis kopumā sanāca diezgan skumjš un beidzās ar nāvi trūkumā un aizmirstībā, taču filma nav par viņas vecumdienām, bet gan par 1. Pasaules kara laiku, kad Renuārs tēvs pēdējiem spēkiem par spīti progresējošajam artrītam gleznoja, bet Renuārs jaunākais vēl nebija sevī atradis kino mīlestību, bet gan cīnījās frontē. Taču ārstējot ievainojumu viņš nonāk tēva mājās Francijas Dienvidu piekrastē un sastop tur Andrē.

Agotas Kristofas triloģijas otro daļu neizdevās iegūt elektroniskā formātā, līdz ar to pasūtināju vien to grāmatas veidā, kas patiesībā arī ir itin jauki. Atgādināšu pirmās daļas sižetu - vārdā nenosaukta kara (faktiski - 2.Pasaules karš) māte savus divus dēlus - dvīņus - nogādā pie viņu vecmammas mazpilsētā, kamēr pati turpina dzīvi lielajā pilsētā (vārdā nesauktā Budapeštā). Zēni ir ļoti apdāvināti, bet nešķirami viens no otra. Viņi veic dīvainus vingrinājumus, pastāvīgi trenējas un "studē", lai arī skolā neiet. Mamma un viņu mazā pusmāsa iet bojā. Nomirst vecmamma. Viens no brāļiem un viņu tētis dodas pāri robežai uz Rietumiem. Tētis neizdzīvo, brāļi tālāk dzīvos šķirti.

Trifo pirmo filmu par Antuānu Duanelu (400 Blows) es skatījos pirms 12 gadiem. Tagad, izlaižot otro un trešo, esmu noskatījies ceturto šīs sāgas filmu, kas ir itin loģiski, ja ņem vērā, ka arī Trifo bija nepieciešams aptuveni tikpat daudz laika, lai nonāktu līdz šai filmai. Nav tā, ka es visos sīkumos atcerētos pirmo no filmām, bet patiesībā tā ir diezgan atmiņā paliekoša (ja jau atmiņu ir pietiekami daudz pēc tik ilga laika), līdz ar to gluži pilnīgi svešs galvenais varonis man nebija, lai arī iepriekšējo reizi viņš bija redzēts kā pusaudzis, bet tagad - itin pieaudzis.

Kad Marina pavēstīja, ka jāiet uz kādām Baltijas Pērles filmām, nedomājot piekritu. Es vispār labprāt piekrītu nedomājot - ne tālab, ka man būtu kādi iebildumi pret domāšanu, bet bieži spontānie lēmumi ir tie labākie. Mazliet gan dīvaina šķita izvēle iet skatīties kaut kādu franču filmu par izvarošanas tēmu, bet pieņēmu, ka Marina būs vairāk kā es painteresējusies un līdz ar to sevišķa iegrābšanās nesanāks. Un, kā jau to varēja gaidīt, spontānais lēmums patiešām bija labs.

Olivjē Adams ir diezgan ievērojams mūsdienu franču autors, bet vienlaikus - ne tik ievērojams, lai būtu tulkots latviešu valodā un ne tik ievērojams, lai viņa vārdu obligāti vajadzētu zināt katram literatūras cienītājam. Līdz šim viņa lielākais sasniegums ir īsprozas Gonkūru prēmijas saņemšana par savu stāstu krājumu "Ziemas paiešana". "Veltie pūliņi" noteikti nav viens no viņa zināmakājiem darbiem, taču tas ir tas, kas man patrāpījās pirmais pa rokai, līdz ar to esmu to tagad izlasījis (kas, kā jau parasti man ir ar grāmatām franču valodā, nebūt nebija viegls pasākums).

Fransuā Ozons ir viens no tiem mūsdienu režisoriem, kam ir izteikts savs stils un rokraksts, raksturīga individualitāte, pēc kuras viņu filmas var atpazīt, bet vienlaikus līdz apzīmējumam "dižgars" viņiem kaut kā pietrūkst. Lielā mērā viņa filmās estētika dominē pār domu. Varbūt ne gluži tik dramatiskā mērā, kā tas ir Tima Bērtona gadījumā, kuram viens no galvenajiem vadmotīviem droši vien ir "taisīt tā, lai nav kā dzīvē", bet arī Ozons gluži ar pārmērīgu reālisma mīlestību nesirgst.

Brīdī, kad iegādājos biļetes uz festivālu, "Air" bija droši vien galvenais pievilinātājs, ar kuru mēģināju pārliecināt draugus par nepieciešamību doties uz Portugāli. Protams, kad dažas nedēļas vēlāk šos franču elektroniķus izziņoja arī "Positivus", šis arguments mazliet zaudēja savu spēku. Toties, tā kā beigu beigās sanāks, ka vismaz uz pēdējo dienu būsim arī Salacgrīvas pasākumā, vismaz varēšu salīdzināt Air koncertus abos festivālos.

Gribēju jau rakstīt, ka Žilu Vernu nebiju lasījis kopš pamatskolas laikiem, taču nākas pašam sevi pārlabot - 2010.gadā tiku izlasījis "80 dienās apkārt zemeslodei" vienkāršotā versijā franču valodā. Un tagad, sešus gadus vēlāk, atkal pieķēros vienam Verna romānam oriģinālvalodā. Jāatzīst, ka šo gadu laikā nav mainījies tas apstāklis, ka parunāt franciski joprojām nevaru, par rakstīšanu nemaz nerunājot, bet vismaz lasīšanas spējas kopumā noteikti ir uzlabojušās. Taču skaidrs, ka Verna grāmatas nav tā sarežģītākā literatūra un vismaz ar sižeta uztveršanu to gadījumā sevišķām problēmām rasties nevajadzētu.

Agotu Kristofu kā viegli franču mēlē lasāmu rakstnieci man ieteica Kžištofs, kuram tulkošana no franču valodas ir viena no dzīves pamatnodarbēm, līdz ar to bija pamats pieņemt, ka viņš zina, par ko runā. Kā labāko lasāmvielu no Kristofas daiļrades viņš ieteica autobiogrāfisko "Analfabēti", kura turklāt izceļas ar ļoti nelielu grāmatas apjomu. Un zināms, ka man ir piesardzīga attieksme pret biezām grāmatām (ja vien to autors nav Umberto Eko vai vismaz Haruki Murakami). Tā kā izrādījās, ka šo grāmatu nav tik viegli dabūt rokās, pasūtīju to lietotu no mana iecienītā resursa AbeBooks. Grāmata atnāca pārsteidzoši ātri, es jau sapriecājos, tūlīt lasīšu. Un tad nāca atklāsme - kā īstens analfabēts biju pamanījies šo grāmatu pasūtīt nevis franču, bet gan spāņu izdevumā. Man nav principiāli nekādu iebildumu pret spāņu valodu, ja neskaita vienu mazu problēmiņu - šo valodu es nepārvaldu tā kā nemaz. Līdz ar to - ja nu kādam vajag, labprāt šo grāmatu atdošu. Bet neveiksme ar lasītprasmi nekļuva par iemeslu, lai es padotos un paliktu bez "Analfabētes". Atradu kādu francisku Interneta veikalu, kurā varēja šo grāmatu e-formātā iegādāties, tādējādi man tiekot pie droši vien trešās vai ceturtās grāmatas, kuru Kindle vajadzībām iegādājos par reālu naudu. Nekas gan neliecina, ka tā varētu kļūt par tendenci, bet tomēr - vērā ņemams notikums.

Zināmā mērā ikviens, kas ir dzīvojis daudzdzīvokļu mājā, var saprast Polanska filmu "Īrnieks" - dzīve ar kaimiņiem nekad nav pavisam nevainīga joka padarīšana. No otras puses - normālos apstākļos tādā situācijā kā filmas galvenais varonis tu droši vien tomēr nenonāksi, lai cik kaitinoši arī nebūtu atsevišķi tavi kaimiņi.

Esam apgādājušies ar grāmatu "500 visu laiku filmu filmas", un pamazām sākam skatīties kinolentes, kas šajā izdevumā iekļautas. Pirmā izvēle (izlozes kārtībā) tika Žana Renuāra "Lielajai ilūzijai".

Patrikam Modiano kā rakstniekam ir viens izcils pluss - viņa darbus franciski varu lasīt itin normālā tempā, katru piekto vārdu nemeklējot vārdnīcā un normāli varot izsekot grāmatā notiekošajam. Komplektā gan nāk arī mīnuss, ka grāmatas ir diezgan vienveidīgas un seko vieniem un tiem pašiem principiem. Līdz ar to šobrīd esmu neziņā - vai kā nākamo darbu franču mēlē atkal lasīšu kaut ko no Modiano daiļrades, vai tomēr pamēģināt kaut ko mazliet izaicinošāku.

"Pavasara suns" ir itin līdzīgs nesen lasītajai "Tumšo bodīšu ielai" - vēl viens 2014.gada Nobela prēmijas literatūrā laureāta Patrika Modiano mazformāta darbs, kurā centrāla loma ir pagātnei un galvenā varoņa atmiņām. Šajā grāmatā varonis gan nesirgst ar atmiņas zudumu, bet tāpat tajā notiekošais ir tāda kā pagātnes rekonstrukcija, vienīgi šoreiz - mazāk ar detektīva elementiem, vairāk vienkārši - skaistākas struktūras pēc.

Cilvēks atrodas pastāvīgos sevis meklējumos. Reizēm viņš sev pašam uzdod jautājumu: "Kas es esmu?", citkārt vaicā citiem: "Vai tu zini, kas es esmu?" Vēl citā situācijā viņš secina, ka vispirms ir jāierauj. Ar līdzīgām problēmām sastopas arī šīs grāmatas galvenais varonis, ar to vien atšķirību, ka viņš patiešām nezina, kas viņš ir.

Turpinu grūtos pasākumus ar lasīšanu franču mēlē. Atšķirībā no citām man pieejamajām valodām, franciski lasās itin lēnām, itin grūti, un ne visu saprotu. Varbūt ne gluži tik ļauni, kā vienam no "Trīs stāstu" varoņiem, kas katrā lapaspusē saprata aptuveni vienu vārdu, bet nevēlējās lasīt tekstus tulkojumā, jo tur pazūdot visa doma, bet bišķi jau ir uz to pusi, ka varu uztvert galvenokārt sižeta pamatlīnijas, bet visādi smalkumi aiziet secen. Bet galvenais taču ir apņēmība, ne?

Saņemties lasīt "Žaku fatālistu" franču mēlē nebūt nebija vienkārši - grāmata ir gan gara, gan apjomīga, gan nebūt ne vienkāršā valodā rakstīta. Un manas franču valodas zināšanas ir tādas, kādas nu tās ir: ar tendenci lēnām uzlaboties, bet ar uzsvaru uz vārdu lēnām un joprojām es pat iedomāties nevaru, kā tas būtu - šajā valodā reāli sarunāties ar kādu francūzi. Gribētos jau nu cerēt, ka maijā nāksies šīs bailes pārvarēt un lauzītā un gramatiski nepareizā franču valodā vaicāt kaut ko vairāk nekā: "Kur šeit ir tuvākā konditoreja?" Bet nu... redzēs.

Jaunākā Polanska filma "Venus in Fur" tapusi pēc Deivida Aivsa lugas, kurai pamatā ir Leopolda Zahera-Mazoha romāns "Venēra kažokā", kurā pašā figurē manuskripts, kas atstāsta to sižetu, kuru mēs redzam šajā filmā. Un, kas ir būtiskākais - šis romāns radīja terminu "mazohisms", kas, domājams, ir lielākais Zahera-Mazoha pienesums mūsdienu kultūrā. Iespējams, būtu vērts šo grāmatu izlasīt, lai saprastu, cik ļoti šis austrietis ir pelnījis tādu godu.

Dīvainā kārtā es nevaru atcerēties, vai "Svešinieku" vispār iepriekš biju lasījis. Skaidrs, ka es esmu lasījis Friča Bārdas tāda paša nosaukuma dzejoli, bet Albērs Kamī vienu no saviem slavenākajiem darbiem (pārsteidzošā kārtā) neuzrakstīja, iespaidojoties no divdesmitā gadsimta sākuma romantiķa Bārdas. Kaut vai tāpēc vien, ka Kamī Svešinieks galīgi nav romantisks.

Holy Motors nav viena no tām filmām, par ko ir viegli rakstīt, jo man pašam nav īsti skaidra mana attieksme pret šo lenti. Pirms vairāk kā pieciem gadiem kino skatījos īsfilmu apkopojumu Tokyo!, kuras vienas no daļām režisors bija Leo Karakss, kas arī ir "Svēto motoru" radītājs, turklāt var teikt, ka galvenais varonis abām filmām ir viens un tas pats. Ar to vien piebildi, ka šajā filmā (kā jau garākā kino darbā tas droši vien ir dabiski) mēs par varoni uzzinām vairāk. Ne gluži pietiekami daudz, bet tomēr vairāk.

"Sapņi par manām Krievijas vasarām", kā izrādās, ir viens no pēdējo 20 gadu ievērojamākajiem franču literatūras darbiem, saņēmis divas prestižākās Francijas balvas literatūrā - Gonkūru balvu un Mediči balvu. Droši vien, tas arī bija iemesls, kālab šo grāmatu pasūtīju, lai gan man nekādu iepriekšēju zināšanu ne par Andreju Makinu, ne viņa daiļradi nebija.

Sēržam Geinsbūram ne tikai patika skaistas sievietes (kuram nepatīk!), bet arī gāja pie sirds mūzikas ierakstīšana kopā ar viņām un domājams, dāmu muzikālās dotības galīgi nebija tas, kas Geinsbūram rūpēja visvairāk. Tiesa, Bridžita Bardo pa reizei kādu mūziku ierakstīja arī bez Geinsbūra līdzdalības, tomēr ne jau sava vokāla formu dēļ Bardo kļuva par sava laikmeta sekssimbolu.

Ar filmu "Un Dievs radīja sievieti" pirmo plato soli pretī pasaules slavai - proti, ar šo filmu viņu iepazina arī Amerikā, ne tikai dzimtajā Francijā. Un ar to savu vārdu pa īstam pieteica arī filmas režisors Rožē Vadims - no kā mēs varam secināt, ka šī filma pamatoti ir uzskatāma par gana klasisku kino gabalu. Es gan, jāatzīst, šo filmu izvēlējos skatīties tālab, ka par to izlasīju grāmatā "Erotika kino", kurā bija izteikts apgalvojums, ka ar šo filmu Bardo iepazīstināja amerikāņus ar bikini. Kas gan ir daļēji muļķības.

Ar šo Ērika Emanuēla Šmita grāmatu cīnījos vairāku mēnešu garumā - gan tādēļ, ka lasīta tā tika franču valodā, gan tādēļ, ka tā manās acīs ne tuvu nav viena no viņa veiksmīgākajām. Patiesībā varētu pat izteikties vēl kategoriskāk - tā ir pirmā manis lasītā viņa grāmata, kura drīzāk būtu liekama "paldies, es esmu jau paēdis" plauktiņā. Mēģināšu pamatot - kādēļ tā.

Šķiet, ka Žanpjēra Ženē slavas virsotnes laiks ir aiz muguras - katrā ziņā man šķiet gandrīz neiespējami, ka viņam vēl kādreiz izdosies atkārtot to maģiju, kas bija "Amēlijā" un viņa agrīnajās filmās. Tomēr manī bija gana daudz nepacietības, pirms skatījos viņa jaunāko veikumu - angļvalodīgo "T.S. Spivet" lenti, kurā uz ekrāna redzama allaž īpatnēji valdzinošā Helēna Bonema Kārtere (tiesa - ne galvenajā lomā).

Sen nav klausīts Sēržs Geinsbūrs! Kaut kā radās vēlme nobaudīt kaut ko no viņa vēlīnajiem ierakstiem, un tā pienāca "Love on the Beat" kārta. Kā jau tas Geinsbūra daiļradei raksturīgs, lielāko ažiotāžu šis ieraksts nesacēla skaņdarbu kompozicionālā satura dēļ, bet mazliet citādi.

Šo Milana Kunderas eseju krājumu iegādājos kā lietotu grāmatu internetos līdzās vēl dažiem literāriem veikumiem, ar ko izlēmu papildināt sava grāmatu plaukta saturu. Vispār jau esejas nav gluži man pats tuvākais literārais formāts, bet reizēm gadās arī kaut ko tādu lasīt, turklāt Kundera ir viens no maniem iecienītākajiem autoriem.

Šī, ja nekļūdos, ir apjomīgākā Ē.-Ē. Šmita grāmata, un tās lasīšana man paņēma daudz laika. Ļoti daudz laika. Kā tā? Jo lasīju to franču valodā, un nav tā, ka tajā man lasīšana padotos izcilos tempos. Taču noteikti nenožēloju, ka iepazinos ar šo romānu, kurš gan ne tuvu nav Šmita izcilākais darbs.

Pasen nebiju klausījies neko kobajiešu valodā, un vispār Magma bija drusku piemirsusies. Līdz ar to "Félicité Thösz" man kļuva par vienu no pēdējā laika patīkamākajiem pārsteigumiem.

Iespējams, šī filma bija dīvaina izvēle kino apmeklējumam. Kino "Bize" vakar bija franču kino vakars, un no tajā rādītajām filmām laika ziņā vislabāk iekrita šī. Tad nu tā arī tika skatīta.

Visu cieņu Geinsbūra kungam! Lai nu ko, bet provocēt viņš prata. Seksuālās skaņas iekš "Je t`aime, moi non plus". Pedofīliskais mīlas stāsts no "Histoire de Melody Nelson". Maniakālais slepkava "Vīrietī ar kāposta galvu". Francijas himna regeja skaņās "Aux armes etc". Un te - rokenrola konceptalbums par nacismu.

Savas karjeras pirmsākumos Sēržs Geinsbūrs bija salīdzinoši tipisks franču šansona dziedātājs - kas laikam jau nebūtu nekas pārsteidzošs, jo reti kurš ar muzikāliem eksperimentiem aizraujas jau no laika gala, un piecdesmitie gadi jau arī nebija tas laiks, kad šādi eksperimenti popmūzikā būtu jau ienākuši.

Savulaik es uzskatīju "Buržuāzijas diskrēto šarmu" par visu laiku labāko filmu. Kāpēc? Kas to lai zina. Tie bija citi laiki un cits es. Taču noliegt faktus, protams, ir muļķīgi.

Cik daudz filmu es katru gadu nenoskatītos, dažādi dīvaini robi manā kinopieredzē allaž vēl atrodas. Tā, piemēram, es pamanījos līdz 2013.gada rudenim nodzīvot, neredzējis "Piekto elementu".

Kaut kā man pēdējā laikā ļoti lēnām un neintensīvi lasās grāmatas, īsti pat nesaprotu, kas tur ir pie vainas, bet tieši šo konkrēto grāmatu izlasīju visai ātri, kas ir drusku sasniegums, jo Prusts nav ne viegli lasāms, ne izceļas ar nelieliem grāmatu apjomiem.

Šo filmu skatījos galvenokārt tādēļ, ka esmu Toma Stoparda cienītājs - jo Stopards ir šīs filmas angļu tulkojuma autors. Ja pareizi saprotu, filmas scenāriju sākotnēji uzrakstīja kāda francūziete, bet Stopards bija atbildīgs par tā angliskošanu, jo filma jau arī ir angļu valodā.

Gabriela ir izskatīga jauna sieviete. Viņa strādā televīzijā par laika ziņu diktori, un vienā dienā viņā ieskatās divi ļoti atšķirīgi vīrieši. Šarls San Denī ir slavens rakstnieks, kurš ir laimīgi precējies, taču vienlaikus nespēj izdzīvot bez kādām dēkām ārpus laulības. Un viņš ir kādus desmit gadus vecāks nekā Garbielas mamma. Tikām Pols ir jauns, izskatīgs un bagāts, un tikai nedaudz garīgi nepieskaitāms.

"Kilimandžaro sniegi" ir viena no tām filmām, kas pārāk ilgi gaidīja to dienu, kad to noskatīšos - tā izrādījās daudz par labu, lai man būtu bijuši pamatoti attaisnojumi to atlikt uz citu dienu.

Anrī Barbiss, cik saprotu, ir viens no tiem franču rakstniekiem, kurus īpaši godāja PSRS. Kā nekā viņa vārdā bija pārdēvēts tagadējais Franču licejs, tāpat viņa vārdu nesa iela, kura mūsdienās (tāpat kā brīvvalsts gados pirms kara) nes Aristīda Briāna vārdu. Par to, ka viens no viņa slavenākajiem romāniem - "L&39;enfer" jeb "Elle" - ideāli atbilst padomju dzīves uztverei es gan tik ļoti pārliecināts nebūtu.

Lai cik lielas nebūtu manas simpātijas pret franču kino, Kristofs Onorē nav mans iecienītākais režisors. Pat īsti nezinu, kādā kārtā viena viņa filma tik ilgi bija nodzīvojusi manā noskatāmo filmu sarakstā, tā arī netiekot izdzēsta. Rezultātā esmu tagad redzējis jau četras viņa filmas, un neviena no tām nav šķitusi atmiņā paliekoša. Pat ne sliktas, bet viņš vienkārši ir "vēl viens režisors".

"Farewell, My Queen" ne tuvu nav pirmā filma vēsturē, kas stāsta par Ludviķa XVI un Marijas Antuanetes dzīvi. Šķiet, pēdējā šīs tēmas filma, ko redzēju, bija Sofijas Kopolas režisētā Maria Antoinette. Tiesa, šajā konkrētajā filmā Francijas karaliene ir drīzāk otrā plāna varone, kamēr filmas centrā ir meitene, kuras pienākums ir lasīt karalienei priekšā.

Šis ieraksts iezīmē Sērža Geinsbūra iesoļošanu regeja pasaulē. Šis allaž mainīgais mūziķis gan vienmēr saglabāja vienu iezīmi - noslieci uz bezkaunīgām provokācijām.

Šī filma vairākas reizes mani pārsteidza ar mainīgu noskaņu - sākas kā komēdija, tad kļūst par drāmu, tad atkal par komēdiju, tad atkal par drāmu, un tā uz riņķi.

Jau otrā filma šogad par mirstošiem pensionāriem. Iespējams, man vajadzētu pavariēt savu skatāmo filmu klāstu, citādi ar jautrību varētu būt problēmas. No otras puses - šī filma taču ir komēdija, tātad visam būtu jābūt kārtībā?

Pirms kāda laika izlasīju Mišela Velbeka romānu "Varbūt ir sala", taču blogā aprakstu tam neatrodu. Kāpēc tā? Vajadzētu bišķi rūpīgāk sekot tam, lai visi ieraksti parādītos, citādi no sistēmas nav sevišķas jēgas.

Šo grāmatu lasīju netipiski ilgi - teju mēneša garumā, kas būtu neattaisnojami, zinot to, ka tās apjoms ir ļoti neliels. Taču man attaisnojums ir, kā gan citādi! Proti, šī grāmata tika lasīta oriģinālvalodā, bet manas franču valodas zināšanas prasa tik intensīvu vārdnīcas lietošanu, ka par jebkādu lasīšanas ātrumu var aizmirst.

Aizraušanās ar Seržu Geinsbūru noteikti nav veselīga. Vienīgais, kas kaut cik glābj situāciju, ir viņa zemā atpazīstamība. Ir cerības, ka ieskatoties manā blogā un ieraugot, ka es cītīgi klausos šo mūziķi, tu paraustīsi plecus un necentīsies noskaidrot detalizēti, kas tas par fruktu. "Kaut kāds Francijas ebrejs" varētu būt maksimālais, ko varētu nojaust. Un labi, ka tā!

Šī bija pēdējā filma, kas man atlika sarakstā ar Francijas Oskaru nominācijām, un jāatzīst, ka mani pārsteidz, kāpēc tieši šo filmu bija tik grūti dabūt. Tā nav viena no vecākajām filmām šajā sarakstā, un tā nav viena no vismazāk ievērojamajām. Kā nekā tā tomēr ne tikai tika izvirzīta Oskaram, bet tika līdz nominācijai. Tāpat tā veiksmīgi startēja Kannās, kur Rauls Kutārs saņēma balvu kā labākais debitants kino režijā. Un vispār - pats Kutārs bija tolaik ļoti labi zināms kino operators, kas bija strādājis vairākās Godāra filmās.

"Jean de Florette" turpinājums izrādījās emocionāli daudz spēcīgāks par filmas pirmo daļu, tāds vismaz man radās iespaids, iespējams, tālab, ka varoņi bija jau pazīstami un līdz ar to viņu pārdzīvotais šoreiz bija aktuālāks. Vai varbūt man vienkārši ir alerģija pret Žerāru Depardjē (ja nu kas - pelnīta).

Šo filmu man noskatīties ieteica MovieLens, un kā gan es varu pateikt nē interneta lapai, kurai piecu gadu laikā ne par mata tiesu nav uzlabojies ne dizains, ne jebkāda cita veida funkcionalitāte?

Septiņdesmito gadu sākumā bija ļoti moderni ierakstīt ambiciozus konceptierakstus, un arī Sēržs Geinsbūrs nespēja palikt malā. Tiesa, viņš sev raksturīgā manierē gāja drusku citā virzienā nekā tobrīd tik ļoti respektablie progroka pārstāvji un "Melodijas Nelsones stāsts" it ne maz nelīdzinās tādiem konceptierakstiem, ko radīja Genesis, Yes, Jethro Tull, Magma, Aphrodite`s Child un sazin kas vēl ne. Sāksim kaut vai ar to, ka kamēr citi savus ambiciozos konceptus parasti izvērsa garus un plašus, parasti - pa divām platēm, tad Geinsbūram pietiek ar 28 minūtēm vienā platē.

Ali ir vientuļš tēvs, kurš ierodas Francijas dienvidos, cenšoties nopelnīt kādu naudu iztikai (lai arī viņa vārds liecina pretējo, viņš nav arābiskas izcelsmes). Atradis darbu par iekšā laidēju naktsklubā, viņš iepazīstas ar Stefāniju - sievieti, kura strādā jūras atrakciju parkā. Kādu laiciņu vēlāk Stefāniju piemeklē visai traģisks atgadījums darbā, kura rezultātā viņa zaudē abas kājas. Ali viņai palīdz, vienlaikus gan turpinot "fuck-buddy" sakarus ar citām sievietēm, un tad kādā brīdī arī Stefānija viņam kļūst par "pišdraudzeni". Tikām pats Ali sāk nodarboties ar pagrīdes kikboksu, kur var nopelnīt daudz vairāk nekā jēdzīgā darbā. Stefānijai tas ne pārāk patīk (viņa pati tikām ir apgādājusies ar mākslīgajām kājām), bet viņa pierod un pat kļūst par Ali menedžeri. Tiesa, Ali joprojām ne tuvu nav perfekts cilvēks.

Šī filma manā skatāmajā sarakstā nodzīvoja vairākus gadus, dažādu iemeslu mēnesi pēc mēneša tā arī nepietuvojoties šī saraksta galvgalim. Tagad beidzot tā ir noskatīta, un atlikušas vairs tikai divas Francijas Oskaram virzītās filmas, ko neesmu redzējis (ignorējot tās, kas iznāca jau pēc mana saraksta sastādīšanas, par tām pagaidām nedomāju).

Šī varētu būt pirmā reize vēsturē, kad man ir drusku kauns par to, kādu mūziku klausos darbā. Ne tādā ziņā, ka tā būtu pārāk draņķīga, jo neesmu snobs un nekautrējos par pārmērīgiem mēsliem manā muzikālajā gaumē. Vai (kā jau snobam pieklājas) - pārmērīgus mēslus vienkārši nemēdzu klausīties. Un es nekaunos par to, ka šis ieraksts būtu pārmērīgi rupjš - kā nekā savulaik esmu klausījies arī "Anal Cunt", un tās grupas daiļradē ir tikai rupjības, ksenofobija, homofobija, antisemītisms un ņirgāšanās par visiem un visu. Bet te pēkšņi - klausos franču dziesminieku Sēržu Geinsboro un man ir kauns. Kā tā?

Alans Stivells jeb īstajā vārdā Alans Koševlū ir droši vien lielākā autoritāte mūsdienu pasaulē attiecībā uz tādi instrumentu kā ķeltu arfa. Jā - es vairāku dienu garumā klausos arfas ierakstus! Un kā gan citādi varētu būt - pēc hardcore pankiem Bad Religion pāreja uz klasiskās un tautas mūzikas sajaukumu, ko atspoguļo "Ķeltu arfas renesance" ir tikai dabiska.

Šķiet, nekad nav gadījies tā, ka kāda izlasīta grāmata tik labi saskanētu ar manas dvēseles termometru, turklāt - vispirms es izlasīju grāmatu un tikai nedaudzas stundas vēlāk termometrs sasniedza to atzīmi, kuru šī grāmata pavēstīja.

Tu kā pavisam normāls cilvēks ņem un dodies uz Parīzi, lai satiktu savu sešus gadus veco meitu, bet bijusī sieva izsauc policiju, jo tev ar tiesas spriedumu ir aizliegts viņām tuvoties. Tu iekāp autobusā un tajā aizmiedz, bet pamodies atklāj, ka tavs koferis un naudasmaks ir pazuduši. Tu apmeties uz dzīvi sliktākā ūķī nekā jebkurš hostelis, kurā man ir nācies būt, pat Tallinas Marina Keskus ar matraci piemīzušo prostitūtu bija foršāks. Blakus istabā dzīvo milzīgs melnādains tēvainis, kurš koplietošanas podā nekas nenolaiž ūdeni. Tu esi rakstnieks, kura vienīgais romāns bija salīdzinoši populārs, bet naudas tev nav. Arābs, kuram pieder viesnīcai attāli radniecīgā vieta, kur tu mitinies, tev piedāvā darbu - pa naktīm sēdēt un vaktēt monitoru, kurā laiku pa laikam parādās aizdomīgi tipi, kuri tev ar pulti jālaiž iekšā. Tu nezini, kas tie par cilvēkiem un kur viņi dodas, bet labākajā gadījumā tu esi iekšā laidējs narkotiku tirgotavā. Sliktākajā - tu droši vien to negribētu zināt.

"Neaizskaramie" Francijā kļuva par vienkārši mega kases grāvēju, turklāt filma var lepoties ar lieliskiem panākumiem arī ārpus savas dzimtenes, kam noteikti par labu nāk tas, ka, atšķirībā no iepriekšējā lokālā superhita "Bienvenue chez les Ch`ti" šī filma nepazūd tulkojumā - tā ir tikpat labi mērķēta uz starptautisku auditoriju kā uz lokālo.

Globālā pasaule ir vienkārši neaprakstāmi sarežģīta. Ņemsim par piemēru šo filmu. Tā visur tiek dēvēta par franču filmu, lai gan faktiski tās budžetā 64% ir Francijas, 14% Beļģijas, 12% Itālijas un 10% Marokas pienesums. Arī filmas režisors Radu Mihaileanu tiek skaitīts par francūzi, lai gan pēc tautības viņš ir ebrejs, kas dzimis Rumānijā (un viņam ir tipisks rumāņu vārds un uzvārds). Un šajā ebreja režisētajā franču filmā vairums aktieru ir arābi, turklāt vairāki centrālo lomu atveidotāji - palestīnieši. Domājams, ka īsteni ticīgajās Islāma zemēs šī filma varētu būt aizliegta, jo tās vēstījums visai slikti iet kopā ar džudistēm parandžās.

Fransuā Ozona filmas parasti dzīvo ārpus laika un vides, kičam tajās ir lielāka nozīme nekā saturam, viņa vēstījums allaž ir jāuztver ar zināmu devu ironijas, un reizēm viņš spēj tevi vai mani kā skatītāju pozitīvi pārsteigt. Viņa jaunākā filma "Potiche", ja var ticēt Wikipedia, ir komēdija. Par šo gan filmā liecina visai maz, bet lai nu būtu. Tās galvenā varone (kuru atveido Katrīna Denēva) ir lietussargu rūpnieka sieva, kura īsti neatrod sev vietu šai pasaulē, jo patiesībā viņai nekur īsti vietas nav. Viņa ir mājsaimniece, kura nevar nodarboties ar mājsaimniecību, jo viņas ģimene tam ir pārāk bagāta. Viņa nevar doties sabiedrībā, jo viņai īsti nav sabiedrības. Vīru daudz vairāk interesē rūpnīcas problēma ar nemitīgi streikojošajiem strādniekiem un viņa paša mīļākā - sekretāre Nadēža. Rezultātā Suzannai Pujolai ir tipiskas trofeju sievas statuss (ja nu kas - fabrika bija viņas pūrs), taču visam ir lemts mainīties, kad viņas vīram atgadās infarkts, un Suzanna pārņem pati vadību pār fabriku, jo vīrs to gluži vienkārši nevar.

Šī ir viena no pēdējām Francijas Oskaram virzītajām filmām manā sarakstā, reāli pēc tās atlikušas vēl tikai divas filmas, jo pēdējo plānoju atstāt neskatītu,tālab ka Hoa Binh nav īsti pieejama nevienā formātā. Jau šī filma bija visai grūti dabonama, kā rezultātā to skatījos krieviskā tulkojumā, kurā gan dažas ainas vienkārši nebija itzulkotas. Ja tomēr man vajadzētu vismaz druksu pastāstīt par pašu filmu, tad varu ieskicēt tās sižetu. Romī Šnaidere atveido Mariju - sievieti, kura izšķiras veikt abortu, jo viņa vairs nemīl vīrieti, kuram butu jābūt par viņas bērna tēvu. Viņai jau ir pusaugu vecuma dēls, un relatīvi normālas attiecibas ar šī puiša tēvu. Tikām kāds viņas draugs grimst depresijā, un viņam draud atlaišana no darba. Tas īsumā būtu arī viss, jo šī filma nav satriecoši dinamisjam jas laikam ir normāli šāda nosaukuma filmai. Romī Šnaideres spēle te ir lieliska, bet faktiski nekā vairāk, ko piebilst, man arī nav. Tāda tipiska klusā uņ rāmā drāma, kādu Eiropā nekad nav trūcis, manā izpratnē nekā satriecoši iespaidīga šajā filmā nebija. Kas varētu arī būt par iemeslu, kālab teju 35 gadus pēc tās iznākšanas šī filma nav sevišķi viegli pieejama.

Šo filmu būtu grūti nosaukt par mežonīgi strauju, ne velti tā sakas ar skaņu, kā no akas ar šausmīgu čīkstēšanu tiek vilkts ārā spainis, un filmas gaitā mēs vēl vairākas reizes šo spaini redzēsim. Dialogu šajā filmā gandrīz nav, to diezgan labi var skatīties bez pilnīgi jebkādu valodu zināšanām, ja kaut kas pārmaiņas pēc arī tiek pateikts, tā uztveršana problēmas nerada. Kas šajā dilma vispār notiek? Te tu redzēsi cilvēkus sēžam, cilvēkus staigajam un cilvēkus stāvam. Reizem tās bus sievietes, reizēm vīrieši, arī karavīru tērpos. Ā, un vēl tu te redzēsi, kā aitai tiek pārgriezta rīkle un nogriezts galva. Labu apetīti! Ja var ticēt vikipēdijai, tad ši filma ir par kādu jaunu sievieti, kura mēģina izbēgt no Tunisijas lauku ciemata dzīves tradīcijām un rutīnas, taču atbilstoši maniem novērojumiem filma Daudz vairāk stāsta par šo rutīnu nekā par sievieti. Nav tā, ka man šādas filmas neaprakstāmi patikTu, jo lai arī es neesmu totāls action cienītājs` man tomēr patīk, ja filmā ir vismaz kaur kas` kas piesaista manu uzmanību, un šajā filmā ar to ir pašvaki, vards garlaicība te ir ļoti pat vietā. Ne, nav tā, ka man vajadzētu, lau visi vienmēr visu laiku runā, arī reālajā pasaulē nē, bet es neesmu ņo tiem cilvēkiem, kas māk izbaudīt spaiņa vilkšanas ņo akas čīkstēšanu. Ja godīgi, īsti nesaprotu, kāds bija franču kino ļaužu pamatojums mēģināt šo filmu virzīt Oskaram, jo man nav skaidrs, kura būtu tā auditorija, kas spētu šo filmu novērtēt. Tad jau man ir skaidrāka situācija ar Vienkāršo stāstu, kas arī bija uz letarģiskuma pusi, bet tur vismaz ir personāži un situācijas, ār ko var identificēties. Tikām klusējoši ziemeļāfrikāņi mani kaut kā galīgi neuzrunā. Lai gan nē, na v tā, ka viņi būtu tieši klusējoši, visādas murmināšanas filmā ir diezgan daudz, bet nekā tāda, kas mani spētu šajā filmā uzrunāt, te pilnīgi noteikti nav, jo mani ne pārāk interesē tā reģiona tradīcijas, un visvairāk man šī filma atsauc prātā visai katastrofālās Āfrikas filmas, ko skatījos sava ar kino apkārt pasaulei projekta oetvaros.

Tipiski, ka šīs multfilmas angliskajā nosaukumā ir drusku cits uzsvars kā oriģinālā - "Kaķa dzīve" tur ir pārtapusi par "A Cat in Paris" jeb "Kaķi Parīzē", liekot skatītājiem sagaidīt kaut ko mazliet citu nekā Francijas versijā. No otras puses, ne viens, ne otrs nosaukums, manuprāt, sevišķi neraksturo šo multfilmu. Kaut vai tāpēc vien, ka par kaķi šeit ir centrālāka meitene, pie kuras šis kaķis dzīvo (pa dienu), kuras tēti policistu ne pārmērīgi sen nošāva kāds mafijas darbonis un kuras mamma, kas arī ir policiste, par savu galveno dzīves uzdevumu ir izvirzījusi ļaunā Viktora Kostas notveršanu un tiesāšanu. Tikām ģimenei piederošais kaķis izrādās ir viens mežonīgs tipāžs, kurš pa nakti dodas tusēt pie kāda kaimiņos dzīvojoša zagļa-parkūrista (vai vismaz parkūristam līdzīga tipāža), kurš par spīti savai diezgan pretlikumīgajai darbībai ir brīnišķīgi jauks un foršs cilvēks. Vispār ar morāli šeit ir kā ir. Tikām ļaunais Viktors Kosta vēlas nolaupīt kādu īpaši vērtīgu skulptūru, kura šajā filmā ir tipisks "McGuffin" - kaut kas, kam tiek pievērsta milzīga vērība, bet kam reāli nav pilnīgi nekādas nozīmes.

Kloda Berī "Čau, pamuļķi" ir visai tipiska franču jaunā viļņa filma, kura pārpratuma pēc radīta jau ievērojami pēc šī kino veida iziešanas no modes. Tās galvenie varoņi ir divi vīrieši ar ne pārāk spožām dzīvēm - jauneklis, kas tirgo narkotikas, un vecāks vīrietis, kurš strādā benzīntankā. Bensusans palaikam mēdz nozagt kādu motociklu vai mopēdu un uzpildīties benzīntankā pie Lambēra. Lambērs tikām ir tipisks īgņa, kas ne ar vienu jau vairākus gadus nav sarunājies, jo viņam ir nopietna psiholoģiska trauma. Kādreiz viņš bija bijis veiksmīgs augsta ranga policists, kas domāja tik vien kā par savu karjeru, nepievēršot uzmanību tam, ka viņa paša dēls izauga par narkomānu un kļūstot vismaz pēc paša domām līdzvainīgs tajā, ka minētais dēls no pārdozēšanas nonāca citā pasaulē. Tad viņu pameta sieva, un viņš kļuva par benzīntanka darbinieku. Tagad viņš kļūst par tādu kā tēva vietas izpildītāju Bensusanam, taču tad, kad jaunieti viņa acu priekšā nogalina nozīmīgāki narkotiku karteļa pārstāvji, Lambērs izlemj sākt personīgo vendetu pret minētajiem keksiem.

Brauca reiz kāds virietis ar mašīnu, kura viņš veda kurpes pārdošanai. Smuka meitene stopeja, un vinš apstajās. Izradijas gan, ja partiesibā stopeja nevis smukā meitene, bet gan kaut kads ne super simpātisks krievu tautības čalis, un meiča vienkarši viņam šajā lietā palīdzēja. Bet Pako vairs nevareja čali nepaņemt, un rezultātā viņš iesaistijās visai īpatnēja roadtrip, kura centrālais element bija tajā, ka čalis vardā Nino nozaga viņa masiņu. Kapēc nozaga? Lai varētu pastilot meičžm.

Since I find it too trooublesome to write onthe iPad in Latvian, thuis description will be in English. It certainly has nothing to do with the fact that for the upcoming weeks I`ll be employing a lot. A small girl is locked out of her mothers apartment, because her mother is a careless person that has forgotten about her daughter. She ends up with the old man next door, the daughter that is, who happens to be a collectionist of butterflies. Luckily he has not climbed out from a novel by John Fowles, so nothing too unpleasant happens, instead the gi rl joins the grumpy old man on a hiking trip where he wishes to find an Isabelle, a very rare kind of butterflies. During this journey the old man will learn new stuff about himself and he will learn to appreciate something that he did not appreaciate before. Meanwhile the girls mother reappears and is getting worried aobut what has happened to hier daughter, and police grows suspicious that the old man may indeed come from the Fowles novel, although noobody really mentions Fowles in this film.

Kas gan var būt labāks veids, kā pavadīt pirmo vakaru Helsinkos, nekā skatoties filmu par mirstošu pensionētu ebreju prostitūtu, kas pārdzīvojusi Aušvici, viesnīcas numuriņā, kurā diviem poļiem nāksies gulēt vienā gultā (heh, cik labi, ka mēs ieradāmies ātrāk un varējām ieņemt mazās gultas, un viņi domājams vēl nezina, kāds pārsteigums viņus sagaida!). Šī filma, kas saņēma arī Oskaru kā labākā filma svešvalodā, taču dīvainā kārtā tā vēl nav izdota DVD formātā, līdz ar to man sanāca šo filmu skatīties visai bēdīgā VHS ierakstā.

Šīs grāmatas lasīšana man gāja ļoti smagi. Iesāku to vēl kaut kad februāra beigās, mēģināju to marta sākumā lasīt ceļā uz Berlīni, bet biju pārāk garlaikots, tad tā tika nolikta uz ilgāku laiku malā, atsāku lasīšanu neilgi pirms Lieldienu ceļojuma uz Strasbūru, tiku līdz gandrīz grāmatas beigām pa ceļam uz Strasbūru, un tad notika lielais un smagais FAIL - Strasbūras viesnīcā atklājās, ka ir sabojājies ekrāns manam Kindle. Lai arī cik ļoti man patiktu minētā ierīce, jāatzīst, ka papīra grāmatām šādi niķi nemēdz piemesties. Citā topikā varētu pieminēt, ka esmu jau saņēmis "replacement Kindle" un nosūtījis veco Amazonam, tagad vēl tikai jāsagaida, kad man šamējie atmaksās 62 latus par UPS pakalpojumiem vecā Kindle sūtīšanai. Sola - līdz šīs nedēļas beigām.

Ir viens čalis, viņš ir mākslinieks. Viņam ir sieva, viņa ir aktrise. Viņš ir francūzis, viņa ir itāliete. Viņai ir sakars ar citu vīrieti. Viņa pamet vīru. Vīrs izdara pašnāvību. Šādi varētu ļoti īsi atstāstīt šīs filmas sižetu. Vai to var atstāstīt arī garāk? Ir vēl otrs čalis. Viņš ir otrā plāna aktieris/statists. Filmas uzņemšanā viņš iepazīstas ar meiteni. Viņi tagad ir kopā. Viņš iepazīstas ar mākslinieku. Tas viņu un meiteni uzaicina pie sevis dzīvot. Tā viņi arī dara. Meitenei nepatīk, ka viņas puisis vairāk tusē ar mākslinieku un mazāk ar viņu. Nekāda homoseksuālisma tur gan nav, viņi ir tikai draugi. Kad mākslinieku pamet sieva un viņš pārdzīvo, bet aktieris viņu mierina, viņa draudzene ir totāli sašutusi un grib puisi pamest. Viņai tas gandrīz izdodas.

Es neteiktu, ka esmu lielā sajūsmā par filmām, kuru darbība norisinās cietumā. Jā, protams, ir izņēmumi (Shawshank Redemption, piemēram), taču "Pravietis" nav viens no tiem. Filmas galvenais varonis ir alžīriešu izcelsmes čalis, kas 19 gadu vecumā nonāk cietumā uz 6 gadiem par uzbrukumu policistam. Mums netiek parādīts, kas tur īsti notika, bet var saprast, ka Maliks jau kopš bērnības ir bieži pastrādājis dažādus noziegumus, tomēr viņš īstajam cietumam izrādās, ka nav gatavs - jau vienā no pirmajām dienām viņu noskata vietējie korsikāņu bandīti un izvēlas par instrumentu, ar kuru nogalināt cietumā esošu naidīgas organizācijas pārstāvi. Maliks sākumā pretojas šim ierosinājumam, taču sapratis, ka viņam ir tikai divi varianti - nogalināt vai tikt nogalinātam - izvēlas pirmo. Tā viņš pamazām kļūst par korsikāņu "sesto numuru", allaž tiekot gana labi pazemots, jo viņš jau nav korsikānis, bet tikai "smirdīgs arābs". Taču pamazām viņa prestižs aug, arī tāpēc, ka viņš pašmācības ceļā ir apguvis korsikāņu valodu, un tā viņš ar laiku kļūst visai tuvs padotais galvenajam korsikānim Cēzaram Lučiani. Laikam ritot, Lučiani noorganizē to, ka Maliks periodiski var tikt pie kādas brīvas dienas, kurā kārtot Lučiani darīšanas, taču čalis paralēli nodarbojas arī ar narkotiku tirdzniecību paša vajadzībām, tādējādi visai aizkaitinot Lučiani, kurš Maliku uzskata par savu īpašumu. Beigu beigās Lučiani dod Malikam uzdevumu sameklēt vēl čomus un nogalināt paša Lučiani bosu. Vai salīdzinoši pozitīvais varonis spēs to izdarīt?

Šo filmu varētu teikt, ka noskatījos divreiz - vakar it kā noskatījos to gandrīz pilnā garumā, taču patiesībā tajā laikā pierakstīju Berlīnē atrastos slēpņus, rezultātā filmai nemaz nesekoju. Šovakar skatīšanās bija autentiskāka, lai arī ne gluži izcila.

"The First Day of the Rest of Your Life" (tavas atlikušās dzīves pirmā diena) ir filma par kādu franču ģimeni airāku gadu garumā, katram filmas varonim velot kādu filmas segmentu, kurā mēs iepazīstam tieši šī varoņa dzīves (iespējams) nozīmīgāko periodu. Filma sākas gaužām skumji - ar lēmumu iemidzināt ģimenes 18 gadus veco suni, kura turpmāka dzīvības vilkšana būtu vienas vienīgas ciešanas visām iesaistītajām pusēm. Jāatzīst, ka šīs ainas iespaidā es biju jau gandrīz gatavs slēgt šo filmu ārā, jo ja ir viena lieta, ko man filmās ir grūti izturēt, tad tās ir dzīvnieku ciešanas. Pareizāk sakot - es nevis to nevaru izturēt, bet es to nevēlos izturēt, jo šāda veida mazohisms man ir pilnīgi svešs. Tomēr izrādās, ka dzīvnieku ciešanu šajā filmā vēlāk vairs nebūs, taču tā vietā būs gana daudz pārdzīvojumu ģimenes locekļiem. Meita, kura ilgu pārdomu rezultātā izlēmusi, kuram no diviem pretendenteiem dāvāt savunevainību savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā (obviously izrādās, ka abi varianti bija nepareizie), dēls, kurš mācās par ārstu un kuram ne pārmērīgi grandiozi izvēršas viņa laulības dzīve, otrs dēls, kurš tā īsti ne par ko nekļūst, tēvs, kurš strādā par taksistu un allaž ir bijis nepietiekami labs savam tēvam, māte, kura jūtas, ka viņa vairs nav gana skaista un pievilcīga. Vispār jau - nav te nekāda vienota sižeta, ir atsevišķas epizodes, kuras varētu saukt par skečiem, ja tā būtu komēdija. Vienlaikus - kā jau franču filmā tas piedienas - komiskā te netrūkst, bet kopumā filma ir pilna skumjām epizodēm. Tā saņēma veselu plejādi ar Cēzara balvas nominācijām, dažās no tām arī uzvarēja, un neko īsti vairāk es pateikt nevaru - šī ir tipiska tāda filma, kas patiks tiem, kam patīk franču kino, un nepatiks tiem, kam franču kino ne visai iet pie sirds. Filmas pamatdoma, protams, ir ietverta tās nosaukuma - katra diena ir tavas atlikušās dzīves sākums, iespēja mainīties.

Gluži kā daudzi citi, es vispirms iepazinos ar Jaunā Rīgas teātra izrādi Slaktiņa dievs, kā iespaidā radās interese par gaidāmo filmu, uz kuru sanāca gaidīt ilgāk, kā biju domājis, jo dīvainā kārtā tā man nekādi negribēja sapņos rādīties, līdz šonakt beidzot parādījās.

"Copie Conforme" jeb "Certified Copy" jeb "Apstiprināta kopija" ir viena no labākajām filmām, ko esmu redzējis pēdējo dažu gadu laikā. Džiljeta Binoša un Viljams Šimels. Pieņemu, ka Šimels kā aktieris tev diez vai varētu būt zināms, jo pamatā viņš ir baritons operā un šī filma ir viņa pirmais darbs kino (57 gadu vecumā!), taču diez vai skatoties šo filmu tev viņa aktiera pieredzes trūkums šķitīs par traucēkli.

Pirms šīs filmas noskatīšanās man jau bija izveidojies priekšstats par to - biju jau gatavs uzrakstīt, ka vienīgais iemesls, kāpēc to visi tā slavē un nominē balvām, ir tas, ka tā ir pasniegta kā kaut kāda dižā māksla, kā kaut kas izcils - ņemt un uzfilmēt mūsdienās mēmo filmu un pasniegt to kā kaut kādu izcilo jaunumu. Rēķinājos, ka šādu filmu būs grūti noskatīties līdz beigām, miegainībai mijoties ar režisora augstprātību. Cik tālu es biju no patiesības!

Ir ļoti patīkami nobeigt gadu ar izcilu grāmatu - nevis crappy zinātnisko fantastiku par tomātiem-slepkavām, un Ēriks Emanuēls Šmits ir noteikti viens no tiem autoriem, kuru grāmatas ir gandrīz droša garantija pret vilšanos. Viņa viens no svaigākajiem darbiem - stāstu/noveļu krājums "Koncerts eņģeļa piemiņai" to tikai vēl vienu reizi apliecina.

Filmas darbība norisinās tajos laikos, kad Francija vēl bija impērija, nevis tikai palilela Eiropas valsts ar grandiozām pretenzijām uz savu izcilību. Francijai piederošajā Indoķīnā gumijkoku plantācijas īpašniece Eliāna audzina savu audžumeitu Kamillu (vietējo, kuras vecāki gājuši bojā nelaimes gadījumā) un uzsāk sakaru ar gados par sevi daudz jaunāko flotes virsnieku Žanu Batistu. Taču šīm attiecībām nav lemts ilgi turpināties, jo Eliāna ir viņam par vecu + viņas tēvs vēl piedāvā Zanam Batistam pamatigu naudu par to, lai viņš ar Eliānu nesatiktos (ja kas Eliānas lomā ir lieliskā Katrīna Denēva, kas par šo filmu saņēma savu līdz šim vienīgo Oskara nomināciju). Reģionā pamazām mainās situācija - arvien lielāku popularitāti gūst komunisma idejas un kolonizatoru stāvoklis kļūst arvien mazāk drošs. Eliānai tikām ir citas raizes - Kamilla iemīlās Žanā Batistā (protams, nezinot, ka šis vīrietis ir bijis viņas mātes mīļākais), un būdama pārliecināta, ka jaunais vīrietis meiteni tikai sāpinās, Eliāna nodrošina viņa pārvietošanu uz citu vietu franču kolonijās. Taču Eliāna nav rēķinājusies ar apstākli, ka Kamilla viņam varētu sekot.

Filma "Germinal" uzņemta pēc viena no slavenākajiem Emīla Zolā romāniem (tāda pat nosaukuma). Galvenajās lomās tajā ir Žerārs Depardjē, Miou-Miou un Francijā populārais dziedātājs Renaud. Filmas darbība norisinās 19.gadsimta vidū ogļu raktuvēs Francijas ziemeļu daļā (netālu no Beļģijas), kur ekonomiskās krīzes dēļ strādniekiem tiek arvien vairāk samazinātas jau tāpat izdzīvošanai nepietiekamās algas. Etjēns Lantjē (Renaud) ir jaunpienācējs darbā raktuvēs, kur Maho (Depardjē) ģimene strādājusi jau neskaitāmās paaudzēs. Darbs ir nežēlīgi smags, tajā spiestas iesaistīties arī ogļraču sievas, meitas un nepilngadīgie bērni, jo citādi izdzīvot nav iespējams. Taču nule kā vadzis sāk lūzt, un raktuvju strādnieki - dumpoties. Un visai būtiski ir tas, kuram no strādnieku līderiem izdosies gūt virsroku viņu cīņā par lielākām tiesībām un algām - mērenajam Etjēnam vai anarhistam Suvarēnam, kurš par labāko cīņas metodi uzskata iespējami lielāku asinspirti, jo tās iespaidā cilvēki viņos ieklausīsies. Šķiet, pēdējās dienās plaši izskanējušais norvēģu maniaks ir izmantojis tieši Suvarēna metodes.

Kā tiek apgalvots šīs filmas ievadā, Ludviķa XVI galmā īstais karalis bija asprātība. Ja tā ir tiesa - nav īsti brīnums, ka asākie prāti savu dzīvi beidza uz giljotīnas. Filmas galvenais varonis ir kāds progresīvais augstmanis, kas vēlas dabūt karaļa atbalstu nopietniem purvu susināšanas darbiem savos īpašumos, kuriem viņam pašam nav naudas. Purvu dēļ viņa zemnieki slimo un mirst, un labais marķīzs vēlas darīt zemniekiem labu. Taču problēma ir tajā, ka patiesībā arī valstij nekādas naudas nav, un tikai karaļa ne pārmērīga tālredzība var ļaut marķīzam īstenot savus plānus. Problēma gan ir tajā, ka neviens viņu tur uzreiz tā pie karaļa klāt nelaiž, lai kaut ko šādu sasniegtu, vīrietim vispirms ir jāpārliecina augstmaņi par savu asprātību, jo pretējā gadījuma tāds nemaz nevar karalim acīs rādīties. Un es te nu teikšu kā droši vien būtu par šīs filmas varoņiem teicis ikviens kārtīgs franču revolucionārs - visus viņus vajadzētu atbrīvot no galvām, kas tik to vien var darīt, kā gvelzt dažādas neasprātīgas stulbības. Nezinu, vai arī mūsdienās francūži tik ļoti godā "esprit" jeb asprātību, bet ceru, ka nē. Protams, filma jau patiesībā izsmej šos visus asprāšus, kuri savus asos vārdus pamatā liek lietā tikai talab vien, lai varētu sasniegt savus savtīgus un ne pārāk jēdzīgus mērķus. Filma neiztiek bez mīlas trijstūra starp marķīzu, cita marķīza meitu un vienu no augstāko aprindu dāmām (Fanija Ardāna šajā lomā ir īpaši iederīga). Bet kopumā filma tiešām ir par augsto aprindu netikumiem, un kaut kādā ziņā tā idejiski būtu pat izrādāma Padomju Savienībā (ar to vien piebildi, ka galvenais varonis pēc idejas nevarētu būt labs, jo viņš ir augstmanis). Saturiski gan laikam teikšu, ka man šī filma nu tā... neteiksim, ka baigi patiktu, tāds diezgan tipisks kostīmkino bez kaut kādas dižas odziņas, īsti nesaprotu, par ko tā saņēma veselu plejādi Cēzara balvu, un vēl arī Oskara nomināciju.

Kad daudzviet lasīju par šo Žanpjēra Žonē filmu, ka tā esot diezgan smaga izgāšanās, es visu laiku domāju - nu, nevar tā būt, ka "Amēlijas", "Delikatešu" un "City of lost children" režisors pēkšņi būs radījis totālu mēslu. Gan jau ka būs līdzīgi kā tas ir ar svaigākajām Terry Gilliam filmām - man patiks, neatkarīgi no iznīcinošās kritikas. Bet šoreiz diemžēl nekas cits, kā peldēt pa straumi man nesanāks. "Micmacs" ir nevis filma, bet viena vienīga putra. Lai gan, kā izrādās, kritiķi nemaz pret to tik nežēlīgi nav bijuši, un es pat sanāk, ka varbūt nemaz tik daudz slikta par to dzirdējis nebiju.

Šī pilnīgi noteikti ir viena no dīvainākajām filmām, ko man pēdējos gados ir nācies skatīties. Tās galvenā īpatnība ir tāda, ka filmas varoņi nerunā, viņu vietā runā cilvēki aiz kadra, bet aktieri tikai ilustrē aizkadrā runāto. Turklāt aizkadrā reizēm tiek runāts pirmajā, reizēm - trešajā personā. Proti, filma ne mirkli necenšas radīt ilūziju, ka uz ekrāna notiekošais ir patiesība. Tā ir tikai ilustrācija stāstam par vienu sievieti un pieciem vīriešiem, kas norisinās koloniālajā Indijā (mūsdienās Lahore gan ietilpst Pakistānā), un tas arī viss. Patiesībā neko daudz par šo filmu pastāstīt es nevaru - tajā nav darbības, dialogi lai arī ir, bet tā īsti varētu teikt, ka to nav, un aktieri, kuri nevirina mutes, neveicina sajūtu domāt, ka dialogi ir.

Pagājuši tikai desmit gadi, bet iedomāties, ka mūsdienās varētu tikt uzņemta līdzīga filma kā "Austrumi-Rietumi" vairs nav iespējams. Kā gan būtu iespējams, ka filmā, kuras tapšanā piedalās ievērojami krievu kinematogrāfa ļaudis, tiktu negatīvā veidā atainota ne tikai Staļina laika padomju savienība, bet arī valsts Hruščova laikā, pēc "personības kulta" beigām? Un patiesībā - pat par Staļina laiku mūsdienās tā īsti vairs tik slikti izteikties nevar. Bet šajā filmā vēl var, jo tā tapa pirms-Putina ērā. Filma ir patiešām starptautiska - līdzās franču kino pārstāvēm Sandrīna Bonērai un Katrīnai Denēvai šeit piedalās ievērojami krievu aktieri - Oļegs Meņšikovs, Sergejs Bodrovs jaunākais, un arī ukraiņu (Bogdans Stupka).

Būtu pārspīlēti teikt, ka franču rokmūzika būtu populāra ārpus varžēdāju valsts robežām. Un vēl lielāks pārspīlējums būtu apgalvot, ka franču mūzika vairumam cilvēku asociējas ar progroku. Līdz ar to nav sevišķi pārsteidzoši, ka ievērojamākie franču progrokeri "Ange" nav super populāra grupa. Šķiet, ka pat "Magma" ir salīdzinoši populārāks ansamblis nekā brāļu Dekāmu "Ange". Viņu popularitātei nenāk par labu arī tas apstāklis, ka grupa dzied franču valodā, bet zināms taču, ka progroka cienītāji bieži par ierakstiem fano tikai to super-duper samudrīto tekstu dēļ, un līdz ar to 95% progroka fanu šī grupa nav interesanta uztveramības trūkuma dēļ, un tā nav ne ar ko labākos apstākļos nekā "Magma" ar tās izdomāto valodu.

Tā šķiet, ka šī ir viena ievērojama filma. Man prieks par to, taču es īsti nesapratu, kā tā tāda varētu būt. Iespējams, pie vainas bija apstāklis, ka skatījos šo filmu dublētu angliski - un jāatzīst, ka arī angliski filmas dublē ļoti draņķīgi. Zini, ir tāda "aktieru" suga, kura ierunā filmas vācu televīzijā? Šķiet, ka angliski runājošajās zemēs viņi arī ir sastopami, un ar šo filmu viņiem ir bijis sakars. Jau tāpat filma šķiet esam kiča pārbāzta, bet ja to vēl papildina ar tādu banālu teatrālu runāšanu, labāk noteikti nekļūst.

Pēc ilgāka pārtraukuma atkal noskatīta viena no "obligātā saraksta" franču filmām, vienlaikus - viena no salīdzinoši nedaudzajām šī saraksta filmām, kuras vispār ir iespējams atrast. "La Lectrice" jeb "Lasītāja" nekādi nav saistīta ar citu visai līdzīga nosaukuma filmu - The Reader un ar grāmatu Der Vorleser arī nē. Būtiskākās atšķirības:

Ar zināmu piespiešanos šo varu nosaukt par pirmo manā dzīvē grāmatu, ko esmu izlasījis franču valodā. Kāpēc ar piespiešanos? Pirmkārt, lasīšana ar konstantu vārdnīcas izmantošanu un tāpat ne visa teksta uztveršanu īpaši nerullē. Otrkārt, sižetu zināju jau iepriekš, tāpēc šo to es sapratu vairāk satura, nevis vārdu zināšanas dēļ. Treškārt, grāmatu lasīju adaptētā variantā, kas paredzēts 8-14 gadus vecai auditorijai. Labi vēl, ka tie 8-14 gadnieki vismaz ir franči, nevis latvieši, līdz ar to nebija gluži tā, ka grāmatā tiktu izmantoti tikai 20 dažādi vārdi. Bet par spīti visam es tomēr apgalvošu, ka grāmatu franciski tagad esmu izlasījis - ne velti es gandrīz mēnesi tai būros cauri, lai tagad vienkārši paziņotu, ka tas viss neskaitās un ir kaķim zem astes. Brižiem pat bija tā, ka lasīšana "aizgāja" salīdzinoši lielāku gabalu varēju izlasīt, neizmantojot vārdnīcas pakalpojumus, un kaut kādam ieguvumam valodas zināšanās man no šīs grāmatas noteikti būtu jābūt. Cita lieta, ka es joprojām franciski ne vella nevaru pateikt, un šajā sakarā īpaši žēl, ka aprāvās Couchsurfingā aizsākušies French language meetings. Vajadzēs droši vien mēģināt atrast kādu pen-pall Francijā, lai man vismaz būtu motivācija kaut ko censties rakstīt šajā valodā.

Kā jau normālam latvietim man ir visai maz sajēgas par to, kas tas tāds - Sēržs Geinsburgs. Neesmu jau varžēdājs, lai zinātu katru franču dziesminieku. Taču tas neliedza man šo filmu piedāvāt skatīties trim amerikāņu meitenēm, kas pie Lienes viesojās couchsurfing ietvaros. Pareizāk varbūt būtu teikt - pie mums - bet pieteicās viņas Lienei, tātad - viesojās pie viņas. Amerikānietēm šī filma bija pavisam nepiemērota, jo izrādījās (prognozējamā kārtā), ka viņas nemāk skatīties filmas ar subtitriem. Un filmas saturs ne pārāk labi saskanēja ar apstākli, ka šīs bija godīgas meitenes, kuras labprātāk dzīvotu pasaulē, kur a "F word" tiktu saprasts "fiddlesticks" - tikām šajā filmā mēs redzējām bērnus smēķējam un galveno varoni ļoti agrīnos gados fantazējam par pieaugušām sievietēm, kuras netiek rādītas gluži mūķeņu tērpos. Un vēl jo vairāk par labu nenāca tas, ka šī filma ir totāla šīze.

Šo filmu noskatīties ierosināja Liene un tā kā izrādījās, ka es varēju dabūt ielūgumu uz kādu Baltijas Pērles filmu, tad aizgājām tieši uz šo. Tā gan bija salīdzinoši negaidīta izvēle - franču filma par neoburleskas "māksliniecēm" nav tieši tāds kino, kas parasti piesaista milzīgus skatītāju pūļus. Jāatzīst, ka es pirms šīs filma pat īsti nezināju, kas tā tāda - burleska (un vēl jo vairāk neoburleska). Ja gadījumā arī tu neesi šīs mākslas eksperts, lūk, neliels izvilkums no Wikipedia gudrību krājuma:

Filma "Brālēns, māsīca" risina ļoti sadzīvē būtisku jautājumu - kāda pieeja ir tikumīgāka gadījumā, ja tu pārkāp laulību:

Šī nebūt nav pirmā franču filma par kādu slavenu literāru vai māksliniecisku personu, ko man nācies redzēt. Sirano de Beržeraks, Van Gogs, Serafina - tās ir dažas no šāda stila filmām, ko esmu redzējis relatīvi nesen, bet noteikti varētu atcerēties vēl dažas. Kamilla Klodela bija ievērojama franču tēlniece, kas dzīvoja 19.gadsimta 2.pusē - 20.gadsimta sākumā. Ievērojama viņa ir gan ar saviem darbiem, gan ar to, ka viņa bija droši vien slavenākā Francijas tēlnieka Rodēna mīļotā sieviete diezgan ilgus gadus, plus vēl viņas brālis kļuva par slavenu diplomātu un dzejnieku. Kā jau tas biogrāfiskajās drāmās ir raksturīgs, Kamillas Klodelas dzīve bija pilna visdažādākajām rūpēm un raizēm - ieskaitot pastāvīgu kašķēšanos ar māti (lēvurs!), nievājošu attieksmi no daudzu vīriešu puses (kā gan bez stulbiem seksistiem) un ļoti nelaimīgas personīgās dzives (jo, protams, viņa nebija vienīgā sieviete Rodēna dzīvē), bet pāri par visu viņai bija viņas māksla. Kā jau tas franču kino ir gandrīz neizbēgami - kaislīgais mīlnieks Rodēns nav neviens cits kā Žerārs Depardjē, tikām Kamillu Klodelu atveido Izabella Adžāni, kas par šo filmu pat tika nominēta Oskaram (kuru viņa gan tomēr neieguva, piekāpjoties tolaik 80 gadus vecajai Džesikai Tandijai par filmu "Driving Miss Daisy"), un jāatzīst, ka sievietes grūto dzīvi Adžani spēj atainot vienkārši lieliski. Pati filma gan mani kopumā atstāja diezgan vēsu - tā ir pavisam tipiska biopic, ar šādām filmām tipiskiem izgājieniem, visai tipisku varoni un visai tipisku vizuālo pusi. Kā teikt - lieliski uztaisīts produkts, bet ne vairāk. Patiesibā jāatzīst, ka šādas biogrāfiskās drāmas mani lielākoties ne pārāk interesē - it īpaši, ja to varoņi:

Morisam Pialā bija dziļi nospļauties uz to, ko skatītāji varētu gaidīt no filmas par Vincentu van Gogu. Pāris lietas, bez kā šāda filma nebūtu iespējama atbilstoši manai iztēlei: dzīvošana absolūtā trūkumā ziemā nekurinātā dzīvoklī, saulespuķu gleznošana, auss nogriešana, mežonīgas alkohola ballītes (vienlaikus - skumjas savā bomzīgumā). Bet Pialā van Gogu parāda kā drīzāk vidusslānim piederošu vīrieti, kurš it kā ir ļoti jauks, bet vienlaikus - stipri neizturams, kuram ir raksturīgi sakari ar prostitūtām, bet kurš nav arī gluži bez jūtām, kuram gleznas rodas pavisam viegli un kura dzīve (un nāve) patiesībā ir diezgan rutīnas pilnas. Proti, šī nav viena no tām filmām, kuras tev parāda kaut kādu idealizētu (arī negatīvo iezīmju ziņā) varoni, kurš pārdzīvo milzīgu daudzumu vētru, lai beigās sasniegtu savu inner balance. Filmai ir dziļi vienaldzīgi tādi apsvērumi kā spriedzes kāpinājums, lūzumpunkti, negaidīti pavērsieni vai kas tamlīdzīgs. Tā stāsta par kādu vīrieti, kas ieradies pie sava ārsta laukos, lai tur atlabtu pēc lēkmes, kas viņu piemeklējusi pirms pāris mēnešiem. Vēlāk ierodas arī šī vīrieša brālis, kurš faktiski galveno varoni uztur, ar sievu un mazuli. Galvenais varonis, kurš ir vienlaikus mākslinieks, kura darbi gan nav zināmi plašākai publikai, iemīlas sava ārsta meitā. Ok, tas būtu pārspīlējums - viņa iemīlas viņā, jo mākslinieks nav tik ļoti emocionāls cilvēks, lai tā ņemtu un iemīlētos. Tad filmā ir vairākas ainas ar konfliktiem starp brāļiem, un visubeidzot mākslinieks izdara pašnāvību - bet arī to izteikti bez kaut kāda baigā spriedzes eksplozijas punkta.

Kolīnas Sero režisētā filma "Trīs vīrieši un šūpulis" ir viena no astoņdesmito gadu franču kino komerciāli veiksmīgākajām filmām, kinolente, kuras dēļ vēsturē iegāja gan pati Sero, gan visi trīs vīrieši - centrālo lomu filmā atveidotāji. No šīs trijotnes - Rolāns Žiro, Mišels Buženā un Andrē Disoljē, droši vien visievērojamākā karjera izdevās Disoljē, kas vēlāk 3 reizes saņēma Cēzara balvu, toties Buženā savu vienīgo Cēzaru saņēma tieši par šo filmu. Plus tā tika atzīta par gada labāko franču filmu, bet Sero saņēma ari balvu par scenāriju. Gan Zelta globusos, gan ASV Kinoakadēmijas balvās "Trīs vīrieši" tika izvirzīti kā labākā filma svešvalodā, Abas reizes līdz uzvarai šī filma netika, bet skaidrs, ka starptautisku atzinību tā tomēr saņēma. Tomēr ne visi bija sajūsmā - Roger Ebert to novērtēja uz puszvaigzni un izkritizēja par visu iespējamo. Kā tad ir patiesībā?

Dažādos Latvijas interneta avotos šī filma tiek saukta gan "Kautiņš", gan "Izmēzt". Ja varētu ticēt e-baznīcai, "Filma saņēmusi gandrīz visus tā gada Cēzarus – par labāko aktrisi atzīta Izabella Ipēra, aktrieri – Filips Nuare, režisoru – Bertrāns Tavernjē." Diemžēl gan jāatzist, ka e-baznīcai nevar ticēt - no 10 Cēzara nominācijām, ko "Coup de torchon" saņēma, tā nevienā neuzvarēja. Tātad - neuzticies pārmērīgi e-baznīcai! (kāds pārsteigums)

Lorāns un Loli ir laimīgs precēts pāris. Varbūt ne gluži laimīgs, bet tomēr precēts. Lorānam ir pastāvīgi un nebeidzami ārpuslaulības sakari, kamēr Lolī visu dienu nīkst mājās ar bērniem. Tiesa, par vīra izdarībām viņa nezina, vienīgais viņa pirms kāda laika šo ir pieķērusi mājās gultā ar prostitūtu (vai viņa vismaz domā, ka tā bijusi prostitūta), bet noticējusi vīram, ka tas ir bijis nelaimes gadījums un ka tas nekad vairs neatkārtosies. Tā saucamo ģimenes idilli pārtrauc kādas vecākas sievietes ar salūzušu VW busiņu ierašanās. Kemperis noplīst pie Lolī mājas, un sieviete lūdz iespēju izmantot Lolī telefonu. Pie reizes viņa salabo Lolī saplīsušo izlietni, jo šai ir iemaņas santehnikā. Marīžo, tā šo sauc, ir vistipiskākā lesbiete, kādu vien var iedomāties - faktiski viņa izskatās pat vīrišķīgāka nekā Lorāns. Abas sievietes uzreiz sadraudzējas, un, pretēji tam, kas Lolī šķiet pieņemami, starp viņām izveidojas kaut kas līdzīgs mīlestībai. Lolī, protams, šausmīgi pārdzīvo, ka viņa krāpj savu vīru, un Lorāns to uzzinājis, sarīko kārtīgu skandālu. Kā viņš saka savam labākajam draugam - ja viņa būtu pārgulējusi ar vīrieti, tas vēl būtu ok, bet ar šo "dīzeli" - vienkārši šausmas. Taču vēlāk sanāk tā, ka šie uzsāk kopdzīvi trijatā, kur divas no trim iesaistītajām partijām nemaz nav ar šo situāciju apmierinātas, bet agrāk vai vēlāk visam vajadzētu nostāties savās vietās.

Grāmatu "Varbūt ir sala" nopirka Liene, jo viņai patika uz tās vāka dejojošie cilvēciņi. Tikai jau pēc tās nopirkšanas viņa ievēroja, ka dejojošajiem cilvēciņiem ir arī ģenitālijas, bet tas jau nekas. Pati Liene, kamēr to lasīja, sauca šo par "seksa grāmatu" un dažas reizes man nolasīja kādas pikantākas epizodes priekšā, piemēram, par to, kā Estere sēž pie galda kafejnīcā ar nedaudz paplestām kājām (protams, bez biksītēm) un, kā komentē galvenais varonis, būtu pavisam dabiski, ja viņa paņemtu salveti un noslaucītu pežu. Taču es negribēju ticēt, ka šī grāmata būtu tikai par seksu. Lai gan - varbūt man nemaz nebūtu iebildumu gadījumā, ja tā būtu TIKAI par seksu.

Filma "Les Valseuses" ir dziļi amorāla. Tajā velti tu meklēsi 10 baušļu atspoguļojumu. Ticīgie tajā nesaņems atalgojumu par savu uzticību Jēzum, bet noziedzīgie - nedegs elles ugunīs. Arī kādu sadzīvisku morāli tajā meklēt nav vērts, tāpat - kādu dziļāku atziņu. Var pat teikt, ka filma ir trula un tā klaji demonstrē cilvēku zemiskāko dziņu izpausmes.

Šķiet, ka divos gados, kas šķir "Izņemiet savus kabatslakatus" un "Pēdējais metro" notika Žerāra Depardjē pārtapšana no simpātiska jauna aktiera par to Žerāru Depardjē, kuru pazīst visa pasaulē. Nē, viņš vienā mirklī nekļuva 20 gadus vecāks un viņa deguns neuzpūtās kā hēlija balons, bet - šajā filmā Depardjē izskatās jau pēc tā Depardjē, kuru es atceros no bērnībā skatītajām filmām - galvenokārt komēdijām, kurās viņš spēlēja kopā ar Pjēru Rišāru.

Savā ziņā šī varētu būt viena no skandalozākajām filmām, ko man ir gadījies redzēt. Kur vēl kino tiek rādītas seksuālas attiecības starp pieaugušu sievieti un 13 gadīgu zēnu, plus vēl rāditas tā, it kā tās būtu daudz maz normālas un pieņemamas? Patiesībā jau filmas sākums ir diezgan īpatnējs: Rauls un Solanža ir vīrs un sieva, bet Solanža pēdējā laikā ir grimusi dziļā depresijā un viņai viss ir kļuvis vienaldzīgs. Lai pamodinātu sievu, plus pie reizes padarītu viņu stāvoklī, Rauls viņai sarunā mīļāko - Stefānu. Solānžai principā nav iebildumu, bet vienlaikus viņa nav arī sajūsmā, jau minēju, ka viņai viss ir vienaldzīgs. Tad pamazām starp šo trijotni veidojas tādas dīvainas attiecības. Solānža guļ ar Stefānu, bet īsti viņu pamodināt viņš nespēj. Lai sievietei sagādātu vēl kādu papildu prieciņu, šī trijotne uzorganizē vasaras nometni bērniem. Un tajā citu bērnu vidū ir kāda rūpnieka dēls Kristiāns. Un tieši viņam ir lemts kļūt par Solānžas īsto vīrieti, lai arī viņam ir tikai 13 gadu.

Cik saprotu, savulaik šī filma (un vairākas tai līdzīgas) Francijā sacēla diezgan pamatīgu viesuļvētru. Proti, Luijs Malls bija viens no pirmajiem, kas uzdrīkstējās, atainojot 2.Pasaules karu Francijā, rādīt nevis varonīgos partizānus, bet nebūt ne tik ļoti varonīgos kolaboracionistus. Iepriekš bija pieņemts labais tonis - Francijā visi iedzīvotāji pretojās vācu okupācijai, Višī režīmam praktiski nebija atbalstītāju un vispār francūži ir baisie varoņi. Ja kas - arī lasot grāmatas par Hitlera laika Vāciju (daiļliteratūru), bieži tur parādās visādi ļaudis, kas ir PRET, lai gan patiesībā, protams, tādu īsto PRET bija pavisam maz.

Šķiet, ka Klods Lelušs varētu manās acīs pievienoties tam ietekmīgo režisoru sarakstam, kuru filmu ģenialitāti saskatīt man nav pa spēkam. Ja mani nespēja īpaši uzrunāt viņa slavenākā filma - "Vīrietis un sieviete", biju cerējis, ka varbūt otra zināmākā šī režisora lente ļaus manam spriedumam mainīties. Un nelīdz pat tas, ka galvenās lomas šajā filmā atveido franču kino leģendas - Īvs Montāns un Annija Žirardo (tiesa, Žirardo tolaik laikam vēl par leģendu uzskatāma nebija). Montāna varonis Roberts Kolombs ir TV seja un laikam jau slavenība, viņa dzīve sastāv no vieniem vienīgiem laulības pārkāpumiem, par ko viņa sieva, protams, zina, bet neko vīram nesaka. Taču tad viņš ieķeras jaunā sievietē no Amerikas (Candice Bergen), kas rada nopietnu plaisu ne tikai viņa jau tā ne pārāk izcilajā laulībā, bet arī viņa paša dzīvē. Lai ari pēdējā laikā man patīk smagas filmas par attiecībām, kurās ne viss ir kārtībā, un man patīk filmas bez pārāk stingras morālās stājas, šī konkrētā filma man gluži vienkārši nešķita sevišķi interesanta. Jā, es to varēju noskatīties līdz beigām, bet ne vairāk. Diemžēl tā patiešām man šķita pārāk gara, pārāk neizteiksmīga un pārāk blāva. Salīdzinoši "Vīrietis un sieviete" vismaz vizuāli bija interesantāka filma, bet šeit - piedodiet, bez es neko saskatīt nespēju.

"Mana nakts ar Modu" ir slavenākā no šī gada sākumā mirušā Francijas kino metra Ērika Romera filmām. Patiesību sakot, tā ir vienīgā viņa pa īstam slavenā filmā, taču ja jau viņš tiek pieskaitīts pie Jaunā viļņa klasiķiem, būtu loģiski pieņemt, ka viņam ir arī citas nozīmīgas filmas. Taču tieši šī filma viņu darīja ievērojamu ari ārpus Francijas robežām, "Ma nuit chez Maud" saņēma divas Oskara nominācijas - kā labākā filma svešvalodā un par labāko scenāriju. Balvas tā gan nesaņēma - svešvalodā to pārspēja "Z", bet scenārijos - Frānsiss Fords Kopola ar "Patton".

"Amerikāņu nakts" jeb "Diena par nakti" līdzās "400 sitieniem" ir būtiskākā franču Jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trufo filma. Atšķirībā no citām viņa nozīmīgākajām filmām, šīs galvenais varonis nav Antuāns Duanels, taču Žanpjērs Leo - Duanelu spēlējušais aktieris - šajā filmā tāpat piedalās, taču ne gluži centrālākajā lomā, lai arī šīs filmas gadijumā īsti runāt par galvenajiem un otrā plāna varoņiem nemaz nevar.

Lai arī vispār es šo filmu, protams, biju plānojis skatīties, tieši vakar tās novērtēšana paredzēta nebija. Piedāvāju Lienei skatīties kādu no jaunajām filmām, kas bija nupat ienākušās, bet viņa teica - nē, man jāraksta apraksts, tu vari paskatīties kādu no savām vecajām franču filmām. Tas man nebija divreiz jāsaka, un tā es uzliku "Les Dimanches de Ville d`Avray" jeb "Svētdienas Villdavrē" (tā ir Parīzes priekšpilsēta), angliskais filmas nosaukums - "Sundays and Cybele". Šī filma 1963.gadā saņēma Oskaru kā labākais darbs svešvalodā, un vismaz tās režisors Sēržs Burgiņjons faktiski tikai ar šo filmu vien ir pazīstams.

Žans-Luks Godārs joprojām nav kļuvis par manu iecienītāko franču režisoru, bet ja jau es skatos visas filmas, ko šī valsts virzījusi Oskaram, būtu diezgan nesmuki no manas puses ņemt un ignorēt Godāru. Ja kas - ir viena lieta, kas man patīk, skatoties 50.-60.gadu franču filmas - tajās vienmēr bez izņēmumiem kādā no lomām ir redzams kāds aktieris no tā laika superzvaigžņu kategorijas. Tā šajā filmā galveno lomu atveido neviens cits kā leģendām apvītais Žans-Pols Belmondo, bet viņa partnere šajā filmā ir ilggadīgā Godāra mūza Anna Karina.

Ar franču jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trufo darbiem mana pirmā pazīšanās bija totāls fiasko un vilšanās - manis iecienītā Reja Bredberija romāna "451 grāds pēc Fārenheita" ekranizācija ir droši vien pats tumšākais punkts visā Trufo karjerā. Bet ar vēlāk skatītām filmām man savu attieksmi pret Trufo nācies pilnībā pārskatīt.

Pilnīgi iespējams, ka šī ir pirmā manis noskatītā filma ar Bridžitas Bardo piedalīšanos. Protams, varbūt kādreiz sen esmu kaut ko no viņas darbiem redzējis, bet atmiņā nekas nav palicis. Pēc "Patiesības" (tāds ir filmas nosaukuma tulkojums) noskatīšanās man nav ne mazāko jautājumu, kāpēc Bardo tiek uzskatīta par vienu no pasaules lielākajām 50.-60.gadu seksbumbām.

Šo Luija Malla filmu vienreiz jau biju gandrīz noskatījies - proti, iesāku to skatīties, bet visai ātri iemigu un tālāko redzēju tikai fragmentāri. Bet patiesibā - šo filmu pilnīgi noteikti bija vērts noskatīties pilnībā. Sī ir ļoti tipiska jaunā viļņa filma - ar visām šim kino raksturīgajām iezīmēm, bet tas jau nav nekas slikts, ja ņem vērā, ka Jaunais vilnis bija viena no tām kino kustībām, kas šīs mākslas attīstībai deva ļoti daudz.

"Šerbūras lietussargi" ir viena no tām filmām, kas padarīja slavenu franču kino dīvu Katrīnu Denēvu. Vienlaikus tā ir viena no Francijas filmām, kas nominēta Oskaram. Filmas pamatnostādne ir diezgan biedējoša - tajā ne mirkli netiek runāts, bet tikai dziedāts, dziedāts, dziedāts. Parasti pat mūziklos ir "runājošie" fragmenti, bet šajā filmā arī gadījumā, ja varonim būtu nepieciešamība apmeklēt tualeti, viņš dziedātu: "Eeees taaagaad ieeeešuuuu noooooolikt kluuuuuciii!" Tas, protams, liek domāt, ka filma būs popcorn stila entertainment. Bet sižetiski tā nemaz nav diez ko jautra - izņemot varbūt ievada daļu. Filmas galvenie varoņi ir automehāniķis Gijs un viņa mīļotā meitene Ženevjēva, kas strādā savas mātes lietussargu bodē. Viņu mīlasstāsts būtu jauks un patīkams, ja ne vien visai triviālie apstākļi - Gijs tiek iesaukts armijā un nosūtīts uz Alžīriju, kamēr Ženevjēva paliek viena (vai pareizāk - ne viena, bet stāvoklī), un ilgās atšķirtības rezultātā nevis zūd viņu mīlestība, bet iejaucas papildu apstākļi, kā rezultātā galvenie varoņi nekad vairs nebūs kopā. Un tas viss - dziesmu veidā, un vizuāli - tīri holivudiski realizēts. Kas, savukārt, liek saprast, kāpēc šī filma bija populāra arī otrā pusē Atlantijas okeānam.

Renē Klemāns neapšaubāmi bija viens no tiem franču režisoriem, kuri Amerikas Kinoakadēmijas acīs savulaik kotējās īpaši augstu. Ne velti divas viņa filmas saņēma "goda Oskaru" kā labākās filmas svešvalodā (pirms šī balvu kategorija tika iekļauta standarta nomināciju komplektā), un arī "Gervaise" saņēma Oskara nomināciju. Attiecībā uz pirmo viņa "oskaroto" filmu gan situācija ir tāda, ka tā joprojām nav tikusi pārizdota un es vispār neesmu īsti pārliecināts, vai "honorary winners" man būtu jāiekļauj savā uzdevumā par franču filmu skatīšanos, bet vismaz pagaidām pieņemšu, ka varu tās atlikt vēlākam laikam.

Marsela Kamī "Melnais Orfejs" vispārēji ir atzits par vienu no 20.gadsimta franču kino lielajiem šedevriem. Filma saņēma gan Zelta palmas zaru Kannu festivālā, gan Oskaru kā gada labākā filma svešvalodā. Plus vēl tajā skan Antonio Karlosa Žobima mūzika (kārtējo reizi apstiprinot jau sen novēroto tendenci, ka klasiskajās franču filmās mūziku taisīja tādi ļaudis, kādus Holivudas darbos meklēt būtu velti).

Filmas apraksts ņemts no IMDb, jo par nožēlu, to skatoties teju vai ne vella nesapratu. Ir diezgan draņķīgi, ja filmai franču valodā ir pieejami tikai spāņu un katalāņu subtitri. Būtu kaut franciskie titri krājumā - vēl nebūtu tik dramatiski. Protams, pagaidām manas franču valodas zināšanas ir visai pieticīgas, bet ar titriem vēl varētu mēģināt skatīties. Taču šī filma man bija jāskatās, tālab noskatījos.

Kas to būtu domājis, ka noskatīšos vēl vienu no Žaka Tatī filmu - pēc "Ilo kunga brīvdienām" neuzjutu sevišķu vēlmi iepazīt šo režisoru tuvāk, taču izrādījās, ka par savu nākamo filmu pēc "Brīvdienām" Tatī tika pie Oskara balvas par labāko filmu svešvalodā un likumsakarīgi - man vajadzēja to noskatīties. Un, cik šokējoši tas lai arī nebūtu, šī filma man patika ievērojami labāk nekā tās priekšgājēja.

Šī droši vien ir slavenākā Žerāra Depardjē filma - kā nekā par tās titullomas - Sirano de Beržeraka - atveidošanu viņš pat saņēma Oskara nomināciju. Un vērts pieminēt, ka šajā kategorijā neanglisku filmu aktieri nominēti tiek gaužām reti.

Nejauši sanāca tā, ka ar pāris dienu intervālu noskatījos abas slavenākās filmas ar Elodijas Bušē piedalīšanos. Par savu lomu filmā "Wild Reeds" viņa saņēma Cēzara balvu kā labākā jaunā aktrise, bet "Eņģeļu sapņi" viņai atnesa jau Kannu festivāla balvu par labāko sieviešu titullomu.

Andrē Tešinē režisētā filma "Savvaļas dzinumi" (vai varbūt asni? nezinu, kā to pareizi sauc latviskajā tulkojumā) ir kārtējā skatāmā filma sarakstā "Francijas filmas, kas izvirzītas Oskaram kā labākā filma svešvalodā". Vajadzētu droši vien izveidot atsevišķu rakstu blogā ar tabulu, kur atzīmēt jau noskatītās un vēl skatāmās filmas, bet tā kā pagaidām to neesmu izdarījis, tad... to pagaidām neesmu izdarījis, un tur nekā, ko vairāk piebilst, vienkārši nav.

Lasot aprakstus tam, cik "Bon Voyage" ir lieliska filma, es lielā mērā jūtu kaunu par sevi un to, ka to kaut kā nespēju saskatīt. Protams, daļēji pie vainas varētu būt tas, ka vienīgie pieejamie šīs filmas subtitri bija vienkārši nereāli kļūdaini - pat ne tādi, kas būtu tulkoti no franču valodas, bet gan, kā man šķita, tādi, ko rakstījis cilvēks, kas nezina īsti labi nedz franču, nedz angļu valodu. Kas, protams, nenāca par labu manām spējām uztvert filmu. Plus vēl skatījos to diezgan pavēlu, kas nozīmē, ka man nāca arī miegs, vēl viens ne super labs filmas faktors.

Sāku pildīt vienu no uzdevumiem savā 101 uzdevuma sarakstā - proti, skatīties Francijas izvirzītās filmas Akadēmijas balvai par gada labāko filmu svešvalodā. Sāku ar 2007.gadā "Orķestra vietām", filmu, kas 2007.gadā tika līdz shortlist (9 filmu saraksts), bet pie nominācijas tomēr netika.

Pat nezinu, kā tas sanāca, ka par šo franču filmu līdz šim nebiju dzirdējis pilnīgi neko. It kā es šīs valsts kinematogrāfam sekoju diezgan rūpīgi, un vismaz pēdējos gados man vairs nevajadzētu būt atlikušiem sevišķi lieliem tukšajiem plankumiem, kas attiecas uz franču filmām. Es, protams, nepretendēju uz īsta eksperta statusu un pat no pēdējās desmitgades filmām, ko Francija izvirzījusi Oskaram, ne visas esmu redzējis - pagaidām vēl neskatīto statusā ir "Pravietis" (šogad Oskara nomināciju saņēmusi filma), "Avenue Montaigne", "Merry Christmas" un "Bon Voyage". Hmm, ja tā padomā - tomēr neredzētā ir vēl diezgan daudz, ņemu savus vārdus par franču kino pazīšanu atpakaļ. Un tomēr - "Citu garša" savulaik bija pamatīgs grāvējs, un tā ir viena no salīdzinoši nedaudzajām šīs valsts filmām, kas RottenTomatoes lapā var lepoties ar 100% svaiguma statusu, turklāt to novērtējis gana daudz kritiķu - kopā 57.

Kad pagājušā gada janvārī izlasīju "Ostendes sapņotāju", biju pamatīgi šokēts, ka veselus četrus gadus biju izticis bez jaunu Šmita grāmatu atklāšanas un izteicu vēlmi, kaut man nākamo viņa grāmatu nebūtu jāgaida atkal tikpat ilgi. Turklāt interesants ir tāds apstāklis, ka ir vesela virkne šī autora darbu, kurus lasījis neesmu, bet neko tur padarīt nevaru, jo pagaidām manas franču valodas zināšanas ir ļoti tālas no tā, lai varētu tajā mēģināt lasīt daiļliteratūru.

"Happenstance" jeb "Le Battement d`ailes du papillon" ir viena no diezgan daudzajām filmām, kas pasniedz stāstu ar tēmu "everything is connected" un izmanto visnotaļ populāro apgalvojumu par tauriņa spārnu vēzienu virs viena okeāna, kas var izraisīt orkānu citā okeānā.

Neesmu īsti pārliecināts,ka Mihaela Hanekes "Cache" ir īstā filma, ko skatīties piektdienas vakarā, kd tu guli mājās ar temperatūru tajā vietā, lai būtu aizgājis uz dzimšanas dienas pasākumu. Šādos apstākļos tomēr gribas skatīties kaut ko vieglāku, bet Haneke nav izslavēts kā viegla kino pārstāvis.

Par šo filmu es uzzināju vēl sen pirms manās acīs iekrita Luija Malla vārds. Proti, tajā laikā, kad pirmo reizi izdzirdēju Mailsa Deivisa vārdu. Ja nemaldos, man pat kādā diska vajadzētu būt šīs filmas skaņu celiņam, kura autors nav neviens cits kā džeza vēsākais vecis.

Šo gadu pilnīgi izteikti esmu iesācis franču kino noskaņās - vēl tik nedēļa pagājusi kopš tā sākuma, bet esmu noskatījies jau četras Francijā tapušas kino lentes. Salīdzinājumam - pagājušā gada laikā - 28.

"Viņi apprecējās un viņiem bija daudz bērnu" pilnīgi noteikti ir viena no vismazāk zināmajām Džonija Depa filmām. Un nav jau brīnums - franču lente, kurā Džonijs redzams ne vairāk kā piecu minūšu garumā, nav tieši tā filma, par kuru varētu rakstīt, piemēram, "Privātā dzīve". Taču man gribētos teikt - a zrja! Šī izrādījās (man) negaidīti saistoša filma, viena no pēdējā laikā labākajām noskatitajām franču filmām.

Šī Īva Robēra filma man labā atmiņā palikusi no bērnības, un reizēm man patīk atsvaidzināt bērnības atmiņas. Ne vienmēr tas ir gudri darīts, jo daudz kas no tā, kas savulaik šķitis izcils, tagad šķiet banāls un truls. Tālab arī filma, kas kādreiz šķita sirsnīga un dzīva, tagad varētu būt kļuvusi kokaina un neīsta. Vai tā arī izrādījās?

Tikai jau pēc šīs filmas noskatīšanās atklāju, ka iepriekš vienu šī slavenā franču režisora filmu jau biju redzējis - proti, Amerikā tapušo "Pretty Baby". Nav gan tā, ka šis apstāklis būtu kaut ko mainījis un ka to zinot es nebūtu skatījies "Ardievu, mani bērni". Ja nu kas, šo filmu kā vienu no Francijas kino labākajiem darbiem man rekomendēja Kžištofs (mūsu pagājušās vasaras kaučsērferis), tālab arī to skatījos.

Arno Desplešina "Un conte de Noel" jeb "Ziemassvētku stāsts" ir daudzu kritiķu visnotaļ augstu novērtēta filma. Tā, atbilstoši Wikipedia datiem, seši kritiķi to savā pagājušā gada labāko filmu topā ierindojuši pirmajā vietā, bet vēl 11 gabali to iekļāvuši labāko desmit filmu sarakstā.

Zināmā mērā man ir kauns atzīties, ka par Koko Šanelu es pirms šīs filmas noskatīšanās nezināju pilnīgi neko. Tas diez vai ir pārsteidzoši, ja ņem vērā, ka par modi neinteresējos ne mazākajā mērā, un tomēr - Koko Šanela ir vēsturiski pietiekami interesanta persona, lai par viņu būtu vērts šo to zināt. Šai sievietei ir diezgan liela nozīme sievietes lomas maiņā 20.gadsimta pirmajā pusē, viņas modes idejas bija tam laikam nereāli progresīvas un ne velti šī sieviete kļuva par leģendu. Vienlaikus situācija ir tāda, ka Šanelas dzimtenē Francijā viņa nebūt netiek uzskatīta par tādu varoni, kādu viņu redz angļi un amerikāņi, jo Šanela nebūt ne no tās labākās puses sevi parādīja Otrā Pasaules kara laikā, sadarbojoties ar vācu okupācijas varu. Tiesa, šajā filmā, kura arī saucas "Koko pirms Šanelas" par Šanelas dzīves nesmukumiem runāts netiek, jo tik tālu filma nemaz neaiziet.

Par šo filmu vairums cilvēku sajūsminājās jau pirms diviem gadiem, bet man ilgi to noskatīties šķita neiespējami. Filma, kuras galvenajam varonim ir paralizēts viss, izņemot vienu aci, šķita nedaudz pārāk depresīva. Arī tagad to beidzot noskatījos galvenokārt tāpēc, ka nesen noskatījāmies "My left foot", kuras varonim bija paralizēts viss, izņemot kreiso kāju. Patiesībā jāatzīst, ka šādu filmu ir diezgan daudz - vēl bija "The sea inside", kuras varonis arī bija pilnībā paralizēts. Interesanti, vai ne, ka ka šādas filmas parasti arī izpelnās gan skatītāju, gan kritiķu mīlestību. Varbūt papētīt šo fenomenu dziļāk? Nā, laikam tā nedarīšu.

Lusilas Hadžihalilovičas "Nevainība" ir viena no visgrūtāk novērtējamajām filmām, ko man ir pēdējā laikā nācies redzēt. Tā ir viena no tām noslēpumainajām filmām, kurās tu no pirmās minūtes jūti - tiks atklāts kaut kas baiss, kaut kas pretīgs, bet tas mirklis kā nenāk, tā nenāk, un pēc kāda laika tev jau sev jāvaicā - vai tik es pats kā skatītājs neesmu samaitāts un perverss, ka šeit saskatu kaut ko sliktu? Bet varbūt tieši to vajag saskatīt un es neuztveru pietiekami tiešus mājienus? Galvenais filmas triks ir - atstāt situācijas karājamies gaisā - tā ka tu nesaproti, vai neparādītais ainas noslēgums ir kaut kas labs vai kaut kas ļauns.

Šīs "Bīstamo sakaru" ekranizācijas režisors Rožē Vadims (īstajā vārdā Rožē Vladimirs Pļemjaņņikovs) varētu pretendēt uz viena no 20.gadsimta slavenākajiem baltkrieviem statusu. Protams, jāpiezīmē, ka Vadima māte bija francūziete un Baltkrievijā viņš visticamākais nekad nebija bijis, bet, manuprāt, tas nav iemesls slēpt šī režisora baltkrievu saknes. Jāatzīst gan, ka vēl vairāk kā ar savām filmām Vadims bija pazīstams ar savām sievām - diezgan īsā laika periodā viņš paspēj vīra statusā apbūt Bridžitai Bardo, Katrīnai Denēvai un Džeinai Fondai (pa vidu vēl bija Anete Stoiberga, kura arīdzan tolaik bija skaistule, bet ne tāda kalibra zaigzne kā pārējās trīs Vadima sievas.

Pirms pāris dienām Rīgā notika lekcija par Žana Pjēra Melvila devumu pasaules kinematogrāfam. Es uz šo lekciju nebiju, taču pēc tās anotācijas izlasīšanas izlēmu, ka man vajadzētu noskatīties kādu no šī par "kulta režisoru" sauktā vīra radītajām filmām. Izvēle krita uz "Samuraju", kurā galveno lomu atveido neviens cits kā pats Alēns Delons.

Pirmās filmas minūtes, kurās Adele (Vanesa Paradī) tiek nopratināta tiesas priekšā (ja tā tiešām ir tiesa) un vienīgais, ko mēs kā skatītāji redzam, ir Paradī sejas tuvplāns, man radīja bažas, ka visa filma būs viena šāda gara melnbalta aina tiesā. Taču izrādījās, ka šīs pirmās piecas minūtes bija labākās šajā filmā - diezgan skarba humora pilnas un ļoti tiešas, un patiesībā visu tālāko izsakošas. Paradī varone tajās diezgan labi atklāj savu būtību - pārgulēt ar katru pa ceļam gadījušos vīrieti un pēcāk saprast, ka tas nebija diez ko gudri darīts.

Ar "Rikiju" Ozons turpina sekot savam mūžīgajam principam - katrā jaunā filmā iesaistīt kaut ko tādu, ko viņš iepriekš filmās nav izmantojis. Šoreiz filmas unikālā iezīme ir pārdabiskums, kas iepriekš (cik atceros) viņa filmās nav parādījies.

Ja tev patika "Amēlija", tev patiks arī "Love me if you dare". Tā vismaz apgalvoja šīs filmas reklāmas. Un tiesa kas tiesa - "Love me if you dare" pamatīgi kopē vienu no pēdējo 10-20 gadu veiksmīgākajām franču filmām. Jūtams, ka Jans Samuels pamatīgi ietekmējies no Ženē stilistikas un arī Mariona Kotiljāra šeit ir visai līdzīga Odrijai Totū "Amēlijas" laikos. Taču sajūta man radās tāda, ka formu Samuels no "Amēlijas" uzķēra labi, bet domu - ne visai. Šī filma ir kā tāda konfekte - skaista, krāsaina, vizuāli saistoša. Bet tās saturs varētu būt labāks. Mani ieintriģēja filmas nostādne - par puisi un meiteni, kuru dzīve sastāv no vienām vienīgām derībām no kategorijas "vai tu uzdrīkstēsies", bet īsti filmu ar to pacelt neizdevās, un pamazām galvenie varoņi sāka krist uz nerviem. Nē, man nav nekādu iebildumu pret Gilema Kanē un Kotiljāras saspēli, bet filma kā tāda man nepatika. Un ne tāpēc, ka man būtu iebildumi pret tās morāli (man ir nospļauties par morāli) vai tādēļ, ka tā nebūtu ticama (kāda man daļa gar ticamību), bet gan tādēļ, ka tās dzīvums bija pārāk uzspēlēts, un viss tajā bija kaut kāds neīsts. Nav tā, ka man nekas filmā nebūtu paticis, bet trūkumu tai tomēr bija pārāk daudz, lai es to varētu pa īstam izbaudīt.

Būtu liels pārspīlējums teikt, ka šī filma man patika. Taču man to nācās noskatīties kaut vai tāpēc vien, ka pirms tam biju skatījies "Antikristu". Un tici man vai nē, bet pēc TĀS filmas man bija vienkārši nepieciešams noskatīties kādu filmu, kura palīdzētu izvairīties no šausmīgiem un biedējošiem murgiem visas nakts garumā.

Tas pats, kas attiecībā uz iepriekšlasīto Rembo grāmatu - bez komentāriem, tikai ar piebildi, ka "Sezona ellē" bija salīdzinoši vieglāk uztverama un vismaz nedaudz skaidrāka. Atkal jau - vērtējumam nav nozīmes.

Lai komentētu Rembo, man nepietiek kvalifikācijas. Sausi pateikšu - autoru nesapratu, bet vismaz izlasīju, un tagad zināšu, kas tas ir. Vērtējumam nav nekādas vērtības.

"Sarkanā balona lidojums" ir viena no tipiskākajām filmām, ko es varētu pieskaitīt noskaņu kino, kas Francijā šķiet ir īpaši izplatīts. Proti, tā ir viena no tām filmām, kas tavā vēderā rada siltas un patīkamas sajūtas, lai arī tu saproti, ka šai filmai faktiski nav nekāda sižeta, tajā nekas īpašs nenotiek un tai apakšā nav arī nekādu fenomenālo domu. Taču ir filmas, kuras tev skatīties nav garlaicīgi pat tad, ja tajās nav nedz dinamikas, nedz skaidras struktūras, nedz pārsteidzošu pavērsienu, nedz uguņu pilnu dialogu, nedz pāri malām strāvojošas seksualitātes. Un šī konkrētā filma ir īpatnēja arī ar to, ka tā nav vienkārša franču noskaņu filma, bet gan franču noskaņu filma, kuru režisējis ķīniešu režisors un filmai par melnrakstu izmantojis piecdesmit gadus vecu citu franču filmu, kurā vispār nav dialogu un kurā gandrīz bez pārtraukumiem tiek rādīts mazs zēns un liels sarkans balons. Patiesībā šīs filmas iespaidā noskatījos arī oriģinālu - 1956.gada "The red balloon", un pat īsti nevaru pateikt, kura no šīm filmām ir labāka un kura sliktāka.

Iemesls tam, ka es noskatījos šo 1956.gada īsfilmu, ir diezgan tradicionāls (man vismaz) - iepriekšējā dienā skatījāmies 2007.gada filmu, kura izrādījās uzņemta pēc šīs filmas motīviem. Jaunā filma bija pietiekoši interesanta, un man vispār parasti patīk uzzināt, kas kaut kam ir kalpojis par iedvesmu, un tālab noskatījos arī šo filmu (kamēr Liene bija kursos).

"Nopratināšana" ir Nobela prēmijas laurēta Žana Marijas Gustava le Klezio debijas romāns. Kopumā mana attieksme pret "nobeliskajiem" rakstniekiem nav sevišķi pozitīva un viņu grāmatas man visbiežāk šķiet garlaicīgas un samocītas. Man pašam par pārsteigumu šis le Klezio romāns tāds neizrādījās.

Lasīju Haruki Murakami romānu "After Dark", kurā bija pieminēta šī Godāra filma. Izdomāju - ja jau Murakami to slavē, arī man nenāks par ļaunu to noskatīties. Nekas, ka Godārs man parasti negaršo, varbūt šoreiz būs savādāk.

Jāatzīst, ka Žans Luks Godārs ir viens no tiem režisoriem, kurus man pagaidām atkost nav izdevies. Pirms vairākiem gadiem noskatījos divas šī franču jaunā viļņa klasiķa filmas, bet neviena no tām mani sevišķi nepiesaistīja. Tagad, kad esmu vecāks, resnāks un nesmukāks, izlēmu atgriezties pie mēģinājumiem izprast Godāra patieso dabu. Un atkal jau ne pārāk veiksmīgi, lai gan šoreiz pie vainas varētu būt nepareizi izvēlēta filma - kā nekā Godāra labāki gadi tomēr ir visai tālā pagātnē, un viņa jaunākās filmas līdz ar to sevišķi augstu nekotējas.

Kad vakar piedāvāju izvēli starp divām filmām, abas no kurām ir franču valodā, abas kuras uzņēmis viens un tas pats režisors un kurās abās galvenajā lomā ir viens un tas pats aktieris, nevaru teikt, ka šis variantu klāsts izpelnījās lielas ovācijas. Tā jau laikam ir, ka lai radītu izvēles ilūziju, ir jācenšas piedāvāt variantus, kuri vismaz pirmajā brīdī šķiet atšķirīgi. Kā teikt - tu nevari piedāvāt izvēli starp Džordžu Bušu un Džebu Bušu, bet vari piedāvāt izvēli starp Džordžu Bušu un Džonu Makeinu. Labi, tas nav īsti par tēmu.

Filipa Garela "Rītausmas robeža" ir pēdējā no Lienes "Baltijas pērles" saraksta filmām, ko man izdevās iegūt. Līdzīgi kā dienu iepriekš skatītajā "La belle personne" galveno lomu šajā filmā atveido Luijs Garels, bet šīs filmas režisors ir viņa paša tēvs Filips Garels.

Šī ir otrā Kristofa Onorē filma, ko noskatījāmies, un jāatzīst, ka būtu es atcerējies, kas viņš tāds par fruktu, šo filmu pilnīgi noteikti nebūtu izvēlējies skatīties. Iepriekš redzētā "Love Songs" noteikti nebija viena no tām filmām, ko es vienalga kam rekomendētu. Un patiesībā arī "La Belle Personne" nebija tieši mana izvēle - Liene to bija atzīmējusi kā vienu no viņu saistošajām Baltijas pērles filmām. Festivālā mēs neko tā arī nenoskatījāmies, bet tas jau neliedz mums kādas no tā filmām "apgūt" mājas apstākļos.

Nezinu, kur tieši, bet es biju dzirdējis, ka šī esot ļoti spēcīga filma. Labprāt uzzinātu, kas bija tas cilvēks, kura viedoklī biju ieklausījies, lai turpmāk zinātu, ka viņam labāk neticēt.

Pilnīgi to neplānojot, pāris mēnešu laikā noskatījos jau otro filmu, kurā galvenajā lomā ir Kad Merad (pirmā bija "Bienvenue chez le ch`ti"). "Manas zvaigznes un es" ir viena no filmām, kas Rīgā apskatāma Baltijas pērles ietvaros, bet es (prognozējamā kārtā) to skatījos mājas apstākļos un nevis kinoteātrī.

Metjū Kasovica filmu "Naids" man ļoti uzstājīgi rekomendēja Kžištofs - mūsu poļu kaučsērferis, kurš pavēstīja, ka viņaprāt tā esot vislabākā filma, ko viņš jebkad esot redzējis. Ar labākajām filmām man allaž ir daudz problēmu - ja kaut ko rekomendē cilvēks, kura viedokli es respektēju, no vienas puses esmu noskaņots skeptiski (jo es allaž esmu šādi noskaņots), no otras man tomēr gribas šajā filmā saskatīt to pozitīvo, ko tajā redz attiecīgais cilvēks. Īsi sakot - emocionāla dilemma. Līdz ar to nav brīnums, ka es vairākas nedēļas (mēnesi?) nevarēju saņemties šo filmu skatīties. Beigu beigās to skatījos neadekvāti agrā laikā sestdienas rītā, kamēr Liene vēl gulēja (sāku skatīties filmu neilgi pēc septiņiem). Un domājams, ka darīju pareizi, jo šī filma pilnīgi noteikti neatbilst vienai no Lienei tuvākajām kino kategorijām.

Patiesībā es šo Kloda Simona romānu līdz galam neizlasīju. Tā ka fui man, kauns man, negods man un vispār - kā es uzdrošinos rakstīt par grāmatu, ko neesmu izlasījis? Bet man nekas cits neatlika - man tā bija tik ļoti piegriezusies, ka es to biju tāpat sācis lasīt absolūti pa diagonāli, ka vienkāši vairs nebija skaidrs - kāda gan jēga bija mēģinājumiem to lasīt turpmāk.

Tas jau vairs nav smieklīgi - man ne pārāk patīk Verbēra grāmatas, bet es esmu izlasījis gandrīz visus viņa veikumus. Turklāt pēc pēdējās "Dievu" grāmatas stingri biju apņēmies pielikt punktu laika veltīšanai šim autoram. Un "Zvaigžņu tauriņu" es patiešām nebiju plānojis lasīt, taču sanāca tā, ka man steidzami vajadzēja paņemt no vecāku grāmatu plaukta kaut ko lasāmu un nelasītu, un izvēle krita tieši uz šo grāmatu. Un tādā veidā es izlasīju nu jau desmito viņa romānu. Vājprāts, vai ne?

Ar šo Denija Būna komēdiju man sanāca ļoti savdabīgs stāsts (lai gan - ja tā padomā - gandrīz ar katru filmu vai grāmatu man ir kāds stāsts, jo tāds es gluži vienkārši esmu, ka bez stāstiem neiztikt). Proti, kad bijām Vācijā, runājāmies ar mūsu Zandebekas kolēģi Pržemislavu par filmām, šis pieminēja, ka viena no labākajām filmām, ko viņš redzējis pēdējā laikā, esot kāda franču komēdija, "Willkommen bei den Sch`tis". Tās nosaukums man kaut kā šķita ļoti pazīstams, pajautāju viņam kaut ko vairāk par šo filmu, un uzzināju, ka tā man atrodas portatīvā datora diskā, un ka atbilstoši maniem plāniem tieši attiecīgās dienas vakarā man vajadzēja šo filmu noskatīties. Tiesa, tas neizdevās, jo izrādījās, ka man filma bija kaut kādā viltotā versijā, kur tikai pirmās piecas minūtes bija autentiskas, bet tālāk bija vienkārši samiksēti daži tās fragmenti. Atgriezies Rīgā, "iehavoju" šo filmu normālā versijā, taču līdz tās skatīšanai netiku, tad pagājušonedēļ pieminēju šo filmu vēl vienam polim - šoreiz tas bija mūsu kaučsērferis Kžištofs. Uzzināju, ka "Laipni lūdzam pie št`iešiem" Francijā kļuva par fenomenālu kases grāvēju, bet pati kā filma tā esot ok, bet ne daudz vairāk.

Es tiešām gribētu ierosināt šīs filmas skatīšanos plašākā sabiedrībā nekā to skatījos es. Droši vien būtu interesanti, lai gan varbūt arī nebūtu. Ja ievēro to, ka šīs filmas tēma ir seksuālo "tabū" pārkāpšana, droši vien tu padomātu, ka es neesmu īsti riktīgs, piedāvājot to skatīties kopā ar tevi un citiem draugiem. Tu droši vien teiktu - nē, paldies, šādas porno filmas man ne pārāk iet pie sirds. Un varbūt tev būtu taisnība, un tāpēc es arī nepiedāvāšu šo filmu skatīties, kad nākamreizi būsi pie manis ciemos - jo man pilnīgi noteikti būtu ļoti neērti to ar tevi skatīties kopā. Un vienalga, kas šajā gadījumā esi tu - Ziņģis vai kaut Valdis Dombrovskis.

Kaut kā pēdējā laikā ar franču kino man neveicas - reti gadās noskatīties kaut ko šajā valstī tapušu, kas mani patiesi aizgrābtu, un iecienītākās kino valsts titulu Francijai diezgan izteikti ir atņēmusi Spānija. Tāda, lūk, ir dzīve, ka viss mainās un pāriet. Arī šī, astoņpadsmitā un pēdējā filma no uz Slovākiju līdzi paņemtā saraksta, īsti nespēja manī atdzīvināt simpātijas pret Francijas kino mākslu. Atceros, ka šo filmu nenoskatījos jau pirms kādiem gadiem divpadsmit. Tas ir interesanti - ka man spilgti atmiņā palicis fakts, ka kādu filmu nemaz neskatījos. Taču toreiz jau redzēju šīs filmas reklāmas rullīti - ar diviem stipri vien nepievilcīgiem (gribētos pat teikt - kropļiem) bomžu veida varoņiem, kuriem uz tilta ir "baigā" mīlestība. Loģiski, ka 12-13 gadu vecumā šādas filmas skatīties negribēju, tie tomēr bija laiki, kad mani galvenie varoņi bija Džims Kerijs, Edijs Mēfijs (oh my god!), Kristofers Loids (50% oh my god!) un tamlīdzīgie, kāda gan man tolaik bija darīšana gar drāmām un bezpajumtniekiem?

Jau kādas desmit minūtes nespēju sākt rakstīt par šo filmu. Kaut kā trūkst vārdu. Laikam tāpēc ka filma tāda īpaša. Droši vien "Betty Blue" būtu pieskaitāma pie erotiskā kino, lai gan... varbūt arī nē. Katrā ziņā tā ir filma, kurā seksa ainu ir daudz, un jebkā cita ir relatīvi maz. Un kuras galvenā varone ir stipri vien kaitinoša histēriķe, kura katru mīļu brīdi pievēršas vardarbībai vai nu pret apkārtējiem vai pret pati sevi. Nekas netiek smādēts - ar asu ķemmi tiek pāršķelt vaigs ļaunam literatūras kritiķim, ar krāsu notašķīta priekšnieka automašīna, izdurta pašas acs, ar dakšu iedurts picērijas apmeklētājai, un tā tālāk. Tāda, lūk, ir Betija. Un viņas mīļotais vīrietis Zago šādu viņas uzvedību piecieš ļoti labi, jo viņš šo sievieti patiešām mīl. Grūti gan saprast, kas cits viņu mīlestību veido, kā tikai sekss, bet es jau neesmu lielais eksperts šajās matērijās, varbūt viņu mīlestība patiešām ir skaista. Bet filma pati par sevi ir apmēram tikpat haotiska kā Betijas prāts, un par spīti dažām labām epizodēm (brīžos, kad filma vairāk sliecas uz komēdiju nekā uz melodrāmu) baudījumu no tās gūt ir grūti. Ja, protams, ignorē to baudījumu, ko gūst, redzot galvenos varoņus ļoti lielu filmas daļu atģērbtus. Jo šajā ziņā ar šo filmu viss ir kārtībā - par pornogrāfiju to gan nenosauksi, bet puritānisma tajā pilnīgi noteikti nav. Žēl vienīgi, ka tajā nav arī nekā cita. Īstenībā man paveicās, ka skatījos to kaut kādā nepareizā versijā - proti, nedaudz vairāk par divām stundām, nevis pilno trīsstundīgo filmu, kurā (pēc visa kā spriežot) būtu tieši tas pats, tikai nedaudz vairāk. Jo man vismaz šķiet, ka arī ar šim 140 minūtēm bija pilnīgi pietiekoši, lai man filma būtu maksimāli apnikusi.

Atzīšos godīgi - man nav gandrīz nekādu zināšanu par Žanmišela Žāra ziedu laiku daiļradi, līdz ar to viss sekojošais nebūtu īsti ņemams par pilnu. No otras puses - domājams, ka es spēju atpazīt kaku, kad esmu tajā iekāpis, un šis konkrētais ieraksts diezgan labi atbilst kakas definīcijai. Es nebūtu neapšaubu šī elektroniskās mūzikas faraona (kā esmu lasījis Andreja lapā viņa raksturošanai) muzikālo ģēniju un ieguldījumu elektroniskās mūzikas attīstībā. Tomēr "Metamorfozes", manuprāt, viņu nav metamorfozējušas gluži tajā virzienā, kurā būtu labi transformēties. Dažos vārdos to varētu raksturot kā Braiens Īno kopā ar grupas "Kraftwerk" dalībniekiem aizgājis uz klubu "Essential". Pa brīžam tu jūti, ka tam visam apakšā ir gana labas elektroniskās mūzikas idejas, bet pārāk bieži to visu aprij apšaubāmas kvalitātes naktsklubiem piederīgi risinājumi, un nekas, ka šeit Žāram piepalīdz vairākas patiešām lieliskas viesvokālists (Loriju Andersoni ieskaitot), jo problēma ir tajā, ka melodiski šī mūzika nav diezin ko inteliģenta, bet gan pieder tai kategorijai, kuru man ir pat kauns klausīties. Te atrodas vieta gan elektronikai ar arābu popa elementiem ("C`est la vie"), gan tādām dziesmām, kuras jau teju vai robežojas ar "Music Instructor" trulumu. Man ir gluži vienaldzīgi, ka mūzikas kritika par šo albumu bija sajūsmā un nodēvēja to par Žāra atdzimšanu jaunās skaņās un tā tālāk - manā uztverē tas ir diezgan bēdīgas kvalitātes deju mūzikas ieraksts, kurā ir manai gaumei daudz par lielu house un jungle mūzikas klātbūtne, jo dīvainā kārtē nedz hauss nedz džangls neietilpst man tuvāko mūzikas stilu klāstā.

Представь себе ситуацию: ты - кинорежиссёр, решивший снять фильм по книге одного французского писателя о его опыте, работая учителем в школе. Книга во Франции стала бестселлером, поэтому и принято решение о снятии фильма. Кого ты пригласишь играть роль главного героя? Не знаю, как поступил бы ты, а Лоран Кантье эту роль дал сыграть Франсуа Бежедью - автору книги. Решение уж точно неплохое, так как свыкнуться с материалом никаких проблем у актёра быть в таком случае не должно. А вот учеников играют всё же профи - хотя порою так и не кажется, и ты думаешь, что "В стенах" если не документальный фильм, то очень близко к тому. Сюжет у фильма (если это действительно можно назвать сюжетом) предельно прост - Франсуа - школьный учитель, работающий в средненькой (в лучшем случае) парижской школе преподавателем французского языка. Его класс представляет собой довольно пёструю картину, в которой место находится всевозможным народностям, социальным группам и убеждениям. Дела с классом у него идут неважно - хоть он и старается быть открытым и "добрым" учителем, многое у него не выходит, школьники в принципе его игнорируют, а он не всегда в силах держать себя в рамках дозволенного, что и приводит к конфликтам. По определению никакого ярко выраженного сюжета у фильма быть не может - это лишь документация одного года в работе учителя, не больше, не меньше. Хотя фильм и снят очень "живо" - нетрудно поверить, что дело мы имеем с реальным учителем, реальными школьниками и реальными проблемами, я бы не сказал, что фильм особо занял меня как зрителя. Я не очень понял, в чём же была суть этого повествования и что нового я должен был в этом фильме узнать. Что учителям бывает тяжко? Что социальные проблемы во Франции существуют? Нет, я не считаю, что все фильмы про школьную жизнь должны следовать популярному шаблону про доброго оригинального учителя, который отдаёт школьникам всю свою душу (вроде "Общества мёртвых поэтов"), да и второй вариант - с мерзким учителем, при виде которого все дети дрожат в ужасе - мне не слишком по душе, но лишь тот факт, что этот фильм "реалистичен", не делает "В стенах" ум завораживающим фильмом. Я ничего не имею против псевдо-документального подхода в кино, мне действительно понравилась игра как учителя, так и учеников, но сам фильм мне ничего не сказал и так и не ответил на вопрос - чем это он заслужил золотую пальмовую ветвь на "Каннах".

I`m writing this description in English for just one simple reason - I noticed that my profile on the MacBook doesn`t have Latvian keyboard added and I`m currently too lazy to do any changes on the computer, so I decided to write in a language that is already supported. Anyway - how many people could be interested in a pseudo-review of a film like this? Not too many, I presume.

Beidzot tas ir noticis - esmu pievarējis Bernāra Verbēra pentaloģiju par pēcnāves dzīvi. Nekas, ka pēdējos pāris romānus lasīju ar pamatīgu piespiešanos. Domājams, ja mana pazīšanās ar šo autoru nebūtu sākusies ar "Eņģeļu impēriju" (par kuras izcilību gan es arī pēdējā laikā arvien vairāk šaubos, bet piesardzības labad to nepārlasīšu, lai nesanāk vilties), es nemūžam nebūtu veltījis savu laiku visiem pieciem šī cikla romāniem (plus vēl paķerot klāt "Pēdējo noslēpumu" un "Skudru" triloģiju). Patlaban, ja apskatās manus vērtējumus pirmajiem četriem romāniem, tas izskatās šādi: 7 - 9 - 7 - 5. Patiesībā nemaz ne tik slikti, taču, iespējams, objektīvāk būtu katram no šiem četriem romāniem pa vienam punktam noskaitīt nost, un tad jau sanāks pavisam skumja bilde.

No visiem mūsdienās dzīvojošajiem rakstniekiem Ēriks-Emanuēls Šmits manās acīs latiņu ir pacēlis visaugstāk, varbūt vienīgi Eko var viņam sastādīt konkurenci. To apliecina arī tas, ka no sešām līdz šim izlasītajām viņa grāmatām tikai viena izpelnījusies vērtējumu 8.0, kamēr pārējās - augstākus. Un par sevišķi labvēlīgu vērtētāju es sevi pilnīgi noteikti nenosauktu.

Sensacionālākais fakts filmas "2 dienas Parīzē" sakarā ir tas, ka to pie mums izrāda uz lielā ekrāna. Patiešām neticās, ka līdzās komerciālam thrasham Coca Colas iestādē izlēmuši dot iespēju arī šai filmai.

Pēc ilgāka pārtraukuma skatījāmies filmu, kurā nebija ne miņas no humora. Fransuā Ozons gan ar humoru nepavisam nav uz "jūs", bet "Zem smiltīm" ir (cik esmu līdz šim redzējis) viena no smagākajām viņa filmām. Tās galvenā varone ir pusmūža sieviete vārdā Marī, kas devusies atvaļinājumā pie jūras ar savu vīru, kurš tur iegājis ūdenī un ņēmis un pazudis. Taču Marī nespēj samierināties ar vīra acīmredzamo nāvi (noslīkšanu tas ir) un turpina dzīvot tā, it kā viņš joprojām būtu viņai blakus (viņa arī "redz" vīru turpat blakus sev vien esot).

Beidzot tas brīdis ir klāt - es varu atklāt pasaulei (hic!) savas domas par marķīza de Sada romānu "Justīne". Domājams, ka šī tikai retais nenojauš, ka marķīzs de Sads pasaulei vislabāk ir zināms tādēļ, ka viņa vārdā nosaukts sadisms. Un līdz ar to būtu tikai dabiski pieņemt, ka viņa darbos sadisma netrūkst. Es labprāt tagad tev paziņotu, ka patiesībā tā nemaz nav un ka de Sads "Justīnē" pievērsies audējas profesijas smagumam 18.gadsimta Francijā, bet tā nav. "Justīne" ir viens no visklasiskākajiem sadisma literatūras darbiem, kuru droši vien no galvas vajadzētu zināt katram daļēji nepieskaitāmam sadisma apsēstam indivīdam.

Žana Ešnoza romāns "Es aizeju" stāsta par kādu vīrieti, kas piecdesmit gadu vecumā izlemj atstāt savu sievu (ar kuru gan viņam laikam nekad nav bijušas sevišķi izcilas attiecības, jo šim tipam uzvārdā Ferers ir izteiktas problēmas ar krāna noturēšanu biksēs) un doties uz Ziemeļiem, lai tur atrastu nozaudētu kuģi ar iezemiešu mākslas darbiem. Šeit varētu padomāt, ka "Es aizeju" būtu kaut kas līdzīgs "National Treasure" vai Indianam Džonsam. Taču, protams, šī grāmata ne tuvu nav tik stulba, lai iegrimtu absolūtā piedzīvojumu literatūrā. Lai gan...

Kāpēc man patīk franču filmas? Tāpēc ka tās bieži ir ļoti labas, pat ja tās nav izreklamētas pa visu pasauli kā kaut kas grandiozs un sensacionāls. "Ensemble, c`est tout" ir viena no šādām filmām.

Tagad, kad esmu izlasījis jau otro Fransuā Nurisjē romānu, varu oficiāli pavēstīt: šis rakstnieks ir absolūti garlaicīgs un nesaistošs. Ja pēc "Tēvu svētkiem" es vēl varēju tikai ar zināmu skepsi raksturot vienu šī rakstnieka darbu, tad tagad es jau jūtos pietiekami pārliecināts, ka arī citi viņa romāni mani nespētu ieinteresēt. Šajā romānā Nurisjē vēsta par kaut kādu tipu, kas visu mūžu bijis saistīts ar zirgiem kā jātnieks un kā jāšanas instruktors (btw., zirgi mani nepavisam neinteresē) un kura dzīve vismaz manā izpratnē par spīti salīdzinoši spraigajiem notikumiem, kuru liecinieks viņš bijis, ir bijusi bezdievīgi garlaicīga. Tik bezdievīgi, ka šo grāmatu lasīju ar totālu piespiešanos un tikai mana dzelžainā griba neļāva pāršķirt pārdesmit lappuses un sagaidīt to brīdi, kad viņš beidzot būtu miris.

Сразу могу признаться, что роман "Праздник отцов" французского писателя Франсуа Нурисье особого впечатления на меня не оставил - так, книжонка нормальная, но не более того. Главный герой романа - некий достаточно известный французский писатель (наверняка, имеющий много общего с самим Нурисье), который отправляется в провинциальный город на востоке Франции на встречу с читателями. Возраст автора - за шестдесят, в Париже у него есть восемнадцатилетний сын по имени Люка и разведенная жена Сабина. А в этом маленьком городе он встречает Николь - свою бывшую возлюбленную, которая теперь там жена видного местного гражданина. В краткой форме сюжет можно описать следующим образом - он едет в этот город, выступает там на мероприятии в центре культуры, участвует на праздничном ужине, отправляется в гостинницу, проводит там ночь и едет обратно в Париж. Конечно, в романе много размышлений героя о его жизне, сыне, о том, может ли дочь Николь быть его ребёнком и так далее, но я тут говорю о сюжете или его отсутствии. В школе это наверное называли бы психологической литературой, книгой на тему "Отцов и детей", хотя на самом деле это просто довольно скучная книга ни о чём. Вероятно, я тут излишне критичен, но Нурисье совсем не удалось убедить меня, что он - стоящий писатель. Ничего, я ему еще дам второй шанс - в книжке, которую я взял в библиотеке есть и еще второй его роман, вероятно, там я найду что-то более занимательное, а то на данный момент Нурисье для меня один из тех писателей, имя которых я скоро после прочтения любой их вещи забываю и позже лишь через свой сайт могу установить, читал ли я какую-нибудь работу этого автора или нет. И я должен заметить, что я автором разочарован в основном потому, что французская литература мне по своей натуре обычно близка и она мне часто преподносила приятные сюрпризы, однако данный роман таким приятным сюрпризов (увы) не стал.

No visām grupām, kuras esmu klausījies, Magma ir droši vien vistrakākā. Cik daudz tu vēl zini grupas, kuras visas savas karjeras garumā ir dziedājušas gandrīz tikai izdomātā citas planētas valodā un kuru visi albūmi grozās ap šīs planētas vēsturi un dzīves uztveri?

Šis Edmondas Šarlas-Rū romāns ir viena no tām grāmatām, kuru izlasīšana līdz beigām man rada zināmu piepūli. Vispār es lasu viegli un parasti gandrīz jebkuru grāmatu viegli "izkožu", bet mēdz gadīties arī tādas grāmatas, kuras man kaut kāda iemesla dēļ nākas sevi piespiest lasīt. Proti, ir pret maniem principiem apstāties grāmatas vidū un pateikt - viss, tālāk nelasīšu, esmu jau izlasījis pietiekami, lai spriestu, ka šis veidojums ir mēsls. Pat, ja man patiešām tā šķiet. Ar filmām - jā, gadās, bet ļoti reti. Ar grāmatām - nekad (vai pareizāk - gandrīz nekad). Bet šis romāns bija viens no tiem, kurus izlasīt tiešām ir grūti. Un ne tāpēc, ka tā būtu kaut kāda "augstā" proza vai - vēl jo vairāk - padibeņu literatūra. Nē, it kā tas ir pilnīgi normāls vairāk vai mazāk nopietns literārs darbs, kas turklāt vēl apbalvots ar prestižo Gonkūru prēmiju. Bet tas ir tik unilkāli garlaicīgs un tā personāži - mani neinteresējoši, ka šī romāna lasīšana man izvērtās par tādu kā cīņu pašam ar sevi.

Albēra Kamī romāns "Mēris" ir viens no tiem literatūras darbiem, kurus pēc idejas vajadzētu būt lasījušam ikvienam, jo tas atbilst klasifikācijai "obligātā literatūra". Kā ir ar obligātās literatūras lasīšanu, protams, mēs zinām visi pietiekami labi. Proti, normāls skolnieks nelasa obligāto literatūru un vēl jo vairāk viņš nelasa obligāto ārzemju literatūru. Vismaz tā bija manā skolā, jo atbilstoši mācību plānam katru gadu ārzemniekiem tika atvēlētas mācību gada beigas, kas parasti nozīmēja to, ka tiem vispār netika veltīta nekāda uzmanība. Nevar taču tērēt laiku uz Kamī, ja ir nepieciešams divus mēnešus runāt par Blaumani (starp citu, pret Rūdi man nav nekādu iebildumu).

Fransuā Ozona filmu viena no galvenajām iezīmēm ir to provokatīvā daba. Forma tam visam var būt dažāda - no viegli rotaļīgas tādas kā "8 sievietēs" līdz stipri skandalozajām "Ūdens pilēm uz karstiem akmeņiem" (filma, kas radīja lielisko 1188 kultūrcitātu), bet neviena viņa filma nav tāda, par ko tu varētu pateikt - nu, jā, filma kā filma.

"Rozes dzīve" ir kārtējā biogrāfiskā filma par kādu mūziķi. Šādu filmu pēdējos gados ir tik daudz, ka tās visas pat pārskaitīt nav vienkāršs uzdevums. Turklāt jāatzīst, ka gandrīz visas tās ir viena otrai stipri līdzīgas - rāda tipiskus "rags to riches" stāstus par ne visu saprastiem pietiekoši savdabīgiem mūziķiem, kuru dzīvēs bijis daudz nedienu un kurus nevar vērtēt pēc vienkāršajiem kritērijiem. No man zināmajām filmām droši vien pirmā šāda veida biopic veida lente ir "The Doors", bet patiesību sakot nav svarīgi, kas ir pirmā un kas pēdējā. Vienīgais patiešām atšķirīgais mūziķa biogrāfiskais kino bija redzams iekš "I`m not there", kura patiešām izcēlās uz citu filmu fona. "Rozes dzīve" - neizceļas.

Lai arī šī skaitās ļoti kvalitatīva un tipiska francūziska filma, kura pasaka kaut ko tādu, uz ko Holivuda nekad nebūtu spējīga, personīgi mani tā pamatīgi nogarlaikoja un neko dižu tajā es nesaskatīju.

"Dienas putas" ir viens no trakākajiem romāniem, kādus man ir nācies lasīt. Pilnīgi noteikti. Kaut ko tik traku reti kaut kur gadās redzēt jebkādā mākslas formā, žēl, ka tā francisko ekranizāciju nekur dabūt, šķiet, nav iespējams.

Apstākļi, kādos es skatījos "Persepoli", nekādā ziņā nebūtu nosaucami par normāli. Ja nesaukt par normālu situāciju, kad tu filmu skaties pirms iešanas uz darba, jo pa nakti nevari aizmigt. Tā gadās, bet reti. Un šoreiz tieši tā man arī gadījās, kā rezultātā darbā šodien nejūtos gluži svaigs kā gurķītis.

Vispār jau "Zazī un metro" skaitās gandrīz vai izcila grāmata. Pateicoties tai plaša mēroga slavu ieguva tās autors Reimons Keno, pēc tās tapusi filma ar Filipu Nuarē, un tā tālāk. Personīgi es šajā grāmatā neko tik skaistu nesaskatīju.

"Žermīnija Lasertē" ir romāns no grāmatas manu vecāku grāmatplauktā, kas mani intriģējusi jau kopš agras (vai daudzmaz agras) bērnības. Proti, uz grāmatas muguriņas vēstošais uzraksts "Edmons un Žils de Gonkūri" man vienmēr bija radījis jautājumu, vai tas nozīmē, ka šīs grāmatas autori ir divi tipi, kuriem uzvārds ir de Gonkūrs (Edmons un Žils) vai arī divi tipi, no kuriem viens ir Žils de Gonkūri, bet otrs - vienkārši Edmons. Nezinu, kāpēc mani tas vienmēr tā satrauca un kāpēc es nekad nebiju paņēmis šo grāmatu rokās, lai rastu atbildi uz šo jautājumu, bet tā nu tas ir. Faktiski atbildi, ka runa ir par diviem brāļiem de Gonkūriem es uzzināju diezgan nesen - saistībā ar Gonkūru literāro prēmiju.

Kloda Leluša "Vīrietis un sieviete" gluži iespējams, ka ir viena no tām filmām, kuru māksliniecisko vērtību ievērojami aizsedz tās "sabiedriskais statuss". Tā vismaz skaitās, ka sešdesmito gadu jaunatnei "Vīrietis un sieviete" savulaik bija viena no lielākajām filmām *ever* un it īpaši tas attiecas uz tā laika Dzelzs priekškara valstīm, kurās franču kino tomēr spēja kaut cik pārvarēt ideoloģijas uzliktos tabū un ieskatīties pašu kino liegtajā seksualitātē.

Reta situācija - vienā vakarā noskatījāmies divas filmas, turklāt divas romantiskas komēdijas. Nezinu, vai būtu godīgi, tās salīdzināt vienu ar otru kā Holivudas un Eiropas kino pretskatu. Kaut gan - kāpēc nē? Abas šīs filmas nekļuva par komerciāliem grāvējiem, abās bija pāris zināmas sejas un (izdomā trešo līdzību pats).

Beidzot esmu pieveicis vienu no Verbēra grāmatu cikliem un varu pateikt īsi - tas ir mēsls! Jā, es, kas sākotnēji pret šo rakstnieku izturējos pozitīvi, varu pateikt, ka viņš ir ļoti vājš rakstnieks. Viņa romānos mēdz ieviesties labas idejas, bet pasniegt viņš tās nemāk. Šī pati "Skudru revolūcija" brīžiem gandrīz kļūst par normālu romānu, bet...

Neticami, bet fakts - "Kandids" uz šo brīdi ir visvecākais ieraksts manā faktoīdā - tādā ziņā, ka pēdējo gadu laikā nevienu tik vecu grāmatu lasījis neesmu, bet tas nebūt nenozīmē, ka šis romāns būtu mazāk aktuāls par jaunākiem šaitan atrodamajiem darbiem.

Bernards Verbērs ir viens fenomenāls "frukts" - viņam ar pirmo romānu, kas nokļuva manās rokās, izdevās mani savaldzināt un ar visiem vēlākajiem darbiem viņš mani tikai arvien vairāk atvaldzina. Uz šodienu esmu izlasījis kopumā septiņas viņa grāmatas, un katra nākošā mani pārsteidz arvien mazāk, tomēr vismaz kārtības labad droši vien piebeigšu gan "Skudru" triloģiju, gan pēcnāves dzīves pentaloģiju.

Šo filmu mēs iesākām skatīties pie Lienes jūrmalā pa televizoru, bet tad aizbraucām uz Ķemeriem ar riteņiem, tāpēc filmu vēlāk iedabūju datorā un mēģināju ar to uzmākties N&N, bet N teica, ka viņam riebjoties Žerārs Depardjē un ka šī filma vispār esot sūds (pēc IMDb vērtējuma).

Lai apliecinātu, ka esmu labs, šai grāmatai pat izveidoju puslīdz normālu ārtiklu Vikipēdijā (lai gan, protams, tur vēl varētu šo to pilnveidot). Kā jau var nojaust, šis ir nākamais romāns Verbēra ciklā par skudrām. Tā darbība norisinās gadu pēc pirmā romāna darbības.

Jāatzīst, ka Bernards Verbērs ir gandrīz vai apsēsts skudru fanātiķis. Vismaz kā savādāk lai izskaidro, ka šis autors ne tikai ir uzrakstījis romānu triloģiju par šiem kukaiņiem, bet arī citos savos darbos tiem atvēlējis ļoti lielu lomu?

Nesaprotu, kā tas atgadījās, ka manā faktoīdā trūkst ieraksta šim Verbēra romānam, tagad šo situāciju ņemos labot.

Nevaru īsti saprast, vai pagājušoreiz, kad lasīju šo Sartra romānu, biju ticis līdz galam vai nebiju. Droši vien biju, lai gan drošs par to nebūtu.

Kā jau tas bieži atgadās ar eiropiešu filmām, "Il postino" ir grūti klasificēt kā kādai konkrētai valstij piederīgu. Tās režisors ir Indijā dzimušais anglis Maikls Redfords, kurš pirms pāris gadiem sacēla zināmu furoru ar Šekspīra "Venēcijas tirgotāja" ekranizāciju (un kurš iepriekš bija zināms kā Orvela "1984" ekranizācijas režisors). IMDb kā tās pamatvalsti definē Franciju, no kuras ir galvenās lomas atveidotājs (pareizāk - vienas no galvenajām lomām) Filips Nuarē. Taču Nuarē balsi filmā nemaz dzirdēt nevar, viņu ir ierunājis itāļu aktieris, kaut gan Nuarē atveidotais Pablo Neruda pamatā bija spāņvalodīgs.

Šo filmu lejuplādēju tāpēc, ka tā pēc IMDB datiem ir viens no populārākajiem pagājušogad mirušā lieliskā Filipa Nuarē kino darbiem. No filmas angliskā nosaukuma ("Rotten Cops") desmit sekundes pēc filmas sākuma sapratu, ka šo filmu esmu jau redzējis...

Tikko atgriezusies no Ēģiptes, Liene man paziņoja: dabū Lava-Lava! Tikko neatgriezies no Ēģiptes, es atbildēju ar jautājumu: Kas tas tāds?

Ārprātīgi paredzama filma. Jau no pirmajām minūtēm bija skaidrs, ar ko tas viss beigsies.

Šis noveļu krājums, jāatzīst, man nekļuva par unikālu atklāsmi, kā gan patiesībā varēja arī rēķināties. Būtiskākais atklājums tā sakarā ir tāds, ka Leklēzio ir viens no pesimistiskākajiem un depresīvākajiem rakstniekiem, kādus man ir nācies iepazīt. Protams, novele pēc definīcijas nav pats optimistiskākais žanrs, tomēr ne visās novelēs pasaulē figurē dažādi nelaimīgi cilvēki, kurus kāds nogalina, izvaro vai kuri vienkārsi nomirst badā. Te atrodas vieta gan cilvēkam, kas apstākļus spiests kļuvis par zagli, gan nabaga dienvidslāvam, kas bez algas strāda stroikā, gan pusaudzim, kas aizbēg no mājas un mēģina apzagt veikalu. Vispār te būtu vietā aicinājums, ko nācies bieži dzirdēt veltītu Latvijas (un ne tikai) masu medijiem: vairāk optimisma! Neziņosim tikai par sliktajām ziņām, bet rādīsim, ka mums janvārī zied puķes un ka vētrā sērfotājiem ir labi! Lai gan attiecībā uz ziņām es varbūt arī piekrītu, ka nav ko ar to pozitīvismu pārspīlēt, jāsaka, ka šādas depresīvisma pārņemtas grāmatas man pie sirds neiet, nu, ok, tu ieņem savu gruzonista pozu, bet reāli tu neko nepasaki, neko lietas labā nedari, tikai vaidi un čīksti un tieši tā dara Leklēzio. Nebrīnītos, ja izrādītos, ka Latvijā grāmatu būtu izdevies pārdot lieliskās tirāžās.

(valoda: franču; subtitri: angļu). "Ibrahima kungs" tapis pēc Ērika-Emanuēla Šmita stāsta (romāna?) "Ibrahima kungs un Korāna ziedi". Tajā galvenajās lomās ir pavisam jaunais Pjērs Bulanžē un arābu kino superleģenda Omārs Šarifs. Sižets, loģiski, ir tāds pats, kā grāmatai. Mozus ir 16gadīgs zēns, kas ar savu tēvu dzīvo kaut kādā Parīzes nomalē 60to gadu sākumā, tēvs ir diezgan valdonīgs un nejauks, un Mozum ar viņu nekāda kontakta nav. Toties pamazām viņam izveidojas kontakts ar stūra veikaliņa īpašnieko Ibrahimu - vecu arābu (kurš gan patiesībā ir sikhs, nevis arābs). Šajās attiecībās, kā par brīnumu mūsdienu pasaulē, nav nekādas pedofīlijas, pederastijas (skaists vārds, ne?) vai kaut kā tamlīdzīga. Ibrahims vienkārši ir normāls vecs tips, kas rūpējas par zēnu, par kuru neviens nerūpējas un kuram sagadījies būt dzimušam tādā reliģijā, kurai ar islāmu un Korānu nav nekādas labās attiecības. Kad Mozus tēvs pazūd un pēcāk izdara pašnāvību, Ibrahims viņu adoptē un pat kopā ar Mozu dodas uz Turciju, Ibrahima dzimteni. Filma gandrīz 100% seko grāmatas saturam un līdz ar to, neko sliktu par filmu pateikt nevaru. Precīza ekranizācija lieliskai grāmatai.

В очередной раз я получил хороший урок, которому наверняка не буду следовать - перед просмотром фильма ОБЯЗАТЕЛЬНО нужно узнать, что это будет за фильм. Но я зачастую этому святому принципу не следую. Слова "Комедия, Франция, 2003-й год" мне показались достаточно привлекательными, чтобы отдать 90 минут своей жизни данному произведению искусства. Но почему-то я прозевал, что в описании фильма упоминается слово "младенец". Вот если что-то я терпеть не могу, так это комедии с младенцами, будь то французские, американские или хоть фильмы племени уга-вуга. Это не потому, что я не особо горячо обожаю младенцев (хотя это тоже верно), а потому, что такие фильмы почти всегда - дрянь. Мелкий гаденыш, который вытворяет разные трюки со собственными экскрементами и оказывается хитрее всех взрослых - ужас, как это тупо! А на самом деле "Плохое настроение" начинается достаточно нормально - Симон - уличный художник-неудачник, который увлекается архитектурой, у него есть подруга, любовник которой живет в палатке посередине квартиры Симона. Так вот этот Симон обнаруживает, что в центре города строится большой дом по у него украденному проекту, вот Симон и становится злым и решает найти крутого архитектора Пореля, компания которого дом строит и добиться от того компенсации. Однако к Порелю такие "обокраденные" приходят ежедневно, а Симон становится агрессивным, вот его и забирает полиция. Да только ему удается вырваться от полицейских и... попасть под машину Пореля, который едет на роды своей жены. А потом Симон рождается сыном Пореля, имея память о своей предыдущей жизни. Ну и теперь он всеми своими небольшими силами пытаетя Порелю насолить...

Filmas televīzijā, protams, ir vispār īpašs stāsts, kas īpaši nesaistās ar "meinstrīma" kino filmām. It īpaši tas attiecināms uz aizdomīgu kino, ko iespējams sestdienas vidū noskatīties pa tādu kanālu kā TV 1000, kas galvenokārt ir izslavēts ar savām "vēlo stundu pārraidēm". Taču gadās tā, ka ir brīvdiena un tev negribas neko īpaši darīt, tālab tu ņem un atsēdies televizora priekšā mīļotā cilvēka sabiedrībā un bilisinies. "Mīļā Dieva strādnieki" ir taisni tāda filma. Tās galvenais varonis ir Freds - pārsteidzoši labs cilvēks, kuram gan raksturīga viena problēma - viņš ir naivs kā mazs bērns. Viņa hobijos ietilpst savas naudas atdošana jebkuram garāmgājējam un noziegumu pastrādāšana aiz nemācēšanas atšķirt labu no ļauna. Rezultātā no viņa aiziet sieva ar mazo meitiņu (nesaprotu gan, kādā veidā viņš bija spējis apprecēties), bet Freds iesaistās noziedzīgajā pasaulē, kad izjutis, cik netaisni notiek apiešanās ar kādu trūcīgu pensionāru. Šim visās afērās piebiedrojas viena beibe no pasta, kura ir Fredā totāli ieķērusies, un viens melnais - bijušais Āfrikas princis, kas izlēmis atgriezt savu tēvu tronī, bet kas principā ir bišķi ķerts. Tad nu viņi ņemas ar visādām laupīšanām un dzīvo šiki. Foršas ir Freda pārdomas par savu bijušo sievu - tās vienmēr notiek uz sarkana pagala un viņa vienmēr ir kaila, tiesa, filmas beigās viņa "pārdomu" objekts mainās un sievas vietu ieņem noziedzības draudzene. Tiesa, tā kā tie ir pozitīvie varoņi, tad arī noziegumus viņi pastrādā pozitīvi, nevienu nesit, nevienu (izņemot bandītus) nenogalina un lielu daļu naudas izdala trūcīgajiem cilvēkiem - vispār riktīgie Robini Hudi. Beidzas viss, protams, laimīgi un nieka piecus gadus nosēdējuši cietumā viņi abi (melnais cietumā nesēž - politkorektus) kļūst bagāti un laimīgi un dzīvo kā pasakā. Skaisti, ne? Filma, protams, nav pirmšķirīga, varbūt tā nav pat otršķirīga, bet: 1) dienas filmai ir gana pikanta un 2) pietiekami saistoša. Un vairāk no šāda kino man nevajag.

*sniveling warning*

На лекциях сегодня так скучно, что я взял, да и начал в Сети читать одну книжонку. Ну, вот я ее и прочел. Кристиан Бобен - это очередной французский писатель, с которым мое знакомство произошло скорее случайно, нежели логично. Однако, если сравнить его со Шмиттом или Вербером, Бобен - не гений. Вообще я и не очень разобрался, что он из себя представляет - на английском о нем нет почти никакой информации, но, если я правильно понял, то в основном он пишет поэзию. Вот это уж меня не удивило - "Все заняты" весьма характерна как проза поэта. Сюжет у книжки странноватый - главная ее героиня Арианна в начале выходит замуж за какого-то типа, решает, что у нее будет трое детей, тогда она его покидает после того, как зачато первое дитя (насколько я понял, в мифологии "Всех занятых", для этого физическая близость не обязательна). У нее рождается первый ребенок - дочь под именем Манеж, которая умеет предсказывать будущее, никогда не закрывает глаза и становится великой художницей. Потом Арианна влюбляется в сантехника и беременнет от его поцелуя (оказывается, что таким образом данный сантехник уже стал отцом 56 детей) и у нее рождается Тамбур. Тамбуру хорошо подается все, связанное с техникой, а позже он выбирает путь сантехника. Напоследок Арианна влюбляется в учителя, от которого у нее рожается вторая дочь - Креветта, которая после одного пожара ногами больше не касается земли и все время танцует.

Žaks Tatī (kā šodien atklāju un kā iepriekš nenojautu) ir viens no sava laikmeta (pirms jaunā viļņa) franču nozīmīgākajiem kino režisoriem. Tā kā viņš pats jaunības dienās piestrādājis par mīmu (lūk, viena īsteni franciska profesija), nav brīnums, ka arī viņa filmas īpaši neizceļas ar lielu runāšanas daudzumu. Filmas galveno varoni - Ilo kungu - atveido pats Žaks Tatī. Filmas sižets ir ļoti nosacīti izsakāms: Ilo kungs ieradies Francijas dienvidu kūrortpilsētiņā, lai tur pavadītu savu vasaras atvaļinājumu. Ciematiņā notiek daudz visādu muļķīgu un vairāk vai mazāk komisku notikumu, kas lielā mērā man atsauc atmiņā mēmo kino (kas šajā filmā tiek vēl papildu stiprināts, izmantojot klavieru plinkšķināšanu un mazliet paātrinātu filmas tempu. Nekā īpaša, ko filmas sakarā atstāstīt, man nav, skatījos to pavirši, īpaši nebēdājoties, ka franču valodu nezinu un subtitrus nedabūju - tā kā Ilo kungs visas filmas garumā pasaka labi ja pāris sakarīgas frāzes, bez valodas zināšanām te var visnotaļ labi iztikt. Laikam varētu teikt, ka Tatī iet pa Bastera Kītona pēdām (nevis Čārlija Čaplina uz 100% fizisko joku), taču es personīgi neesmu šāda veida kino mākslas cienītājs. Un vispār - reti kura vairāk kā 50 gadus veca filma spēj mani ieinteresēt, "Ilo kunga brīvdienas", nav viena no tām.

This is the fourth film by Ozon I`ve seen this far - after "Swimming Pool", "Water drops on hot rocks" and "5x2" and this far it was the best one. The film supports a great cast of French female actresses including Catharine Deneuve, Isabelle Hupert, Fanny Ardant and others. One of the actresses (Virginie Ledoyen) looked that much like Audrey Tautou that I was perfectly sure that she was also in the movie. The film in itself is a classical "who killed the old man" story, yet Francois Ozon does lots of his favourite tricks in order it not to be a trivial "who did it" flick. First, he inserts bizarre musical bits in the film (reminding me of the "Water drops" film), then there`s that many unexpected twists that even Agatha Christie would have never thought of that, then there`s lots of sexuality, sensuality etc. Then the film is just beautifully filmed despite it being performed in a theatre like fashion where almost everything happens in a single room where everything looks quite unreal. A brilliant film for sure. And what do you think - who killed Marcel? Was it his mother in law? Maybe it was his wife who cheated him with his partner? Or her sister that was secretly in love with him? Or one of his daughters (one that was pregnant and other whom nobody respected)? Maybe Madam Chanel - the old black lesbian woman? Or was it his chambermaid Louise who he had an affair with? And if not - maybe it was his sister who needed his money? Who knows? I`ll tell you does - someone who has seen the film. Somoene like me.

Хотя по идее я должен был бы восхищаться Ромэном Гари - как никак он почти из наших краев - но на самом деле он меня не больно интересует. Какое-то время назад моя матушка стала большой почитательницей данного писателя, но вскоре и ей он надоел. Правду говоря, я и не поинетересовался - "Гари Купер" - это удачный или не удачный его роман. По мне то - явно это не вершина всей французской литературы, а всего лишь старание пожилого француза сойти за битника или хиппи. Главных героев в книге двое - это Джесси - дочь американского консула в Швейцарии, и Ларри - лыжник-бомж, если так можно сказать, который отказался от американской сборной по горным лыжам, потому что ему наплевать на общество и он - лыжник одиночка. Вообще книгу весьма сложно воспринять, она написана каким-то очень замороченным образом так что там скорее свихнуться можно, нежели особо заинтересоваться содержанием данного труда. Скукота не описуемая. Если я и дам Гари второй шанс стать мною любимым, то не скоро, хотя он то два раза гонкуровских приз за литературу отхапал, значит по крайней мере кто-то его ценит очень высоко.

Lai gan man vajadzētu par šo filmu rakstīt angļu valodā, es tā tomēr nedarīšu. Kāpēc? Tāpēc, ka "O stāsts" ir visai diskutabla filma un es gribētu, lai kāds izlasa šo murgu, ko es par to tūliņ sarakstīšu. Vispirms, tā ir grāmatas ekranizācija. Te derētu piebilst, ka tā bija sadomazohistiska grāmata, kas tika ekranizēta. Līdz ar to var teikt, ka "ar zināmu precizitāti" O stāsts ir porno filma. Tas jau vien ir pietiekami unikāls fakts, ka savā faktoīdā rakstu par pornenēm. Kā jau var pēc to retuma faktoīdā noprast, īpaši bieži šī žanra darbus man skatīties negadās (protams, varbūt es to slēpju un regulāri iepētu jaunākos veikumus šajā kinomākslas virzienā, taču pieņemsim, ka tā nav), tāpēc varu atklāt, ka šo filmu zināmā mērā noskatījos nejauši. Vienkārši - ieraudzīju vienam lietotājam ar labu ātrumu šārē kaut kādu 75. gada filmu, nolēmu novilkt. Ļoti pavirši nopētot to IMDB secināju, ka tur būs zināms erotikas piesitiens, taču nenojautu, ka tik liels. Nu, ok patiesībā jau šajā filmā nekā "tāda" nav - lai nu kas, bet tā nav hardcore pornogrāfija ar grupveida orģijām un interesantiem tuvplāniem. Ja tā pilnīgi nopietni, vienīgais, kas tur ir - daudz kailu sieviešu. Sižets, protams, ir visai idiotisks, grāmatā varbūt tam bija vairāk jēgas, bet principā tā ir filma par to, kā sievietes mīlejas un par to, kā sievietes tiek pletnētas. Apmēram tā. Kā allaž, šādu filmu grūti novērtēt, jo šajā žanrā man trūkst kritēriju. Kādi gan tie varētu būt? Uzfilmēts ciešami, ievērojot filmas specifiku, mūzika - līdzīga kā "Dziļajā rīklē", aktierspēle - bišķi labākā līmenī, tas tomēr nav hardcore. Ko var droši pateikt, šī filma nav paredzēta sieviešu (nelesbiešu) auditorijai, jo viņām te nu nepavisam nebūtu ar ko palolot acis. Galvenās domas filmā, šķiet, ka nebija. Vairāk neko pateikt nespēju. Tomēr porno, lai gan varbūt arī tikai erotika. Ģenitālijas rāda, bet ne tuvplānā, turklāt kā jau "antīkajās" šī žanra filmās, kaunpilno zonu apmatojums visām varonēm ir visai ražens.

Anatols Franss pēc statusa ir viens no lielākajiem 19. gadsimta beigu - 20. gadsimta sākuma rakstniekiem. No viņa iespaidojies pats Marsels Prusts, "Zudušo laiku meklējot" rakstot, Fransam piešķirta Nobela prēmija literatūrā utt. utt. Jāatzīst, ka man laikam kaut kas nav īsti pielecis. "Sarkanā lilija" ir lirisks stāsts par Terēzi, kas apprecējusi parlamenta locekli tēva karjeras mīlestības vadīta un kuras dzīve līdz šim ir bijusi viena vienīga garlaicība. Viņai ir bijusi arī kāda afēriņa, kura ievilkās vairāku gadu garumā, bet tomēr joprojām viņas dzīvei uguntiņu nepiešķīla. Tagad viņa iepazīst jauno tēlnieku Dešartru, ar kuru viņa pavada neaizmirstamu laiku Florencē, pēc kā atgriežas Francijā, kur ir garlaicīgais vīrs, kurš patiesībā neuztraucas par to, ar ko saietas viņa sieva. Taču Dešartrs ir bezgala greizsirdīgs un neuzticīgs un aizdomīgs, un attiecībās viešas zināms smagums, kas beigu beigās tās iznīcina un Terēzei atliek vienīgi atmiņas. Bezgala skumji, vai ne? Tas viss, protams, notiek augstākajās aprindās, kas ir garlaicīgas līdz bezdievībai un kurās arī pilnīgi nekas nenotiek. Ko gan vairāk var vēlēties? Protams, pat man nav grūti saskatīt līdzību starp Frānsu un jau pieminēto Prustu, taču šī līdzība mani īpaši neiepriecina - kā viena, ta otra daiļrade ir manā izpratnē pārāk smaga - nevis satura filozofiskajā smagumā vai saturiskajā smagumā bet formas smagumā, gribētos pat teikt, ka no šādas stieptas un bezjēdzīgas formas neatteiktos arī kāds kārtīgs austriešu rakstnieks (pieņemot to, ka manā izpratnē vairums austriešu rakstnieku līdzinās latviešu literatūras korifejiem un tas vien kaut ko liecina). Es, protams, nevaru pēc vienas grāmatas nosodīt rakstnieku, ko daudzi dēvē par izcilu, taču zināmas šaubas par to, ka Frānss jelkad varētu mani patiešām ieintriģēt, man ir radušās.

Empire of the Angels is the second part of the trilogy about life and death by Bernard Werber. Since I haven`t read the first part yet, I don`t know whether this one is better or worse than the first, and I also wasn`t already familiar with the characters at the beginning of this book. The main hero, a certain Michelle Planard (if I remember his name correctly) dies at the very beginning of the book. He goes to heaven where his soul is weighted and with the help of his guardian angel (who happens to be Emile Zola) he`s updated to an angel and three people whom he should guard are given him. His main goal is to make one of the persons reach the level of 600 points (which one should achieve in order to become an angel). Michelle can help his people on their hard way through life on earth using several tools which include: 1) intuition; 2) signs; 3) dreams; 4) mediums; 5) cats. Yet people rarely want to be guided through life by an angel. The three patients of Michelle are: 1) Jacques, a French man who becomes a writer; 2) an American top model; 3) a Russian criminal named Igor. At the beginning of their journey Igor has the best starting position (in terms of points earned in previous life), yet it doesn`t go well enough for him - he`s born to a mother that wants to kill him, first he ends up in a children`s care centrum, then in a prison for minors, then in Chechnya. Meanwhile the young model evolves into a very egoistic and dull person. Michelle doesn`t follow his "patients" lives too much for he has other things to do. What I learned from this book is the recipe for a human person: 25% karma + 25% from parents + 50% free choice. This was one of the few books that I`d lately read that had a very strong influence upon me. Maybe it`s that way because I liked what the author was writing, I liked the message, I liked the idea. I have to admit that not everything in this book was marvelous and that some episodes weren`t as bright as others, yet it`s still one of the best books I`ve read this year.

Actually I read this book as the last of the "Thanatonauts" trilogy, but it somehow has happened that I write about it first in my factoid, which seems to be very logical. Michen Penson is a young man who works as a doctor and who has experienced coma when he was a child. His friend Raul Razobraque is a young man who works as a biologist and who`s father was writing a book about death until he commited suicide. Together Michel and Raul try to find out what`s death really all about (so in some ways this is similar to "The meaning of life"). What they find out is that after death (or in case of falling into a special kind of coma) soul of a person leaves the body and starts a journey to heaven. So they want to learn more about this journey. When the French president nearly dies and experiences such a state he hires Raul to become the explorer of the unknown continent of the dead that happens to be if not 100% material than at least reachable before returing back. In order to pass the seven heavens Michel and Raul (but mostly people working for them, for they themselves don`t go into death before the last pages of the book) have to join forces with all religions for monks can also go to heaven and come back, fight a war in the land of the dead and rescue Michel`s dying wife. This all is "enriched" by adding some facts about what different religions have been saying about death. In short, the book was quite exciting to read, yet it wasn`t a great book. I believe that Werber achieved his best with the second book of the series - "The Empire of the Angels" while here he aims too much for action scenes. His characters are okay, yet they don`t get too much development and even the central character isn`t really consistent. The storytelling also has a few lapses - having too much repetition of moments like "thautonautics was on the rise" and "thautonautics wasn`t too popular then" (such sentences appear periodically and way too often). I also don`t like Werber messing too much around with all religions. Still the book ain`t bad it could be better.

This was my second meeting with Mr. Werber`s writing and I must admit that after "The Empire of the Angels" I was expecting a litte more from this book. The main question of the book seems to be - who killed a famous doctor of medicine after he just has won a battle of chess agains the best computer in the world? A certain Miss Anderson who he had an affair with claims herself as the one responsible - after all he died at the moment of having an orgasm. Yet a couple of journalists don`t believe that everything is that simple. Only with time they discover that this fellow (I`m terrible at remembering names) had come into posession of the "ultimate secret". The nature of the secret isn`t such that various groups of very serious persons (VSPs) would want to take hold of it (actually they would, but it`s not the question here), it`s the secret itself that can make one die. The book contains a list of motives that drive peoples actions: 1. stopping the pain; 2. getting rid of fears; 3. primary needs of survival; 4. secondary needs of comfort; 5. duty; 6. anger; 7. sex; 8. drugs; 9. personal interest; 10. religion; 11. adventure; 12. promise of the ultimate secret; 13. the ultimate secret itself. What is the ultimate secret? It`s pleasure beyond imagination, it`s something that can make you climb the highest wall, forget about your fears, forget about all the first 11 motives on the list, and it`s something you`re ready to die for. Yet it`s so strong that you get addicted from it and there`s no cure for you in this world. That`s why it is the ultimate secret. And it is hidden in your brain.

The latest at the moment film by J.P. Jeunet reconnects him with the biggest star of any of his film - Audrey Tautou whom he made really big in "Amelie". As it`s quite characteristic to Jeunet most of the other actors have also appeared in his films before, most notably in "Delicatessen" and "City of the lost children". "A very long engagement" is probably the most realistic of the major works done by Jeunet (I`m not counting "Alien: resurrection" as a major work for obvious reasons, for it`s merely a try to get more money). Five French soldiers are condemned to death in WW1 for trying to injure themselves in order to get away from the war. Those include an ex-carpenter, a former peasant, an ex-pimp, a technical worker and a young boy named Manech, who`s fiancee Mathilde is waiting for him at home. They are sent to no man`s land where they are bound to be killed either by the Germans or by the French. Now, when the war is over, Mathilda still wants to believe that Manech is alive and she finds to find any survivors from the group of five. She is being helped by being rather wealthy from the money her family`s lawyer got her when her parents died in an accident when she was litte. She is a bit limited because of her legs that don`t work really because of some injuries that she has suffered. And then she learns to know that she isn`t the only one looking for survivors - so is Tina Lombardi, a prostitute and lover of the pimp of the group. Could she be on to something? I don`t want to tell much, I only want to say that this was one of the best war movies I`d seen so far and that I would now even be ready to see "Cold mountain" although I have some belief that the latter would be a bit more patriotic than "A very long engagement".

It`s quite hard to imagine a novel least likely to be readable than "The Golden Fruit". Reasons for it being weird are quite plain - the novel doesn`t have anything remotely similar to a plot, nor does it have any heroes. Basically it`s a novel about a novel, depicting how a book lives it`s life from the moment of publication when no one knows about it to the highest popularity when everyone claims that it`s as good as Shakespeare to total slamming and calling it a worthless piece of thripe to being completely forgotten. Had Nathalie Sarraute bothered to add some hereos with "tags" aka names and some sort of personalities it could have been an awful lot of fun, but as it is - it`s just awfully difficult to read. The book consists of small separate pieces of dialogue and of some short inner monologues (about the latters I`m not sure whether they belong to one, two or twenty persons). Overall it`s a very, very, very strange book that does push the limits of a novel quite strongly, yet I have to admit that it`s a bit too experimental for me - sort of similar to Captain Beefheart`s music - I am aware that it is very daring and original, yet I just can`t enjoy it. Had I been using a system of ratings where I would differenciate between the overall quality of the book and my own feelings about it, it would become more clear what I want to say by this, but since that`s not my sort of attitude, I can`t do nothing but rate this book as average, although it`s very far from it.

This film first attracted me because of the casting - the leading roles in it are played by Fanny Ardant and Gerard Deparieu - two of the most prominent French actors. When I read a bit more about this film my attitude became much calmer - I noticed the word "prostitute" in the plot. I guess I`ve seen enough films featuring prostitution already - especially that goes for European films. But since I had very limited other options on my film list today I decided to give it a try. The film started with Catherine (Ardant) and her husband Bernard (Depardieu) who didn`t have a very good stage in their life as a married couple, especially considering that Bernard was cheating his wife now and then. So after receiving and addressed to her husband message from some woman stating "we had a great fuck last night" Catherine goes to a private club. And now I got really worried - will it be something like "Belle de jour" where she - a successful gynaecologist would eventually become a prostitute for no reason. But no - she hires Marlene (Emmanuelle Beart from "Mission Impossible" and "8 femmes" - films that I haven`t seen) to seduce her husband. And when she does and apparantely Marlene (who now calls herself Nathalie) also has some attraction towards Bernard (except for the money Catharine is paying her), the wife becomes jealous and starts terrorizing her husband. Everything would be fine, had the husband fallen for Nathalie - in the end when the story unveils Nathalie admits that she hasn`t done anything with Catharine`s husband for she just proved not to be his type but she wanted to earn some money without the need to be having sex for it. The whole triangle is kinda strange, of course, including Marlene who has quite a decent job as a hairdresser but who just can`t quite her nightlife, Catharine who enjoys suffering and knowing that a moron her husband is, and Bernard - who`s clueless about what`s going on and who in fact only wants to have sex with his wife.

Lai būtu skaidrs, par ko ir runa - tā ir otrā daļa Franču animācijas filmu festivālā, kuru ar Lienču apmeklējām iekš K-Suņa un kur tusēja daudz tā saukto šallaiņo.

I don`t know why but I thought myself a fan of European animation. Maybe it had to do with me liking the collection of short European films I watched at the same place something like 9 months ago, maybe I just wanted to prove myself alternative. As for being alternative - the K.Suns cinema in Riga is the perfect place to see "alternative" young people. Most of the spectators at events in there usually look so out of reality that you can`t probably imagine how funny they are. In short - it`s a place where you`d meet a lot of people who look worse than bums and are proud for it. I got tickets for six hours of French animation but neither I nor my girlfriend had enough mental strength to stay until the end of it. Therefore we saw only two out of five programs of animation films.

I don`t know why but the records in this factoid tend to get smaller and smaller day by day. Once I used to write long sentences about everything concerning the book/film/album in question but nowadays it`s basically a one-liner with very little meaning. It may be me losing the faith in my factoid or I`ve just been too tired lately to come up with long descriptions even for books I`ve liked (since a book provides much more ground for a long discussion than a musical disc). Francois Mauriac has become quite a common name on this factoid although I have a lot of doubt whether I really like him. I read the first two novels because I happened to find a book by a French writer whom I didn`t know on a shelf at home. After that I completely forgot that Mauriac existed at all until I was at my girlfriends place and had nothing to read. So I made an inspection of books there and noticed a familiar name. This novel`s title can be probably translated into English as "The monkey". It`s the story of a child of 12 living in a castle with his aristocrate parents (his mother wasn`t actually an aristrocrate but the mayor`s daughter) who hated each other, the young boy lived worse than most of his peers despite being particulary rich on paper. He wasn`t a smart fellow by all means - he barely was able to read and write but the main thing he lacked in his life was love - nobody loved him for he was just an unwanted abuse for his mother who was ashamed of having such a child, while his father was a bit of an idiot and mostly just didn`t care. The mother tried to convince the local school teahcer to give private lessons to her son (in fact she only hoped to have an affair with the teacher). First the teacher found out that the boy wasn`t as terrible as it had seemed to him in the beginning but after a longer consideration he refused to take the boy which led to the monkey understanding that he was unwanted once again. And in the end the father drowned himself and took the boy with him for he saw that there was no place in the world for either of them. Sad, sad, sad.

The story is as old as the world itself. Allen, the main hero of this novel (which is written from the first persons perspective as some kind of a diary) becomes the only heir of a very big amount of land when his brother suddenly dies. Being in the age of circa 20 years and not interested in his heritage at all Allen wants to pursue a much more spiritual life than that of a rich landlord. Still he can`t escape from the immense influence his mother has over him, and he knows that one day he will marry a girl who`s just 12 now but who also will inherit lots and lots of land. His life suddenly changes when he meets a woman working at a bookstore (he`s some kind of a reading freak). Although the woman is some 10 years older than he is and much wiser they become lovers (in the spiritual form of the word) and Allen is almost ready to break free from his mother. But he fails, despite the help by the woman (who doesn`t want to become his wife knowing that because of her troubled past she will be only a burden to a man of his statue) and a six-fingered man who almost became a priest but was much closer to becoming a lost soul. When everything seems to be lost it only gets worse - Allen suddenly finds a crush in himself on the 12 year old girl after seing her bathing naked in a lake but she knowing how much he hated her before runs into the woods where she gets raped and murdered by a local farmer.

The central hero in this novel has got a name quite similar to mine - he`s called Raymon. The novel revolves around two scenes in his life and concerns a weird polygone of love. Let`s start with the earliest episode. Raymon was an unsecure teenager in a family of a doctor. He wasn`t aware of his good looks and had he lived in the modern age he`d be probably called a goth for he wasn`t the most cheerful person in town. His life took an unexpected twist when he met Mary Cross on a tram. She was a woman of a very doubtful statue despised by many because of her affair with an elder man from the high classes. What Raymon wasn`t aware of was the fact that Mary was a patient of his father`s and that his father was unhopefully in love with her (she on the contrary didn`t notice his love considering him a saint). But that didn`t stop Mary from devoting a passion towards the young Raymon and almost seducing him (Raymon learned to understand that he wasn`t a freak after all but he blew everything about their possible romance by his foolish teenagers behaviour). After everything came to a logical conclusion Raymon still had a lot of bitterness towards Mary who had rejected him and planned to revenge himself by becoming a victor in the battle for many womens` hearts. He succeeded at that but when he met Mary some 15 years later he learned to know that he hadn`t come over his passion towards her (she didn`t see in him anything at all anymore) and that his father was also still mad for her. So they both - father and son who had never understood each other were tied by this woman that didn`t care for either of them. Sad, sad, sad.

I`ve never quite understand what lies behind my choice of films. It seems quite unreasonable to consider it a strategy, a much better description for it will probably be the word "random". For example, although "Blood of a poet" is considered a classic I am absolutely convinced that it`s almost impossible to enjoy a silent film nowadays. But no, I still decided to watch this film. As if I cared about how influential Jean Cocteau is. No, I don`t. Anyhow this film is somewhat crazy, of course, just like most films of surrealism are. The only similar film to it which I`ve seen so far is "The Andalusian dog". Blood of a poet is considered to be a perfect description of the way an artists mind works. Which is just another proof that I stand absolutely no chance of ever becoming a true artist. To me it was just visually interesting (especially considering the year the film was made and how little special effects were available at the time) but in terms of content empty film. The film starts off with a man drawing a face on paper when suddenly the mouth on the face becomes alive, as the "poet" wants to close the mouth with his hand the mouth moves on to his palm. The last place where the mouth stays its location is on a sculpture which also comes alive. Then the poet smashes the sculpture. Apart from that you`ll see buildings collapsing, a woman being connected to wall and lots of other senseless stuff.

I have absolutely no idea why this isn`t in the factoid already. Weird, I was sure it was here. The film has a script written by Rainer Fassbinder and it ain`t no surprise to a person who know who Fassbinder was and what this film is about. First, burning rocks are represented by a young lad that`s invited to visit a man who ain`t that young anymore. So they start talking and the older man seduces the younger one and they become lovers. The young guy had a girl he wanted to marry but it doesn`t work out because of the older man. So they live together and the young dude gets more feminine day by day. But then the old man`s ex arrives - a transsexual person that was a man once but changed sex so the man would want him/her again. The young mans girlfriend comes to visit him to free him from the Water drops. But she also gets seduced by the Man. And in the end the young guy commits suicide, but the old man has sex with the young girl and the transvestite. Happy end, indeed. I don`t really know if saying "i kinda liked this film" would be a good thing in the exact case, but it`s true. The film may be a bit too perverse for my taste but it doesn`t necessarily make it worse. Or does it?

The Latvian translators did a great job as they do it usually, by deciding that the perfect translation for the title of this film would be “European cocktail: 2”. This film features Audrey Tautou and a lot of other actors I don’t know anything about. I find it a good choice of the filmmakers to have native actors for every role – if someone is playing to be Russian he is Russian in real life, and not just some Hungarian with a silly accent. The story itself isn’t too bright – there’s this Xavier fellow who wants to be a serious writer but right now he’s a scriptwriter for a silly TV series. He isn’t too happy in his private life, which is no wonder for a person who lives in his Lesbian friend’s apartment and who’s still looking for the ideal girl, although he’s almost thirty already and should past the idealistic period. He starts a relationship with one of his friends’ sister but they have their ups and downs. The overall style of the film reminds me as if it came from Europe. And it does, of course. In case you want to know why Russian dolls, I’ll try to explain the metaphor. It goes like that: every girl you meet is one girl closer to your real one. Yet since the whole thing is organized similarly to traditional Russian dolls where one doll is put inside of another you can’t get to the last one without meeting the others. That’s the most important thing about the film actually.

Welcome to the magnificient world of Francois Ozon! The director of "Swimming Pool" and "Water Drops on Burning Rocks" has created another controversial movie. The film starts with the divorce trial of Marion and Gilles. After the trial the former couple goes to a hotel room in order to perform the good-bye sex, but it ends up as Gilles raping Marion (I`m not gonna discuss whether I find it a perfect occasion for what they do). After that the film starts going backwards showing us the most critical moments of Giles` and Marion`s relationship. We see how they argue over Giles` homosexual brother, we see how Giles falls asleep on their wedding night and how Marion meets some English speaking guy in the park and does as if he was her new husband and not Giles. Then we switch over to some place near the sea where Giles and Marion become a couple. Apparantely there`s got to be 5 major scenes in the film, but I somehow remember only 4 of those but it doesn`t really matter. In comparison with other Ozon`s movies this one doesn`t offer anything particulary new. It`s more in the direction of "Water Drops" but not quite as daring (since no Fassbinder had written the script for it). It`s a bit disturbing to the eye - especially the rape scene, but that`s a thing you`d expect from Ozon.

I`m not much of a fan of documentaries about animals. I never considered it a necessity to watch the famous film about migrating birds, I don`t own the entire National Geographic 200 disc box set and I don`t go in the wilderness in order to watch rabbits mate. This film was recommended to my girlfriend by one of her professors at law studies. By the way, it was a fellow specialising in authorship rights. Does that mean anything? Yes, it means that he gave an advise that resulted in an illegal downloading action. Let`s skip the authorship question and jump straight over to the film. The film tells us about the mating habits of the Emperor`s penguin - the largest penguin there is. It proves to be quite a complicated thing which involves long walks for some 20 days (which are repeated many times over the mating season), starving without food for 4 months, dying from the cold, surviving in the most grave circumstances in a cold where you`d most likely die sooner than you could say: "Penguin!" The film is done in an interesting manners where penguins tell you about their lives themselves, proving to be loving and caring as you`d never expect from a funny bird like that one. It`s a sad film, of course, since many of the penguins don`t survive. But it`s a beautiful film, a majestic film, shot in a way you`d expect from a big budget movie and not from a documentary.

This film tells a story of a man that just can`t be caught by the French police. He himself ain`t that much of a bad guy, of course, but he`s got a lot of dirty money and therefore the cops are after him. In order not to be caught he`s overgone a serious plastical operation so that even his girlfriend would recognise him if he were standing half an inch from her. Anyhow, his girlfriend (played by Sophie Marceau) has to find a lonesome man on a train in order to trick some russkies that are following her. It`s not really clear why she has to do that but who cares. So she picks a guy who works as a translator and who`s shy and simple and all that. She takes him into a world he didn`t even know that existed. Yet he has to pay the price of being considered to be Anthony Zimmer. But the chick falls for him. And in the end he proves to be Anthony Zimmer himself. Of course, it doesn`t make much sense considering his previous behaviour but who cares. Ok, this film is a no-brainer but I`ve seen a lot worse no-brainers than this one.

Now this is not a simple thing to describe. CdM is a weird thing that somehow has got the name "circus". If you`re looking for train baboons or dancing rats this isn`t what you should see. And don`t even expect to see those nice little fellows called clowns. Man, do I hate those! Yuck! Anyhow, Circo di Madrugada is more of a happening than of a circus. Probably it would be preferable to go to it after consuming some drugs. I may be wrong but how would you otherwise fall into a state of trance when a silly fellow shouts "Angels!" some fifty times over a few minutes. After that you`ll probably see some weirdos flying on ropes to the centre of the arena. And after that you`ll be listening to some wild half ethno, half latino music and watching those so called angels dance. If you`ll call their way of moving a dance. In short it`s somewhat similar to what lemmings do in "Madagascar", only there`s no one shouting "I like to move it, move it". Is this a thing to enjoy? Yes and no. I was a bit cold and a bit tired so I didn`t enjoy it that much. Especially considering that it wasn`t the actual performance but just a dress rehearsal. Yet, since I got in for free thanks to some friends I say - thumbs up (more than down at least)!

It was the second Mauriac`s novel I read in just a few days so the writer was no mystery man to be at the moment of the opening fraze of this novel. In this novel he also shows how social things mean quite a lot to him, depicting the bourgeouis idille in a way even commie writers wouldn`t be ashamed of. The central person of this book is an old rich man who writes a goodbye letter to his family that he despises and that is afraid of him and that hates him. The old man isn`t really a nice person, but most of his relatives are even worse, they all are perverts of some sort; they don`t sodomize, of course, but there`s really very little in all those peoples` lives. In the end the old man suddenly finds some inner peace/harmony which has to do with the fact that he`s already dying, on the other hand it doesn`t really influence anything a lot. I`ll probably never turn into a huge fan of this fellow but I can appreciate his work for sure.

Mr. Moriac represents the old school of French literature yet he`s also deeply connected with the new one - he ain`t really as modern as Prouste but he doesn`t care about the action like the old school writers did. "Therese" is the story of a woman that`s married without love and that tries to poison her husband without a one good reason - but because she`s dissatisfied with her life and that her ideals lie with a weird Jewish guy who doesn`t care about her (or anyone else as a matter of fact). So the novel is probably what Therese would tell to a priest in terms of her sins or something like that. Quite touching, not too touching though. Mauriac got a Nobel prize by the way.

This was one perfect time for me to start reviewing films for my work. What can be better than a French version for the infamous stupidity of "Jackass" - the greatest TV show for teenage masochists MTV has ever come up with (apart from maybe a "Bon Jovi" marathon and the rise and fall of "Kiss"). A plot do you ask from me? Why of course not the case in this situation. (like my spelling and the word orded you might not but siht is the plot of the film). A porn flick would probably have more substance than this one. Naked bodys are present in this film but sexy they are not. Cameo appearances by Jibril Cisse and Amelie Mauresmo don`t really change the whole thing to be much better. It`s good that I didn`t pay for watching this film. It`s bad that the organisers didn`t pay ME for watching this film.

The third part of the religion cycle. This one goes about judaism. You know I`m not particular interested in stuff that goes around the subject of Holocaust, especially since it`s been ridiculised by the money-grabbing morons of the world. It luckily ain`t the case for Mr. Schmitt who knows perfectly well how to separate what`s good from what`s bad. A boy at the age of circa ten has to leave his family in order to become a christian boy. He lives in a catholic school and becomes almost a christian child. Not really though, for he`s guided by a catcholic priest who thinks that it`s his mission to save things that are in danger of being no more. And jews are a collection of his, for which he`s ready to do almost everything. It`s probably senseless to say that once again humanity is the main thing that Schmitt gives us. It`s not really about the jews, as it isn`t about christians or muslims for him. It`s about the humans, and what`s human in them. Schmitt rarely writes about really evil people, and that`s good, for I don`t need more evil in this world than there already is. A touching book. Is the day coming when I`ll write something negative about one of his books? I doubt that.

Šī grāmata man sagādāja diezgan pamatīgu vilšanos - tur bija solīts kaut kāds savdabīgā stilā rakstīts romiešu laikmeta stāsts, bet faktiski tā bija maksimāli beletristiskā stilā pierakstīta vulgaritāte - kaut kāda sieviete dalījās uz kaut kādām plāksnītēm ar citiem ar saviem seksuālajiem piedzīvojumiem. Ne tur bija saistoša erotika, ne sižets - tikai un vienīgi diezgan truls un garlaicīgi apdziedāts sekss.

One of the stories E.-M.Schmitt wrote in his cycle of religions. As you can probably tell this one goes on the subject of Islam. Moses is a young Jewish boy who has no mother and almost no father (somewhere around the middle of the story his father really stops existing) who happens to form a relationship to a local shop owner Ibrahim who`s a Muslim living in the Jewish quarter and selling stuff all around the clock. As Moses becomes very attached to Ibrahim, so is Ibrahim attached to Moses. Ibrahim becomes Moses`s step dad and they go on a journey south to the place where Ibrahim lived when he was young. By his attachment to Ibrahim Moses slowly transfers from being a Judaist to being a Muslim, he even changes his name and when he meets his mom he refuses to accept her as her son but is ready to accept her as her sons (Moseses) best friend. This story ain`t as brilliant as the Christian one but it`s still very good.

This story is a part in the group of stories by Mr. Schmitt about religion. The story in question focuses on Christianity. Oscar is a boy of about ten who writes letters to God as the Lady in Pink has told him to do. This lady in pink is an old nurse at the hospital where Oscar is bound to spend his last days. He has cancer all over him and the lady in pink helps him to be able with his very close death. Unbelieving at first, very believing at last Oscar writes to God his whole life. The lady in red comes up with a plan - Oscar has to live every remaining day of his life as if it was 10 years. So he manages to live a fruitful and long life within the last ten days he`s given. He starts off with early childhood, goes through teenage years and realising love, until passing out being about 100 years old. In the notes for this book I read that E.E.S. himself couldn`t stop tears when he read the story printed, and I have very little doubt that it`s true. It`s so sad and yet so optimistic, so realistic, so fatalistic, so everything you want it to be that you don`t even need words to describe it.

I won`t try to impress anybody with my knowledge of Mr. Steiner`s work. Why? Because I have none. As far as I can understand the music of his is called something like electro jazz, techno jazz or that kind of noise that your recordplayer produces with a Rubin Steiner record inside. Why this has something to do with jazz is a riddle for me. The music is heavily based on samples which tend to go a bit overboard. I`m not gonna say that this is a bad record, but this most certainly is not my kind of music. My ears are simply unprepared for something like it. Listening to this record for the first time it sounds quite fresh and unexpected, but as I listened to it over and over again I thought my brain would explode. By the way I`m still listening to it now. Oh god!

The subject of what Pilate thought and did to Jesus has been used in lots of different books, and as for itself isn`t anything unmentioned before. But I already knew before this book that E.M.Schmitt is capable of creating very convincing stories. What I didn`t expect from this book was that it wasn`t a comedy or a farce based upon the birth of Christianity. It turned out that this book had two parts - Jesus tells about his own life until the last Thursday in the gardens, and after that the story is taken over by Pilate. The first thing that comes to mind about Jesus according to Schmitt is that he is loveable - much more than Jesus of Bible - he himself doesn`t have the faith to believe that he could be the Messiah. His closest friend is Judas, who`m Jesus asks to give him up to the law trying to save the rest of his people. To achieve that Jesus uses the same words that he does in the Bible - that`s one interesting thing that Jesus quite often in this book says what he says in the Bible but Schmitt brings a whole different meaning to those words. Pilate is also very similar to the biblical one - but it`s interesting to follow how he finds different explanations for the dissapearance of Jesus`s body, using the common logic but logic fails him every time. I guess, if the Bible was anything like this gospel, I would be much more of a Christian than I am now.

Them French never change. It`s been 50 years since "400 blows" came out but they still do films about the cruelty of school. Of course, this film has nothing to do with "400 blows", but I still thought it a good situation for me to shine with my exceptional high IQ level. A middle aged unsuccessful composer ends up being a prefect in a school for children with problems - not mental or physical, but in terms of behaviour. Being a good fellow he doesn`t try to help them by hitting them with a big mallot on the head but making them sing in a choir. And there`s one child who`s exceptionally hard to handle but who happens to have a voice an angel. But the director of the school doesn`t support anything like this, because he`s an old fox and an old fart. This film doesn`t try to go particulary deep, there even ain`t no sexual abuse of the angelic singer in the film, which seemed to be a coming up thing. But someone this director ain`t no Pedro Almadovar (I don`t really know what`s the name of the director). It`s a nice French film, with some good choir singing, if you want to go psychological you`re knocking at the wrong door, but it doesn`t mean that the film is half bad.

When I was little kid, tinier than you, I used to like those Louis de Funes films where he made the funny faces and behaved as an idiot. So I think to myself - why not watch a film of his. Fantomas was one cult villain in Europe and USSR. I don`t really know why he was considered to be so cool, but he was. In this film he kills a Scottish rich man, takes up his place and offers the worlds richest men a bargain - to pay each a massive amount of their money (yearly) as the price to live. Not a bad offer, you say? Well, so do I. And a party for those rich man is organised at his place - Mr. Juve (de Funes) is also invited, and so is Fantomas` classic opponent journalist Fandore (Jean Marais) and his lovely chick. And the hunt for the red october begins. This film is probably considered to be a comedy with elements of action, but basically it`s just an action film that`s not funny at all. Probably, back in the 60s what you see here wasn`t considered to be cliches but I doubt that very much. De Funes`s manner of acting isn`t impressive, the plot is stupid as stupid it gets, and Marais looks like a James Bond. Damn, is this stupid!

Of course, I had seen this film before. But why can`t I tell what I think about it now? I`m not weird enough to add this to the date when I first saw the film - it was quite a long time ago and I`ve wouldn`t remember it that good, had I written only based on the first watching. So, Amelie is a waitress in a cafe in Paris but her life changes one day when she finds a "treasure box" a boy hid in her suite some fourty years ago. And she decides to find the owner of childrens stuff she has found. And from that day everything goes in another way than it did before. The film is directed by the same Mr. Jeunet that created "The city of lost children" and "Delicatessen". "Amelie" also has a weird world in it but it`s not dark and dreary anymore - it`s just weird, every person has his little funny hobbies which don`t do other people no harm. The message of the film is a positive one, and it`s not sad and funny, it`s just funny without being primitive at all. Probably one of the best films I`ve ever seen. And it gave Audrey Tautou international fame - which she certainly deserved. It was nominated for five Oscars but didn`t receive a single one - and I don`t even wonder why.

Have you ever considered that the world outside your head never existed? That you were the only real person in this world and everybody else was just a part of your imagination? I certainly have. In this book the main hero who doesn`t even have a name accidentally discovers that there once was a philosopher named Gaspar Langenheart, who started a theory that he was the Creator of everything. And this hero starts looking for information on this philosopher, but it turns out that there`s there little to find. Not many people considered him significant, and more than that - there was no real proof that he ever existed and ceased to exist. But what happens is that the main hero partly becomes Gaspar himself, and its a thing like that - every 50 years a man jumps out of nowhere and starts digging up information on Gaspar Langenheart, thus prooving that the man was something like God and that he couldn`t die. Or could he? The book digs deep but manages to stay entertaining. It`s one of the best novels I`ve read this year, without the slightest doubt.

Buying this book I had my doubts. A book that`s called "A pervert" isn`t always good. But my intuition was correct this time. And I`m very happy about it, for before this book I had no knowledge of Mr. Schmitt whatsoever, but now I`ve become a real fan of his. The figure of Dennis Diderot is known to many people - he was one significant philosopher, even I have read a book entitled "Ramo`s Nephew" of his, although I don`t remember liking it very much. Still in this play we see him as a fighter for freedom and for pleasure. And we see that a philosopher can believe in things that don`t match one another at all. Diderot`s portrait is made by a young female artist named Trebouche but the cheeky thing is that he`s portrayed naked. And he wants to make love to her, but gets interrupted by lots of different people the whole time. Starting with his wife who`s had enough of him cheating on her, then there`s his daughter who wants to have a child from a friend of Diderot`s, and that`s not all. Diderot also tries to write something about morality for his encyclopaedia but he never quite achieves that, for every next thing that happens to him shows to him that morality isn`t what he thought just ten minutes ago. This is most surely a complete comedy, without any signs of drama, and its almost the perfect comedy, where dialogues are sharper than Albert Einstein.

I first read the play and then watched the film. Probably if I had chosen the other way around I`d appreciate the film more. We still get the same situation where Ms. Trebouche makes a portrait of the philosopher Dennis Diderot (naked), but some of the other stuff is a bit different from the play. First, there`s a bishop who comes to find an underground typography where Diderot`s "Encyclopaedia" is printed. And Trebouche is a weapon in his hands. The film is certainly much nastier than the play. There`s the wife of the baron in whos house Diderot lives, she`s a fat perverted food and sex crazy woman that spends much time with her castrated slave from the East who gives her massage and his never resting flag. Then there`s the wife of some gay dude. This wife of his in the beginning gets oral pleasure from Diderot and after that switches to receiving it from her cousine (female, of course). Hell, it`s somewhat similar to a porn movie, although not really. For example, I don`t think that a naked man chasing his wife in the park and talking philosophical nonsense would fit very well in a porn movie. Still it`s a letdown from the book, but you can`t expect a film to go exactly as a book.

This is an artsy film, for sure. You probably have never heard about anyone participating in the film. But does fame always mean quality? I don`t care whether it`s true or not. Amelie gets a job of an interpreter for a huge Japanese company - which has been a dream of hers for quite a long time. At first she finds out that she has no work to do - the only work she does is bringing coffee to the other workers. She has a positive relationship with her direct boss Fubuki, though, and even thinks that they are friends. Everything ends when Amelie accidentally meets Tenshi who gives her some real work to do and she gets a chance of being promoted. Fubuki doesn`t accept that for she has worked many years in orded to get into her position and she doesn`t want Amelie to succeed that quickly. So she starts giving her work which Amelie isn`t capable to do. First it has to do with numbers but in the end Amelie ends up working in the toilet of the company, listening to Fubuki`s cynical remarks the whole time. In the end Amelie`s contract with the company expires and she doesn`t go on, especially when Fubuki admits that the only work she believes Amelie is capable of doing is picking rubbish. So she goes back to her native Belgium and becomes a writer. As you can guess, this film is based on an autobiographical novel. What`s weird is that in the first 30 minutes you think that you`re watching quite a nice little comedy, but actually it ends up as a nightmare. Amelie would have probably left sooner, hadn`t she fallen in love with Fubuki. The film was interesting to watch, despite the fact that the subtitles for the film didn`t work perfectly and some of the monologues in French I didn`t get (althoug a part of them I could guess).

Can you imagine the days of the feodals when you kissed your masters hand and let him have sexual intercourse with your wife, daughter and even your dog? I guess, you can`t. Neither can I. But P.Merimee could. And that`s why he wrote this play. There`s like this village somewhere in France where those aristocrates do what they want, then there`s monks who also do what they please to do, and last there`s the working class slob. And this guy named Jean, who happens to be a monk himself, leads the mob to rebellion against their masters. It all turns out to be a blooshed, and even the purest of hearts turn sour at that (like Jean himself). He got his left and right hands - there`s Pierre who`s in love with the local aristocrats daughter (who by the way considers him as a man of low origin worse than a dog), and a rebel living in the woods calling himself Werewolf - a nice fellow, imho. This seems to be historically very acurate, and even interesting to read. A bit too old-stylish for me, but nevertheless a good play. Although I have absolutely no idea how this could be shown on a stage. A film version would certainly make more sense.

Umberto Eco is a great living classic of Italian literature, and "Il nome de la rosa" is his most famous novel, although I still prefer "Focault`s Pendulum". Although this film is counted as a product of France it has lots of Hollywood stars in it - Sean Connery, F.Murray Abraham (Saglieri from "Amadeus"), Christian Slater (interviewer of the vampire) and even Ron Perlman (the One in City of lost children). As for the film itself - it`s a bit of dissapointment, showcasing the story, the detective part and not the philosphical/psychological aspect of Eco`s work. Of course, I know that it would take a much longer film to put everything "Il nome" has to offer but I expected the film to be somewhat better. And it isn`t particulary interesting to watch as well. I certainly wouldn`t say that it`s the wisest choice to watch this film instead of reading the book but in addition to the book it isn`t a bad film, if you aren`t looking for something to keep you awake.

Marc Caro and Jean-Pierre Jeunet are no strangers to me - they are the two guys who directed "City of the Lost Children", and even if I hadn`t known that I would have noticed it anyway, for this film is something like the first part for that film. Not that it really is the first part, not that what happens here necessarily should happen before the Lost Children. So, there`s this postapocalypic world we live in - there are no plants, there are close to no animals and there`s a very low level of technic as well - not like it was in "Blade Runner" where people lived in ruins but rode flying cars. But what we have here is this guy Louison (who played the clones in that other film) who is a former clown but now works for a butcher who sells human meat, and is planning to feed Louison to his clients - not that they would be shocked about that - they know it, for they need meat and there`s no other meat available. There are also vegetarians living underground and being at a constant war with the carnivours. And Louison falls in love with Julie, the butchers daughter. There`s too much to tell, actually - weird stylistics, etc. Of course, there`s nothing you hadn`t already seen in the City (although this film came first, it`s by far less popular), but does that really matter. Did we get something unexpected in the second part of Godfather? No, we didn`t but it`s still the second highest rated film at the IMDB.

In the review on the back cover of this book it is said to be somewhat similar to "Master and Margarita" by M.Bulgakov as a book redefining old stories. You see, the characters mentioned in the title are the three wise men that came guided by a star to look at the newborn king. In this book though they didn`t start the journey because of no king - Gaspard was unhappy after he found out that his white slave lover was cheating on him with another one of her kind; Melchior`s museum of art was destroyed by religios people; and Balthazar wasn`t even a king he was running away from his uncles people who were trying to kill him (an evil uncle once again!). On their journey all of them met one another and they also visited king Harod in Jerusalem, who was the one telling them to go and look at the newborn Jesus. And that`s what they did; and another king (prince actually) also wanted to see Jesus, being sent there by the same Harod. But he was late. There`s nothing extremely great about this book - it is a nice tale about the past, but definetely not groundbreaking, despite some interesting spots, for example the problem was Adam and therefore God as well black or not.

You know what? I decided to give Francois Truffaut another chance! I had seen one of his worst films - "Fahrenheit 451" - and now I wanted to see his arguably best work. And you know what? It was worth it. Antoine Doinel is a fourteenyearold who`s not happy at school, `cos the teacher of French hates him; he`s not happy at home, for his mother doesn`t love him, and his father isn`t even his real father; and his mother wanted an abortion in the first place. He starts stealing things, leaves home several times, his parents don`t know what they should do about their child, because they don`t know what to do about themselves. At some times the film is funny, at others it is sad as a weeping willow, but it still is an enjoyment to watch. There`s one scene I especially like - it`s a lesson in sports where the children run through the streets of Paris after their teacher and on every corner a few of them leave, and in the end the teacher is left all alone by himself.

Wouldn`t you know - it took me quite a lot of time to prepare to watch the most succesful part of the "Three Colours" trilogy. What was the reason for that? I enjoyed the first two ones, thus having no reason not to watch the third one. Nevermind the reasons, this film is totally great. It kinda sums up the previous parts tying everything together. Valentine is lonely for her beloved is in another country and he doesn`t treat her the way he should. Her life is changed when she hits a dog while driving a car. The dog turns out able to live and she returns it to its owner - a strange old man who spends his days listening on the radio to other people`s private conversations. Valentine tells him (btw., he`s played by Jean-Louis Trintignant) to stop doing that, for the people are good, and he obeys him. In the film it turns out that Valentine and le Juge (the old man, a former judge) live in parallel worlds - she`s his lover whom he never had from the days of his youth. And there`s Auguste - the judge of the modern age, who is the new le Juge - the man Valentine has to meet. Of course, it`s clear from the beginning that one day she and he should meet, but it`s not shock and unexpected twists we away from this movie. A great movie, without doubt - the highest peak in dialogue, acting and images Kieslowsky ever achieved.

Not so bad, actually. I wouldn`t say that I feel completely changed or anything like that, but nevertheless at some moments the impression of the read was quite strong.

Quite a heavy essay, I may say. The differences between a revolutionare and a rebel can be found here. Just as Camus` attitude towards Nietzsche and Marx. Educating but not very much amusing - although one should be crazy to read essays for amusement.

It might be the best way for a person to find some sort of a key to the person known ar J.P.Sartre (which is his really name, by the way). The book is an authobiography about Sartre`s childhood. Some episodes are quite amusing, for example, the way little J.P. rewrites books and imagines himself to be the author. I wouldn`t say that I have become a fan of the author after the book has been read but at least the background for his attitudes has got a bit clearer now.

The first few stories had a really good impression on me - a fresh language and quite interesting characters can be a sign of interesting things to come. However every next story tends to repeat the previous ones and pretty soon the book gets overwhelmingly boring. As a mater of fact, I didn`t make it past one third of the book. It seems that Mr. Maurois was an author for wide masses that wrote about the dull and boring problems in the love life of the bourgeoisie. I admit that having not read the complete book I am not able to judge it in an adequate way but I don`t care about that because more of the same bore cannot change the impression in the positive direction. It`s just no good literature by any means.

A famous english writer spends summer in her publisher`s house in the country (in France). She stays together with the publisher`s daughter - a young woman that mostly has sex with elder men. The ending seems to be totally bizarre, not to say any more. A good film although I can understand why Good By Lenin came out on top at the European Film awards.

It is a cartoon, as a matter of fact, and a highly praised one, it was even nominated for this year`s Academy Awards. Well I don`t see what`s the fuss all about, not being a fan of cartoons as such, not even cartoons for adults, which most certainly is the case here (I would also like to point out that in the Oscars there is no difference between cartoons for children and for adults which have very little in common and can not be easily compared one with another). I can say that the animation was interesting but the cartoon as a whole was a true boredom.

A film by Luis Bunuel, director of `The Discrete Charme of (..)` features two actors from the already mentioned film. A man who`s on a train from Seville to Madrid explains to a few other people why he spilled a bucketful of water over a pretty young Spaniard. Basically it`s a very strange love story about a man who knows what he desires but doesn`t really know that he desires only the desire (or something like that). An interesting thing about the film is that the leading female role Conchita is played by two women, and the change of those women every time shows also a change in her behaviour. It`s sad and it`s funny, it`s cynical and it`s romantic. It`s everything I want from a film.

Bunuel once again. This time he`s much more realistic than in the two other pictures by him I`ve seen, and it is not an advantage in my opinion. Somewhere between the two world wars a young woman named Celestine comes from Paris to a small vilage (or something similar to a village) to work as a maid for a half-crazy old man, his money saving daughter who doesn`t like the pain she gets from sex, and her sexually obsessed and still pretty cowardly husband. There also is another central person among the servants - a man named Joseph who participates in stupid nacionalistic stuff and who apparently rapes and kills a little girl. The ending is good for it shows that in real life it`s not the good that gets rewarded, but not the evil as well. Everything just stays the way it`s bound to stay, and no Deus or Satanus from a machine can make everything polar. The film was still no big shakes.

Bunuel once again. This time with Catherine Deneuve as the main star. It`s not that typical for me to watch a film where I can`t really stand the main character but still end up liking the film. Severine is a wife of quite a wealthy doctor but despite loving her husband she just has no interest for sex with him. In order to change things she becomes a part-time prostitute and is pretty good at that. She also has a lot of masochistic dreams. Her husband, not knowing the reasons for changes in his wife, is quite happy - for she becomes a much happier person. But one can not lead two lives without harming both of them. What`s to say about it except the plot? Never have I seen a film before with a woman that becomes addicted of being a prostitute. As a matter of fact, it`s a thing I can imagine but can`t understand. To me it`s pretty shocking. On one hand I would rate the film even higher, for it`s quite impressive but on the other hand - I doubt that I would dare to watch it one more time.

What is wrong with me - it`s the second film about a woman becoming a prostitute in something like 30 last hours. Not that it was an intention of mine, but here go the facts. And it`s the second black-and-white film about prostitues. And the leading woman is pretty again. And it`s a French film again. Only this time she (called Nana) doesn`t end up like this just because of fun. It`s for the money. And it`s not as surreal as a film by Bunuel. Jean-Luc Godard is the director of this one. It`s organised in chapters some of which are very short while other last some time. No explicit scenes around, but it doesn`t make the film easier. To be honest, it doesn`t make the film better or worse. Not a great sensation for me. Well, one part is stands out - it`s when all the basic facts about prostitution are given - what the prices are, what do the laws say, etc. Anna Karina plays Nana (not that I have seen some other films with her but I might see some soon - after all I`m a bit into French movies). First she works at a record store and wants to become a professional actress but it doesn`t work out well for her and she starts living from her body. A pimp named Raoul takes her under his protection, but when he sells her to some other people Nana gets killed.

IMDB described it as similar to `Blade Runner`. Being a fan of the mentioned movie I was eagerly awaiting to prove that CofLC is nothing but a fluke. Amazingly it was not. What stood out the most in the film was the imagery - a future looking quite like the 30`s of the 20th century only with unproportinal amounts of pollution and weird places. The plot may seem silly on the paper but for a twisted form of a fairy tale it`s quite normal. A half crazy scientist creates lots of clones of himself (including one who consists only of the brain), one of the clones turns out to be evil (or stark raving mad, if it makes a difference). The crazy dude needs to kidnap children in order to try to suck out their dreams for he himself can`t dream. And the little brother Denree (not a physical brother thou) of the main character cleverly called `One` is among those children. One goes on a quest to rescue his brother. By the way, many sequences in the film look exactly as they were taken out from a quest. And I`m a fan of quests.

The first part of the famous trilogy by Krzystof Kyslovsky. Juliette Binoche who also played in `The Unbearable Lightness of Being` plays a woman who loses her husband and child in a car accident (just like in 21 Grams). After that she doesn`t spend much time around other people (just like in 21 Grams) and has her freedom. Of course, the similarities with the 21G movie end pretty fast for in a European movie it is not a strange thing by any means that she has sex with her husbands best friend just to tell him that he doesn`t need her. The husband was a composer although it seems that his wife was the author of most of his works. There`s also a strip dancer who lives in the same house as the central widow and gets scared when she notices her father among the spectators of the show. The deceased husband turns out to have cheated on his wife for a few years and his girlfriend is pregnant but the reaction of the Binoche character is nothing like what you could expect from a Hollywood movie (for it ain`t no Hollywood movie). The images are very interesting, mainly there`s focus on the blue colour for it`s what the title says. Another thing to mention - the ending is quite similar to that of Donnie Darko (as camera passes from one person to another). And it`s the blue of loneliness and only partly the blue of hope we`re talking about.

The trilogy goes on although there ain`t a single character appearing in both movies. A man named Karol has to escape from France back to his native country of Poland for after being divorced from his wife, he has no money and has police on his heels (his ex-wife told them he set her aparment on fire). What`s complicated about their relationship - is the fact that they still love each other in a strange way. After returning back to Warschaw in a suitcase Karol returns to his work at a barbershop and also, using the changes in the country (it`s the early nineties - if you know what I mean) gets rich from buying and selling land. He also becomes friends with another Pole named Mikolaj who asks Karol to kill him. Later Karol imitates his own death (with the help of Mikolaj who regains will to live), in order for his ex-wife to come to the burial. After that he has sex with her and leaves but before that he makes sure that Dominque (played by the then gorgeous Julie Delpy) is the main suspect for his death. The film is a bit strange for the deeds of his and hers are quite illogical but sadly it`s just the way it goes. A good film, I would perhaps even prefer it to the first part.

Somewhere I found out that this was a film that said the same things that `Beware of a Holy Whore` did but in a better way. Since I didn`t really understand what that Fassbinder movie was about it seemed a natural choice (!) to watch this film here. It`s by Allain Resnais and tells a story of a man who tries to persuade a woman that they`ve met a year ago and that they were something like lovers. What I didn`t get, why is the supposed place of their meeting Fredrichsbad while the title says Marienbad. It`s not very clear which scenes happen in the past, which in the present, and which don`t happen at all. Changes of cameras from one location on to another while the same phrase goes on and the situation is still the same are quite interesting. There`s a third man present (not to be confused with that `The third man` film) who is probably the woman`s husband (by the way, characters don`t have names around here). Though the woman is played by Delphine Seyrig (I know her from `The Discreet charme of... ` by Bunuel where she plays one of the bourgeoise women). Overall the film would get maximum points for the idea, while it was by no means a very entertaining film.

Jean-Luc Godard once again. This time it`s a crime movie about a man who kills a cop and wants to flee with his girlfriend from Parice to Rome. Most of the time he does very little for succeeding in his task though. The girl is a young American who works selling `New York Harald Tribune` on the streets of Paris and doesn`t really know if she loves Michael. Neither does she know who her boyfriend really is. Not that she cares when she finds out. The film may seem a bit odd and it`s just what it should be like. At least it`s much more entertaining than `My life to live` and a bit tighter structured. Although I don`t know yet why Godard is so obsessed with that Tribune newspaper which seems to appearing in most films of his. Yeah, Jean Paul Belmondo is the star of the film though I must admit that I don`t really like his fat lips. I know that it`s good for an Italian mafia person but does this look unpretty indeed.