Kazhes pierakstu burtnīca

Kaut kā nebiju piefiksējis, ka "Kukaiņu dzīve" bija Peļevina pirmais romāns. Tas kaut kā neiederās manā koncepcijā, ka viņa daiļrades krīze un stagnācija (lai arī ļoti nosacītas) sākās kaut kur ap 2000.gadu (kad savā īpašumā ieguvu šo grāmatu, līdz ar to pieskaitīju to "vēlīnajam" Peļevinam).
Anyway, šis ir viens tipisks ne-reālisma romāns. Tā galvenie varoņi (kuru ir diezgan daudz) visi ir kukaiņi, taču viņi nav gluži kukaiņi. Viņi ir kukaiņi, kas vienlaikus ir arī cilvēki. Piemēram, ir iespējama situācija, ka ods Mitja iekož mušai Natašai kājā un tiek nospiests. Varoņi ir it kā savā starpā nesaistīti un it kā saistīti. Grūti to tā raksturot. Skaidrs tikai, ka Peļevina doma nav tik primitīva kā sadalīt sabiedrību nosacīti kaut kādos kukaiņos - ka, piemēram, Andrejs ir čaklā skudra, Juris - mēsluvabole, kas visur redz tikai sūdus, bet Baiba - stulbs naktstauriņš, kas vienmēr cenšas nosvilt pie lampas.
Peļevina mitoloģija nekad nav izcēlusies ar savu vienkāršību, bet šajā romānā vismaz man ir mazliet par grūtu saprast, kur meklējamas robežas.
Kaut kas man šajā grāmatā īsti nepatīk - it kā Peļevins jau ir baigais spalvas meistars, bet tieši šajā konkrētajā romānā manā galvā klikšķis tā arī ne reizes neatskanēja, un ne tāpēc, ka viņa domas nebūtu svaigas, bet tāpēc ka kaut kas nenostrādā. It kā viss būtu kārtībā - šis ir tik tipisks Peļevina teksts, cik tipisks tas vien var būt, bet iedomāties, ka to varētu salīdzināt ar "Čapajevu un tukšumu" es nekādi nevaru. Pilnīgi atšķirīgi līmeņi.