Rabbits and Constrictors

"Trusīši un žņaudzējčūskas" bija viens no pirmajiem ne-bērniem domātajiem literārajiem darbiem, ar kuriem mani iepazīstināja mani vecāki. Mājās tas bija pieejams kaut kādā samizdata stila formātā - ja pareizi atceros, tā bija kaut kāda ļoti aizdomīgas kvalitātes kopija, kuras lapas nebija sastiķētas kopā. Varbūt, ka tā bija kopija no kaut kāda literatūras almanaha, kādi padomju laikos bija ļoti izplatīti, bet šajā situācijā tas nav svarīgi. Tāpat nav svarīgi tas, ka pārvērstu par teātra iestudējumu tajos pašos sen-senajos laikos to skatījos neatkarīgajā teātrī "Kabata" (ja atmiņa neviļ, žņaudzējčūskas tur bija zeķbiksēs tērptas sievieties).
Kā lai arī nebūtu, "Trusīši un žņaudzējčūskas" ir patiešām epohāls darbs, lai gan ārpus sava laikmeta tas vairs nav tik spēcīgs, kā tas bija tolaik, lai gan, protams, arī citos laikmetos ir ļoti daudz kas kopīgs ar Iskandera "pasakā" aprakstīto.
Tātad kaut kur Āfrikā dzīvoja trusīši, kurus pārvaldīja karalis. Un turpat dzīvoja žņaudzējčūskas, kuras pārvaldīja Varenais pitons. Žņaudzējčūskas trušus nevis žņaudza, bet hipnotizēja un trusīši līdz ar to nemēģināja no čūskas aizbēgt. Taču tad kāds trusītis aizdomājās, ka hipnoze nemaz nepastāv un ka trušiem nav jāstāv kā sālsstabiem, ja viņus ievērojusi žņaudzējčūska. Taču trušu karalim šī ideja nepatika un viņš nodeva šo trusīti žņaudzējčūskām, tomēr trusīša idejas turpināja dzīvot.
Ko šajā grāmatā var saskatīt? Viens variants - pasaku par trušiem un čūskām. Otrs variants - bībelisku stāstu par Mesiju, kuru viņa paša tauta atdod saplosīšanai romiešiem. Tāpat var runāt par kritiku par Padomju Savienību (kas, droši vien, ir dabiskākais variants).
Taču ir jābūt ļoti šaurpierainam, lai domātu, ka Iskandera romānā attēlotās situācijas iespējamas Dzelzs Priekškara reģionā un laikā. Trusīši, kas ir pielaisti pie galda, un trusīši, kas vēlas tikt pielaisti pie galda. Pseidopatriotisms un dubultmorāle, visu veidu izlaidība, alkoholisms, totāla sabiedrības korupcija, vai te mēs varam runāt tikai par PSRS? Diez vai.
Tomēr Iskandera lielākā meistarība ir tajā, ka viņš spēj nekļūt pārāk nopietns un pārāk ambiciozs - "Trusīši" nevienu brīdi nekļūst par morālisku traktātu, tas ir ļoti viegli lasāms stāsts, kas gan var likt lasītājam arī mazliet padomāt.
2007-06-29
8.0
comments powered by Disqus