Lara Krofta ir galvenā varone leģendārajās datorspēlēs Tomb Raider, par kurām bija daudz diskusiju, kas tieši spēlētājiem tajās patika - sižets vai galvenās varones pupi.
Kā lai arī nebūtu, šajā filmā (tāpat kā pirmajā daļā, kuru redzējis neesmu) Laru atveido Andželīna Džolija - neapšaubāmi diezgan laba izvēle.
Ar kapeņu izlaupīšanu ikdienā Lara gan nodarbojas daudz mazāk nekā liecina viņas statuss, tā vietā koncentrējoties uz pasaules glābšanu no ļaundariem. Te arī kļūst skaidrs, ka Lara ir digitālās paaudzes Džeimss Bonds un skaidrs ir arī tas, kāpēc viņa ir labāka par klasisko septītnieku. Pirmkārt, viņai ir lielākas krūtis. Jā, gan Konorijs, gan Mūrs, Timotijs Daltons, gan Brosnans pat Džordžs Lazerijs ar lieliem pupiem nekad nav izcēlušies. Tāpat Bonda uzvalks ne tuvu nestāv līdz Laras vienmēr seksīgajam (un reizēm - diezgan mauciskajam) apģērbam.
Laras mīnusiem es pieskaitītu viņas diezgan vājās komunikācijas spējas - Lara runā frāzēm, nevis teikumiem - kā tāds datorspēļu personāžs.
Vispār šajā filmā viņa cenšas iegūt savā rīcībā Pandoras lādi, par sabiedroto paņemot savu kādreizējo bojfrendu, kas pēdējos gadus dirnējis cietumā (paņēmiens ņemt cietumnieku grūtu misiju realizēšanai filmās vispār ir fenomenāli rets).
Audiovizuāli filma, protams, ir ļoti spēcīga, saturiski tā gan nav diez ko saistoša, ir patukša un bēdīgākais - trula. Tas, ka piedzīvojumu filmu neizbēgama sastāvdaļa ir jaunatklātu vēstures pieminekļu izcnīcināšana (tāda notika arī "Bibliotekārā") mani sen vairs nepārsteidz, bet spēles ar Laras piedalīšanos, cik es atminos, allaž bija saistītas ar piņķerīgu mīklu minēšanu un loģikas darbināšanu, kamēr šī filma ir tīrs action bez mazākās domāšanas par jebkādu tēmu, un tas, manuprāt, ir diezgan nožēlojami. Protams, Tomb Raider nav slikts laika pavadīšanas sabiedrotais, bet šī nav filma, kuru atcerēsies.