The Last Testament of Oscar Wilde

Jāatzīst, ka grāmatu ņemšana uz dullo bibliotēkā tomēr ir ļoti riskanta stratēģija. Un te nelīdz pat tādas piesardzīgas metodes kā grāmatas vāciņa novērtēšana, nosaukuma apskatīšana un acs uzmešana uzrakstiem uz aizmugurējā vāka. It īpaši tas attiecas uz pēdējiem, kas vienmēr ir no konteksta izgrābtas suminošas frāzes.
Oskara Vailda testaments. Kas tas tāds varētu būt? Patiesību sakot - gandrīz viss. Bet izrādījās visdabiskākais variants - Pīters Akroids raksta it kā Oskara Vailda dienasgrāmatu, kas tapusi neilgi pirms ģeniālā rakstnieka nāves un kurā viņš atskatās uz savu dzīvi.
Kāds par to visu rodas iespaids? Pirmkārt, Pīters Akroids ir bezgala erudīts un informēts. Katrā frāzē ir vai nu kāds svešvārds vai kāda literāra atsauce. Ja Vailds patiešām tā ikdienā rakstīja, tad man baisi paliek (esmu lasījis tikai "Doriana Greja ģīmetni" un to grāmatu par nabaga mocīto spoku). Tik garlaicīgi, ka interesantāk ir sēdēt darbā nekā lasīt šo "dienasgrāmatu". Man pie kājas, ja tur ir ievērots Vailda stils un rakstīšanas maniere. Pāris iestarpinātās pasakas, protams, ir tipisks Vailda plaģiāts, bet tas vēl būtu ok, bet viņa intīmā dzīve - pie joda, mani neinteresē, ar kādiem mazgadīgiem zēniem viņš gulēja. Tā nav mana problēma, sasodīts! Un vēl jo vairāk mani neinteresē bezjēdzīgi un neproduktīvi spriedumi par neko. Tāds murgs, ka trakāku grūti iedomāties.
2007-08-10
4.0
comments powered by Disqus