Maps for Lost Lovers
Tā kā pēdējā laikā lielākā daļa ierakstu šajā faktoīdā ir bijuši izteikti negatīvi (vai vismaz salīdzinoši negatīvi), es varētu pārmaiņas pēc kaut ko paslavēt. Diemžēl šis nebūs tas gadījums - Nadīma Aslāma gramata "Zudušo mīlnieku kartes" nebūt neizrādījās tik burvīga, kā es biju cerējis.
Protams, es īpaši ne uz ko arī necerēju. Vienkārši iepatikās nosaukums - tāds lirisks un jauks. Bet izrādījās, ka grāmata nepavisam nav liriska, nepavisam nav jauka, bet ir drūma kā The Cure mūzika. Šis stāsts patiešām ir par mīlestību, turklāt patiesībā par daudzām mīlestībām, vienīgi līdzinās tā nevis Meistara un Margaritas mīlestībai, nevis Romeo un Džuljetas mīlestībai (kas abas pašas par sevi nav neko jautras), bet "Kabulas grāmattirgotāja mīlestībai". Bija tāda grāmata, kuru lasīja arī Lienča, kurā kāda sieviete nodzīvoja kādu laiku Afganistānā un pierakstīja tur pieredzēto.
Īsi sakot - emioconāli tas droši vien ir ļoti spēcīgs darbs, atklāj nebeidzamās problēmas un pretrunas Anglijā dzīvojošo pakistāniešu (un austrumnieku kopumā) dzīvēs, taču man tur gruzona ir par daudz.
Īsi sakot, kāds ir tipisks mīlasstāsts šī romāna izpratnē? Ir sieviete A, ir vīrietis B. Viņi viens otrā iemīlās, bet vai nu:
a) viens no viņiem ir jau precējies
b) nesakrīt reliģijas
c) viņi stājas pirmslaulības sakaros
d) vēl kaut kas
Tā rezultātā viens vai abi no viņiem tiek nogalināti. Apmēram tā. Īsi un konkrēti. Vēl, lai nebūtu garlaicīgi, autors stāsta par tādām lietām kā alkoholisma problēmas, vardarbība ģimenē (pret sievieti loģiski), dzemžu izoperēšanu vecām sievietēm, seksu bez mazākās erotikas, toties ar pamatīgu devu vardarbības un tā tālāk.
Es ticu, ka šī grāmata ir ļoti patiesīga. Es ticu, ka daudziem cilvēkiem tā atver acis. Es ticu, ka tā pamatīgi apšauba dažādas ikviena musulmaņa ticības pamatjautājumus. Viss tas būtu ļoti jauki. Vienīgi ES labprātāk to nekad mūžā nebūtu lasījis.
Uzrakstīts spēcīgi, uzrakstīts poētiski (lai arī man poētiskums nav īpaši tuvs), bet - uzrakstīts ne man. Līdz ar to arī vērtējums ir tik zems - man nepatika, lai arī es saprotu, ka droši vien tā ir ļoti laba un derīga grāmata, kura autoram nākusi ar lielām sāpēm un vēl rakstīta 11 gadu garumā.
Protams, es īpaši ne uz ko arī necerēju. Vienkārši iepatikās nosaukums - tāds lirisks un jauks. Bet izrādījās, ka grāmata nepavisam nav liriska, nepavisam nav jauka, bet ir drūma kā The Cure mūzika. Šis stāsts patiešām ir par mīlestību, turklāt patiesībā par daudzām mīlestībām, vienīgi līdzinās tā nevis Meistara un Margaritas mīlestībai, nevis Romeo un Džuljetas mīlestībai (kas abas pašas par sevi nav neko jautras), bet "Kabulas grāmattirgotāja mīlestībai". Bija tāda grāmata, kuru lasīja arī Lienča, kurā kāda sieviete nodzīvoja kādu laiku Afganistānā un pierakstīja tur pieredzēto.
Īsi sakot - emioconāli tas droši vien ir ļoti spēcīgs darbs, atklāj nebeidzamās problēmas un pretrunas Anglijā dzīvojošo pakistāniešu (un austrumnieku kopumā) dzīvēs, taču man tur gruzona ir par daudz.
Īsi sakot, kāds ir tipisks mīlasstāsts šī romāna izpratnē? Ir sieviete A, ir vīrietis B. Viņi viens otrā iemīlās, bet vai nu:
a) viens no viņiem ir jau precējies
b) nesakrīt reliģijas
c) viņi stājas pirmslaulības sakaros
d) vēl kaut kas
Tā rezultātā viens vai abi no viņiem tiek nogalināti. Apmēram tā. Īsi un konkrēti. Vēl, lai nebūtu garlaicīgi, autors stāsta par tādām lietām kā alkoholisma problēmas, vardarbība ģimenē (pret sievieti loģiski), dzemžu izoperēšanu vecām sievietēm, seksu bez mazākās erotikas, toties ar pamatīgu devu vardarbības un tā tālāk.
Es ticu, ka šī grāmata ir ļoti patiesīga. Es ticu, ka daudziem cilvēkiem tā atver acis. Es ticu, ka tā pamatīgi apšauba dažādas ikviena musulmaņa ticības pamatjautājumus. Viss tas būtu ļoti jauki. Vienīgi ES labprātāk to nekad mūžā nebūtu lasījis.
Uzrakstīts spēcīgi, uzrakstīts poētiski (lai arī man poētiskums nav īpaši tuvs), bet - uzrakstīts ne man. Līdz ar to arī vērtējums ir tik zems - man nepatika, lai arī es saprotu, ka droši vien tā ir ļoti laba un derīga grāmata, kura autoram nākusi ar lielām sāpēm un vēl rakstīta 11 gadu garumā.
2007-08-16
comments powered by Disqus