Never Let Me Go
Kādas ir tavas domas par cilvēku - orgānu donoru - audzēšanu? Vai tāda būtu vēlama vai nē? Vai klonēt cilvēkus, kas jau kopš bērnības tiek sagatavoti donora karjerai, ir humāni vai nē?
Ja tu jautātu manu viedokli, es teiktu - lētāk ir nevis klonēt jaunus cilvēkus, bet ņemt orgānus no jau esošajiem. Vai uz zemes cilvēku trūkst? Āfrikāņi, indieši, ķīnieši, noziedznieki - lūk, lielisks donoru materiāls!
Nē, patiesību sakot, es tā tomēr neuzskatu, tikai gribēju mazliet izklausīties pēc kretīna. Un vispār šoreiz runa ir par Kadzuo Išiguro romānu "Neļauj man aiziet", kura varoņi ir šādi speciāli audzēti iekšējo orgānu donori.
Romāna galvenā varone Ketija ir 31 gadu veca donoru kopēja, kurai pašai pēc nedaudziem mēnešiem būs tas gods pāriet pēdējā sava mūža stadijā - kļūt par pilntiesīgu donoru. Kā donoram tev tiek veiktas četras operācijas, pēdējo no tām pārdzīvot, nekļūstot par dārzeni, nav iespējams. Nesen ceturtajā operācijā aizgāja Tomijs - Ketijas mūža mīlestība. Pirms kāda laika pēc otrās operācijas nomira Rūta - viņas labākā draudzene. Tagad Ketijai vairs nav variantu.
Romāna sākuma daļa gan aizrit, atstāstot "saulaino" bērnību, ko visi trīs (un daudzi citi) aizvadīja Heilšemas skolā, kas nebija tāda kā citas skolas. Patiesību sakot, vismaz kādas pirmās 10-20 lappuses lasītājs nesaprot, ka skolas idille patiesībā ir bezjēdzīga cilvēku gatavošana par donoriem, liekot viņiem bez īpaša mērķa mācīties gleznot, amatniecību, apgūt literatūru utt - tāpat ir zināms, ka neko lielāku šajā dzīvē kā kļūt par donoriem viņi nevarēs. Un viņu dzīves ir pilnas noklusēšanas un nolemtības, neviens tā skaidri nerunā par viņu mērķiem un viņu lomu civilizācijas dzīvē.
Patiesību sakot, romāna ideja patiešām nav diez ko prātīga. Proti, sanāk, ka būdami kloni romāna varoņi īsti kā cilvēki uztverti netiek un tiek apšaubīts, vai viņiem vispār ir dvēseles, lai arī šajā gadījumā, atšķirībā, no, teiksim, Filipa Dika "Do Androids Dream of Electric Sheep?" vai filmas "AI", situācija ir gluži skaidra - viņi IR cilvēki un punkts. Turklāt viņi pat daļu savas dzīves aizvada "parasto" cilvēku vidū, bet nemēģina ne bēgt, ne izvairīties no sava likteņa (it kā romāns nevedina domāt, ka viņi tikuši kaut kā speciāli iekodēti, lai tā uzvestos). Romānā ir tik spēcīgs bezcerīguma gars, ka spēcīgāku pat iedomāties grūti, un Išiguro raksta patiešām lieliski. Vienīgi šajā romānā viņa ļoti spējīgās stāstnieka spējas, manuprāt, tiek pielietotas diezgan nepraktiski, lai arī stilistiski vienoti. Proti, Ketija atstāstot savu dzīvi tā it kā aplinkus un nevilšus atklāj lielu daļu svarīgākās informācijas pirms viņa to patiesi atklāj, līdz ar to īpaši jautājumi lasītājam nerodas. Forma ir vienkārši perfekta. Tikai tas, ko Išiguro raksta, man nav īsti skaidrs. Es varu noticēt orgānu donoru dzīvju aprakstam tādam, kāds tas bija lieliskajā filmā "Dirty Pretty Things", bet atturīgi idilliskā un vienlaikus šausminošā "Never Let Me Go" pasaule, lai arī ir iekšēji nepretrunīga un konsistenta, mani kaut kā īpaši nepārliecina, lai arī, protams, tā ir daudz ticamāka par filmā "The Island" redzēto.
Ja tu jautātu manu viedokli, es teiktu - lētāk ir nevis klonēt jaunus cilvēkus, bet ņemt orgānus no jau esošajiem. Vai uz zemes cilvēku trūkst? Āfrikāņi, indieši, ķīnieši, noziedznieki - lūk, lielisks donoru materiāls!
Nē, patiesību sakot, es tā tomēr neuzskatu, tikai gribēju mazliet izklausīties pēc kretīna. Un vispār šoreiz runa ir par Kadzuo Išiguro romānu "Neļauj man aiziet", kura varoņi ir šādi speciāli audzēti iekšējo orgānu donori.
Romāna galvenā varone Ketija ir 31 gadu veca donoru kopēja, kurai pašai pēc nedaudziem mēnešiem būs tas gods pāriet pēdējā sava mūža stadijā - kļūt par pilntiesīgu donoru. Kā donoram tev tiek veiktas četras operācijas, pēdējo no tām pārdzīvot, nekļūstot par dārzeni, nav iespējams. Nesen ceturtajā operācijā aizgāja Tomijs - Ketijas mūža mīlestība. Pirms kāda laika pēc otrās operācijas nomira Rūta - viņas labākā draudzene. Tagad Ketijai vairs nav variantu.
Romāna sākuma daļa gan aizrit, atstāstot "saulaino" bērnību, ko visi trīs (un daudzi citi) aizvadīja Heilšemas skolā, kas nebija tāda kā citas skolas. Patiesību sakot, vismaz kādas pirmās 10-20 lappuses lasītājs nesaprot, ka skolas idille patiesībā ir bezjēdzīga cilvēku gatavošana par donoriem, liekot viņiem bez īpaša mērķa mācīties gleznot, amatniecību, apgūt literatūru utt - tāpat ir zināms, ka neko lielāku šajā dzīvē kā kļūt par donoriem viņi nevarēs. Un viņu dzīves ir pilnas noklusēšanas un nolemtības, neviens tā skaidri nerunā par viņu mērķiem un viņu lomu civilizācijas dzīvē.
Patiesību sakot, romāna ideja patiešām nav diez ko prātīga. Proti, sanāk, ka būdami kloni romāna varoņi īsti kā cilvēki uztverti netiek un tiek apšaubīts, vai viņiem vispār ir dvēseles, lai arī šajā gadījumā, atšķirībā, no, teiksim, Filipa Dika "Do Androids Dream of Electric Sheep?" vai filmas "AI", situācija ir gluži skaidra - viņi IR cilvēki un punkts. Turklāt viņi pat daļu savas dzīves aizvada "parasto" cilvēku vidū, bet nemēģina ne bēgt, ne izvairīties no sava likteņa (it kā romāns nevedina domāt, ka viņi tikuši kaut kā speciāli iekodēti, lai tā uzvestos). Romānā ir tik spēcīgs bezcerīguma gars, ka spēcīgāku pat iedomāties grūti, un Išiguro raksta patiešām lieliski. Vienīgi šajā romānā viņa ļoti spējīgās stāstnieka spējas, manuprāt, tiek pielietotas diezgan nepraktiski, lai arī stilistiski vienoti. Proti, Ketija atstāstot savu dzīvi tā it kā aplinkus un nevilšus atklāj lielu daļu svarīgākās informācijas pirms viņa to patiesi atklāj, līdz ar to īpaši jautājumi lasītājam nerodas. Forma ir vienkārši perfekta. Tikai tas, ko Išiguro raksta, man nav īsti skaidrs. Es varu noticēt orgānu donoru dzīvju aprakstam tādam, kāds tas bija lieliskajā filmā "Dirty Pretty Things", bet atturīgi idilliskā un vienlaikus šausminošā "Never Let Me Go" pasaule, lai arī ir iekšēji nepretrunīga un konsistenta, mani kaut kā īpaši nepārliecina, lai arī, protams, tā ir daudz ticamāka par filmā "The Island" redzēto.
2007-08-21
comments powered by Disqus