Candide
Neticami, bet fakts - "Kandids" uz šo brīdi ir visvecākais ieraksts manā faktoīdā - tādā ziņā, ka pēdējo gadu laikā nevienu tik vecu grāmatu lasījis neesmu, bet tas nebūt nenozīmē, ka šis romāns būtu mazāk aktuāls par jaunākiem šaitan atrodamajiem darbiem.
Patiesībā es to pirmo reizi lasīju, ja nemaldos, būdams students-pirmkursnieks. Nopirku lēto "Penguin Popular Classics" izdevumu un biju ļoti pārsteigts, atklājot, ka slavenā filosofa Voltēra pazīstamākais darbs ir neķītrs piedzīvojumu romāns un nevis filosofisks traktāts. Un kāds brīnums, ka mani šis darbs ieinteresēja - seksa un vardarbības tajā ir tik daudz, ka reta mūsdienu kinofilma spētu ar to sacensties, bet saturs brīžiem tik nekautrīgs, ka gaidīt Holivudas ekranizāciju šim romānam droši vien nenākas.
Patiesībā, kā es to sapratu, romānu pārlasot, "Kandids" tomēr ir filosofisks romāns. Es nez kāpēc iepriekš ignorēju to faktu, ka primāri Voltērs bija satīriski noskaņots brīvdomātājs un viņa filosofiskie uzskati bija tādi - diezgan netradicionāli.
Anyway, šis tomēr vismaz virsplānā ir piedzīvojumu romāns, kura galvenais varonis Kandids ir kāda barona ārlaulības dēls, kurš ieķeras barona meitā un tiek padzīts no tā pils, bet visu mūžu (vismaz lielākoties) seko sava skolotāja "filosofa" Panglosa pamatidejai, ka dzīvē viss notiek uz labu (kurai gan pats Pangloss netic). Teikt, ka Kandida dzīvē viss notiek uz labu, laikam tomēr nevar - sūdos viņš iekuļas gluži pietiekami, taču, kā vēlāk apgalvo vēl viens viņa sastapts filosofiski noskaņots cilvēks vārdā Mārtins - uz pasaules nav neviena cilvēka, kas nebūtu simtiem reižu nožēlojis, ka viņš ir piedzimis un nebūtu vēlējies darīt savai dzīvei galu. Kandida paša dzīve un viņa sastapto cilvēku piedzīvojumi to tikai apliecina - piemēram, viņa mīļotā Kunigunde vispirms tiek pakļauta izvarošanai no bulgāru karavīru puses, tad kļūst par dažādu cilvēku mīļāko, kad Kandidam beidzot izdodas viņu apprecēt, Kunigunde ir kļuvusi neglīta, tad viņa atgūst skaistumu un atkal kļūst par svešinieku mīļāko. Dzīves labumu sludinošais filosofs Pangloss vispirms tiek pakārts (bet izglābjas), tad dedzināts uz sārta (bet izglābjas), līdz beigās noslīkst. Otrā plāna personāžu stāsti arī ir pilni dažādu baisu atgadījumu (galvenokārt saistīti ar izvarošanām un citām vardarbībām, plus nodevībām). Vispār vismaz pēc šī romāna var spriest, ka diez ko augstās domās par cilvēkiem Voltērs nebija, lai arī droši to pateikt nevar. Kā lai arī nebūtu, dīvainā kārtā šis romāns ir pārsteidzoši mūsdienīgs un lieliski lasāms par spīti 250 gadiem, kas aizritējuši kopš tā uzrakstīšanas. Neapšaubāmi 18.gadsimta klasika.
Patiesībā es to pirmo reizi lasīju, ja nemaldos, būdams students-pirmkursnieks. Nopirku lēto "Penguin Popular Classics" izdevumu un biju ļoti pārsteigts, atklājot, ka slavenā filosofa Voltēra pazīstamākais darbs ir neķītrs piedzīvojumu romāns un nevis filosofisks traktāts. Un kāds brīnums, ka mani šis darbs ieinteresēja - seksa un vardarbības tajā ir tik daudz, ka reta mūsdienu kinofilma spētu ar to sacensties, bet saturs brīžiem tik nekautrīgs, ka gaidīt Holivudas ekranizāciju šim romānam droši vien nenākas.
Patiesībā, kā es to sapratu, romānu pārlasot, "Kandids" tomēr ir filosofisks romāns. Es nez kāpēc iepriekš ignorēju to faktu, ka primāri Voltērs bija satīriski noskaņots brīvdomātājs un viņa filosofiskie uzskati bija tādi - diezgan netradicionāli.
Anyway, šis tomēr vismaz virsplānā ir piedzīvojumu romāns, kura galvenais varonis Kandids ir kāda barona ārlaulības dēls, kurš ieķeras barona meitā un tiek padzīts no tā pils, bet visu mūžu (vismaz lielākoties) seko sava skolotāja "filosofa" Panglosa pamatidejai, ka dzīvē viss notiek uz labu (kurai gan pats Pangloss netic). Teikt, ka Kandida dzīvē viss notiek uz labu, laikam tomēr nevar - sūdos viņš iekuļas gluži pietiekami, taču, kā vēlāk apgalvo vēl viens viņa sastapts filosofiski noskaņots cilvēks vārdā Mārtins - uz pasaules nav neviena cilvēka, kas nebūtu simtiem reižu nožēlojis, ka viņš ir piedzimis un nebūtu vēlējies darīt savai dzīvei galu. Kandida paša dzīve un viņa sastapto cilvēku piedzīvojumi to tikai apliecina - piemēram, viņa mīļotā Kunigunde vispirms tiek pakļauta izvarošanai no bulgāru karavīru puses, tad kļūst par dažādu cilvēku mīļāko, kad Kandidam beidzot izdodas viņu apprecēt, Kunigunde ir kļuvusi neglīta, tad viņa atgūst skaistumu un atkal kļūst par svešinieku mīļāko. Dzīves labumu sludinošais filosofs Pangloss vispirms tiek pakārts (bet izglābjas), tad dedzināts uz sārta (bet izglābjas), līdz beigās noslīkst. Otrā plāna personāžu stāsti arī ir pilni dažādu baisu atgadījumu (galvenokārt saistīti ar izvarošanām un citām vardarbībām, plus nodevībām). Vispār vismaz pēc šī romāna var spriest, ka diez ko augstās domās par cilvēkiem Voltērs nebija, lai arī droši to pateikt nevar. Kā lai arī nebūtu, dīvainā kārtā šis romāns ir pārsteidzoši mūsdienīgs un lieliski lasāms par spīti 250 gadiem, kas aizritējuši kopš tā uzrakstīšanas. Neapšaubāmi 18.gadsimta klasika.
2007-09-04
comments powered by Disqus