The Head On The Door

Tā diena ir beidzot pienākusi - šodien es pēdējo reizi (vismaz tuvāko trīs gadu laikā) klausos kādu The Cure albūmu ar mērķi pateikt par to kaut ko daudz maz informatīvu. Tie man ir patiesi svētki, jo reti man ir nācies kādam izpildītājam sekot tik ilgstoši, kā tas ir gadījies šoreiz (iepriekš bija The Beatles un Chumbawamba, par kuriem es fanoju, un Bobs Dilans, par kuru iefanojos ilgstoši klausoties). Bet "The Cure" man nelika mainīt skeptisko viedokli, kas par šo grupu man bija radies jau pirms laba laika. Turklāt dīvainākais ir tas, ka "The Head On The Door" patiesībā nav slikts izejas punkts - tas joprojām mani nepiesaista vairāk par grupas debijas albūmu, bet tas ir pietiekami dejojams un popsīgs, lai neliktu man domāt par šīs dzīves neglābjami skumjo raksturu. Protams, gluži dzīvespriecīgs the Cure ieraksts pēc definīcijas būt nevar, bet es labprātāk izvēlos "In Between Days" drūmi dejojošo noskaņojumu vai lipīgo "Kyoto Song" (patiešām labs!) un nevis jebko no "Pornography" albūma. Protams, The Cure vienmēr izklausās pēc sevis, lai ko viņi arī nedarītu un pat tāds astoņdesmito gadu pops kā "Six Different Ways" vai "Push" ir tāpat ļoti viegli atšifrējami kā šīs konkrētās grupas kompozīcijas, taču šajā ierakstā viņi nemēģina izklausīties pārmērīgi Kjūriski (cik nu tas ir iespējams) un pirmo reizi ilgākā laikā ir salīdzinoši uztverami.
2007-09-06
7.0
comments powered by Disqus