Kazhes pierakstu burtnīca

Dīvainais Els Jankovičs pamatoti (vai nepamatoti) tiek uzskatīts par ietekmīgāko mūziķi tā sauktajā parodiju biznesā, tobiš, pazīstamu dziesmu izsmiešanā un padarīšanā par smieklīgām dziesmām. Jāatzīst, ka viņa trešais albūms "Dare to be stupid" diez ko fenomenāli neko neizsmej un visvairāk balstās uz parodēto dziesmu melodijām, kas liek Veirda ne īpaši labi padarītajam darbam izklausīties labāk.
Kas šajās visās parodijās nav īsti skaidrs, ir tas, kāpēc viņš izvēlējies parodēt tieši tās dziesmas, kuras viņš izvēlējies. Piemēram - vai patiešām viņam šķita, ka "Kinks" dziesma "Lola" par vīrieti, kura vakara partnere izrādās vēl viens vīrietis jau oriģinālā nebija pietiekami smieklīga? Vai arī viņš kādu radikālu humoru ieviesis jau tāpat nenopietnajā Madonnas "Like a virgin" - ja jau var izlikties par jaunavu, kāpēc nevarētu izlikties par ķirurgu? Vēl mazāk skaidra ir Sindijas Loperas "Girls just want to have Fun" parodija, kuras oriģināla un atdarinājuma tematika ir gandrīz identiska. Un nemaz nerunāsim par "George of the Jungle" tēmas dziesmas izpildījumu šajā albūmā, kas pat par parodiju nebūtu nosaucama. Un vienlaikus es atzīstu, ka visas šīs dziesmas ir diezgan labas - tā kā Veirds godprātīgi turās pie oriģinālo dziesmu melodijām un aranžējumiem, arī viņa parodijas šajā ziņā ir labas (lai arī absolūti nevajadzīgas).
Tomēr Veirds no sākta gala vismaz pusi sava albūma dziesmu sacer pats. Dažreiz ar labākiem, dažreiz ar sliktākiem rezultātiem. Muzikāli diezgan interesanta ir Devo stilu atdarinošā "Dare to be stupid", tāds tipisks astodņdesmito vidus sviests. Tomēr labākā ieraksta dziesma ir Veirda pašsacerētā doo wop stila balāde "One more minute", kurā viņš apdzied to, cik jauki, ka viņu pamet viņa draudzene, jo vēl vienu minūti ar viņu kopā viņš tāpat izturēt nevarētu.
Tikām kāpēc viņam vajadzēja sacerēt "Slime Creatures from outer space", kas izklausās pēc mēsla un kuras saturs ir smieklīgs kā Latvijas televīzijas raidījumu humors, es īsti saprast nevaru? "This is the life" teksts arī nav labs, bet trīsdesmito gadu stilā veidotā mūzika ir laba. Līdz ar to jāsecina, ka šis ir parodiju albūms, kuru vislabāk būtu klausīties instrumentālā veidā, jo Veirda "prikolīgie" vokāli un neasprātīgie teksti to drīzāk velk uz leju. Līdz ar to vērtējums šajā gadījumā ir zemāks, nekā iespējas šo ierakstu baudīt (melodijas tak labas), bet ņemot vērā paša Veirda ieguldījumu šajā ierakstā, gribas teikt - bāli, patiešām bāli.