Tomēr pirms tu izlem skatīties šādu filmu, tev vērts apdomāt pāris lietas. Pirmkārt, vai tev patīk Vils Ferels? Ja tev pret šo komiķi ir alerģija, diez vai Anchorman būs tev piemērota filma. Otrkārt, vai tu esi sešdesmito-septiņdesmito gadu imidžu cienītājs? Ja tev rodas nepārvarams riebums, ieraugot cilvēkus ar smieklīgām ūsām un lielām frizūrām, šī filma nebūs tev radīta. Treškārt, vai tev ir patikusi kaut viena Džūdas Apatova filma (viņš šeit ir producents). Ja nē, tad neko.
Tātad - Rons Burgundijs ir krutais TV ziņu diktors laikos, kad televīzijā sievietēm nebija ko darīt, jo sievietē tāpat neviens neklausīsies. Viņa ziņu komanda ir mega spēcīga - tur ir vieta gan garīgi atpalikušam laika ziņu vadītājam, gan potenciāli homoseksuālam vecākam vīram kovboja cepurē, gan vienkārši krutam seksī mačo.
Un tad notiek kaut kas nepieredzēts - lai ieviestu televīzijas kanālā "diversity", tajā tiek pieņemta sieviete, kas turpmāk strādās ziņu dienestā. Ak, Dievs, kur kaut kas tāds redzēts! Burgundijs par šādu domu sajūsmā nav, tomēr sievietē ieķeras. Un tad nu sākas baisais jampadracis.
Attiecībā uz to jampadraci jāsaka, ka, iespējams, man nepalaimējās, ka skatījos filmas necenzēto versiju, jo vairākas debīlākais ainas kino relīzē laikam nebija vai bija īsinātas (tai skaitā pāris minūtes ilgā aina, kurā Aplgeitas varone ievēro, ka Burgundijam "stāv", un aina, kur viņu sagrābj pūlis un viņš neskaitāmas reizes atkārto, ka vārdu "fuck" nekad nebūtu lietojis). Vispār brīžiem filma ir patiešām kolosāla (vismaz man kā lielam 70to gadu smieklīguma novērtētājam), taču citos brīžos tā iegrimst dziļi pliekanībā un no ģeniālā humora ne vella nepaliek pāri (patiesību sakot, Aplgeitas varonē vispār īpaši daudz smieklīga nav). Līdz ar to varu teikt, ka gaidījis biju vairāk, lai arī varbūt patiesībā filma nemaz tik slikta nebija, tikai ne manā gaumē.