Kazhes pierakstu burtnīca

Ivlina Vo "Grēcīgā miesa" ir viens no tiem romāniem, kas ir vienlaikus bezdievīgi nebēdnīgi un pamatīgi smagi, tā galvenais spēks nav varoņu dziļumā vai simpātiskumā lasītājam, viņa mērķis ir tev likt pasmieties un vienlaikus likt tev saprast, ka patiesībā īpaši par ko smieties nav, un ko nu viņš māk (vismaz šajā romānā) - pašās beigās apgāzt visu kājām gaisā un radīt gluži citādu noskaņu kā visā romāna garumā.
Romāna galvenais varonis ir Adams Saimzs - jauns rakstnieks, kura debijas romānu pašā darba sākumā konfiscē un iznīcina muitnieki, nosaucot to par pornogrāfisku. Turpinājumā Adams daudzas reizes uz brīdi gandrīz kļūst bagāts, lai pēcāk atkal atgrieztos pie savas ne īpaši turīgās dzīves. Plus viņam ir līgava Nina, kurai viņš regulāri piezvana, lai pateiktu, ka viņam ir nauda un viņi var precēties, bet pēc pusstundas viņam nākas no saviem vārdiem atteikties. Papildu centrālajiem varoņiem ir vesels bars kolorītu otrā plāna personāžu, kuru vidū komiskākais noteikti ir Ninas tēvs - kāds turīgs laukos dzīvojošs pulkvedis, kuram ir problēmas ar dzirdi un veselo saprātu un kurš visu laiku visu aizmirst. Tāpat romānā ir vesela kaudze jautru augstāko aprindu jauniešu, kuri savu dzīvi vada traki un lielākoties ne īpaši veiksmīgi. Kopumā romāns patiešām galvenokārt ir komēdija, bet tuvojoties tā beigām, komiskā kļūst arvien mazāk un lasītājs sāk saprast, ka Vo aprakstītais farss ne pie kā laba nenovedīs. Un kaut arī Adams romāna garumā ne ar ko nav apliecinājis lasītājam, ka tam būtu viņu jāmīl, varoņa beigās ir žēl, patiesi žēl. Bet tas neliedz man pēc šī romāna lasīšanas atcerēties arī Adama izdomāto grāfu Cincinati, par kuru tas rakstīja augstāko aprindu hronikā, un modi uz zaļiem katliņiem, kas pastāvēja tikai avīzes slejās, bet neviena cilvēka galbā šāds katliņš ieraudzīts tā arī netika.