Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc pirmās dienas nogurdinošās braukšanas (ap 1050 nobrauktu kilometru) gulēju ļoti labi, bet ne pārāk ilgi, jo vispār par gulētāju sevi nenosauktu. No rīta izlēmām apskatīt Vroclavu un tad beidzot atstāt Polijas draudzīgās (ne pārāk) āres. Pilsēta izrādījās negaidīti glīta un agrajā svētdienas stundā, kad tajā vēl nebija daudz cilvēku, šķita kā patīkams pārsteigums visumā garlaicīgajā un nepievilcīgajā Polijā. Iespējams, ka šeit lomu spēlē pilsētas tuvums daudz “interesantākajai” Čehijai un tālums no mūsu pašu kaimiņiem lietuviešiem. Normunds gan centās pilsētas apmeklējumu izvērst iespējami īsu, jo bija izsalcis un vairāk vēlējās ieturēties nekā apskatīt akmens bloku valstību, tomēr vismaz Lienča un es paspējām gan sabildēties pie pilsētas ievērojamākajiem objektiem (lai arī mums, protams, nav zināms, kas tie tādi par objektiem bija), gan apbrīnot vairākus ēku kopojumus, kas stipri līdzinājās Vecrīgas trīs brāļiem, tikai šeit šo brāļu skaits lielākoties bija sākot ar desmit – laikam jau poļiem tās ģimenes ir lielākas.
Tomēr neēst arī nevar, tāpēc iegājām kādā pamatīgā lielveikalā netālu no pilsētas centra, lai tur ieēstu kaut ko brokastīm līdzīgu. Tā kā bija vēl agrs, mums nācās kādu brīdi pagaidīt uz veikalu un ēstuvju atvēršanos, bet tikām mēs varējām skatīties, kā dažādu veikalu darbinieki drudžaini gatavojās darba dienas sākumam (veikala teritorijā cilvēki var iet iekšā jau no deviņiem, bet veikali veras vaļā tikai stundu vēlāk). Ilgu pārdomu rezultātā izvēlējāmies nebūt alternatīvi un ieēst KFC (t.i., Kentuki ceptajos cāļos). Nebūdams burgeru ēšanas atbalstītājs, esmu spiests atzīt, ka pret KFC produkciju man īpašu iebildumu nav – ēdiens bija normāls, sātīgs, lai arī ar cenu poļi mūs atkal piečakarēja – izrādījās, ka KFC uzrādītajās cenās neietilpst PVN.
Neliels piedzīvojums mūs gaidīja uz Čehijas robežas, kur vietējiem sargiem kaut kāda iemesla dēļ mūsu pases likās aizdomīgas, tāpēc mums nācās kādas desmit minūtes nogaidīt, kamēr viņi tās vai nu turēja biksēs vai arī pārbaudīja (mēs jau neredzējām).
Veiksmīgi tikuši pāri robežai, varējām doties uz pirmo īsti paredzēto punktu mūsu maršrutā – Adršpahas-Teplices klintīm, par kurām bija “iefanojusies” Liene (faktiski mēs bijām klinšu Teplices daļā, nevis Adršpahā). Kas īsti ir šīs klintis? Droši vien vienkāršākais veids būtu to nosaukt par klinšu kanjonu, kur starp augstiem akmens “stabiem” vijas taciņa un tu vari aplūkot īsteni savdabīgus dabas veidojumus. Pie ieejas dabas parkā (kas ir par ne sevišķi augstu maksu) mums radās naudas problēmas – visas čehu kronas, kas mums bija (to bija pavisam nedaudz) aizgāja stāvvietas apmaksai, atlika cerēt uz iespēju norēķināties cita veida valūtās. Izrādījās, ka Teplicē ņem pretī arī poļu zlotus, kuru dēļ man arī klinšu bukleti tika iedoti poļu valodā (biju mēģinājis biļetes lūgt čehu valodai radniecīgā pseidovalodā, līdz ar to tikai pastiprinot savu “poliskumu”), nācās vien tos vēlāk apmainīt pret angliskajiem ekvivalentiem. Par dabas parku un klintīm varu teikt tikai vienu – wow! Ar vārdiem to raksturot es nedz gribu, nedz spēju. Varu tikai atzīties, ka iepriekš neko tādu redzējis nebiju, ka bija skaisti, ka reizēm bija baisi (piemēram, kāpjot pa stāvām kāpnēm vienā no klintīm augšā) un ka ne mirkli nenožēloju, ka turp devāmies.
Parkā bijām nodzīvojušies līdz pēcpusdienai, tad varējām uzsākt kustību uz Prāgu – nākamo mūsu atbalsta punktu maršrutā. Tā kā biju dzirdējis, ka tā ir interesanta pilsēta, izlēmām pa ceļam iegriezties Hradec Kralove un tur arī pārnakšņot. Sanāca gan, ka neko īpaši pilsētā mēs neapskatījām, tikai tai izbraucām cauri (var piekrist Lonely Planet apgalvojumam, ka šajā pilsētā ir sajaukti visdažādākie arhitektūras stili, bet par īpaši atmiņā paliekošu pēc mūsu brauciena šo pilsētu nenosaukšu – droši vien vajadzētu to normāli izstaigāt, lai varētu kaut ko vērtēt).
Tā vietā, lai staigātu pa pilsētu, sākām meklēt moteli. Braukājot pa pilsētu, nekas acīs neduras, tāpēc atkal mēģinājām atrast internetu. Šoreiz tas izdevās (pēc kādām 30 minūtēm meklējumu) un varam pētīt informāciju par hoteļiem un moteļiem šajā pilsētā. Izrādījās, ka pārāk cerīga situācija nav (tobrīd mēs īpaši vēl neapsvērām privāto pansiju piedāvātās iespējas). Atradām vienu viesnīcu ar ļoti draudzīgām cenām, bet ārpus pilsētas, zvanījām uz to, bet neviens necēla. Tad iegaumējām pāris adreses pašā pilsētā un izlēmām apbraukāt tās. Viena no atrastajām viesnīcām atklājās, ka atradās pašā vecpilsētas sirdī (pateicoties tai vismaz kaut cik redzējām arī pilsētas centru), dabiski, ka tās cenas nebija mūsu svara kategorijā, vēl cita iestāde, kuru Lonely Planet, kas bija mūsu galvenais ceļvedis Čehijā un Slovākijā, raksturoja kā vietu, kur pa nakti paliek strādnieki, izrādījās... vieta, kur pa nakti paliek strādnieki. Īsi sakot – tik baiss zaņķis, cik vien var iedomāties. Neko gudrāku neizdomājuši, izlēmām braukt no pilsētas prom uz Prāgas pusi un skatīties ceļmalas moteļus.
Necik ilgi nebraukuši, vienu tādu arī atradām – nekā spoža tajā gan nebija, bet vismaz normāla māja, kas neizskatījās mums ne pārāk glauna, ne pārāk šausmīga. Izrādījās, ka šeit arī Eiro ņēma pretī – tā ka atkrita problēma ar mūsu čehu kronu trūkumu, par 51 eiro varējām visi četri tur palikt, atkal vienā istabā, bet vismaz gulta katram bija sava. Gaitenī gan nedaudz smakoja, mēbeles numurā bija smieklīgas, bet tualetes pods novietots tā, lai no tā ceļoties varētu atsist galvu, bet neesam jau mēs nekādi biznesa klases tūristi, lai satrauktos par šādiem sīkumiem. Līdz ar to pēc tradicionālās formulas istaba-duša-gulta-momentāns miegs veiksmīgi varējām sākt spēku uzkrāšanu nākamajai dienai.