Bat Out Of Hell II - Back Into Hell
Gaļas Gabals Meat Loaf jau nu gan ir viens pamatīgs naudas kāsējs - nezinu citus mūziķus, kuri ik pēc desmit gadiem (vai vairāk) izdotu kārtējo turpinājumu savam slavenākajam ierakstam, kurš patiesībā gan nav nekāds turpinājums, bet vienkārši mēģina kārtējo reizi iekāpt jau izstaigātā upē.
Otrā "Bat out of hell" daļa kļuva par gandrīz tādu pašu grāvēju kā pirmā, lai arī atmiņā paliekošu dziesmu tajā ir ievērojami mazāk. Kādas tad tās būtu? Ievadošā "I would do anything for love" savā operatiskumā ir klasisks Meat Loaf gabals, lai arī tās 12 minūšu ilgums ir mazliet nogudrinošs (tā gan vispār ir Meat Loaf uzspēlētā teatrāluma un sevis pārvērtēšanas iezīme, ļaujot visām dziesmām ilgt daudz vairāk nekā tām klātos).
Šim ierakstam ir viens pluss: Meat Loaf balss joprojām ir ļoti laba. Un viens mīnuss: Džima Steinmana melodijas tādas vairs nav. Nemaz nerunāsim par to, ka šis ieraksts ilgst 75 minūtes - kas nozīmētu, ka tas būtu veidojis pilnu dubulto plati, bet tikai retiem meistariem izdodas radīt labus dubultos albūmus. Šeit tikām Meat Loaf iekļauj pat vienu pilnīgi debīlu runātu kompozīciju "Wasted Youth", kas varbūt iederētos Weird Al Yankovic albūmā, bet ne ierakstā, kas vismaz nosacīti pretendē un nopietna statusu.
Nav jau tā, ka šim ierakstam nebūtu nekāda šarma, tik bēdīgi ar veco Gaļas kluci tolaik vēl nebija. Piemēram, "Everything Louder than Everything Else" kā potenciāls Brodvejas mūzikla skaņdarbs man patīk gluži labi, bet tas nedara šo ierakstu par īpaši fenomenālu sasniegumu. Principā te varētu runāt par savām paralēlēm ar Eltona Džona mūziku, jo Steinmanam tūvākais ir Džonam radniecīgs klavieru pops, vienīgi Meat Loaf gadījumā tas izklausās kaut kāds pārāk liels, pārāk epohāls, nepietiekami adekvāts un savu reālo vērtību apzinošs. (starp citu, vai esi ievērojis, ka "I`d Do Anything for Love" ievada sintezatora rifs ir tiešs "tribute" klasiskajam The Who "Baba O`Reilly". Personīgi es par labāko ieraksta dziesmu droši vien uzskatu vissmagāko tā kompozīciju - "Life is a Lemon (and I want my money back)", kurā Meat Loaf vismaz kaut kādā mērā attaisno savu smagā roka mūziķa statusu un nepārvēršas par pilnīgu pašparodiju.
Tomēr kopumā zināma klauniskuma pieskaņa šajā ierakstā ir nenoliedzama, līdz ar to gluži par pilnu to ņemt es nespēju.
Otrā "Bat out of hell" daļa kļuva par gandrīz tādu pašu grāvēju kā pirmā, lai arī atmiņā paliekošu dziesmu tajā ir ievērojami mazāk. Kādas tad tās būtu? Ievadošā "I would do anything for love" savā operatiskumā ir klasisks Meat Loaf gabals, lai arī tās 12 minūšu ilgums ir mazliet nogudrinošs (tā gan vispār ir Meat Loaf uzspēlētā teatrāluma un sevis pārvērtēšanas iezīme, ļaujot visām dziesmām ilgt daudz vairāk nekā tām klātos).
Šim ierakstam ir viens pluss: Meat Loaf balss joprojām ir ļoti laba. Un viens mīnuss: Džima Steinmana melodijas tādas vairs nav. Nemaz nerunāsim par to, ka šis ieraksts ilgst 75 minūtes - kas nozīmētu, ka tas būtu veidojis pilnu dubulto plati, bet tikai retiem meistariem izdodas radīt labus dubultos albūmus. Šeit tikām Meat Loaf iekļauj pat vienu pilnīgi debīlu runātu kompozīciju "Wasted Youth", kas varbūt iederētos Weird Al Yankovic albūmā, bet ne ierakstā, kas vismaz nosacīti pretendē un nopietna statusu.
Nav jau tā, ka šim ierakstam nebūtu nekāda šarma, tik bēdīgi ar veco Gaļas kluci tolaik vēl nebija. Piemēram, "Everything Louder than Everything Else" kā potenciāls Brodvejas mūzikla skaņdarbs man patīk gluži labi, bet tas nedara šo ierakstu par īpaši fenomenālu sasniegumu. Principā te varētu runāt par savām paralēlēm ar Eltona Džona mūziku, jo Steinmanam tūvākais ir Džonam radniecīgs klavieru pops, vienīgi Meat Loaf gadījumā tas izklausās kaut kāds pārāk liels, pārāk epohāls, nepietiekami adekvāts un savu reālo vērtību apzinošs. (starp citu, vai esi ievērojis, ka "I`d Do Anything for Love" ievada sintezatora rifs ir tiešs "tribute" klasiskajam The Who "Baba O`Reilly". Personīgi es par labāko ieraksta dziesmu droši vien uzskatu vissmagāko tā kompozīciju - "Life is a Lemon (and I want my money back)", kurā Meat Loaf vismaz kaut kādā mērā attaisno savu smagā roka mūziķa statusu un nepārvēršas par pilnīgu pašparodiju.
Tomēr kopumā zināma klauniskuma pieskaņa šajā ierakstā ir nenoliedzama, līdz ar to gluži par pilnu to ņemt es nespēju.
2007-10-01
comments powered by Disqus