Kazhes pierakstu burtnīca

No visām hardcore pankroka grupām, kuras man ir gadījies klausīties, tikai Mirušie Kenediji ir spējuši mani pārliecināt, ka viņu mūzika ir tā vērta, lai es tai veltītu vairāk nekā tikai paviršu uzmanību? Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņi lieliski māk apvienot agresīvu ātro panku, lipīgas melodijas, nežēlīgu satīru par šīs pasaules varenajiem un brīžiem šausminošu poētiku.
Šis ieraksts gan patiesībā nav godīgs DK albūms, bet retumu izlase, kas izdota pēc grupas izjukšanas, un kurā iekļautas pāris dziesmas, kas pieejamas arī grupas regulārajos albūmos - "California Über Alles", "Holiday in Cambodia" un "Buzzbomb from Pasadena" (bišķi atšķirīgās versijās, bet dziesmas jau no tā nemainās).
Pazīstamākās no citos albūmos nepieejamajām dziesmām ir šī ieraksta pirmās divas kompozīcijas. Sākam mēs ar skaisto policijas himnu "Police Truck", kas pāriet ne mazāk skaistajā trulisma izsmieklā ar "Too Drunk to fuck". Smieklīgākais ir tas, ka pēdējā Anglijā kļuva par visai veiksmīgu singlu un daudz netrūka, lai grupai būtu teorētiski ar to jāuzstājas raidījumā "Top of the Pops". Tiesa, diez vai tas tāpat būtu noticis, jo pat oficiālajos čārtu raidījumos tolaik tika teikts, ka tādā un tādā vietā esot "a song by Dead Kennedys", izvairoties no dziesmas nosaukuma.
Oriģināla ir dziesma "Pull My Strings" (par kuru jau reiz rakstīju savā blogā), kas ir dzīvās uzstāšanās ieraksts, kad grupa sāk spēlēt "California uber alles" kādā mūzikas industrijas pasākumā, bet ātri pāriet uz citu (iepriekš neatskaņotu) kompozīciju, kurā Jello Biafra dzied par savu vēlmi pārdoties mūzikas industrijai:

I`ll make my music boring
I`ll play my music slow
I ain`t no artist, I`m a business man
No ideas of my own

Nevaru nepieminēt arī vienu "spoken word" kompozīciju - "Kinky Sex makes the world go round", kurā inscinēta saruna starp ASV kara sekretāru un Lielbritānijas premjerministri, kurā amerikānis piedāvā uzrīkot jaunu pasaules karu, lai atbrīvotos no bezdarbniekiem un kompānijas varētu pelnīt vairāk naudas (kara pretinieku apslāpēšanai tiek piedāvāts padarīt pieejamākas narkotikas - lai būtu kā ar Vjetnamas kara protestētājiem).
Neizlikšos, ka visas šī ieraksta dziesmas būtu izcilas - tomēr tas ir lielā mērā dažādu atkritumu apkopojums un vairāki ieraksta gabali nenostrādā nekādā līmenī, bet labo dziesmu dēļ es esmu tās gatavs pieciest. Dead Kennedys izpildījumā klasiskais "I Fought The Law" izklausās vēl spēcīgāk nekā to savulaik izpildīja The Clash. Protams, Biafra ir nožēlojams dziedātājs - balss viņam nav nekādas (kā izlasīju, arī muzikāli viņš ir fenomenāli neizglītots - savām dziesmām rifus un melodijas viņš vienmēr ir dziedājis priekšā, nemākot tos pierakstīt), taču East Bay Ray ir viens no pankroka spožākajiem ģitāristiem un H.D.Peligro bungas sit kā rūdīts maniaks.
Protams, iespējams, ka man šī grupa ir tuva muzikāli lielā mērā tāpēc, ka tā man ir tuva arī idejiski. Anarhistiski-sociālistiski noskaņoti cīnītāji par vārda brīvību, kas turklāt ir alkoholisma un narkotiku pretinieki - cik daudz tādu mūziķu vispār ir? Domāju - ne pārāk daudz.
Protams, es zinu arī to, ka viss viņu stāsts beidzās nožēlojami - Biafra sastrīdējās ar grupasbiedriem, viņi gadiem ilgi tiesājās un tagad DK uzstājas bez Biafras, kurš ir pārvērties par "spoken word artist" jeb runātāju, taču man nav nepieciešams, lai viņi atkal apvienotos, es tāpat varu kārtējo reizi klausīties "Holiday in Cambodia" un kaifot.