Kazhes pierakstu burtnīca

Ceļojuma piektās dienas moto bija: pavadīt iespējami vairāk laika automašīnā. Atšķirībā no citām dienām tajā nedevāmies nevienā ilgākā pastaigā, toties nobraucām lielu daudzumu kilometru un paspējām kārtīgi izbaudīt līkumotos kalnu ceļus.
Doma šajā gadījumā bija gluži vienkārša – izbraukt tā saukto Deutsche Alpenstrasse jeb gleznaino ceļu gar Vācijas Alpiem. Kalnu ceļu galvenās iezīmes parasti ir vienas un tās pašas – tie ir maksimāli līkumoti un šauri, braukšana pa tiem ir saistīta ar regulāru kuņga satura pacelšanos un nolaišanos, kas cilvēkiem, kas ne pārāk labi panes šādas parādības, var radīt zināmas problēmas. Papildu citām lietām man bija izdevies pārņemt stafeti slimošanā no Lienes (kura uz šo brīdi beidzot bija daudzmaz izveseļojusies), līdz ar to lielāko dienas daļu biju (salīdzinoši) drūms un nerunīgs.
Aizbraucām līdz izslavētajai Neišvānšteinai, pārliecinājāmies, ka piebraukšana tai tuvāk maksāja ievērojami vairāk nekā mēs būtu gatavi par to maksāt (tur šķiet bija pamatīga summa jāmaksā par pastaigu līdz pilij plus vēl papildu 8 eiro no cilvēka par ieeju pilī iekšā). Tāpēc mēs rīkojāmies kā jau japāņu tūristiem piedienas – sabildējām pili no liela attāluma, lai varētu teikt, ka tur esam bijuši.
Norai tikām izdevās novērtēt vācu autovadītāju kultūras īpatnības – vairākas reizes, kad mēs apstājāmies kaut kur ceļa malā ar domu izlemt, kā rīkoties tālāk, aiz mums uzreiz sāka veidoties rindas, jo vācieši neuzdrīkstējās apbraukt stāvošo mašīnu – nevar taču tik nekaunīgi līst rindā. Vispār attiecībā uz visur redzamo kārtīgumu, sakoptību un paranormālo visa veida noteikumu ievērošanas māniju, ar kādu saskārāmies Bavārijā, nevaru nesecināt vienu lietu. Proti, man ir gluži skaidrs, kādā veidā šos kārtību mīlošos puķu audzētājus daudzas reizes ir padarījuši par vienu no trakākajām pasaules karotājtautām. Pietiek tik tev vācietim pateikt, ka poļu autobraucēji neapstājas pie gājēju pārejas, lai viņš meklētu rokās kādu Panzerfaust un dotos šīs nekārtības novērst.
Atgriežoties pie ceļojuma atstāstījuma, varu atkārtot, ka par šo dienu nekā tāda, ko es varētu baisi atstāstīt, nemaz nav. Jā – skaisti kalni, skaistas kalnu upes, ūdenskritumi, govju bari ceļmalās, tas viss tur, protams, bija. Bet es neesmu dabas skatu mākslinieks, lai stāstītu par to, kā lapiņas trīc vējā vai kā smaragdzaļa upe šķeļ sidrabotas klintis. Vari apskatīties bildes no šī reģiona, tajās viss tas ir redzams.
Pusdienas šoreiz ēdām īstā bavāriešu ēstuvē, kurā skanēja nacionāla mūzika un kurā neieēst desas ar štovētiem būtu grēks. Klāt piedzērām autentisku Apfelsaft un vispār uzvedāmies kā godīgiem vāciem pieklājas.
Dienas atmiņā paliekošākā daļa pienāca vakarā, kad atkal jau meklējām naktsmītni. Lai nākamajā dienā dotos apskatīt Koenigsee ezeru, bijām iebraukuši ciematā ar savdabīgu nosaukumu Reit im Winkl (iejāj stūrī?). Tajā mēs ieraudzījām kaut ko tādu, par ko jebkura Latvijas pilsēta varētu tikai sapņot. Reit im Winkl centrā mēs uzgājām informācijas māju, kurā līdzās visādiem bukletiem par ciematu bija arī visai stilīgs dators ar skārienjutīgu ekrānu, kurā varēja iegūt informāciju par visām atpūtas iespējām šajā vietā. Un tas – ciematā ar mazāk kā trīs tūkstošiem iedzīvotāju! Protams, Reit im Winkl nav tipisks ciemats pat pēc Vācijas standartiem, kā noskaidroju, tajā 2700 iedzīvotāju piedāvā 5000 gultasvietas tūristiem, tā kā ar naktsmītni šeit problēmas teorētiski rasties nevarētu.
Apskatot dažādu cenu variantus, atradām vienu, kas piedāvāja cenas sākot ar 12 eiro no personas – Vācijā tas stabili ir neticami lēti. Devāmies meklēt attiecīgo pansiju. Šis process gan izrādījās diezgan “tricky”, jo meklētā vieta atklājās, ka atradās pašā ciemata galā un nejauši to uziet mēs noteikti nebūtu varējuši. Toties cenas ziņā situācija izrādījās pat labāka nekā bijām gaidījuši. Mājas īpašniece – pavecāka sieviete ar lielu ap galvu aptītu bizi un vidēji lielu dusmīgi rejošu suni vispirms mums parādīja vienu 38 eiro pa nakti vērtu istabu ar divguļamo gultu, bet tad izdomāja (mums) ekonomiski izdevīgāku variantu un aizveda uz otru mājas galu (šī privātmāja bija tik pamatīga, ka tās iekšienē bija vairākas kāpnes) un parādīja divas blakus istabas ar kopīgu tualeti un dušu, kurās varējām palikt par 40 eiro kopā – lūk to es saucu par ekonomisku nakšņošanu Vācijā!
Iekārtojums mājā bija gaužām vienkāršs un nepretenciozs, priekštelpā varējām apskatīt tantes godrakstu par desmit gadu nostrādāšanu, ganot ciemata govis, kā arī viņas vīra (visdrīzākais – nelaiķa) apbalvojumu kā gada labākajam jubilāram. Vispār tante bija jauka un ļoti pretīmnākoša, līdz ar to šīs dienas (un visa brauciena kopumā) atzinums: lai dzīvo tantes!