Kazhes pierakstu burtnīca

Ceļojuma septītā diena atkal lielākoties aizritēja automašīnā. No rīta kārtīgi ieturējām brokastis viesnīcā (ja jau par tām maksājam vismaz piecus eiro no cilvēka, tad jāpaēd arī pieklājīgi!), tad sākām pamatīgi līkumotu braucienu pa Austrijas alpu ceļiem. Jāatzīst, ka pēc Bavārijas jaunu pārsteigumu tie vairs nesagādāja, bet vismaz kaut kādas pārmaiņas ieviesa. No rīta vēl izgājām mazā pastaigā pirms viena maksas ceļa posma (pie reizes ar dzeramo ūdeni uzpildījām pāris mūsu minerālūdens pudeles), bet tam sekoja “puke-puke” stila brauciens. Ne tādā ziņā, ka nebūtu skaisti – bija, bet tādā ziņā, ka līkumi bieži bija gandrīz 360 grādus asi un stipri nogurdinoši veselībai.
Tā kā dabu, kā jau iepriekš esmu minējis, neaprakstu, pāriešu pie mūsu vienīgās piestāšanas šajā dienā – Villahas pilsētas. Villaha patiesībā nav pati ievērojamākā pilsēta, kādā mums gadījās pabūt – ap sešdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, neliela, ne pārāk atmiņā paliekoša vecpilsēta, tas laikam būtu precīzākais, ko par šo vietu var pateikt.

Tālāk bijām paredzējuši doties uz Klāgenfurti, kurā atrodas ēku miniatūru muzejs – Minimundus, kurā var apskatīt kādas 150 ēkas samazinātā izmērā. Tā kā mūsu ceļš bija līkumots un garš, vakarpusē bijām tikai tikuši līdz Klāgenfurtei, tāpēc izlēmām šoreiz savlaicīgāk sākt meklēt naktsmītni, un tā arī darījām kādā miestā pāris kilometrus pirms mūsu “target” pilsētas. Un tā mēs iepazinām tanti.
Kādu vēl tanti? Kad mēs ar Normi gājām bungāt pie kārtējām aizvērtās pansijas durvīm (gandrīz visas miesta pansijas bija šādā kondīcijā), Norai un Lienei pienāca klāt kāda tante un pavaicāja – kas par lietu? Kad izrādījās, ka mēs meklējam istabu uz nakti, tante izlēma mums palīdzēt. Viņa paziņoja, ka, iespējams, varot mums istabu sagādāt un iesēdās astoņdesmito vidus VW Polo un sāka mūs vadīt pa miesta ieliņām. Tantes braukšanas stils būtu atsevišķa stāsta vērts – šķiet, ka par pagrieziena rādītājiem viņa dzirdējusi nebija un par noteikumiem arī ne, toties uz priekšu viņa tika, un tas arī galvenais. Nestāstīšu hronoloģiski, kur mēs pabijām un kur ne, bet pastāstīšu, kāda īsti bija situācija. Proti, tantei bija dzīvoklis, kurā darbadienās dzīvoja kaut kādi strādnieki, bet brīvdienās viņi brauca mājās, atstājot dzīvokli tukšu, tāpēc tante izdomāja mūs tur izvietot. Tikai viņa nezināja, vai strādnieki patiešām aizbraukuši, tāpēc mums nācās gaidīt un vēl mazliet gaidīt. Situāciju mazliet sarežģīja arī tantes savdabīgais austriskais vācu valodas dialekts, no kura ne pārāk daudz varēja saprast. Viņas tēlu papildināja fakts, ka tante mūsu vadāšanas laikā vairākas reizes piestāja, tai skaitā, lai pabarotu bezpajumtniekus kaķus. Un viņa visu laiku atkārtoja, ka viņa mūs likteņa varā neatstās.
Tā kā bijām izsalkuši un tāpat bija jāgaida, pēc tantes ieteikuma iegriezāmies kādā picērijā ieturēties. Pie reizes spriedām, vai divi pie blakus galdiņa sēdoši dvīņi ir vai nav geji, bet Liene baidījās no tipa, kas sēdēja pretim tualetes durvīm. Beidzot ieradās tante, un izrādījās – istaba mums būs. Un tas priecēja! (cena – 80 eiro no četriem cilvēkiem)
Patiesībā tas bija divistabu dzīvoklis, nevis istaba, strādnieku klātbūtni tur arī varēja just (ieskatoties ledusskapī, varēja konstatēt, ka tas līdz ūkai bija piebāzts ar alus skārdenēm, arī strādnieku drēbes šur tur manīja). Problemātiskākais tomēr bija tas, ka tantei, šķiet, bija maz pieredzes ar tādiem pārgulētājiem kā mums, tāpēc viņa kādu stundu noņēmās gatavojot gultas un ilgi nevarēja izlemt – doties prom vai vēl kaut ko izdarīt. Vispār jau viņa bija patiešām jauka sieviete. Mēs tikām skatījāmies austriešu versiju spēlei “Who wants to be a millionaire”, bet vēlāk “Anger Management” vācu valodā. Un tad gājām gulēt. (Lienei gan nez kāpēc nepatika mani stāsti, ka strādnieki visticamākais uz šo dzīvokli regulāri ved inficētas lētas austrumeiropas maukas, kuru gultā mēs arī gulējām)