Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā dienā Vācijā jau pie pašas Austrijas robežas devāmies apskatīt vienu no Vācijas slavenākajiem ezeriem – Königssee (nejaukt ar pilsētu Königsee šī ezera tuvumā!). Königssee jeb Karaļa ezers ir slavens vairāku iemeslu dēļ:

1. Tas ir dziļākais Vācijas ezers
   
2. Tas tiek pozicionēts kā tīrākais Vācijas ezers
   
3. Tam blakus atrodas milzīgi kalni, tai skaitā Lielais Vacmans (augstākais Vācijas kalns, kas atrodas pilnībā Vācijas teritorijā)
   
4. Gar šo ezeru iet daudzi (dažādas sarežģītības) tūrisma pārgājienu maršruti

Normunds iepriekš iegādātā Alpu ceļvedī bija izlasījis par pārgājienu taku gar šo ezeru, kas arī bija galvenais katalizators tam, ka turp devāmies. Ciematā pie ezera varējām visā spožumā apbrīnot vietējo iedzīvotāju mūžīgo modes kliedzienu – smieklīgās ādas šortas, kuru dēļ bavārieši un tirolieši vispār ir izslavēti (tādas varēja arī iegādāties, taču summas sākot ar 120 latiem man nešķiet atbilstošas šādam ietērpam). Lai nokļūtu uz maršruta sākumu, ar kuģīti bija jāizbrauc līdz Svētā Bartolomeja kapelai Hiršau pussalā. Brauciens ar kuģīti bija patiesi interesants gan tāpēc, ka ezers ir skaists, gan tāpēc ka pavadonis stāstīja šo un to par ezeru, tā vēsturi, ciemata mūsdienām un tā tālāk. Starp citu, pavadoņa balss un runas maniere ļoti atgādināja bavāriešu komiķi Mihailu “Bully” Herbigu. Centrālais šī izbrauciena notikums bija lieliskās kalnu atbalss demonstrējums, kad pavadonis pūta trompeti un mēs varējām novērot (ar ausīm) atbalsojošās skaņas.
Izkāpuši pie Sv.Bartolomeja kapellas, devāmies meklēt mūsu kalnu maršrutu, kurš gan jau iepriekš šķita diezgan baiss – Normunda grāmatā bija teikts, ka tā iziešanai nepieciešama “Alpu pieredze”, stingras kājas, augstuma bezbailība un tā tālāk. Arī kuģīša biļešu pārdevējs bija skeptiski izteicies par iespēju pirkt vienvirziena biļeti un atpakaļ iet ar kājām. Un tomēr mēs bijām noskaņoti vismaz izmēģināt savus spēkus. Latvijas augstākajos kalnos taču visi bijuši esam, kāpēc lai līdzīgu sasniegumu neuzrādītu arī Vācijā?
Maršruts diezgan ātri sāka iet klintī, kādu pusstundu-stundu parāpušies, kad jau gājām gandrīz gar pašu stāvās klints malu, izlēmām šajā reizē tālāk neiet – ne mums bija kaut cik normāls aprīkojums, ne pieredze, ne kas cits. Vismaz bijām tikuši līdz ļoti “spēcīgam” skatam uz ezeru un kalniem tā pretējā krastā. Lejup ejot sastapām vairākas grupiņas kāpēju, kas gados bija par mums nesalīdzināmi vecāki (tas ir – arī pensionāri tur staigā), taču tādās čībiņās kā Liene gan neviens no viņiem tērpies nebija. Modē tur bija arī iešana kalnā, izmantojot tā saukto “nordic walking” aprīkojumu – nūjas.
Izstaigājušies pa ezera apkārtni tomēr bijām pietiekami, kas bija ļoti patīkami pēc iepriekšējās dienas, ko gandrīz pilnībā nosēdējām mašīnā. Lai nesēdētu tomēr gluži uz vietas, devāmies tālāk – uz Austriju (kas faktiski atradās pavisam blakus).
Pirmā pieturas vieta šajā ziemas sporta centrālē mums bija gluži klasiska – Zalcburga. Pilsēta, kurā dzimis un uzaudzis Mocarts. Pilsēta, kurā norisinājās “Mūzikas skaņas” (neesmu redzējis). Neko citu par šo pilsētu laikam pastāstīt nevarēšu. Tā bija sagadījies, ka mēs Zalcburgā ieradāmies pamatīgāko pilsētas svētku dienā (dīvaini, ka viņiem šādi pasākumi notiek darbadienās). Kas tie īsti bija par svētkiem un par godu kam, tā mēs arī nesapratām, toties varējām milzīgā teltī īstā austriešu atmosfērā (tas ir, orķestra klātbūtnē un Lederhosen tērptiem cilvēkiem apkārt staigājot) ieēst kārtīgas Vīnes desiņas ar kāpostiem, cāļa pusi vai pamatīgu ceptas cūkas gabalu (kā nu kurš). Izstaigājām arī pilsētu – bijām gan pie Mocarta dzimtās mājas, gan pie Mocarta dzīves mājas, gan Mirabellas pils dārzos, gan šur, gan tur (pilī augšā gan neuzbraucām). Pilsēta skaista, gaiša, liega.
Savukārt pēc Zalcburgas sākās viens no trakākajiem murgiem visa mūsu brauciena garumā – pirmā naktsmītnes meklēšana Austrijā. Bijām domājuši darīt līdzīgi kā Vācijā – izbraukt no pilsētas un ceļu malās miestiņos skatīties istabu izīrēšanas šiltītes. Te tev nu bija! Kaut kā nebijām iedomājušies, ka skaistais ceļš aiz Zalcburgas (kura apbrīnošana mums bija paredzēta nākamajā dienā) ved šaurā ieplakā starp kalniem, kur nekādu miestu nav, līdz ar to nav arī iespēju pārnakšņot. Retās iespējamās naktsmītnes mums šķita pārāk dārgas (ak, mēs naivuļi), bet vēlāk ceļā parādījās vairs tikai dārgie hoteļi (ap 100 eiro no personas). Plus, satumsa, nāca vakars, bet (kā mums jau bija zināms un kā varējām pārliecināties) privātie istabu izīrētāji Austrijā gulēt iet ļoti agri. Labākā iezīme – ceļa malā ieraugi bultu pa labi un gultiņas simbolu; tu sapriecājies, mauc iekšā tajā ceļā, kas stāvi ved kalnā, kļūst pamatīgi līkumains, nobrauc pāris kilometrus, neredzi nevienu māju, vai ja redzi tā ir pussabrukusi, tad griezies riņķī, brauc lejā, ievēro, ka ceļš iet gar krauju un nav nostiprināts, slapjos sviedros nobrauc lejā, izgriezies uz lielā ceļa un pēc brīža ievēro nākamo gultiņas zīmi. Līdz ar to būtiska atziņa: naktsmītni Austrijā sāc meklēt savlaicīgi. Un otra atziņa, kas adresēta austriešiem – izlieciet zīmes, cik kilometru ir līdz attiecīgajai naktsmītnei.
Beigās nokļuvām ciematā Zell am See, kur mums bija arī paredzēts nākamajā rītā ierasties. Naktsmītņu tur bija daudz, bet gandrīz visas – ciet. Vienā īpaši cerīgā kādas desmit minūtes zvanījām visus iespējamos zvanus, bet neviens mūs apkalpot tā arī neiznāca. Izmēģinājām pat kempingu, bet arī tas bija jau slēgts uz nakti (bija jau kaut kas pāri desmitiem). Beigās palikām mūsu brauciena “šikākajā” viesnīcā – 120 eiro uz četriem cilvēkiem, bet vismaz ar brokastīm. Arī tur bija diezgan savdabīga situācija. Proti, viesnīcai, kurā mēs nakšņojām, naktī bija kopīga recepcija ar blakus esošo glaunāko viesnīcu. Tur uz nakti bija palikusi tante, kura, kā izskatījās, bija sadzērusies Red Bull vai arī sarijusies kaut kādas ripiņas – viņa bija fenomenāli enerģiska un haotiska. Ilgi mēģinājām noskaidrot, kāda tad būtu lētākā summa, lai mēs varētu palikt, viņa sauca dažādus skaitļus, kas bija tik absurdi, ka sanāca, ka nakts četrvietīgā numurā maksā vairāk nekā divos divvietīgos. Beigu beigās viņa vēl mūs izveda uz blakus viesnīcu “pa īsāko ceļu”, kas praksē nozīmēja vairāku minūšu gaidīšanu, kamēr viņa atrod vajadzīgo atslēgu, iziešanu cauri slēgtam restorānam un nokļūšanu uz ielas vietā, kur mēs bez šī ātrākā ceļa jau sen būtu nokļuvuši vienkārši ejot pa āru. Tomēr būtiskākais mērķis tika sasniegts – naktsmītne mums bija (un pat laba) un mašīnā gulēt nevajadzēja.