Kazhes pierakstu burtnīca

Atstājuši tantes māju (noslēpuši maisiņā viņas iedotu ābolu strūdeli un paņēmuši viņas Normundam dāvātu džemperi), devāmies apskatīt to brīnumu, ko sauc par Minimundus – ēku modeļu parku. Kad izrādījās, ka par ieeju parkā no studenta tiek prasīti 11 eiro, izlēmām iekšā tajā neiet. Formāli var teikt, ka Minimundus esam redzējuši – vismaz Eifeļa torņa un Berlīnes televīzijas torņa modeļu virsotnes mēs varējām pāri sētai apskatīt. Līdz ar to, būdami sašutuši par šādu attieksmi, arī Klāgenfurtei kā pilsētai izlēmām laiku neveltīt, bet devāmies uzreiz tālāk – uz Grācu.
Pastaigu šajā pilsētā mums nācās pamatīgi sasteigt – tā kā Normunds paņēma automašīnas parkinga biļeti uz “veselām 50 minūtēm”, neko citu kā ātri izskriet cauri pilsētas centram (kas, starp citu, ir pietiekami interesants) mēs nemaz izdarīt nevarējām. Pils kalnā neuzkāpām, jo tas bija pirmkārt stāvs un otrkārt – tajā nav pils.
Neliela atkāpe no stāstījuma (šeit tā iepīta par godu Grācas futbola komandai “Sturm”). Iebraucot Zalcburgā un redzot tur visādu informāciju par slavenāko šajā pilsētā dzimušo cilvēku – Volfgangu Amadeju Mocartu, radās doma, ka austrieši varētu mārketēt vēl vienu savu slavenību – to, kas Ādolfs. Piemēram, ražojot auto ar nosaukumu “der kleine Adolf”, kurai radiators (vai bamperis) priekšā veidotu ūsu ilūziju. Piedāvātie modeļi – adolff Krieg, adolff Blitz un (modelis ar gāzi) Zyklon. Jautājums tikai – kas būtu šī auto mērķauditorija?
Šajā dienā izteikti negatīvi izcēlāmies ēšanas ziņā – Normunds jau pāris dienas bija sapņojis par Burgerking “Western Whopper” burgeri, kurā iekšā maltās gaļas vietā vajadzēja būt steikam. Tad nu mēs Villahā arī iegājām vienā šādā Burgeru karalī... un pārliecinājāmies, ka reklāmām labāk neticēt un ka tas tomēr ir gluži tradicionāls burgeris ar klasisku maltās gaļas kotleti. Plus pēc šo burgeru ēšanas neviens no mums īpaši labi nejutās – tā varētu būt mums lieliska mācība bez vajadzības neiegriezties burgeru iestādījumos, mēģinot ietaupīt pāris eiro.
Toties pēc ne pārāk garšīgajiem burgeriem varējām izcelties arī pozitīvi – ar savu pirmo veiksmīgo kalna iekarošanu. Aizbraucām uz Hohe Wand dabasparku. Pēc kā izskatās šī Wand? Iedomājies vairākus simtus metru augstu klinti, kuras virsotnei pāri karājas skatu platforma. Un iedomājies, ka tev pa klinšu taku jātiek augšā. Tā arī izskatās.
Uzkāpšana mums prasīja kādas deviņdesmit minūtes. Patiesībā tik baisi kā pirms divām dienām Vācijā nebija, bet par limonādi šo “pastaigu” arī nenosaukšu. Īpaša ekstra atklājās augšā – izrādījās, ka mūsu “zaļais” maršruts ved apkārt visam kalnam (no otras puses augstā siena ir piebraucama ar auto, tajā atrodas dabas parks ar visādiem dzīvniekiem un atrakcijām bērniem). Tieši šis horizontālais ceļš izrādījās īpaši garš un slikti marķēts, kā rezultātā mēs ne tikai nogurām, bet arī vairākas reizes nomaldījāmies. Beigās tomēr kaut kā lejā arī tikām. Kārtējo reizi varējām gan pārliecināties, ka austrieši tādā pārgājienā, kas mums ir pamatīgs izaicinājums, dodas kā pastaigā ar maziem bērniem.
Bija jau sācis satumst, kad atstājām dabas parku un izlēmām doties uz Bratislavu Slovākijā, lai tur pārgulētu par lētāku naudu nekā Austrijā. Doma bija tāda, ka mēs guļam Bratislavā un no rīta braucam atpakaļ uz Austriju uz Vīni, kura atrodas no Bratislavas tikai nieka 40 kilometru attālumā.
Ko tu zini par Bratislavu? Ja tu esi redzējis filmu “Eirotrip”, tu vari spriest, ka tas ir baisākais zaņķis pasaulē, kur viss izskatās kā pēc kara, toties tur viss ir tik lēts, ka ar dažiem dolāriem tu tur vari justies kā karalis. Zaņķis tur patiešām ir, nav divu domu, turklāt tāds zaņķis, ka vērtīgākais ieteikums pēc atgriešanās, ko mēs devām visiem paziņām, bija: nebrauciet uz Bratislavu! Īstenībā es gan Bratislavā jau vienreiz biju bijis un toreiz tā man nemaz pēc tāda zaņķa neizskatījās (droši vien tāpēc, ka pabiju tikai vecpilsētā un pārnakšņoju vienā no pilsētas labākajām viesnīcām – vēlreiz varu pateikt paldies Cisco par šo iespēju). Bet šoreiz...
Jau iebraucot Slovākijā sajutāmies gandrīz kā mājās – neapgaismoti ceļi, nekam nederīgs asfalts, netīra un nejauka pilsēta. Bet viesnīcu cenas... Diezgan ātri sākām nožēlot, ka bijām izlēmuši nakšņot šajā pilsētā – cenas it visur bija gandrīz tādā līmenī kā Austrijā, bet kvalitāte – tādā līmenī kā Daugavpilī pirms desmit gadiem.
Vislabāk to varējām novērtēt pilsētas pretīgākajā viesnīcā (nebaidos no šiem vārdiem) ar nosaukumu “Turist”. Iegājām divatā ar Noru noskaidrot par cenām. Recepcijā mūs sagaidīja sieviete, kas, iespējams, jau gadus trīsdesmit strādā “uz paneļa”. Jautājam pieklājīgi angļu valodā, vai viņiem ir brīvas istabas. Jā, istabas esot. Tad kaut kāds sargs aiziet pie loga, paskatīties, kāds mums auto. Pēc viņa apskatīšanās uzzinām cenu – 100 eiro. Un tas – vietā, kas līdzinās nolaistai padomju dzīvojamajai mājai!
Šādā veidā pārliecinājāmies, ka slovāku vidū dzīvo vecais labais padomijas domāšanas ieradums – noteikt cenu atkarībā no potenciālā viesa maksātspējas. Kopš tā brīža visās viesnīcās gāju iekšā, runādams krieviski un mēģinādams kaut ko sarunāt parodijā par angļu valodu ar nožēlojamu krievu akcentu.
Viesnīcā, kurā mēs beigās palikām un kas bija lētākais variants, ko mums Bratislavā izdevās atrast, saruna bija apmēram sekojoša:
Dobrij večer. U vas komnati jestj?
??? (kaut kas slovāku valoda)
Po russki ponimajete?
Net.
Ingļiš?
Yes.
Hev jū rum foor pīpl? (četri rādu arī ar pirkstiem)
Yes, we have.
Un tā tālāk. Istabu vismaz mēs dabūjām. Cena gan man īpaši nepatika – 67 eiro, bet ko tu padarīsi, ka lētāk atrast nevar. Toties viesnīca... Gaiteņi – kā slimnīcā. Numuri mums bija ar kopīgu tualeti un dušu, toties mūsu istabiņā nelabi pēc kaut kā smakoja. Logi – tādi, ka taisot vaļā, baidies par to iespējamo izkrišanu. Viss pārējais – analoģiskā līmenī. Ja nebūtu tik vēls, diez vai mēs tur būtu palikuši. Bet nācās.