Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc nakts mūsu ceļojuma pretīgākajā naktsguļas vietā mēs bijām ļoti priecīgi par vēl vienu dienu pirms iepazīšanās ar Slovākiju tuvāk. Ja tāda ir viņu galvaspilsēta, ko gaidīt provincē?
Iesākumā izlēmām pārbaudīt, vai nevaram no rīta Bratislavā sameklēt kādu normālu vietu, kur varētu pavadīt nākošo nakti. Nevarējām. Lonely Planet piedāvātais variants izrādījās kaut kāds internāts, kas bija apmēram vienā līmenī ar iestādi, kurā es pirms gadiem piecpadsmit nakšņoju Madonas rajonā. Un tas izsaka daudz. Atmetām Bratislavai ar roku un devāmies uz Vīni, izlemjot vakarā domāt par gulēšanas jautājuma risinājumiem.
Austrijas galvaspilsēta Vīne bija vienīgā mūsu ceļojuma pilsēta, kurai izlēmām atvēlēt veselu dienu, nevis tikai pāris stundas, un, zinot šīs pilsētas izmērus, mēs tāpat neko daudz redzēt paspēt nevarējām.
Izmantojot to, ka brīvdienās Vīnē ielu malās mašīnas parkot var nemaksājot, novietojāmies gandrīz pašā vēsturiskajā centrā. Karaliska pilsēta, ko tur citu teikt. Iegājām slavenajā Stefana domā, pastaigājāmies pa citām ievērojamākajām tiešā centra vietām, tad izdomājām doties uz slaveno Hundertwassera māju. Tā kā attālums līdz turienei bija salīdzinoši liels, izlēmām izmēģināt vienu no Vīnes foršajām iezīmēm – ielu malās nomā paņemamos velosipēdus Citybike. Viss jau būtu labi, ja ne viens sīkums – velosipēdi tur tiek izsniegti, reģistrējoties ar kredītkarti. Un manu Unibankas Mastercard aparāts atteicās ņemt pretī – droši vien magnētiskā josla tai nav labā stāvoklī. Un Maestro kartes pretī neņem. Un ar vienu karti var paņemt tikai vienu velosipēdu. Līdz ar to es velosipēdu dabūt nevarēju. Nācās vien pārējiem lēnām ripināties, bet man – ātri iet. Līdz ar to gūta mācība – vēlams šādā ceļojumā dodoties apgādāties ar dažādām alternatīvām kredītkartēm.
Atkal jau nestāstīšu pēc kā izskatās Hundertwassera māja – vari to sagūglēt un apskatīties pats. Pateikšu tikai – oriģināli. Tad sekoja jautājums – ko darīt tālāk? Mums vēl bija paredzēts doties uz Šēnbrunnas pili, blakus kurai atradās viens objekts, kuru gribēju apskatīt es – labirints, un viens, kas interesēja NorNor – zooloģiskais dārzs. Viena versija bija, ka NorNor tur varētu braukt ar velosipēdiem, bet Liene savu velosipēdu noliktu un mēs ar viņu kopā brauktu ar metro. Taču pēc mana ierosinājuma velosipēdus nolika visi un tālāk tika braukts ar auto.
Pie pils izrādījās, ka ir maksas stāvvieta ar īpaši nedemokrātisku cenu politiku – 3,5 eiro stundā. Uzskatot to par absolūti neadekvātu naudas ieguldījumu, mazliet pabraukājām pa tuvējām ielām līdz atradām vietu, kur varējām palikt, nemaksājot ne eirocentu.
Šēnburgas pils neapšaubāmi ir mazāk ievērojama nekā tās dārzi, kas ir krāšņi un milzīgi, lai arī patiesībā to varētu nosaukt par pieckāršotu Rundāli (līdzīgs ir ne tikai parks, bet arī baroka stilā veidotā pils). Izlikšos, ka es nezinu, ka Rundāle ir jaunāka par Šēnburgu.
Tikām dārzi – grūti aptvert, cik milzīgs skaits dārznieku ir nepieciešams, lai tos uzturētu perfektā stāvoklī. Tie ir tik plaši, ka mums radās problēmas atrast labirintu. Jā – mēs apmaldījāmies vēl pirms iekļūšanas labirintā. Un mēs bijām jau tik labi izstaigājušies, ka Normis un Nora labirintā kopā ar mums vispār neiegāja.
Tagad neliela uzziņa: ko es saprotu ar vārdu “labirints”. Wikipedia raksta sekojošo: A maze is a tour puzzle in the form of a complex branching passage through which the solver must find a route. Ļoti būtiska ir atšķirība starp angļu valodas vārdiem “maze” un “labyrinth”. Kāda ir šī atšķirība? Tāda, ka “labyrinth” nav nekāds labirints – tas ir tikai sagrozīts ceļš, kurā nav sānceļu un strupceļu. Bet “maze” – tā ir īstā manta! Un Šēnbrunnas krūmu labirints ir viens no nedaudzajiem sava veida pārstāvjiem kontinentālajā Eiropā (visvairāk tādu ir Anglijā), tāpēc es vienkārši degu nepacietībā tajā apmaldīties.
Protams, labirints nav liels un pa īstam nomaldīties tajā nav iespējams, bet pazaudēt orientāciju telpā – nekādu problēmu. Īstenībā es tā arī nesapratu, kā tas sanāca, ka mēs stipri ilgi nevarējām atrast tajā ceļu uz skatu platformu. Vāciešiem un austriešiem tas acīmredzami padevās labāk nekā mums, turklāt tādā mērā, ka pāris bērni, ievērojuši mūsu maldīšanos, sāka par mums ņirgāties. Kopumā šis noteikti bija tāds pasākums, kuru bija vērts izmēģināt.
Pēc labirinta pat uz zoodārzu tik ļoti negribējās. Vienu citu lietu gan gribējās – un tas bija ēst. Tā kā parka teritorijā normāli paēst varētu maksāt mūsu nedēļas budžetu, paņēmām katrs pa milzīgam hotdogam austriešu gaumē, kas varbūt nebija pati veselīgākā un pat ne pati garšīgākā pārtika, bet vismaz kaut kādā mērā apkaroja mūsu izsalkumu. Skumīgāk bija ar slāpēm – mazā minerālūdens pudele zoodārzā maksāja divus eiro, un bija ļoti sāpīgi par tādu sīkumu maksāt tik daudz (tikai vēlāk mēs atradām vairākas vietas ar brīvi pieejamu dzeramo ūdeni).
Pats Vīnes zoodārzs, kas tiek uzskatīts par vecāko zoodārzu pasaulē (protams, te varētu strīdēties, kādi ir kritēriji, lai kaut ko varētu saukt par zoodārzu), ir iespaidīgs – gan sava iekārtojuma, gan galvenokārt – iemītnieku dēļ. Te tu vari sastapt gan milzu pandu vārdā Long Hui (go figure!), gan koala lācīšus, gan žirafes, gan vairākus ziloņus, gan pingvīnus, gan visādus citādus zoodārzos biežāk un retāk sastopamus dabas bērnus. Attiecībā uz pandām – izrādās, ka šogad Vīnes zoodārzā dzimušais pandu mazulis ir pirmais “dabīgā veidā ieņemtais” Eiropā dzimušais panda. Nopietni, ne?
Protams, strikti ņemot – zoodārzs ir un paliek zoodārzs, un atšķirības starp to, ko tu vari redzēt Rīgā, Berlīnē, Vīnē, Budapeštā vai vēl kur nu tu iedomājies uz tādu aiziet, nav tik lielas.
Izgājuši no zoodārza, varējām secināt, ka mums atkal draudēja problēmas – nebija vairs diez ko agrs, bet mums atkal bija priekšā naktsmītnes meklēšana Slovākijā. Šoreiz Bratislavai pabraucām garām iespējami ātri (iepriekš bija domāts, ka mēs apskatīsim arī šo pilsētu, bet turienes riebīgā atmosfēra un nejaukās cenas bija likušas šo domu atmest). Aizbraucām gandrīz līdz pilsētai Pieštāni (kādus 50-100 km aiz Bratislavas), kad ceļa malā ieraudzījām kārtējo moteli (kurā turklāt tika ņemti pretī eiro), tomēr cena likās tāda kā augsta, izdomājām – nē, jāapskatās, vai pilsētā nevar dabūt neko labāku. Izrādījās – nevar. Viesu namu tur nebija daudz, daudz bija tikai dārgu (un reizēm arī patiešām stilīgu) viesnīcu, bet pat zemākās klases iestādes (tai skaitā viena, kas atradās blakus mājā seksa bāram) bija pat dārgākas par iepriekš noraidīto moteli.
Beigu beigās nācās vien atgriezties tajā pašā motelī, kurā mūsu istabiņas jāatzīst bija ar savām ekstrām. Pirmā ekstra – numuri pirms mūsu ievākšanās nebija uzkopti. Tas nozīmēja – neiztīrīts pods, pilna miskaste, žāvēties nolikti lietoti dvieļi. Toties kāds tur bija plašums! Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka savi 50 kvadrātmetri tur bija stabili. Un vannas istaba ar burbuļvannu un bidē! Tas gan varētu liecināt, ka savulaik šī vieta tikusi izmantota kā bordelis, bet kas mums par to? Vēl pēdējā ekstra – motelī mums nevarēja izdot naudu eiro, tāpēc sīknaudas vietā dabūjām vairākas pudeles kolas. Lienes sapnis, vai ne?