Kazhes pierakstu burtnīca

ka ārpus galvaspilsētas viņiem ceļi ir daudz labāki nekā tajā iekšā (gluži otrādi nekā pie mums). Otrkārt, ne visur Slovākijā izskatās kā pēckara zonā (lai arī pamatīga nosliece visur sabūvēt ļoti neestētiskas rūpnīcas viņiem ir gan).
Trenčinas pilsēta, kurā mēs ieradāmies no paša rīta, bija pirmā pilsēta Slovākijā, kurā iebraukuši mēs nenoskurinājāmies. Iedzīvotāju skaita ziņā (56 tūkstoši) tā ir apmēram līdzvērtīga Jūrmalai, bet pēc statusa Slovākijā – droši vien kaut kas pielīdzināms Rēzeknei. Atšķirības no Rēzeknes gan, nākas atzīt, šeit ir būtiskas. Pirmkārt, Trenčinā atrodas milzīga pils (trešā lielākā Slovākijā). Otrkārt, tai ir ļoti jauka labi saglabājusies vecpilsēta (diemžēl man kaut kādas tehniskas kļūmes dēļ izdzisa visas fotogrāfijas no šīs dienas, bet es patiešām nemeloju). Treškārt – tik daudz “iespēju” tūristiem, par kādām nevienā Latvijas provinces pilsētā pat sapņot nav iespējams.
Trenčinas pilī mēs pat iegājām iekšā, kas mums vispār šajā braucienā raksturīgs nebija. Kāpiens uz pili gan nebija no vieglajiem (kā jau normālai pilij pienākas, tā izvietota klintī-kalnā), bet skats no pils torņa uz pilsētu pavērās diezgan iespaidīgs (starp citu, ieeja tur arī nav diez ko dārga – studenti par īso tūri maksā aptuveni 80 santīmus no cilvēka). Ar tūri gan mums sanāca komiski – vienpadsmitos mēs atradāmies lejā pie kasēm, kur sieviete mums paskaidroja, ka ja pasteigsimies paspēsim uz ekskursiju 11:15, jo gide ne mirkli negaidīšot. Kad nokļuvām augšā, izrādījās (kā arī varēja gaidīt), ka mēs bijām vienīgie pirmās tūres gājēji, līdz ar to varējām iztēloties gidi vienatnē staigājam pa pili un kaut ko pilnā nopietnībā sev skaļā balsī skaidrojam.
Protams, gide runāja tikai slovāku valodā, tāpēc īpaši daudz viņa izlēma mums nestāstīt. Normundam šajā situācijā arī radās sava stratēģija – ja kāds cilvēks tev kaut ko pilnā nopietnībā skaidro, tu viņam latviešu valodā atbildi (pareizāk sakot – viņai, citādi tas būtu stulbi): Jā, man patiešām patīk jūsu krūtis.
Pēc pils apskates devāmies atpakaļ lejā un meklējām kādu vietu, kur ieēst. Sistēma, kādā funkcionēja iestādījums, pie kura ārpusē mēs apsēdāmies, īsti skaidra mums nekļuva. Proti, mums pienāca klāt kaut kāds aizdomīgs tips, kas izskatījās pēc bomža un slovāku valodā jautāja, ko mēs vēlamies. Kad izrādījās, ka mēs vietējo valodu nezinām, iznāca kaut kāda meiča, kura vismaz kaut ko līdzīgu angļu valodai bija dzirdējusi. Kad atklājās, ka gribam ēst nevis dzert, mums lika pāriet pie cita galdiņa, jo (cik varēja saprast) tur katrs galdiņš piederēja citai iestādei. Kā lai arī nebūtu, picas mēs tomēr dabūjām (izņemot Lieni, kas ēda gaļu), un tās nebija arī sevišķi dārgas.
Pēcāk mēs devāmies uz Bojnici – ciematu, kurā atrodas slovāku atbilde Neišvānšteinas pilij. Protams, šī pils nav ne tuvu tik krāšņa kā Bavārijas ekvivalents, bet arī tā ir savā veidā unikāla (tiesa, ne tik unikāla, lai mēs katrs maksātu 3 latus par ieeju tajā). Toties apkārt pilij esošajā aizsargrāvī bija novērojamas visdažādākās dzīvības formas – sākot ar tradicionālajām pīlēm un gulbjiem un beidzot ar milzīgām zivīm un pamatīgiem bruņurupučiem (kuri, kā zināja teikt Nora, esot invazīvi). Atkal jau žēl, ka no Bojnices mums nav nevienas bildes.
Laiks bija vēl pavisam agrs, bet mēs izlēmām, ka varbūt mums šajā dienā nekur nopietni doties vairs nevajadzētu, bet mēs varētu ļoti savlaicīgi uzmeklēt vietu, kur pārnakšņot, lai nākamajā dienā jau rīta agrumā varētu Lielās Fatras dabas parkā doties kādā pārgājienā. Tā nu mēs iebraucām kādā ciematā, kurā arī vajadzēja pēc idejas sākties daudziem dažādiem šī dabasparka pastaigu maršrutiem. Jau pirms ciemata ieraudzījām vienu ļoti smuku viesnīcu (saucās Hotel Gader), kurā devāmies pārbaudīt augsni. Izrādījās, ka cenas viņiem bija gluži normālas, bet – tikai viena brīva divpersonu istaba. Tad nu braucām tālāk. Otrā ciemata galā ieraudzījām arī viesu namu Gader (no kā secinājām, ka tas ir vienotā tīklā ar hoteli Gader). Tajā izrādījās, ka ir pieejami vieni luksus klases apartamenti (ar platekrāna televizoru, milzīgu plašumu utt.), cena gan bija diezgan augsta, bet domājām – varētu taču vienu nakti tā kārtīgi atlaist. Taču – viņi neņēma kartes. Principā mēs apsolījām vecim (kas izskatījās pēc alkoholiķa), ka apartamentus ņemsim, tikai aizbrauksim pēc naudas. Rezultātā mēs atradām vietu kādā privātā pansijā, kur bija ļoti patīkamas cenas (apmēram 25 lati uz četriem) un autentiski dzīves pie tantes apstākļi. Tik autentiski, ka tualetē mums bija jādalās ar poļu pārīti, bet tualetes papīra labierīcību telpā nebija principā. Toties – lēti.
Tante, starp citu, šeit bija nopietnā. Kā vēsta viņas vizītkarte, viņa ir inženierijas zinātņu doktore, bet šai pansijai ir pat sava interneta lapa: www.penziongader.sk. Te pat varu teikt: ja tev gadās būt tajā pusē, noteikti apsver iespēju palikšanu pa nakti šajā pansijā (starp citu – Gader, kā izrādījās, ir nevis kompāniju tīkls, bet gan ielejas nosaukums). Tante ar mums vāciski aprunājās, iedeva 35 gadus vecas grāmatas par tuvīnajiem kalniem un pašausminājās, ka mēs grasāmies te palikt tikai vienu nakti (kurš tad kalnos tikai vienu dienu pavada?). Gaitenī bija atrodama paliela vietējā novada karte ar iezīmētiem maršrutiem, vienu no kuriem (īsāko) noskatījām sev nākamajam rītam.
Tā kā bija vēl pavisam agrs, izlēmām aiziet kaut kur paēst. Tante piedāvāja divus variantus – uz viesnīcu, kurā nebija brīvu numuru, vai uz kaut kādu “Martiner”, kurā tajā dienā bija ēduši mūsu poļu kaimiņi. Ciematā mēs atradām veselus trīs iestādījumus “Martiner”, vienu par otru labākus. Vienā no tiem bija spēļu automāti, vienā – pensionēti alkoholiķi, vienā – parasti alkoholiķi, vienā – milzīgs plakāts ar masturbējošu sievieti pie sienas, viens – vienkārši izskatījās pēc zaņķa (kopā tie bija trīs, īpašības var sadalīt pēc paša iztēles). Beigās aizgājām tomēr uz viesnīcu. Ēdiens tur bija padārgs un īstenībā ne gluži manā gaumē – pārāk “stilīgs”. Bet arī ne slikts.
Un tad atpakaļ uz pansiju, gulēt un gatavoties mūsu ceļojuma grūtākajam pārbaudījumam (to gan mēs tobrīd, protams, vēl nezinājām).