Kazhes pierakstu burtnīca

Šī diena mums pagāja alu zīmē – bija paredzēts apskatīt divas slavenākās Slovākijas alas – Demanovas ledus alu un Demanovas brīvības alu. No rīta izbraucām it kā diezgan savlaicīgi, bet tāpat nokavējām uz pirmo tūri ledus alā. Tas bija diezgan apbēdinoši, jo mēs ieradāmies 15 minūtes pēc pirmās tūres sākuma un 75 minūtes pirms otrās tūres. Lai nebūtu garlaicīgi, pieeja alai atrodas stipri augstu virs autostāvvietas, tā ka savas 15 minūtes līdz ieejai jāiet, cik ātri lai tu arī nesoļotu. Gaidīšana bija diezgan apnicīga, bet izvēles jau nebija. Cilvēku bari toties bija vienkārši maniakāli – atceroties, kā mēs ar Lienču Pāl-Volgy alās bijām grupā no četriem tūristiem, šejienes vairāk kā 50 cilvēki likās ļoti nepatīkama pārmaiņa.
Arī gandrīz viss alā bija nepatīkama pārmaiņa. Pirmkārt, ledus tur bija maz – septembrī tas ir gandrīz savā minimālajā līmenī, izkusis draņķis tāds. Otrkārt, par fotografēšanas atļauju alā nācās maksāt 300 kronas (aptuveni 6 latus), kas bija stipri vairāk, nekā manā skatījumā būtu pieņemama summa par šādu lietu. Treškārt, stāstījums tur bija slovāku valodā (un turklāt ierakstā – būtu tak varējuši arī anglisku runātāju sameklēt). Ceturtkārt, slovāki nemāk uzvesties. Nekad iepriekš alā nebiju redzējis kādu mēģinam ekskursijas laukā nolauzt stalaktītu. Turklāt tas “kāds” nebija mazs bērns, bet čalis vismaz mūsu vecumā. Liene viņam aizrādīja, lai viņš neko neaiztiek. Es viņu nosaucu par “mentally challenged”, bet laikam gan angļu valodu viņš nesaprata (citādi droši vien es būtu norāvies). Pietkārt, daudzviet alas sienas aprakstītas, stalaktīti nolauzti, visādi loši visur met monētas, lai varētu šajā vietā atgriezties. Izspriedām ar Lieni, ka pirms ieejas alā cilvēkiem vajadzētu likt pildīt veselā saprāta testu un nepieskaitāmus cilvēkus atstāt ārā.
Pēc šīs alas doties uz Brīvības alu vairs īpaši negribējās, bet bijām izlēmuši, ka tajā ieiesim un tāpēc tā arī izdarījām. Normis un Nora neko nolēmuši nebija un līdz ar to palika ārā. Šoreiz nevajadzēja ilgi gaidīt, šoreiz grupā idiotus nemanījām, šoreiz ala bija patiešām grandioza. Pilnīgi citi iespaidi. Vienīgā problēma – otrajā alā par fotografēšanas biļeti nesamaksājām un mums nācās nelegāli fotografēt no kabatas (tiešā šī vārda nozīmē). Lieki piebilst, ka reti kura bilde sanāca kaut cik normālā kvalitātē, ļoti reti kura. Bet vismaz ietaupījām sešus latus, un tas arī ir ieguvums.
Kad atgriezāmies no alas, atklājām, ka Normunda un Noras mašīnā nav, bet pie stiklu tīrītāja pielikts cukura papīrītis no blakus esošas viesnīcas un rakstīts: “esam tur”. Tur viņi patiešām bija, un bija jau ieēduši pusdienas. Mēs tad nu arī ieēdām, kas cits mums atlika.
Līdz ar to mums Slovākijā bija atlicis vairs tikai viens ieplānotais punkts – dabas parks Slovensky raj (kas nozīmē Slovākijas un nevis Slovēnijas paradīzi). Ko mēs tajā domājām darīt, vēl nebija zināms, bet bija zināms, ka uz šo parku mums vajadzēja aizbraukt. Tad nu mēs devāmies uz parku un pie reizes meklējām guļvietu. Šajā braucienā mums izdevās iebraukt vienā no baisākajām vietām visā mūsu ceļojumā – kaut kādā pa pusei pamestā čigānu pilsētā. Tur izskatījās vēl baisāk nekā Bratislavā, dominējošais automobīļa vecums svārstījās ap trīsdesmit gadiem, ielās bija ļoti daudz tumšas ādas krāsas bērnu, vairums māju izskatījās tikai daļēji apdzīvotas un pat aiziet līdz bankomātam šajā pilsētā šķita diezgan bīstams uzdevums.
Šajā pilsētā mēs palikt kaut kā nevēlējāmies, tā vietā centāmies iespējami ātri tikt uz kādu citu vietu, vienalga kādu. Ciematā pie ezera, kurā vajadzēja būt kādai ļoti ekstrēmai (un īsai) pārgājienu takai, mēs savām prasībām atbilstošu mītni atradām. Tā bija ēstuve vienlaikus ar pansiju un tajā darbojās kāds gados pavecāks fenomenāli aktīvs ungārs vārdā Jozefs Szabads, kas skraidīja apkārt kā iesvilis. Visi viņa viesi, izņemot mūs, bija vācieši, ar kuriem viņš ļoti dzīvi vāciski sarunājās, bet mums vienā brīdī kaut ko sāka skaidrot slovākiski, skaidrojot, ka viņam neesot laika domāt vāciski, jo esot šausmīgi daudz darba (kā izskatījās, daudz darba viņam ir cauru diennakti). Toties naktsmītne bija patiešām forša un tik autentiski laucinieciska, cik vien varēja vēlēties.
Istabā mēs bijām jau ļoti agri, bet vēl kādas divas stundas pirms gulētiešanas vienkārši runājām visādas muļķības, jo it kā bija nogurums un neko vairs darīt nevarēja, bet vienlaikus bija arī agrs.