Kazhes pierakstu burtnīca

Rīts Blatņicā (tā saucās šis ciemats) mūs pārsteidza diezgan negaidītā veidā – miestā bija sabraucis milzīgs daudzums ceļa strādnieku, kas bija nolējuši vairumu miesta ielu ar kaut kādu urīnam līdzīgu šķidrumu. Kāpēc viņi tā darīja, nav zināms, bet ir zināms cits – pēcpusdienā, kad atgriezāmies ciematā, gandrīz visā ciematā bija uzlikts jauns asfalts un strādnieki bija prom, līdz ar to var spriest, ka neatkarīgi no viņu smaku ieradumiem strādāja viņi ļoti operatīvi.
Mēs uzreiz devāmies uz glauno viesu namu, kurā bijām solījuši nakšņot. Ne tāpēc, lai atvainotos par savu netaktiskumu, bet tāpēc ka tam blakus sākās mūsu izvēlētais pārgājiena maršruts. Protams, mēs būtu jutušies komfortablāk, ja mūsu rīcībā būtu bijusi kāda normāla karte, nevis tikai pārfotografēta tā, kas bija tantei pie sienas, bet nācās vien iztikt ar to pašu. Informācija lejā vēstīja, ka Tlstas (tas ir kalna nosaukums, augstums – 1373) maršruts ilgst trīs stundas (nebija gan skaidrs – vai tas bija domāts līdz loka galam vai līdz augšai, pieņēmām pirmo variantu), tas likās normāls variants, tad nu sākām kāpienu. Kāpām un kāpām – diezgan ilgi ceļš gāja pa tādu kā ieleju, visu laiku augšā, bet ne pārāk stāvu.
Pēc kāda laiciņa (tas ir – aptuveni stundas) sākās arī kaut kas līdzīgs klintij. Pēc nepilnām divām stundām sasniedzām tādu kā maršruta virsotni, proti, domājām, ka esam sasnieguši šī pārgājiena augstāko punktu. Ne pārāk tālu gan varēja redzēt vēl vienu milzīgu kalnu, bet mēs loģiski spriedām, ka tas nekādi nevarētu ietilpt mūsu maršrutā. Kad no tā sauktās virsotnes ceļš turpināja iet augšā, sapratām – nē, tomēr mums būs jāiet augstāk. Vēl pēc minūtēm četrdesmit – atkal virsotne, šoreiz nu gan īstā, lielais kalns pārāk tālu un pārāk augsts – par kāpšanu tajā nevarētu būt ne runas, un ceļš arī iet lejā...
Kādus simts metrus, ja ne mazāk. Un tad atkal – augšā. Kāpt arvien grūtāk, arvien nogurdinošāk. Un tomēr pēc gandrīz četru stundu pārgājiena esam augšā. Urrā! B pieveikuši šitādu kalnu (apmēram 900 metri augstumu starpība starp leju un augšu). Vai mēs neesam varoņi? Paga! Ko te dara tie tīņi ar savu skolotāju? Šķiet, ka pa otru pusi gājusi skolēnu ekskursiju grupa mūs ir apsteigusi. Lielā pašapziņa atkal pamazām sarūk. Tiesa, iespējams, viņi ir izgājuši stipri agrāk par mums. Iespējams, mēs tomēr esam par viņiem spēcīgāki, ne?
Lejupceļā uzgājam pamatīgu alu, kura bija atzīmēta arī mūsu plānā. Kā izrādās, Mažarnā ir viena no ievērojamākajām Slovākijas alā, bet ne dziļuma dēļ (tā ir “nieka” 130 metrus dziļa), bet tādēļ, ka tur tajā atklātas liecības, ka tur dzīvojuši akmens laikmeta cilvēki. Ieiet alā gan ir aizliegts, bet mūs neviens no iešanas tajā neatturēja. Skats diezgan baiss un pirmatnējs.
Kad esam pusotru stundu kāpuši atpakaļ lejā un tur ieraugām mums jau priekšā esam tos pašus skolniekus,... tad nu ir skaidrs, ka laikam mēs tomēr īpaši atlēti neesam. Tāpat ir skaidrs tas, ka esam sešas stundas izstaigājušies pa kalniem un pēc Latvijas standartiem esam varoņi.
Vēlāk devāmies uz Oravas pili, vietu, kur filmēta pirmā un klasiskākā filma par Drakulu – Nosferatu. Dienas gaismā īpaši baisa šī pils neizskatās, toties milzīgā un nepieejama gan. Tik nepieejama, ka sešas stundas nostaigājušies mēs pat neapsvērām domu uzkāpt kalnā, lai to apskatītu labāk no tuvuma. Tad jau vieglāk kā normāliem japāņu tūristiem to sabildēt no lejas. Tā arī izdarījām.
Turpat netālu pilsētā Liptovsky Mikulāš ieēdām vēlās pusdienas un jutāmies šai dienai kustējušies pietiekami. Tas gan nenozīmēja, ka tajā pašā Mikulāšā gribējām nakšņot. Šim nolūkam mums bija paredzēts braukt uz Demānovas ieleju, kur divpadsmitā diena bija jāaizvada alu zīmē. Dažus kilometrus no alām palikām gulēt ļoti glītā un komfortablā viesu namā.