Kazhes pierakstu burtnīca

Nezinu, kāpēc man vienā diskā iegadījušies trīs bezmaz vai sliktākie Kleptona karjeras albūmi, kas visi tapuši astoņdesmito gadu vidū un kuri visi nav īsti pieskaitāmi rokmūzikai. Bet tā nu tas ir sagadījies.
Ja salīdzina "Behind the Sun" un tam sekojušo "August", redzamas vairākas tendences Kleptona karjerā. Pirmkārt, BtS nav tik šausmīgi komerciāli skanošs kā tā sekotājs - protams, par īstu rokmūziku to nosaukt nevar, bet tajā vismaz ir kaut kāda ģitāru klātbūtne jūtama, lai arī tā ir pamatīgi sajāta ar sintezatoriem ("Same old blues" bez salkanajiem efektiem noteikti būtu daudz labāka dziesma) un reizēm arī popsīgās dziesmas ir padevušās Kleptonam salīdzinoši normāli. Varbūt "Knock on wood" ir bišķi uz Billy Ray Cyrus sviestu velkoša, bet šī dziesma vismaz ir lipīga un melodiska, atšķirībā no vairuma "August" kompozīciju.
Protams, no tāda vīra kā Kleptons varētu gaidīt kaut ko vairāk, un es gaidu arī, bet nesagaidu. Tiesa, šajā ierakstā es jūtu potenciālu - ja tas nebūtu ierakstīts ar Fila Kolinsa drošu roku palīdzībā un ja tas būtu tapis citā desmitgadē, vairākas tā dziesmas būtu gluži klausāmas. Ja "Forever Man" Kleptons būtu izvērtis par blūza kompozīciju, tā varētu būt laba blūza kompozīcija, bet kā sintētiskā popa skaņdarbs tā diži laba nav. Tomēr te vismaz ir ģitāras. Un tas jau ir cerīgi. Lai arī ģitāras un sintezatora spēku attiecība šeit varētu būt 3:7, tā vismaz nav 1:10 kā sekojošajā albūmā, un gandrīz neviena šī ieraksta dziesma nav izteikti aizvainojoša. Protams, "It all depends" nav skaistākā Kleptona balāde, bet tā nav arī ne tuvu ne monstrozākā. Es šo ierakstu tev neieteiktu klausīties, tā ir tiesa, bet vismaz gadījumā, ja tev to nākas dzirdēt, tas uz tevi nekādu sliktu iespaidu neatstās, un ne par katru astoņdesmito gadu vidus ierakstu es varētu teikt šādus vārdus.