No One Writes to the Colonel

Ja tu pēkšņi domā, ka šo grāmatu lasīju, jo esmu liels kluba "Pulkvedim neviens neraksta" cienītājs, var secināt tikai to, ka tu mani nepavisam nepazīsti un nesaproti (pokemons!). Klubus neapmeklēju nekad, līdz ar to arī "Pulkvedī" bijis neesmu. Skumjš gadījums, bet tiesa.
Tātad - "Pulkvedim neviens neraksta". Diez vai no Nobela prēmijas laureāta G.G.Markesa darbiem to varētu saukt par pazīstamāko vai nozīmīgāko, un tomēr gluži nebūtisks tas arī nav.
Šis mini romāns/novele ir darbs, kuru Markess sarakstīja laikā, kad viņš fanoja par Ernestu Hemingveju, un to spēju sajust pat es. Tā galvenais varonis ir kāds vecs pulkvedis, kas ar sievu dzīvo kaut kur Kolumbijas nomalē un kurš jau piecpadsmit gadus velti gaida paziņojumu, ka viņam kā 1000 dienu kara veterānam piešķirta pensija. Bet pulkvedim neviens neraksta... Viņa dēls pirms mazāk kā gada nošauts, par šo notikumu Markess pārāk detaļās neiegrimst, viss, kas no viņa palicis, ir dēlam piederējušais kaujas gailis. Tagad pulkvedim un sievai nav gandrīz nekādu līdzekļu, viņu drēbes ir parodija par drēbēm, pārtiek viņi no nekā, reizēm, lai radītu ēdiena klātbūtnes ilūziju, pulkveža sieva katlā liek vārīties akmeni, lai izskatītos, ka viņiem būs zupa. Tikām citi - veiklāki, veiksmīgāki, korumpētāki, dzīvo, cepuri kuldami, un visu laiku žēlojoties par savu grūto dzīvi, kamēr pulkvedis ir optimistisks, cer, ka drīz beidzot viņa nedienas būs garām un ka beidzot atnāks ilgi gaidītā vēstule. Bet pulkvedim neviens neraksta...
Fenomenāli skumji skaists stāsts, patiešām labākajās Hemingveja tradīcijās (nez kāpēc man gribas piesaukt E.H. "Sirmgalvi un jūru", ko es gan patiesībā neesmu lasījis).
2007-10-17
8.0
comments powered by Disqus