El Tunel

Sākšu ar sviestu - esmu pazaudējis bibliotēkas lasītāja karti. Gluži traģēdija tā, protams, nav, bet nepatīkami ir. Vajadzēs tagad jaunu taisīt. Patiesību sakot, "Tuneli" jau paņēmu pēc kartes pazaudēšanas (lai arī tajā brīdī faktiski domāju, ka karti vienkārši esmu aizmirsis mājās).
"Tunelis" ir lielisks psiholoģisks eksistenciālisma romāns, kas diezgan labi iederas tādā pašā kategorijā kā Mērdokas "Melnis princis" un Sartra "Nelabums" un vienlaikus tas ir kāda garīgi ne gluži normāla cilvēka dzīves atstāstījums, kas varētu būt kalpojis par iedvesmu Faulza "Kolekcionāram" (protams, ja Faulzs bija ar "Tuneli" pazīstams - par to nekādi spriest nevaru).
Tā galvenais varonis ir kāds mākslinieks, kurā uzbangojusi interese par kādu sievieti, kurai izdevās vienā viņa gleznā saskatīt ko tādu, ko neviens kritiķis un cits skatītājs neievēro. Taču mākslinieks ir pārāk kautrīgs, lai šo sievieti uzrunātu, tāpēc viņš vairākus mēnešus gaida viņu nākamo satikšanos, pēc kuras izrādās, ka starp viņiem saikne patiešām pastāv, lai gan tā strikti ņemot gan Marija, gan mākslinieks nav īsti normāli (manā izpratnē). Viss beidzas ar to, ka viņš Mariju nodur, savā ziņā tādēļ, ka viņš (absolūti bezsakarīgi) izsecinājis, ka viņa ir mauka, gan tādēļ, ka viņš vienkārši ir bišķi tāds dīvains un ar noslieci katru situāciju un katru frāzi analizēt līdz nelabumam.
Uzrakstīts ļoti spēcīgi, un lai arī nevienu mirkli galvenais varonis man kā lasītājam simpātisks nešķiet, viņu var "saprast" - tādā ziņā, ka personāžs ir veidots tik reāls, ka es to gandrīz vai varu izjust. Īstenībā diezgan baisi. Ļoti ievelkošs romāns.
2007-10-25
8.0
comments powered by Disqus