"All", kā vēsta "AllMusicGuide" (kas gan nav paredzēts tieši grupas "All" mūzikas apzināšanai, bet visai mūzikai, ja nu kādam radušās neskaidrības), ir post-panka ēras hardcore pankroka grupa, kas šajā ierakstā demonstrē tieši to pašu, ko visos savos albūmos.
Par visiem albūmiem spriest nevaru, jo "Mass Nerder" ir vienīgais viņu ieraksts manā krājumā, bet droši varu apgalvot, ka par hardcore pankroku es šīs grupas mūziku nenosauktu. Pretējā gadījumā arī Offspring ir hardcore. Un Green Day. Bet ne Blink 182. Blink 182 nekad nevar tikt nosaukti par hardcore.
Ja par hardcore etalonu mēs ņemam Dead Kennedys (un ko citu gan lai ņem par šī žanra paraugu), tad "All" uz viņu fona izklausās kā koledžas grupa. Kāda viņi savā esencē arī ir. Viņu mūzika nav nedz fenomenāli ātra, nedz fenomenāli smaga (smaga tā nav pat nefenomenāli), grupas dziedātājs nav nekāds panks manā izpratnē - viņa balss ir diezgan patīkama un viņš māk dziedāt. Tas nav panks, tas ir skaidrāks par skaidru. Vai Jello Biafra mācēja dziedāt? Vai Džons Laidons mācēja dziedāt? Vai Džo Strammers bija gājis mūzikas skolā? Vai Sids Višess mācēja darīt jebko, kas nebija saistīts ar intravenozu narkotiku uzņemšanu? Nē, un vēlreiz nē. Vai arī tikai vienreiz nē.
Līdz ar to gribu paziņot, ka "Mass Nerder" ir tīri jauks ātra poppanka ieraksts. Jā, temps viņiem ir lielāks nekā citām šādām grupām, un laikam saturs ir salīdzinoši politisks, bet ne vairāk (lai arī, ja tā godīgi, "Greedy" tomēr varētu būt hardcore dziesma, ja vien ģitāras būtu mazliet vairāk fūzējošas tajā).
Kas man patīk šādos ierakstos, tas ir to ilgums - piemēram, šis albūms ir 30 minūtes garš un tajā ietilpst veselas 16 dziesmas, garākā no kurām ilgst 2:36, bet īsākā - 35 sekundes.
Vidusskolas ballītēs es šādu mūziku būtu klausījies ar lielāko prieku. Taču es to nekad neklausītos tādā kompānijā, kurā es gribētu kādam demonstrēt savu mūzikas gaumi. Cilvēks ar gaumi "All" neklausās. Vismaz ne sabiedrībā.