Kazhes pierakstu burtnīca

Jau pirms laba laiciņa man radās doma pamazām iepazīst kino, kas tapis mazāk "klasiskās" šīs industrijas izpratnē valstīs, un Peru noteikti ir viena no tām valstīm, par kuru kinematogrāfu Latvijā zina salīdzinoši maz (maigi izsakoties).
Un te nav par ko brīnīties - Peru pasaulei nav devusi nedz slavenus aktierus, nedz režisorus, nedz filmas. Tur taisītā produkcija populāra ir bijusi tikai Latīņamerikā (un arī tur Peru kaut cik labi kotējās tikai sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados). Pat Oskaram ārzemju filmu kategorijā Peru savas filmas piesaka salīdzinoši neregulāri (ņemot vērā, ka tā ir diezgan liela valsts ar gandrīz 30 miljoniem iedzīvotāju) un ne reizi fināla pieciniekā viņu filmas nav iekļuvušas.
Arī "Madeinusa" ir viena no šādām Peru filmām, kuras Oskaram tikušas izvirzītas, bet nekādu dižo slavu nav guvušas. Pēc Peru standartiem tās panākumi gan ir bijuši fantastiski - tā tikusi izrādīta prestižajā Sundance festivālā, tikusi apbalvota Roterdamas filmu festivālā, tikusi rādīta arī Sietlas un Edinburgas starptautiskajos festivālos.
Madeinusa vēsta par kādu dīvainu no apkārtējās pasaules nošķirtu ciematu Peru nomalē, kurā pastāv ļoti interesantas Lieldienu svinēšanas tradīcijas. Proti, ciematā tiek uzskatīts, ka no Lielās Piektdienas līdz Lieldienu svētdienai Dievs (Jēzus) ir miris, līdz ar to neredz, kas pasaulē notiek, līdz ar to šajās dienās nepastāv grēki. Kas savukārt nozīmē, ka citādi ļoti puritāniskajiem cieminiekiem šajā laikā ir atļauts pārkāpt visus desmit baušļus, ko viņi arī dara pēc pilnas programmas.
Šajās dienās ciemā nejauši ir nokļuvis Salvadors - žurnālists no Limas. Vispār cieminiekiem nepatīk svešinieku klātbūtne svinību dienās, taču Salvadors nekur prom tikt nevar un ciemata mērs atļauj viņam palikt. Un šajā bālajā svešiniekā (bāls viņš, protams, ir tikai pēc Peru lauku standartiem) ieskatās mēra 14gadīgā meita, kas izvēlēta par gada jaunavu (kuras jaunavību paredzēts svinību ietvaros "atrisināt"). Meitenes vārds ir Madeinusa (nav grūti nojaust, ka kāds cilvēks bez angļu valodas zināšanām kaut kur ieraudzījis uzrakstu "made in USA", izvēloties bērnam vārdu). Un viņa grib atstāt dzimto ciemu līdzīgi kā viņas māte un sākt jaunu dzīvi Peru galvaspilsētā Limā, taču viņas māsai un tēvam pret to varētu būt iebildumi. Filmas beigas ir traģiskas - dusmās par to, ka tēvs salauzis viņas skaistos auskarus, Madeinusa tēvu noindē, bet kopā ar māsu par vainīgo pasludina Salvadoru (kurš gan gribēja Madeinusai palīdzēt tikt prom no ciemata). Salvadoru cieminieki visticamākais (parādīts tas mums netiek) nolinčo, bet Madeinusa tomēr dodas iekarot lielo pilsētu. Tāda lūk ir ikdiena Peru laukos (vai vismaz šajā filmā).
Faktiski filmas pasaule ir tāda mazliet dīvaina un Gabriela Garsijas-Markesa daiļrades ietekmējusies, ne viss te notiek kā reālajā dzīvē, ne viss ir loģisks, ne viss ir skaidrs.
Neteikšu, ka šī filma man kalpoja par kaut kādu ģeniālu atklāsmi - tā kopumā ir labs, pietiekami oriģināls kino vēstījums, ar diezgan saistošu vizuālo pusi, taču gluži sākt meklēt rokās citas Peru tapušas filmas un mēģināt uzzināt ko daudz vairāk par šīs valsts mākslas pasauli, mani tā nerosina (diemžēl kārtīgs domraksta nobeigums man šoreiz nesanāks).