Kazhes pierakstu burtnīca

Irēna Douskovas romāns “Oņegins bija ruskijs” ir lielisks uzskates materiāls tam, kāds sapnis bija dzīve padomijas regulētajā sociālismā arī tajās zemēs, kuras nebija PSRS sastāvā, bet tikai tās ietekmes sfērā. Patiesībā tā ir otrā daļa triloģijai, kuru uzsāka autores populārākais darbs - “Hrdý Budžes”, taču man Prāgā sanā nopirkt tieši otro daļu, bet itin labi var iztikt bez priekšzināšanām, lai šo lasītu kā patstāvīgu vienumu.

Turpinu iepazīt Umberto Eko darbus ārpus viņa darbības daiļliteratūrā, manas mammas krājumā bija vairākas šāda tipa viņa grāmatas (iespējams, kāda pat manis paša dāvināta), tai skaitā šī, kuras tēma aktualitāti tikai ieguvusi laikā kopš 2006. gada, kad tā izdota. Patiesībā šo grāmatu veido eseju un runu apkopojums par periodu starp 2001. un 2005. gadu. Proti, sākot ar 11. septembri un ietverot Afganistānas un Irākas karus, kā arī pirmo Silvio Berluskoni valdīšanas periodu. Kā jau tas raksturīgi Eko, grāmatā ir itin daudz atsauču arī uz senākiem laika periodiem, veidojot tiltus starp tiem un viņa aprakstīto laikmetu.

Šis Viljama Boida romāns ir izteikts spiegu literatūras paraugs, bet ar savu odziņu. Proti, tā tematika galīgi nav nodreijāta - britu spiegi Amerikā (British Security coordination) Otrā pasaules kara pirmajos gados, pirms amerikāņu iesaistīšanās karā. Šī ir vēstures lappuse, par kuru biju itin maz dzirdējis, bet patiesībā tur tiešām ir daudz interesanta. Proti, pēc tam, kad oficiāli bija sācies karš starp Nacistisko Vāciju un Lielbritāniju, bet ASV izvēlējās iet neitralitātes ceļu, amerikāņu un angļu specdienesti nekādi oficiāli sadarboties nevarēja, lai arī amerikāņu prezidents Frenklins Rūzvelts personīgi atbalstīja ASV iesaistīšanos karā, bet viņam trūka jebkāda atbalsta sabiedrībā. Līdz ar to britiem bija nepieciešami savi aģenti štatos, lai uzturētu savai valstij labvēlīgāku tēlu sabiedriskajā domā un cenšoties apkarot amerikāņos domu, ka varbūt tie nacisti nemaz nav tik peļami, jo angļi lieliski apzinājās, ka amerikāņu iesaistīšanās varētu kļūt par izšķirošu faktoru šajā karā.

Kirila Serebreņņikova kino režijas debija "Tēlojot upuri" ir savdabīga melnā komēdija, kuras atslēga droši vien ir meklējama kāda dusmīga policista stipri garā monologā tuvāk tās nobeigumam. Šis monologs ir veltīts tam, cik lielā mērā mūsdienu cilvēki ir vienaldzīgi, neieinteresēti un nemotivēti, un šis monologs galvenokārt sastāv no dažādiem lamu vārdiem. Un jāatzīst - to vīru zināmā mērā var saprast, cilvēki patiešām ir diezgan kaitinoši, jo īpaši tie, ar ko viņam sanāk saskarties filmas gaitā, un jo īpaši - tās galvenais varonis Vaļa, kurš gan tā īsti līdz varonim nekvalificējas, jo lai arī viņa tēls un stāsts ir balstīti Hamletā, pat stipri kaitinošais dāņu princis uz Vaļas fona ir izcili darbīgs un enerģijas pilns.

"Vidvuda stāsts" mani uzrunāja ar savu nosaukumu. Proti, ar vārdu Vidvuds. Savulaik, pirms gadiem desmit vai pat vairāk, bija man tāds pseidonīms - Vidvuds Taipiņš, kur dzīvoja "Diskonta" listē. Patiesībā arī grāmata par Vidvudu tapusi, cik var saprast, aptuveni tajā pat laikā, kad darbojās Taipiņa kungs, tomēr domājams tiešas saistības starp šiem diviem Vidvudiem nav. Kā vēsta PMLP personvārdu datu bāze, šobrīd Latvijā ir 41 Vidvuds. Tas tā - informācijai.

Angļiem ir smaga nosliece uzņemt filmas par īpaši zemām sabiedrības aprindām - narkotirgoņiem, sīkiem bandītiem, skinhediem, huligāniem, orgānu donoriem un citādiem ļaudīm, kuru dzīvi grūti nosaukt par skaistu un spozmes pilnu. Londona-Braitona stāsta par prostitūciju.

Tas nav sevišķs retums, ka grāmatas stāstnieks pats sižetā iesaistās tikai visai pastarpinātā veidā, taču šajā konkrētajā grāmatā tas tiek īstenots patiešām dīvaini, jo grāmata ir rakstīta no Nāves skatu punkta. Jā - tās teicējs ir tas pats personāžs, kuru pierasts attēlot melnā apmetnī un ar sirpi rokās. Pats viņš gan apgalvo, ka melnu mēteli viņš velkot vien tad, kad to prasa laika apstākļi. Ja kas - nekur grāmatā nav teikts, ka Nāve ir vīrietis (vai arī es to neievēroju?), bet līdz pat šī apraksta sākšanai es pat neiedomājos, ka tā varētu būt Viņa un nevis Viņš. Tam gan nav sevišķas nozīmes.

Pasaule darbojas mīklainā veidā. Gaisā virmo kaut kādas idejas, kuras vienlaikus materializējas divās dažādās Zemeslodes malās, katra patstāvīgi, bet vienlaikus saistīti. Par ko es te murgoju? "Wristcutters: A Love Story" vs "The Bothersome Man".

Man par lielām šausmām ir pienākusi tā diena, kad sviestainas zinātniskās fantastikas vietā manā grāmatu plauktiņā centrālo vietu ir ieņēmušas grāmatas par SEO. Jā, tu nepārklausījies - par SEO, jeb to šamanismu, kuru tā praktizētāji dēvē par zinātni interneta resursu popularitātes uzlabošanai.

Šī filma jau pāris gadus bija manā "kaut kad jānoskatās" sarakstā, un droši vien tajā tā vēl ilgi paliktu, ja šodien Uldis nebūtu uzrīkojis filmu vakaru, kura ievada daļā viņš prezentēja vienu no saviem aktuālajiem projektiem (jo Uldim vienmēr, kā man radies iespaids, ir vesela virkne paralēlu projektu) - Spoku nami.

Šo filmu Movielens ieteica vienlaicīgi man, N.R. un vēl vienam cilvēkam, kas to nokomentēja N.R. blogā. Tad nu izlēmām, ka vajadzētu to noskatīties, jo pēdējā laikā novērots, ka ziemeļvalstu filmas mūsu letiņu mentalitātei ir labi piemērotas, it īpaši tas (vismaz manā gadījumā) attiecas uz melnajām komēdijām, tādām kā šī.

Par šādas filmas eksistenci uzzināju jau gandrīz uzreiz pēc tam, kad sākām skatīties tāda paša nosaukuma seriālu. Taču noskatījāmies to tikai pēc tam, kad to bija redzējis arī N.R. un rekomendējis kā vieglu vakara filmu. Patiešām - nekas vairāk kā viegla vakara filma "Outsourced" nav, bet savā kategorijā, it īpaši, ja ņem vērā, ka tā ir labākajā gadījumā saucama par B kategorijas filmu, nemaz nav peļama. Atšķirībā no seriāla, filma patiešām ir uzņemta Indijā un tajā piedalās diezgan daudz aktieru ar Bolivudas pieredzi. Kas gan vienlaikus nozīmē, ka vairums šīs filmas indiešu rietumu cilvēkam neizskatīsies tik "cmuki" kā seriāla varoņi. Taču kur filmai pietrūkst naudas, tur to tā atgūst ar balls. Filma ir daudz drosmīgāka, nekā seriāls, un te tu neredzēsi skaistus indiešus strādājam super glaunā birojā, par kādu daudzi amerikāņi viņus varētu apskaust. Šeit tev "Western Novelties" birojs atradisies šķūnim līdzīgā būdā, nebūs ne miņas no LCD monitoriem un galvenā varoņa romantic interest seriālā nevarētu cerēt pat uz otrā plāna lomu. Sižets it kā ir ļoti līdzīgs - call center vadība izlemj ieekonomēt līdzekļus un savu biroju outsourc`ēt uz Indiju, un nosūta turp savu džeku. Vienīgā atšķirība - filmā Tods turp dodas tikai tādēļ, lai sagatavotu savu aizvietotāju, nevis permanenti kļūtu par uzņēmuma vadītāju (jo arī indiešu menedžeris, protams, būs lētāks). Un ar tādu atšķirību, ka corporate management filmā ir normāli dirsas, nevis salīdzinoši labie zēni, kā tas ir seriālā. Līdz ar to tas, kā filma rāda outsourcingu varbūt joprojām ir ļoti tālu no reālā skatījuma uz lietām, bet vismaz nav tāda zinātniskā fantastika kā seriālā redzamais.

Šī grāmata pagaidām kalpo manā 101 uzdevuma sarakstā par punkta "Izlasīt vienu apjomīgu zinātnisku grāmatu" aizpildītāju, taču ceru, ka līdz termiņa beigām attiecīgajā ailē būs atrodama cita grāmata, jo godīgi sakot:

"Hello Young Lovers" ir vēl viens perfekts trāpījums, turpinot divu iepriekšējo Sparks albumu panākumus. Salīdzinoši ar "Mazo Bēthovenu" tas ir daudzveidīgāks un tekstuālā ziņā bagātīgāks (dziesmu lirikas ir pierakstāmas vairāk nekā četrās rindiņās, lai gan ne vienmēr), un arī muzikāli te ir mazāk tīras klasiskās mūzikas, bet vairāk - klasiskās mūzikas un smagā roka sintēzes, kā piemēram, albumu ievadošajā "Dick Around".

Šo filmu kā labu komēdiju N.R. rekomendēja lieliskais resurss Movielens, jo kārtējo reizi bija izveidojusies situācija, kad diezgan droši varēja paredzēt, ka visiem filmu vakara dalībniekiem varētu nesakrist gaumes. Un kas gan varētu būt labākais variants, ko skatīties, ja ne pseidodokumentāla stila komēdija no Austrālijas par vīrieti, kas strādā pārvadājamo tualešu nodrošināšanas kompānijā?

Angļu romantiskā komēdija "Love and Other Disasters" ir visai īpatnēja filma, kurā barg`ākās klišejas vienlaicīgi ir neizturami banālas un postmoderni pašironiskas, tā ka tu nevari īsti saprast, vai filma kopumā ir banāla un trula, vai arī trulākās tās epizodes ir tikai eleganta pasmiešanās par romantiskā kino ierobežojumiem. Atstāstīt filmas sižetu šajā vietā nebūtu korekti, jo tas ir pārāk sapiņķerēts un pilns ar visādiem idiotiskiem pārpratumiem, kaitinošām situācijām no kategorijas: "Pasaki taču beidzot to, tu stulbeni!" vai: "Nu, kā var kaut ko tik stulbu rādīt?" Bet vienlaikus - par to visu filmas veidotāji ik pa brīdim iespurdz, un tu īsti nevari saprast, vai tev vajag sašust par kārtējo sviesta momentu, vai nevajag.

Ir divas tēmas, kuru apspēlēšana filmās manās acīs tām parasti dod pluspunktus: rokmūzika un futbols. Jā, tieši futbols, nevis vispār sports. Patiesībā es pat nevaru iedomāties nevienu "sports related" filmu, kas nebūtu par futbolu, kas man būtu pa īstam patikusi. Bet ar futbola filmām viss ir kārtībā (ja nu kas - nav nepieciešams, lai futbols būtu šajā filmā ļoti centrāls, un vēlams, lai filmas varoņi nebūtu tieši futbolisti, jo mani neinteresē "sports drama" par "underdogs" komandām, kuras negaidīti uzvar pret "ļaunajiem"). Mēģināšu uzskaitīt dažas atmiņā palikušas "futbola" filmas:

"Muse" ceturtais studijas albums sākas ar tā dusmīgāko un manās acīs arī zināmāko dziesmu - "Take a bow", kurā Belamijs izsaka visu savu nepatiku pret kādu anonīmu valsts vadītāju (būtu loģiski pieņemt, ka viņa nepatikas objekts ir Buš-Blērs un nevis, piemēram, Fidels Kastro vai Valdis Zatlers). Lai gan, protams, dziesmas tekstu uz sevi varētu attiecināt teju vai katrs pie varas esošs politiķis tejā jebkurā pasaules valstī. Nē, precizēju - nevis uz sevi, bet uz saviem konkurentiem. Viens ir droši sākas albums ļoti spēcīgi - "Take a Bow" pāraug vēl vienā grupas hitā - "Starlight", kurā jaušami disko ritmi, un tad nāk līdz šim veiksmīgākais grupas singls "Supermassive black hole", kas slavens arī ar to, ka tas tika izmantots tīņu grāvējfilmā "Twilight". Neatkarīgi no tā, ka man šī nebūt nešķiet esam viena no labākajām "Muse" dziesmām - pārāk tradicionāli popsīga, pārāk vienkārša, šī parādība mani dara tramīgu. Ja mēs saucam "Muse" par mūsdienu rokmūzikas praviešiem, nav īsti skaidra viņu saistīšanās ar Stefānijas Maijeres (vai kā viņu pareizi sauc) tīņu slapjo fantāziju ekranizācijām. Es vismaz nevaru iedomāties, ka PF savos ziedu laikos ļautu izmantot "Money" vai "Time" kases grāvējos (jo "More", "Obscured by Clouds" un "Zabriskie point" diez vai būtu saucamas par plašām masām domātām filmām). Un arī citām "krutajām" grupām tas tomēr nav sevišķi raksturīgi - saistīties ar sūdīgām filmām (atvainojos "Twilight" faniem par savu noraidošo attieksmi). No otras puses - otrajā un trešajā Twilight skaņu celiņos parādās arī citi respektabli kolektīvi - "Dead Weather", "Vampire weekend", "Deathcab for cutie", "The Killers", u.c.

Sāku pildīt vienu no uzdevumiem savā 101 uzdevuma sarakstā - proti, skatīties Francijas izvirzītās filmas Akadēmijas balvai par gada labāko filmu svešvalodā. Sāku ar 2007.gadā "Orķestra vietām", filmu, kas 2007.gadā tika līdz shortlist (9 filmu saraksts), bet pie nominācijas tomēr netika.

Ir dažādi veidi, kā var stāstīt par sporta vēsturi. Neesmu gluži fanātisks šādas "profesionālās" literatūras lasītājs, bet gluži pirmā sporta vēstures grāmata, ko lasīju, "Baldera skalpu man nevajag" nebija. Jāatzīst, ka Matuļa izvēlētā pieeja ir visnotaļ oriģināla, lai arī nepavisam ne tāda, ka es teiktu "wow! tā tik ir viena grāmata!"

Redz - sekoju kāda lasītāja ieteikumam un izlasīju arī šo Sorokina grāmatu, par kuras turpinājumu var saukt "Cukura kremli", ne velti šīs grāmatas darbība norisinās tajā pat nākotnes antiutopiskajā monarhistiskajā Krievijā, kur "Kremlis". Kā jau to no Sorokina var gaidīt, arī šajā grāmatā neiztikt bez tādām epizodēm, kuras mana literatūras skolotāja diez vai būtu ar lielu prieku likusi skolēniem lasīt. Vismaz man ir grūti iedomāties, kur viņa saskatītu daiļumu ainā, kad visi opričņiki, iepriekš ierijuši pa speciālai tabletei, ievada viens otram anālajā atverē savus varenos zižļus (kurus ķīnieši īpaši uzlabojuši tā, ka peņa pagarinātājs ir kļuvis par realitāti), veidojot īpatnēju milzu tārpu un bagātinot viens otru ar savu sēklu. Tāpat kādā grāmatas epizodē galvenais varonis piedalās grupveida izvarošanā un diezgan daudz lieto narkotiskas vielas.

Lai arī "Tired of Hanging Around" sagādāja angļu grupai "The Zutons" tās lielākos hitus, es šo albumu līdz šodienai nebiju saņēmis noklausīties - un tas par spīti tam, ka grupas pirmā plate man patika ļoti pat labi. Taču beidzot ir pienākusi tā diena, kad par "Tired of Hanging Around" zinu vairāk nekā vienu vienīgu "Valerie".

Vienu es nevaru saprast - no kurienes man tik pazīstams šķiet Vladimira Kaminera vārds. Esmu pārliecināts, ka neko no viņa darbiem iepriekš lasījis nebiju, pat ne superslaveno "Russian Disco", bet ir man viņš zināms. Dīvaini, lai neteiktu vairāk.

Kad vakar piedāvāju izvēli starp divām filmām, abas no kurām ir franču valodā, abas kuras uzņēmis viens un tas pats režisors un kurās abās galvenajā lomā ir viens un tas pats aktieris, nevaru teikt, ka šis variantu klāsts izpelnījās lielas ovācijas. Tā jau laikam ir, ka lai radītu izvēles ilūziju, ir jācenšas piedāvāt variantus, kuri vismaz pirmajā brīdī šķiet atšķirīgi. Kā teikt - tu nevari piedāvāt izvēli starp Džordžu Bušu un Džebu Bušu, bet vari piedāvāt izvēli starp Džordžu Bušu un Džonu Makeinu. Labi, tas nav īsti par tēmu.

No manas puses būtu ļoti oriģināli un "šallaini" atzīt, ka filma, kuras laikā divi no četriem skatītājiem iemiga, bet pārējie neiemiga tikai principu dēļ, ir īsts kino mākslas šedevrs. Es varētu pasludināt "Atvadas no Falkenbergas" par pēdējo gadu izcilāko zviedru filmu un paust savu sašutumu, ka Oskaru ceremonija šo filmu nepamatoti apgāja ar līkumu.

Turpinu savu modernās latviešu literatūras iepazīšanas projektu. Jāatzīst, ka līdz šīs grāmatas paņemšanai bibliotēkā vispār neko nebiju dzirdējis par tādu Artūru Snipu. Kā izrādās, Snips ir dzimis 1949.gadā Krasnojarskas novadā izsūtītu zemnieku ģimenē, Latvijā atgriezies 1958.gadā, beidzis RPI (tag. RTU) Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti, uzrakstījis dažas grāmatas, no kurām "Pasaule pēc tam" šķiet, ka ir visievērojamākā.

Ne katra laba filma tev paliek atmiņā ar pozitīvām emocijām. Reizēm filma var būt ļoti laba, bet vienlaikus arī nejauka, nepatīkama un nomācoša. "Pestītājā laukums" ir viena no tām filmām, kuru skaudrais reālisms līdzinās sitienam tieši pa nervu, viena no tām filmām, par kurām tu vari pateikt - jā, tā ir patiešām satriecoša un ļoti laba filma, bet tu to tāpat nevēlēsies skatīties vēlreiz, vismaz ne nākošajā dienā.

Turpinu savu iedziļināšanos Paula Bankovska daiļradē, kurā pamazām kļūstu par arvien lielāku zinātāju. Patiesībā laikam gan man vajadzētu šim autoram beidzot pateikt "čau!" un sākt lasīt arī kādu citu mūsdienu latviešu rakstnieku darbus. Pretējā gadījumā varētu padomāt, ka visa latviešu literatūra mūsdienās aprobežojas ar vienu Bankovski.

Tas jau vairs nav smieklīgi - man ne pārāk patīk Verbēra grāmatas, bet es esmu izlasījis gandrīz visus viņa veikumus. Turklāt pēc pēdējās "Dievu" grāmatas stingri biju apņēmies pielikt punktu laika veltīšanai šim autoram. Un "Zvaigžņu tauriņu" es patiešām nebiju plānojis lasīt, taču sanāca tā, ka man steidzami vajadzēja paņemt no vecāku grāmatu plaukta kaut ko lasāmu un nelasītu, un izvēle krita tieši uz šo grāmatu. Un tādā veidā es izlasīju nu jau desmito viņa romānu. Vājprāts, vai ne?

Es tiešām gribētu ierosināt šīs filmas skatīšanos plašākā sabiedrībā nekā to skatījos es. Droši vien būtu interesanti, lai gan varbūt arī nebūtu. Ja ievēro to, ka šīs filmas tēma ir seksuālo "tabū" pārkāpšana, droši vien tu padomātu, ka es neesmu īsti riktīgs, piedāvājot to skatīties kopā ar tevi un citiem draugiem. Tu droši vien teiktu - nē, paldies, šādas porno filmas man ne pārāk iet pie sirds. Un varbūt tev būtu taisnība, un tāpēc es arī nepiedāvāšu šo filmu skatīties, kad nākamreizi būsi pie manis ciemos - jo man pilnīgi noteikti būtu ļoti neērti to ar tevi skatīties kopā. Un vienalga, kas šajā gadījumā esi tu - Ziņģis vai kaut Valdis Dombrovskis.

Šķiet, ka movielens.org (kuru droši vien neviens no "mūsējiem", izņemot mani, vairs neizmanto) beidzot būs pietiekoši labi iepazinis manu gaumi, lai zinātu, kādas filmas man rekomendēt. Vismaz ar šo nebūt ne sevišķi populāro spāņu filmu tas trāpīja tieši desmitniekā, tiešām - Paldies!

Neesmu nekāds Ekvadoras kino eksperts, bet pat man ir skaidrs, ka "Cronicas" šīs valsts kinematogrāfam bija ļoti nopietns sasniegums. Nezinu, kādā veidā tas ntoika, ka par producentiem šai Sebastiāna Kordero filmai kļuva divi spāņvalodīgā kino dūži - Alfonso Kuarons un Giljermo del Torro. Arī aktieri šai filmai ir atlasīti diezgan nopietni - Džons Legvizamo (redzēts visdažādākajās filmās, sākot ar "Mulēnrūžu" un "Romeo+Juliet" un beidzot ar "Super Mario Bros." un "Dr. Doolittle"), kuram šī, starp citu, bija pirmā loma spāņu valodā karjerā un kuras dēļ viņš bija spiests apgūt savu senču valodu; Leonora Vatlinga (Bad Education, Habla con Ella, My life without me), Damiens Alkazars (kuru nesen redzēju lieliskajā "Hēroda likumā") un vēl viens kino smagsvars - Alfrēds Molina.

Trīs stundas gara Ēģiptes drāma, kas vēl turklāt pieejama TV-RIP formātā. Vai tu šādu filmu skatītos? Man pagāja vairāki mēneši, līdz es beidzot saņēmos tai pieķerties (sakot "vairāki mēneši", patiesībā es domāju - teju vai gads). Un ja ne komandējums uz Slovākiju un brīvie vakari, kas to lai zina, vai es šo filmu vispār jebkad būtu noskatījies.

Sanācis diezgan interesanti, ka līdz ar otrās Abderahmāna Sisako filmas noskatīšanos man izdevies nosegt vēl vienu Āfrikas valsti kino projekta ietvaros. Taču šaubu nav - kamēr Heremakono ir tipiska Mauritānijas filma, "Bamako" ir Mali kino industrijas produkts. Protams, par kino industriju "melnajā" Āfrikā vispār runāt ir diezgan smieklīgi (ne velti šis pats Sisako sanāk vairāku Āfrikas valstu ievērojamākais režisors, un tas par spīti tam, ka nekā diža viņa darbos pilnīgi noteikti nav), taču ar to jau principā vajadzētu rēķināties.

Stāsts ar "Belle Toujours" ir pavisam dīvains. Sāksim jau ar to, ka šī filma, kuru uzņēmis neapšaubāmi slavenākais portugāļu kinorežisors (nekas, ka nevienu viņa filmu līdz šim redzējis nebiju), ir turpinājums vienai citai filmai, kuru es gan redzējis esmu. Runa ir par Luisa Bunjuela "Belle de jour". Jā - šis ir turpinājums teju vai 40 gadus vecai filmai, kuru uzņēmis pavisam cits režisors pavisam citā valstī. Patiesībā vienīgais vienojošais elements starp šīm abām filmām ir Mišels Pikolī - aktieris, kas vienu un to pašu lomu spēlē abās divās filmās, proti, viņš ir Anrī Isons, kurš oriģinālajā filmā bija Katrīnas Denēvas vīra labākais draugs. Tagad ir pagājuši 38 gadi un Isons, nejauši ieraudzījis Severīnu Serizī (kuru šajā filmā Denēva nespēlē - lai arī iepriekš viņa piedalījusies vairākos M. de Oliveiras darbos - šoreiz Severīnu atveido Bulle Ogier, kura arī ievērojama ar lomu vienā no Bunjuela filmām - "Buržuāzijas valdzinošajā šarmā"), sāk šai sievietei sekot, lai varētu ar viņu izrunāties par sāpīgajām tēmām - tām pašām, kas norisinājās 38 gadus iepriekš.

Šī Paragvajas filma ir viens no tiem kino darbiem, kas skatītājus spēj diezgan pamatīgi polarizēt. Un nekas, ka tās saturs nav diez ko pretrunīgs vai kādam nopietnas pretenzijas radošs. Vienkārši tu vai nu spēj pieņemt šādu filmu vai nespēj.

Kolumbijas kino industriju diez vai varētu nosaukt par sevišķi ievērojamu - pēdējo simts gadu laikā šajā valstī tapusi tikai viena patiešām ievērojama filma - "Maria Full of Grace", kura būtu varējusi Kolumbijai atnest pat kādu Oskara balvu, taču Akadēmija to atzina par nepietiekami "kolumbisku" un rezultātā to arī nevarēju skatīties kā Kolumbijas filmu. Cita lieta ir ar "A ton of luck" - šī cauri un caurēm ir Kolumbijas filma un nekas, ka tā nav diez ko laba.

Lai arī Bankovska "Skola" man nekļuva par tādu atklāsmi kā grupas "Anal Cunt" daiļrade, tomēr izlēmu dot šim rakstniekam otro iespēju pārliecināt mani par viņa spējām. Un patiesībā jau tas bija ļoti loģiski - daži "Skolas" stāsti bija patiešām labi un vispār tas nav stils - spriest par rakstnieku pēc vienas grāmatas.

Jāatzīst, ka kaut esmu intensīvs grāmatu tārps, par lielu mūsdienu latviešu literatūras pazinēju mani nosaukt nekādi nevar - gadā izlasu labi ja vienu-divas pēdējo gadu pašmāju autoru grāmatas, un lielākoties par tām sevišķi sajūsmināties nevaru. Patiesībā vienīgās latviešu grāmatas, kas pēdējos gados mani spēja tā labi "paķert", bija abi Johana Korina romāni, bet neesmu jau es arī centies kaut ko šajā virzienā sevišķi mainīt. Līdz ar to nekādi nespēju skatīt šo Bankovska stāstu krājumu nedz to autora daiļrades kontekstā, nedz raugoties uz procesiem visā mūsdienu LV literatūrā kopumā, bet redzu grāmatu kā pašu par sevi esošu objektu.

Vienu Irānas filmu biju jau iepriekš noskatījies, tā ka sevišķi nekas mani nespieda otro reizi ielūkoties šīs valsts kinematogrāfā, taču Movielens prognozēja, ka man šī filma varētu patikt, tālab izlēmu - kāpēc ne?

Kas var būt vīrišķīgāks par grāmatu ar šādu nosaukumu? Kas var būt izcilāks grāmatu autors par leģendāro Maddox - cilvēku, kas vada labāko interneta lapu Visumā? Dabiski, ka atbildes uz abiem jautājumiem ir - nekas.

Peļevina visas grāmatas patiesībā stāsta par vienu un to pašu. Nav svarīgi, vai to galvenie varoņi būtu skaitļu maģijas apsēsti finansisti, reklāmas saukļu autori, revolūcijas laikmeta Krievijas dzejnieki un militārie aktīvisti, kosmosa apceļotāji vai burvju lapsas un vilkači. Gandrīz katrā savā darbā Peļevins atklāj, ka notiekošais nav gluži tas, kas tev šķiet notiekam, ka pasaule faktiski ir pakļauta gluži citiem likumiem nekā tie, kurus tu vēlies saskatīt un ka jebkurā dzīves ceļa posmā tu turpini būt tikai lielā procesa vergs, ja vien tu nespēj beidzot izrakstīties no trako nama.

Turpinot ceļot ar filmām apkārt pasaulei, esmu sasniedzis Kirgizstānu. Šo valsti pārstāvošā filma runā par tradīcijām, mīlestību pāri robežām un naidu Austrumu pasaulē, kas šoreiz konkretizēta tieši ar Kirgizstānu. Kirgīzu vīrietis Aidars jau gadiem ilgi strādā un dzīvo Parīzē, bet nule viņš ir saņēmies un ved saviem radiem atrādīt savu līgavu Izabellu. Vienīgā problēma ir tajā, ka viņa ir francūziete, bet Aidara ģimenei šādas starptautību laulības nav pieņemamas, jo puisim atbilstoši visām tradīcijām vajadzētu precēt meiteni no ciema (un ir pat viena šāda meitene, ar kuru viņam ir ļoti draudzīgas attiecības, tikai nav mīlestības). Un sakaunējies par savu pārdrošību Aidars pēc ierašanās dzimtajā ciematā radiem paziņo, ka viņam līdzi atbraukusī Izabella ir vienkārši viņa kolēģe no franču avīzes, kas raksta grāmatu par kirgīzu kultūru. Protams, to viņš var šādi darīt tālab, ka nedz kirgīzi zina franču valodu, nedz Izabella - kirgīzu valodu. Taču pamazām viņa sāk kaut ko nojaust, un tas viņu attiecības nemaz nedara labākas.

Pēc ļoti, ļoti ilga pārtraukuma esmu vismaz nosacīti atgriezies pie sava projekta - ar filmām apkārt pasaulei. Ja nu tu šo radio staciju esi uzgriezis nejauši vai arī sirgsti ar atmiņas problēmām, tad projekts sākotnēji bija apmēram sekojošs: es mēģināju noskatīties pa vienai filmai no katras pasaules valsts. Apstājos kaut kur pie skaitļa piecdesmit vasaras sākumā, kad konstatēju, ka iegūt jaunas reto valstu filmas kļūst arvien grūtāk un arvien biežāk šādas filmas man sagādāja vilšanos. Tagad esmu atgriezies un, ja viss būs kārtībā, vēl vismaz pārīti iepriekš nenosegto valstu filmu līdz gada beigām gribētos noskatīties.

Šo filmu es gaidīju ar nepacietību, kā jau to varētu gaidīt no tāda čehu kultūras fanātiķa kā manis. Bohumils Hrabals (grāmatas, pēc kuras uzņemta šī filma, autors), protams, nav gluži Milans Kundera, taču viņš tomēr ir viens no ievērojamākajiem čehu rakstniekiem. Arī Menzels varbūt nav gluži Milošs Formans, bet viens no ievērojamākajiem čehu režisoriem viņš ir. Un "Ostre sledovane vlaky" - Menzela filma pēc Hrabala romāna pie Oskara kā labākā filma svešvalodā tika pavisam senos laikos, turklāt tā bija tiešām laba filma, vismaz man tā šādā veidā palikusi atmiņā.

Šis laikam būs tas retais gadījums, kad es slavēšu filmu, kuru vairums kritiķu atzinuši par sliktu un kuru vairums skatītāju atzinuši par skatīšanās nevērtu. Savs pamats šādam viņu viedoklim noteikti ir. Sāksim ar tās režisoru - esmu līdz šim redzējis divas Toda Filipsa flmas - "Road Trip" un "Starsky & Hutch". Pirmā bija standarta tīņu komēdija, otrā - manā izpratnē bezjēdzīga filmas versija kaut kādam astoņdesmito gadu seriālam. Iesaistītie aktieri? Jon Heder, kurš gan kļuva par cult favourite caur "Napoleon Dynamite", citādi ir izcēlies ar dalību lielākoties stipri tizlās filmās ("Moving McAllister" ir labs šādas filmas piemērs). Billijs Bobs Torntons - man nekad nav sevišķi paticis. Un vēl šeit piedalās Bens Stillers (lai arī - nelielā lomā). IMDb vērtējums šai filmai ir viduvējs, bet rottentomatoes - kritiski zems. Turklāt šī filma ir rīmeiks 1960.gada angļu komēdijai, kura esot daudz asāka. Un vēl papildus citam tā diezgan atklāti atdarina "Fight Club" un "Anger Management". Un tomēr - tā nemaz nebija tik slikta, kā biju gaidījis.

Uz "The Fall" Lienča par visām varītēm gribēja aiziet uz kino, un pirms pāris dienām mēs pat gandrīz uz to aizgājām. Taču izrādījās, ka skatītāju intereses trūkuma dēļ (visticamākais, diez vai tur bija kāds cits dziļāks pamats), to koka kolas pilī izrādīja tikai vienu nedēļu un basta. Tad nu nācās skatīties uz nepavisam ne tik lielā ekrāna, kas, iespējams, šādai ļoti košai un krāsainai filmai varētu būt mīnuss.

"V ir vendeta" ir viena no tām filmām, kuras skatīšanās ne īpaši augstā vietā un tomēr - manā kino plānu sarakstā - ietilpa jau vismaz divus gadus. Atsauksmes par to bija dzirdētas dažādas. Lielākais slavinātājs tai, cik atceros, ir mans gandrīz uzvārda brālis Juris Kaža, kas "Vendetā" saskatījis klaju atbilstību litertāriešu idejām. Citi tikām, kā esmu dzirdējuši, šo filmu uzskata par nedaudz primitivizētu un atsulotu skatījumu uz problēmām, kuras tā it kā mēģina risināt, proti, ir dzirdēts, ka šī filmas izliekas esam gudrāka nekā tā patiesībā ir. Katrā ziņā labākais variants, kā noformulēt savu viedokli, ir to noskatīties.

"Randiņfilma" ir viena no tām kino lentēm, kuras pilnā garumā, manuprāt, noskatīties nav nemaz iespējams - to stulbuma līmenis ir par augstu pat manām pietiekoši debīlismam tolerantajām smadzenēm. Līdz ar to šo aprakstu patlaban rakstu, balstoties uz redzētās ne vairāk kā puses šīs filmas, turklāt neesmu tai redzējis nedz sākumu, nedz beigas.

Interesanti, ka Filips Rots tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem mūsdienu amerikāņu rakstniekiem, bet mūsu galā viņa darbi ir (ļoti maigi izsakoties) diezgan švaki zināmi. "Ikviens" ir vienīgais viņa romāns, kas izdots latviešu valodā, kamēr sarakstā no 1001 izlasāmās grāmatas ietilpst ne mazāk kā pieci viņa darbi, kuru vidū šī romāna nemaz nav. Diez vai es spēšu noskaidrot, kas ir par iemeslu Rota popularitātes trūkuma latvju valstī, bet pats par sevi šis fakts ir pietiekami īpatnējs.

"Grbavica" manā uztverē ir viena no tām filmām, kas gūst baigāko atzinību politikas un nevis mākslas dēļ. Proti - ir tādas filmas, kuras tā vien prasās atalgot ar kādu Zelta globusu vai ko tamlīdzīgu, jo tā ir filma par svarīgu tēmu, smaga filma un tā tālāk. Un kāda vēl varētu būt filma par dzīvi Bosnijā?

Noskatījos pēc kārtas otro no Kristofera Gesta pseidodokumentālā stila filmām (lai arī "FYC" oficiāli tāda neskaitās). Patiesībā šāda nosaukuma filmu es nemaz nevarēju palaist garām - kā nekā es esmu viens no "klasiskākajiem" šīs frāzes lietotājiem. Ko nozīmē "for your consideration"? Faktiski tās ir epizodes filmā, kurām Oskaru piešķiršanas komisiju aicina pievērst pastiprinātu uzmanību, parasti tas tiek filmas kopijās izcelts ar speciālu "FYC" uzrakstu. Kā teikt, lai stulbie kritiķi spētu novērtēt labākos filmas brīžus. Sarunvalodā (proti - manu draugu lokā) ar for your consideration tiek saprastas lielās banālās scēnas dažādās filmās - tie "spēcīgie" skati ar mīlniekiem saulrietā, ar kādu mirstošu cilvēku, obligāta FYC sastāvdaļa ir arī "grandioza" mūzika - proti pēc idejas for your consideration ir filmu banālākie un salkanākie mirkļi, kuros tev tās veidotāji (neveiksmīgi) mēģina radīt pacilātības vai kādas citādas emocijas. Turklāt labākais ir tas, ka šādi momenti ir ne tikai filmās, kuras patiešām varētu pretendēt uz kādam balvām, bet regulāri tādi novērojami arī pastulbās romantiskās komēdijās, piedzīvojumu filmās un trilleros.

Šo Deivida Goldblata dāvanu saņēmu kā dāvanu vārdadienā no Zin&Jenny (nez, kurš no viņiem varētu būt ierosinājis pirkt grāmatu par futbolu), un pēc "Rokupācijas" pieveikšanas pienāca šīs grāmatas izburšanas kārta.

"10 items or less" ir tipiska mazbudžeta indie filma, kurā ir sava tiesa gan no "Clerks", gan no visdažādākajām "road" filmām. Zīmīga šī filma ir ar to, ka tajā piedalās stipri augsta profila aktieri. Ar šo profilu pirmām kārtām saprotam, protams, Morganu Frīmenu. Jā - Frīmens pārmaiņas pēc starp daudzajiem lielajiem mega projektiem, vai tas būtu "Evan Almighty", "Lucky Number Slevin" vai "Gone Baby Gone" - proti, filmām, kas tiecas vai nu pēc tava maciņa vai kinoakadēmijas balvām, piedalījies šajā absolūtā mazbudžeta lentē, kas filmēta nieka divas nedēļas un vēlāk izrādīta nieka 16 kinoteātros. Vēl šeit piedalās (tiesa - ļoti sīkā lomā) jaunās paaudzes zvaigzne Džona Hils - viens no tā sauktās Džūda Apatova komandas, "Superbad" galvenā zvaigzne. Galveno sieviešu lomas atveidotāju Paz Vegu daudzi droši vien pazīs kā "Spanglish" zvaigzni, taču šo filmu man kaut kā nav gadījies noskatīties. Tas laikam arī viss, bet šādai filmai - nav slikti.

"Melnā grāmata" ir Nīderlandes pienesums manā projektā "Ar filmām apkārt pasaulei". Taisnību sakot, tuvākajās nedēļās šo filmu kā Nīderlandes pārstāvi laikam gan aizstās viena cita Paul Vērhovena filma - "Turkish Delight", kas tikusi atzīta par pagājušā gadsimta holandiešu filmu (un līdz ar to varētu kalpot kā labāks attiecīgās valsts kino pārstāvis).

Savdabīgi, ka tikai vienā no 77 Latvijas pilsētām ir izdota grāmata par futbola vēsturi šajā pilsētā. Nē, tas pats par sevi varbūt nav savdabīgi, bet savdabīgi ir tas, ka šī viena pilsēta nav nedz Rīga, nedz Liepāja, nedz Ventspils, nedz Daugavpils, nedz kaut Jelgava, bet gan Staicele. Vai tu zini, kur atrodas Staicele? Es vēl nesen nezināju. Tātad, Staicele atrodas Latvijas Ziemeļu daļā, pa vidu starp Ainažiem un Aloju. Šajā pilsētā ir tikai nedaudz vairāk par tūkstoti iedzīvotāju un tomēr tā lepojas ar 80 gadus ilgām futbola tradīcijām.

"Scenes of a sexual nature" nav viena no tām filmām, kas iegūst lielu daudzumu balvu prestižos festivālos vai nopelna simtiem miljonu dolāru. Vienlaikus tā nav viena no tām filmām, kurām veidojas spēcīgas fanu grupas vai par kurām sajūsmā būtu kritiķi. Bet tā kalpo par kārtējo pierādījumu tam, ka ne jau visur visu izšķir nauda.

Otrā Miķeļa Rubeņa Latvijas futbola sērijas grāmata, ko man nācās izlasīt, jāatzīst, ka pagaidām vēl par tādu vērtību kā "Latvijas futbola vēsture" nav kļuvusi. Tāpēc ka tā pamatā stāsta vai nu to, kas bijis jau pirmajā grāmatā, vai to, kas noticis pavisam nesen - proti, par Latvijas izlases panākumiem Eiro 04 kvalifikācijā un pašā turnīrā. Pēc gadiem 20, protams, būs cita lieta, bet pagaidām, kad tādi uzvārdi kā Verpakovskis, Zemļinskis, Prohoronekovs, Laizāns utt. visiem kaut cik futbolā ieinteresētiem tāpat ir zināmi, šāda grāmata tīri kā lasāmviela sevišķi vērtīga nav.

Ķersimies uzreiz vērsim pie ragiem: 90% šajā filmā sniegtās faktoloģiskās informācijas ir buļļa kaku vērtībā. Un vienlaikus filma atstāja pozitīvu iespaidu un tai ir labs vēstījums (ja tu tādu vēlies saskatīt).

Jāatzīst, ka savam projektam "Filmās apkārt pasaulei" rumāņu filmu izvēlējos ne gluži godīgā veidā, proti, es lieliski zināju, ka ir pieejama viena populārākā un atzinīgāk novērtēta šīs valsts filma, bet man to pagalam negribējās skatīties. Runa, protams, ir par "4 mēnešiem, 3 nedēļām un 2 dienām", bet skatīties kaut kādu biedējoši drūmu filmu par abortu, pēc kuras esot nepieciešams ilgs laiks, lai atgūtos, tas nebūt nav tāds kino baudīšanas veids, kādu esmu sevišķi iecienījis. Turklāt "12:08 austrumos no Bukarestes" tāpat ir pietiekami prestiža filma ar labu Rotten Tomatoes vērtējumu, kas arī saņēmusi "Zelta Kameru" Kannās par labāko debiju režisūrā.

Jāatzīst, ka Kubas filma, ko skatījos projekta "Apceļo pasauli caur kino" ietvaros, mani nesavaldzināja. Nepavisam arī nē, lai arī zināmi priekšnoteikumi tam bija.

"Gads, kad mani vecāki devās atvaļinājumā" ir ļoti īpatnēja filma, par to šaubu nevar būt. Tās darbība norisinās Brazīlijā 1970.gadā, apmēram vienlaikus ar Pasaules kausu futbolā, kurā Brazīlija izcīnīja 3. uzvaru. Tas nebūtu nekas īpašs, Brazīlijā droši vien gandrīz visas filmas ir par un ap futbolu, tā tomēr ir Brazīlija. Futbols un karnevāls ir divas šīs valsts galvenās iezīmes. Bet šī filma vienlaikus ir par politisko diktatūru Brazīlijā tajā laikā, galvenā varoņa vecāki uz Pasaules Kausa laiku nonāk cietumā, bet puika tiek atstāts pie vectēva, kurš gan, kā puika atklāj, ir paspējis nomirt. Tas vēl arī nebūtu nekas sevišķs, ja puikas vectēvs nebūtu dzīvojis Sao Paolo ebreju rajonā (līdz ar to pats būdams ebrejs), līdz ar to gādību pār mazo Mauro līdz laikam, kamēr atradīsies viņa vecāki (jo viņš jau nezina, kur tie ir palikuši, vecāki skaitās aizdevušies atvaļinājumā) uzņemas kāds padzīvojis ebrejs vārdā Šlomo, kurš gan diezgan ātri atklāj, ka Mauro nav īsts ebrejs (t.i., apgraizīts), bet gan parasts "gojs", kuram sajēgas par jūdaismu, lūgšanām, pareizu ēšanu un tā tālāk nav ne druskas. Tad nu Šlomo un pārējiem ebrejiem ir jāizlemj, ko ar puiku darīt.

"Neglītais pīlēns un es" ir nu jau kārtējā 3D animācijas multfilma (šķiet, ka mūsdienās ar šo tehnoloģiju var pārsteigt labi, ja Čukotkas pamatiedzīvotājus), kuru radījis starptautisks eiropiešu kolektīvs. Un te man jāsaka - redz cik labs piemērs, kā apvienojoties dažādu valstu profesionāļiem vienotā un draudzīgā praidā var radīt absolūti nekam nederīgu multfilmu.

Jau pirms laba laiciņa man radās doma pamazām iepazīst kino, kas tapis mazāk "klasiskās" šīs industrijas izpratnē valstīs, un Peru noteikti ir viena no tām valstīm, par kuru kinematogrāfu Latvijā zina salīdzinoši maz (maigi izsakoties).

Cik daudzas norvēģu multfilmas tu esi redzējis? Cik daudzas norvēģu 3D datorgrafikas multfilmas tu esi redzējis? Cik daudzas norvēģu 3D datorgrafikas multfilmas par ziloņiem-narkomāniem tu esi redzējis? Ja atbilde uz visiem jautājumiem ir vienāda un tā ir viens, tad tu droši vien esi redzējis "Brīvību Džimijam". Ja kaut vienā jautājumā tava atbilde ir lielāka par viens, tad tu esi lielāks Norvēģijas animācijas mākslas eksperts par mani.

Interesanti novērot, kā it kā gluži nebūtiska un sīka detaļa maina cilvēka skatījumu uz kaut ko daudz lielāku. Ņemsim par piemēru šo filmu, ko aizgājušo skatījāmies pie N2. Kad N.R. paziņoja, ka skatīsimies kara filmu "Rescue Dawn", mana pirmā reakcija bija wtf? Kara filmas mani interesē minimāli, kur nu vēl doma kaut ko tādu skatīties kompānijā. Taču nepagāja ne minūte filmas, kad savu viedokli mainīju uz gandrīz diametrāli pretējo - ieraugot, ka filmas režisors ir Verners Hercogs. Tas pats Verners Hercogs, par kuru tikai pāris dienas iepriekš biju lasījis Rodžera Eberta slavinājumu:

Kā esmu novērojis, pēdējā laikā modē ir nākušas pseidodokumentālā stila filmas - tādas, kuras tev tiek pasniegtas kā dokumentāls kino, kurās personāži apzinās kameras klātbūtni un kuras faktiski ir drīzāk mockumentary nekā documentary žanram pieskaitāmas. "Confetti" ir viena no šādām filmām.

Barijs un Stjuarts ir divi angļu burvju mākslinieki/komiķi, kas slavu ieguva ar saviem raidījumiem "Magick" BBC4 kanālā un kas vienmēr savos priekšnesumos rūpējas par zināma skandalozuma klātbūtni. Šajā filmā viņi pasniedz kā trikus dažādus brīnumus no "Vecās derības" - pārvērš nūjas par čūskām, pārvērš viens otru par sālsstabu, izdzen ļaunos garus, utt.

Vārds "barbars" - ar ko tas tev asociējas? Vai tev prātā ienāk augsti civilizēts un humāns cilvēks, kas ir ne tikai prasmīgs arodnieks, bet arī šo to jēdz no dabas un zinātnes? Vai arī tu iztēlojies zvērādā tērpušos mežoni, kas grauž kaulu?

Reta situācija - vienā vakarā noskatījāmies divas filmas, turklāt divas romantiskas komēdijas. Nezinu, vai būtu godīgi, tās salīdzināt vienu ar otru kā Holivudas un Eiropas kino pretskatu. Kaut gan - kāpēc nē? Abas šīs filmas nekļuva par komerciāliem grāvējiem, abās bija pāris zināmas sejas un (izdomā trešo līdzību pats).

Ja nu gadījumā izrādās, ka tu, manu dārgo lasītāj, neesi vēl sasniedzis atbilstošo vecumu (kas tas lai arī nebūtu), es tevi brīdinu uzreiz - šis raksts nav paredzēts tev. Šajā tekstā būs pieminētas lesbietes, vagīnas, mākslīgie peņi, incesti un vardarbība.

Patiesībā šo filmu mums nemaz nevajadzēja skatīties. Patiesībā mums vajadzēja skatīties "Knocked Up", taču izrādījās, ka Nora to bija dabūjusi kaut kādā diezgan aizdomīgā relīzē ar stipri riebīgu skaņu un tāpēc no šīs filmas skatīšanās ātri vien atteicāmies (filma skaitās baisi laba, bet pirmās minūtes lika domāt pretējo) un sākām skatīties Cashback, kas IMDb novērtēta gana labi, bet Rottentomatoes to par īpaši labu nedēvē gan. Tad nu varējām izspriest, kas ir tuvāk patiesībai.

Nekad netici Larsam fon Trīram! Ja viņš apgalvo, ka viņa filma ir mūzikls (Dancer in the Dark), tad tas ir ūberdepresīvs stāsts par aklu sievieti. Ja viņš apgalvo, ka viņa filma ir par Ameriku, tā patiesībā nav par Ameriku (jo viņš tur nekad nav bijis). Ja viņš apgalvo, ka viņa filma ir komēdija - vislabāk neskaties to vispār.

Lai nerastos neskaidrības, uzreiz atzīšos, ka līdz beigām šo filmu nenoskatījāmies, bet aizbraucām no N*N mājās. Parasti šādā situācijā varētu vai nu nerakstīt par filmu (nav gūts pietiekams iespaids, kā nevērtē futbolistus, kas iznākuši laukumā pēdējās minūtēs) vai pateikt, ka filma bija mēsls un tāpēc ilgāk to skatīties nebija iespējams. Tomēr attiecībā uz "Udon" situācija ir gluži savādāka.

Džastins Timberleiks! Iedomājies - šajā filmā piedalās Džastins Timberleiks, taču filma nav tik slikta kā Britnijas Crossroads (kuru gan nemaz neesmu redzējis). Kā tas ir iespējams? Filmas veidotāji, par laimi, ir bijuši gana saprātīgi, lai Džastins uz ekrāna pārāk bieži redzams nebūtu, bet dziedāt vispār nedziedātu. Yippie!

Beidzot noskatījos līdz galam otro `Extras` sezonu. Šķiet, ka seriāla veidotāji pareizi izlēmuši to neturpināt - otrais gads acīmredzami padevies blāvāks par pirmo. Patiesībā pirmās sērijas bija pat ļoti labas, bet pēdējās - izteikti viduvējas.

Jau otro filmu pēc kārtas konstatēju, ka neesmu bijis pietiekoši labi informēts. Kā es varēju palaist garām faktu, ka šajā filmā galveno sieviešu lomu atveido Džesika Simpsone, es patiešām nesaprotu. Tikpat labi tur varētu būt piedalījusies Britnija, un arī to es nebūtu piefiksējis. Vienreiz Simpsoni filmā jau esmu redzējis - pilnīgi idiotiskajā "Dukes of Hazzard" un tur viņa bija fenomenāli slikta. Šeit viņa nebija labāka. Vienīgais glābiņš - filmas veidotāji droši vien paši saprata, ko viņi ir izdarījuši, tāpēc daudz iespēju runāt Džesikai šai filmā nebija. Vairāk viņai bija iespēju rādīt pupus, kuri neapšaubāmi ir daudz talantīgāki par Džesiku Simpsoni kopumā.

Es tā īsti nevaru saprast - cik daudz ir vēlams par filmu uzzināt, pirms to skatīties? No vienas puses, pārmērīgi daudz informācijas var tev traucēt filmu izbaudīt, no otras puses - neliela papētīšana un es, iespējams, nebūtu izlēmis skatīties "The Celestine Prophecy", kas būtu noteikti bijis prātīgs lēmums.

Piedzīvojumu filmas par bibliotekāru Flinnu Kārsenu, kuram dzīvē nav lielāka prieka kā trenkāties pa dažādiem pasaules nostūriem, dzenoties pakaļ antīkās pasaules dārgumiem (kuri viņam personīgi nav vajadzīgi) šķiet mēģina kļūt par mūsdienu alternatīvu Indianam Džonsam. Tiesa, ievērojot to, ka šīs filmas top mazpazīstamās studijās un tiek izlaistas tikai DVD formātā, bet uz lielajiem ekrāniem nemaz neparādās, liek domāt, ka gluži līdz Harisona Forda līmenim tām ir tālu.

Brīdinājums! Šis raksts nav paredzēts mērķauditorijai vecumā zem 18 gadiem!

"Big Nothing" nav no tām filmām, par kurām runā visur un visi - programmētāji-Unreal tournament cienītāji tavā darbavietā, sievietes ar pundursuņiem spa salonā, Tautas partijas deputāti Saeimā, Kristaps Kaupe kārtējā NSS sanāksmē par tēmu "ebrejpediņi ir kaitīgi mūsu sabiedrībai, likvidēsim tos", pat tantiņas tramvajā nekad viena otrai nejautā: "Vai tu redzēji to melno komēdiju ar Saimonu Pegu un Deividu Švimmeru?"

Pirms "Breaking and Entering" skatīšanās mani bija pārņēmusi zināma skepse filmu jautājumos. Un nebūtu te par ko brīnīties - sestdienas vakarā iecerētais filmu skatīšanās pasākums pie Bū un Daces nebūtu nosaucams par manis kā filmu piedāvātāja virsotni. Vispirms sākām skatīties brāļu Koenu "The Man Who Wasn`t There", taču publikas (maigi izsakoties) zemās intereses dēļ tai atmetām ar roku, tāpat mēs neredzējām daudz no "Breakfast on Pluto", kur pie vainas bija īru ne īpaši skaidrā angļu valoda. Līdz ar to vakars tika pavadīts televīzijas atmosfērā.

Reti, bet tomēr gadās, ka filma mani pārsteidz. Nē, nav tā, ka es būtu šausmīgi snobiski noskaņots tipāžs, kurš vienmēr "zina labāk", var paredzēt uz priekšu... un tomēr. Ir tādas filmas, kurās tu ar paredzešanu nenodarbojies - piemēram, "The Science of Sleep" vai "A Scanner Darkly" ir tieši tādas. Bet ir tādas filmas, kur tu jūti, ka notikumu virkne neizbēgami tevi aizvedīs līdz punktam A, bet vienā brīdī tu saproti, nē - tu esi maldījies.

Šo filmu mēs skatījāmies tikai nedaudz nojaušot, kas mūs tajā gaidīs. Pareizāk sakot, Liene nenojauta neko, es biju no Vikipēdijas sapratis, ka tā stāsta par diviem mīlniekiem dažādos laikmetos un to, ka mīlestība ir spēcīgāka par nāvi un laiku. Kā izrādījās, tur varbūt bija sava patiesība, bet tā nebija diez ko izteikta.

Reti, bet tomēr gadās uztrāpīties uz filmām, kuras spēj tevi patiešām pārsteigt un izrādīties nebūt ne tādas, kā tu būtu gaidījis.

Šo filmu pirms dažiem mēnešiem Liene izdomāja, ka viņa ļoti grib noskatīties. Ievērojot to, ka to noskatījos tikai, kamēr Liene ir Ēģiptē, te var saskatīt zināmu silloģismu (es gan nezinu, ko nozīmē silloģisms, bet šis vārds izklausās tāds, ka to varētu izmantot inteliģenti cilvēki). Kad nākamajā dienā biju filmu lejuplādējis, izrādījās, ka Liene to vairs redzēt negrib un par spīti maniem daudziem pielaušanas mēģinājumiem, mēs šo filmu tā arī nenoskatījāmies. Sarunu par tēmu "Atšķirības starp vīrieti un sievieti (neskaitot ģenitālijas)" atlikšu citai reizei.

Šo jauno Robina Viljamsa filmu es jau kādu laiciņu biju psiholoģiski gatavs skatīties, bet kaut kā sanāca, ka manos un Lienes kino baudīšanas plānos tai prioritāte bija nostādīta visnotaļ zemu, kas noveda pie tā, ka tā nedēļām ilgi bija skatāmo filmu sarakstā, bet par noskatīto filmu tā arī nekļuva. Nule šī situācija beidzot ir labota un varu mazliet padalīties savos iespaidos par šo filmu.

Šajā filmā apvienojušās divas mockmūzikas skolas: Džeks Bleks un Kails Gess (kā Tenacious D) no vienas puses un Lījams Linčs (leģendārās "United States of Whatever" autors un izpildītājs) - no otras puses.

"Goijas spokus" es gaidīju ar nepacietību (cik nu es vispār kaut ko spēju ar nepacietību gaidīt) - kā nekā iepriekšējā Formana filma iznāca nu jau diezgan tālajā 1999. gadā, un visas četras viņa emigrācijas perioda filmas, kuras esmu redzējis ("One flew over the Cuckoo`s Nest", "Amadeus", "The People vs Larry Flynt", "Man on the Moon") es novērtētu ne zemāk (bet drīzāk - augstāk) par astotnieku, nemaz nerunājot par to, ka cēlies Formans ir no Čehijas, kuras kultūra man vispār ir īpaši simpātiska.

Pēc šašlika un novusa sezonas atklāšanas skatījāmies jaunāko Supermena inkarnāciju pagājušā gada grāvējā (nosacīti) "Supermena atgriešanās". Negribu izlikties gudrāks kā esmu, tāpēc varu godīgi pateikt, ka manas zināšanas par Supermenu un tā nozīmi ierindas amerikāņa ikdienas dzīvē ir tuvas nullei. Es neesmu lasījis supermena komiksus (kā to arī varētu gaidīt), neesmu redzējis nevienu "Luisa un Klārks" sēriju (kā to varētu iedomāties) un nevienu Supermena filmu (kas, protams, ir šokējoši).

"Labu gadu" ir režisējis viens no prestižākajiem Holivudas režisoriem - Ridlijs Skots, kura kontā ir tādas filmas kā "Bladerunner", "Hannibal", "Thelma&Louise", "Black Hawk Down", "Gladiator", "Matchstick Men", kā arī 27 minūtes gara īsfilma "Boy and Bicycle", par kuru es pilnīgi neko nezinu.

Ārprātīgi paredzama filma. Jau no pirmajām minūtēm bija skaidrs, ar ko tas viss beigsies.

Esmu gatavs tikt nodēvēts par stagnējošu bezhumora perdeli, bet šajā filmā nebija nekā īpaša. Vismaz ne vairāk īpaša kā bija filmā "Jumanji".

Kas var būt labāk kā divās dienās noskatīties veselu viena seriāla sezonu? Patiesībā es varētu nosaukt diezgan daudz ko, kas būtu labāk par to. Iestigšana ar mašīnu netālu no Āraišu vējdzirnavām mālaina ceļa malā gan laikam šajā labāko lietu sarakstā neietilpst, tāpēc šeit par to nestāstīšu.

Uzrakstīt par Nensijas Maiersas "The Holiday", nepieminot "Love Actually" laikam gan nav iespējams. Tāpat kā neizbēgami pieminamajā filmā šeit ir sapulcināts patiešām ekselents aktieru ansamblis - no britu puses tie ir Džūda Lovs un Keita Vinsleta, no amerikāņu - Kamerona Diaza un Džeks Bleks. Kad krutā filmu treileru veidošanas kompānijas īpašniece Amanda (Diaza) izšķiras ar savu draugu Ītanu neilgi pirms Ziemassvētkiem (kas, kā zināms, ir gada romantiskākais laiks), viņa izlemj uz pāris nedēļām aizbēgt no savas dzīves un par savu patvērumu viņa izvēlas kādu Anglijas miestiņu, piedaloties "apmainies ar mājam" projektā, savā mājā atstājot anglieti Airisu (Vinsleta), kura jau vairākus gadus ir iemīlējusies savā kolēģī Džasperā, ar kuru viņai reiz bija sakars (starp citu, Rufusa Sjūela vietā gandrīz nav iespējams neiedomāties šajā lomā Hjū Grāntu, jo tas ir tieši tas personāžs kuru zilacainais Hjū atveido visās savās filmās jau savus gadus. Džūda Lovs, kas spēlē Airisas brāli, patiesībā ir vēl viens Hjū Grānta personāžs (tikai beigās izrādās, ka viņš nemaz TĀDS nav). Kā lai arī nebūtu, Amanda nonāk tajā angļu miestā, bet Airisa - milzīgajā Amandas mājā Holivudā. Tur Airisa iepazīstas ar pensionēto kino scenāristu Artūru, kurš viņai māca kļūt no "draudzenes" par galvenās lomas atveidotāju, kā arī iepazīstas ar jauko un mazliet tusnīgo Džeka Bleka varoni (vārdu šamam neatceros). Jā, Džeks Bleks šajā filmā, protams, paliek uzticīgs sev, iepinot ar mūziku saistītus elementus (mazliet atsaucot savu performanci iekš "High Fidelity"), tomēr šoreiz viņam ir ievērojami nolīdzināti stūri un viņš nav ne tuvu tik ekspansīvs kā citās savās lomās (patiesībā gan laikam vienīgā filma, kur viņš nemaz nebija viņš pats, bija "King Kongs"). Nav grūti nojaust, ka beigās Airisa paliek kopā ar Džeku Bleku, bet Amanda - ar Džūdu Lovu. Pārim Anglijā sižetu sarežģī tas, ka Lovam ir divas meitas, kuru eksistenci viņš slēpj, tāpat kā savu atraitņa statusu, bet Amanda domā, ka viņš vienkārši satiekas ar dažādām sievietēm, kas viņam visu laiku zvana (līdzīgi kā iekš "Fierce Creatures" par zoodārza direktoru bija aizdomas, ka viņš ir seksa maniaks, kamēr viņam mājās bija vairāki kustoņi, kas taisīja trobeli). Tikām Airisai un Blekam sarežģījumus rada tas, ka viņi līdz šim bijuši tie, kuri mīl, bet kurus nemīl, kā rezultātā mīlestības objekti viņus abus diezgan pamatīgi izmanto.

Man allaž ir patikušas filmas (tāpat arī grāmatas), kas tev piedāvā savādāku pasauli. Ar to es nedomāju to, ka šajā pasaulē obligāti jāmitinās elfiem vai pokemoniem, bet gan pasauli, kurā "normal things don`t happen very often". Un Marka Fostera (Finding Neverland, Monster`s Ball) "Stranger than fiction" tieši tā dara. Starp citu, tā kā Marks Fosters ir šveicietis, man pret viņu arī pēc statusa ir jājūt zināmas simpātijas.

Alena Kūltera filmu "Holivudaszeme" skatījāmies N2 apartamentos pēc ne īpaši veiksmīga brauciena uz Kandavu turienes Velnalu nobildēt mēginot.

Nevaru to nosaukt gluži par Normja "ieteikumu" skatīties šo filmu, bet, protams, zināma loma viņam bija tajā, ka mēs ar Lieni "Eragonu" noskatījāmies. Pirmkārt, vērts pieminēt, ka filmas pamatā ir 15 gadīga puišeļa sarakstīta grāmata, kas zināmā mērā iezīmē ierobežojumus, ar ko šajā darbā nākas saskarties - un pirmais no tiem ir zems oriģinalitātes līmenis. Kā apgalvo eksperti, sižetiski "Eragons" ļoti daudz esot aizņēmies no "Zvaigžņu kariem", taču es šo sāgu redzējis neesmu, līdz ar to nevaru spriest. Līdzības ar Tolkienu gan var saskatīt ļoti vienkārši. Sižets kompaktā veidā ir sekojošs: pasaulē kādreiz valdīja pūķu jātnieki, bet viens no viņiem kaut kāds Galbatorikss (vai līdzīgā vārdā dēvēts; atveido John Malkovich) visus viņus (jātniekus un pūķus) apslaktēja un pats kļuva par karali-tirānu. Princese Arja kaut kādā nenoskaidrotā veidā nosūta zemnieku puikam Eragonam zilu spīdīgu akmeni, kuru tas mēģina pārdot, bet neviens to nepērk un izrādās, ka tā ir pūķa ola, bet Eragons (kura vārds patiešām skan visai līdzīgi vārdam Aragorn no Gredzenu pavēlnieka) ir diženais varonis, kura atnākšana tiek paredzēta jau tūkstoti gadu. Kaut kāds aizdomīgs tips, kas kādreiz ir bijis pats pūķa jātnieks - Jeremy Irons atveidā - ņemas šo apmācīt. Protams, kā jau tāds tīnis Eragons īpaši neklausās padomos un izteikti viņa vainas dēļ Broms (Irons) iet bojā, lai gan nekāda vainas sajūta viņam no tā, protams, nerodas. Toties Eragonam izdodas no sliktā Durzas (kaut kāda veida spoka) rokām izvilkt laukā Arju, pēcāk filmas noslēguma lielajā kaujā viņš nogalina arī Durzu, kas laikam gan ir bijis sliktā Galbatoriksa labā roka.

Ja tā nopietni padomā, šī filma nemaz nebija tik šokējoša - arī iepriekš es apzinājos, ka reliģiskie fanātiķi nav īsti normāli un ir ļoti šaurpieraini un visu sev nepieņemamo noliedzoši. Šī filma ir dokumentāls vēstījums par evanģēlistu sektu (baznīcu?) ASV, kas ir šobrīd jau ļoti populāra un kurai viens no trikiem ir bērnu audzināšana fanātismā, noliedzot evolūciju, noliedzot zinātni un pieņemot vienīgi Dievu, kurš, protams, ir pieejams tikai caur evanģēlistu baznīcu un republikāņu partiju. Un pusotras stundas garumā mēs varam skatīties, kā viņi tur īsti dzīvojas. Skatīties interesanti, lai gan nekāda paliekoša vērtība šai dokumentālajai filmai nav - fakti piefiksēti, tas arī viss.

Šīs filmas režisors ir slavenais Braiens de Palma, kura filmās gan es īpaši neorientējos un iepriekš esmu redzējis tikai to detektīvgabalu ar Džonu Travoltu par to skaņu ierakstītāju, kas kļūst par slepkavības liecinieku. "Melnā dālija" arī ir detektīvfilma, toties nav tapusi 80-tajos, līdz ar to tajā nav smieklīgo 80to gadu personāžu, toties tā ir filma, kuras darbība norisinās 40tajos, līdz ar to te ir cita stila personāži. Šī ir nu jau kārtējā filma, kurā piedalās Skārleta Johansena, mani sāk mākt aizdomas, ka viņa pastāv vairākos eksemplāros, pretējā gadījumā izskaidrot milzīgo viņas filmu krājumu es vienkārši nevaru. Melnās Dālijas slepkavība ir reāls gadījums ar mīklainu kādas aktrises slepkavību, kas šeit ir realizēts kā pamats filmai. Elizabete Šorta ir nogalināta un divi detektīvi mēģina noskaidrot, kas to īsti ir izdarījis. Detektīvu lomās ir Džošs Hārtnets (Slevins) un Ārons Ekharts (Thank you for smoking). Viņu kopīgās seksuālās intereses lomā - Skārleta. Vēl te piedalās arī Hilarija Svonka, kas man pirmajā brīdī atgādināja transpersonu. Slepkava, by the way, ir Svonkas mamma, kas nav īsti garīgi pieskaitāma. Filma interesanti uztaisīta, diezgan nuāriskā manierē, lai gan mani tā tomēr atstāja vēsu un šobrīd jau gandrīz visu par šo filmu esmu aizmirsis.

Nupat es neko vairs nesaprotu - kā tas nākas, ka esmu aizmirsis "Mis Saulesstariņu" vispār aprakstīt šitajā faktoīdā. Secinājums prasās viens - man vajadzētu rūpīgāk sekot tam, ko ierakstu un vai ieraksti parādās. Varētu vismaz slinkajā režīmā uzreiz pēc kaut kā "nobaudīšanas" izveidot tam saitā sagatavi, lai vēlāk nebūtu jābrīnās, kāpēc šis vai tas ieraksts šeit nav atrodams.

"Peedeejais Skotijas karalis" bija viena no oskariem nomineetajaam filmaam, kuru es nebuut nebiju iipashi entuziastisks noskatiities. Iespeejams, taadeelj, ka es zinaaju, ka taa nemaz nav filma par peedeejo Skotijas karali. Ja taa buutu shaada filma, tur noteikti nepiedaliitos Forest Vaitekers (neesmu rasists, bet peedeejais Skotijas karalis diez vai bija melnaadains). Toties Dzheimss Makavojs tur vareetu piedaliities, jo vinsh arii ir vieniigais iistais skots shajaa filmaa. Patiesiibaa lielaa meeraa shii filma ir pavisam savaadaaka filma par Aafriku, nekaa es biju gaidiijis (jaa - peedeejais Skotijas karalis bija Ugandas diktators Idi Amins, kas bija liels visa skotiskaa cieniitaajs). Nikolass Gerigans ir jauns skotu aarsts, kas griezhot globusu izlemj, ka vinja prakses vieta buus Uganda, kur vinjam sanaak diezgan negaidiiti, pateicoties savam skotiskumam, sadraudzeeties ar aareeji ljoti jauko un draudziigo diktatoru, par kura personiigo aarstu Nikolass aatri kljuust. Tikai ar laiku vinsh saprot, ka Aminaa sadziivo divi cilveeki - vinja jautrais, jokus miiloshais draugs, un brutaals, paranojas paarnjemts sadists, kas gatavs nogalinaat simtiem tuukstoshu savas valsts iedziivotaaju, lai tikai vareetu saglabaat savu varu, bet Nikolass ir tikai vinja mazais baltais meerkakjiitis, par kuru visi var pasmieties un kuru neviens taa iisti par pilnu nenjem. Klaat pie citaam likstaam no Nikolasa staavoklii paliek viena no prezidenta sievaam, kas nebuut nav laba situaacija, un vienaa briidii Nikolass ir tik izmisis, ka vinsh piekriit anglju piedaavaajumam noindeet prezidentu, bet tiek aatri vien atmaskots un gandriiz nogalinaats (shiis filmas vienaa no nedaudzajaam nezheeliigi asinjainajaam sceenaam - patiesiibaa filma ne tuvu nebija tik brutaala kaa daudzas citas aizvadiitaa gada filmas, bet shii konkreetaa aina ar Nikolasu, kas tika pakaarts aiz diem miesaa iedurtiem aakjiem, nebija iisti jauka. Beigaas vinjam tomeer izdodas no Ugandas aizbeegt un paveestiit pasaulei, cik jauks cilveeks ir Ibi Amins savaa patiesajaa izpausmee. Attieciibaa uz Vaitekeru jaatziist, ka vinsh patieshaam lieliski atveido sho daljeeji biograafisko un patieshaam ljoti neviendabiigo cilveeku taa, ka vienu briidi tu kaa skatiitaajs vinju uzskati par ljoti simpaatisku, bet citu briidi - par totaalu briesmoni. Filma laba, nav ko zheeloties. Un es droshi vien buutu par to arii ieprieksh bijis optimistiskaak noskanjots, ja buutu piefikseejis, ka taa nav tikusi kaldinaata Holivudaa.

Lai gan tikai shodien rakstu faktoiidaa par sho filmu, patiesiibaa es to noskatiijos jau labu laicinju ieprieksh, tikai kaut kaa nekaadi nesanaaca par to uzrakstiit. Filma staasta par diezgan netipisku teemu - par sirdii labu Stasi - Staatssicherheit (austrumvaacijas ekvivalents krievu KGB) darbinieku, kursh buudams kaada dramaturga un vinja draudzenes aktrises cieniitaajs, nespeej saveejiem atklaat, ka vecis ir sadumpojies un uzrakstiijis rakstu rietumvaacu laikrakstam par Austrumvaacijas probleemaam kaada sava pashnaaviibu izdariijusha nezheelastiibaa kritusha drauga deelj. Filmaa mees varam noveerot, kaa dziivo rakstnieks ar savu draudzeni un varam noveerot, kaa vinji tiek noveeroti. Ja neskaita interesanto paveersienu ar labo KGBshnjiku, kas patieshaam ir retums kino pasaulee, manupraat, diezgan parasta vaacu filma - diezgan smagneeja un ne paaraak aizraujosha. Bet kaut kaada iemesla deelj tagad Oskarota. Iespeejams, aiz politkorektuma pret bijushajiem valsts iestaazhu darbiniekiem, citaadi nezinu, kas tajaa tik grandiozs. Protams, es neesmu dziivojis Austrumvaaciijaa pirms gadiem 20-25. Bet no otras puses, ASV kinoakadeemijas paarstaavji droshi vien arii nav.

Lai gan "Pieziimes par skandaalu" nevienu Oskaru nedabuuja, shai filmai es noteikti vismaz paariiti to buutu iedevis, lai arii esmu to noskatiijies tikai visai beediigaa kinoteaatrii tapusha kameras ieraksta kvalitaatee ar popkorna graushanu, skatiitaaju eenaam un smiekliem nevietaa.

Reti gadās, ka es kādu filmu skatos tik daudzos piegājienos, līdz tieku līdz galam, ja darīšana nav ar kādu īpaši neinteresantu mākslas darbu (lai gan tādos gadījumos būtu vērts uzdot jautājumu - kāpēc tad es to vispār noskatos līdz galam, ja ir tik neinteresanti?). Tomēr "Little Čildren" gadījums ir patiešām īpašs. Šo filmu lejupielādēju vēl Rīgā, ierakstīju diskā un sataisījos Ženēvā jau vienā no pirmajām dienām to skatīties. Principā es zināju, ka filmu biju dabūjis krieviskā tulkojumā, tomēr nepievērsu šim faktam īpaši lielu vērību - bieži tulkojumiem nav ne vainas, turklāt anglisko tobrīd dabūt man bija pagrūtāk. Tomēr jau pēc minūtēm 10 es filmu skatīties pārtraucu, jo mani totāli bija nokaitinājis tulkotājs, kas nespēja izsekot līdzi sižetam, rezultātā tulkodams labi ja pusi teksta un regulāri atkārtodams "eēe" tipa skaņas. Taču kad Oskari jau bija pienākuši stipri tuvāk, izlēmu iedot šim tulkotājam vēl vienu iespēju - mēģinot iespēju robežās klausīties angliskajā tekstā, kas bija apakšā. Šoreiz noskatījos vēl minūtes piecas - līdz brīdim, kad sapratu, ka "koroļ porno" oriģinālvalodā ir "prom king".

Beidzot noskatījos trešo nomināciju gada labākajai animācijas filmai - "Monstru māju". Šī gada animācijas kategorijā nominētajām multenēm patiešām ir viena kopīga īpašība - tajās visās ir ekselenta animācija. Pingvīnu multene vietām bija vizuāli līdzvērtīga īstajai Pingvīnu filmai, "Vāģi" bija daudz labāki, nekā es biju gaidījis, un visu beidzot Monstru māja. Starp citu, šogad visas 3 nominētās multenes ir datorgrafika. Nez, vai tas par kaut ko liecina? Pagājušogad neviena nebija tīrā datorgrafika. Droši vien gan tas liecina, ka šogad nav bijis gana labu zīmēto multfilmu. Kā lai arī nebūtu, es savu "Oskaru" atdotu tieši "Monstru mājai", kas mani patīkami pārsteidza. Vispirms, vizuāli no visas šīs ļoti spēcīgās trijotnes tieši "Monstru māja" izceļas visvairāk. Otrkārt, sižetiski tā arī ir pārāka par abām divām konkurējošajām multenēm - vismaz nav tā, ka jau no paša sākuma var saprast, ar ko tas viss beigsies. Bet tomēr galvenais šeit bija tieši vizuālais baudījums - te tas ir atstrādāts vienkārši perfekti, liekot man noticēt, ka datorgrafika beidzot ir sasniegusi tādu līmeni, kādu es no tās vienmēr esmu gaidījis - beidzot pat es nevaru teikt, ka ir pārāk maz poligonu izmantots.

"Tiekšanās pēc laimes" ir labākā Vila Smita filma, kādu man līdz šim ir nācies redzēt. Protams, nemaz tik liels sasniegums pēc definīcijas tas nav, jo "Vīri melnā" nav mana visu laiku mīļākā filma, gabalu par Muhamedu Ali es nenoskatījos, uzskatīdams boksu par man neinteresantu tematiku, "Hitch" es neesmu redzējis, "Wild Wild West" arī tikai daļēji (un tā jau ar nav nekāda super filma), kamēr "Independence Day" vienīgais krutisms bija specefekti, ā, vēl bija "I Robot", bet tā filma man arī nelika lēkāt uz dibena no sajūsmas.

Par to, vai globālā sasilšana ir vai nav būtiska problēma, par spīti Elam Goram un daudziem līdzīgi domājošiem cilvēkiem, joprojām ir daudz strīdu. Un manis pēc, lai tie būtu. Ja kāds uzskata, ka pie šīs problēmas ir vainīga Saules aktivitāte, nevis cilvēks, manis pēc viņš var tā uzskatīt. Daudz svarīgāka, vismaz tā man šķiet, ir tava rīcība un nevis tava pārliecība. Mans viedoklis ir tāds, ka no kaitēšanas videi un nelietderīgas dabas resursu izmantošanas iespēju robežās vajag izvairīties, neatkarīgi no tā, cik liels no tā rodas ļaunums, kaut tāpēc vien, ka labuma no tā noteikti nekāda nav. Bet uzskati un pārliecība - tā ir cita lieta. Nevaru īsti noformulēt domu, bet ko es gribu pateikt. Labi, izmantošu analoģiju. Kas ir labāk: ja tu netici Dievam, bet "ievēro baušļus" (jeb dzīvo tiešām labu dzīvi) vai regulāri ej uz baznīcu, atbalsti savu draudzi un vienlaikus esi totāls maita? Manuprāt, atbilde ir skaidra. Tāpat man nav svarīgi, kādu motīvu vadīts cilvēks, piemēram, atsakās no liekas braukāšanas ar mašīnu - lai viņu vada vēlme uzlabot savu fizisko gatavību, mēģinot panākt, ka ar viņu pārguļ Dženifera Anistone; lai viņš ir skopulis, kas negrib maksāt par benzīnu; lai viņš grib izlikties esam trūcīgs - nospļauties man par to: līdzekļi attaisno mērķi! (varbūt ne vienmēr, bet tomēr bieži vien).

Uzreiz paskaidroju, ka šī nav tā filma, kuru skatījās Mānis, bet gan "īstais" Good Shepherd - tas pats, kurā piedalās Mets Deimons. Turklāt Mets nav vienīgā slavenība šajā filmā, tāpat te piedalās arī Andželīna Džolī, Aleks Boldvins, Bilijs Krudups (Rasels no "Almost Famous"), pats Roberts de Niro, Maikls Gembons (pazīstams, piemēram, kā Dumbldore "Harijā Poterā"), Viljams Hērts (vispār - kino leģenda), Džo Peši un Džons Turturro. Sižeta te ir tik daudz, ka manā saitā tam nemaz vietas neatradīsies (aizbildināšos, ka man Normis noteicis striktus limitus, cik gari varu rakstīt, lai gan tā nav patiesība). Mets Deimons ir Edvards Vilsons, viņš strādā CIP. Filmā mēs redzam viņu dažādos periodos laikā no divdesmitajiem gadiem (tad gan viņu atveido cits aktieris) līdz sešdesmito sākumam un krīzei starp ASV un PSRS Kubas dēļ. Pa vidam tur iekrīt vēl viens pasaules karš un šādas tādas citas lietas, Edvarda attiecības ar kurlo Lauru un dzirdīgo Kloveru (Džolija), vispār ar to varētu sižetam pietikt, jo vairāk aprakstīt man ir slinkums. Tīri ok filma, tikai bišķi par garu, tā man būt domāt.

Ja nu kaut ko par Melu Gibsonu var teikt, tad to, ka viņam nepatīk ķēpāties ar sīkumiem. Vismaz paskatoties uz pēdējām trim viņa filmām šāds iespaids rodas. Sāk viņš ar "Drošsirdi" - trīsarpus stundas garu asiņainu sāgu par to, kā vienam skotam nogalina līgavu un kā viņš pēc tam cīnās ar angļiem (patiesību sakot, par šo filmu zinu tikai diezgan aptuveni, jo redzējis to pilnībā neesmu). Pēc tam nāca "Jēzus ciešanas" - asiņaina, lai gan ne pārāk gara, sāga par to, kā dažādi cilvēki sit Jēzu un visbeidzot viņu piesit krustā. Tagad nāk "Apocalypto" - nieka divas stundas garš episks vēstījums par maiju civilizācijas bojāeju. Der arī atzīmēt, ka Gibsons lielu vērību pievērš autentismam - kā Jēzus ciešanas bija senebreju un aramejiešu valodā, tā arī "Apocalypto" varoņi runā maiju mēlē (līdz ar to subtitrus izmanto droši vien 100% skatītāju, kas varētu būt par iemeslu tam, ka tie filmai nāk līdzi standarta komplektā). Ja pieiet filmai no tās puses kā "Klerkos 2" tika raksturots "Gredzenu pavēlnieks", tad šī ir filma, kurā vispirms pusi filmas indiāņi moka un nogalina citus indiāņus, bet otro pusi viens indiānis no pārējiem skrien prom. Uzfilmēts, protams, vienkārši ekselenti, indiāņi arī izskatās vairāk nekā autentiski (lai gan galvenais varonis, protams, ir tāds izteikts pretty boy), cik autentiska filmā ir maiju valoda, es spriest, dabiski, ka nevaru, tas pats attiecas arī uz rituāliem. Vienīgais filmas izteiktais mīnuss - visnotaļ primitīvais sižets, kas, iespējams, saistīts ar subtitrīgo valodu, jo stulbie skatītāji taču neko sarežģītu subtitros saprast nevarētu. Atkal vienīgi nevar saprast, vai šāda filma neveicinās negatīvu attieksmi pret Amerikas pamatiedzīvotājiem (tiem, kas indiāņi), kuri šeit daudzviet tiek rādīti negatīvā gaismā, bet visādiem debīliem -fobiem jebkurš mākslas darbs lieliski kalpo par ieroci savu stulbo teoriju pamatošanai (līdzās tam es, protams, neuzstāju nedz uz nepieciešamības pēc politkorektuma, nedz vajadzības kaut ko idiallizēt). Vērtējums salīdzinoši zems tādēļ, ka skaistajai formai izteikti pietrūkst satura.

"Venēra", kā jau to var nojaust, ir kārtējā no Oskariem izvirzītajām filmām, šoreiz - lirisks stāsts par dīvainām attiecībām starp vecu veci un jaunu sievieti. Moriss un Ījans ir divi pensionēti angļi, kas mitinās kaut kur Londonā un kuru dzīves pamazām tuvojas finišam. Taču tajās notiek negaidīts pavērsiens, kad pie Ījana apmetas uz dzīvi viņa māsasmeita (laikam) Džesija. Ījanam, kurš patiesībā ir diezgan nīgrs tips, ar savu jauno radinieci attiecības veidojas izteikti negatīvas un viņš draugu palūdz šamo nedaudz pieskatīt. Tā pieskatīšana gan sanāk tāda diezgan savdabīga - noteikti ne tāda, kā tu domā, lasot šo frāzi, bet tāda, ka es pat īsti nevaru pateikt kāda - nu tāda dīvaina. Pati filma arī ir tāda pati - ļoti savdabīga. Es, protams, cietu no tā, ka to skatījos krieviskā (visnotaļ zemas kvalitātes) tulkojumā, kas angļu filmās man īpaši krīt uz nerviem, bet situācija bija tāda, ka citu variantu man vienkārši nebija un nācās samierināties ar izveidojušos situāciju. Žēl, bet Oskaru veterāns Pīters O`Tūls par šo filmu noteikti nedabūs - manās acīs viņa iespējas tikt pie šīs balvas nav lielākas kā Goslingam par "Half Nelson" (šādējādi dalot ceturto-piekto vietu). Bet filma laba, lai gan ne gluži Vislabākā.

"Prestižs" ir tikai viena no trim pēdējā laikā noskatītajām filmām, kurās piedalās burvju mākslinieki. Patiesībā visām šīm filmām ir šis tas kopīgs. Pirmkārt, divās no tām piedalās Skārleta Johansena. Otrkārt, visās šajās filmās burvju mākslinieki izmanto pazušanas triku. Treškārt, arī Hjū Džekmens piedalās divās no šīm filmām. Tagad tikai jautājums - kas ir trešā filma? "Iluzionists" un "Prestižs" - tas tā kā būtu skaidrs. Bet trešā filma, protams, ir Vudija Alena "Scoop" - kurā mēs arī redzējām Džekmena saspēli ar Johansenu. Tomēr šī filma nebūt nav komēdija, bet gan drāma mūža garumā starp diviem burvju māksliniekiem, kuru galvenais mērķis dzīvē ir pārspēt savu konkurentu. Konflikts sākas pēc tam, kad, iespējams, Kristiana Beila varoņa (Alfreda Bordena) vainas dēļ bojā iet Džekmena varoņa (Roberta Endžiera) iemīļotā sieviete - trika ar izbēgšanu no stikla kastes laikā. Nez kāpēc Endžiers apvainojas, un tad sākas nebeidzamas savstarpējas kaitniecības, kas viņiem abiem diezgan pamatīgi sagandē veselību. Tomēr vislielākais šoks Endžieram rodas, kad Bordenam parādās jauns triks - kaut kas līdzīgs teleportācijai. Endžiera "skolotājs" gan apgalvo, ka tur patiesībā nav nekā vairāk par dubliera izmantošanu, bet Endžiers netic, ka triks varētu būt tik vienkāršs. Tiesa, viņš pats, lai triku atkārtotu, izmanto dublieri, taču tas ilgstoši nav izmantojams, jo dublierim ir liela nosliece uz alkoholismu. Tikmēr Skārleta Johansena vispirms ir asistente un mīļākā vienam no viņiem, bet pēc tam otram. Vispār filma ir ļoti pat samudžināta, turklāt tajā vēl parādās Deivids Bovijs Nikola Teslas lomā (filmā parādās arī klonēšana - tādējādi padarot to mazāk reālistisku), skatīties ļoti interesanti, lai gan, protams, saprast to, ka arī otram no viņiem ir dubultnieks, var diezgan ātri, bet tas laikam gan nav filmas mērķis saglabāt intrigu iespējami ilgi. Filma noteikti ne sliktāka par "The Illusionist".

Ja nemaldos, ikvienu savu apskatu par kādu mūziklu es sāku ar vārdiem, ka principā es neesmu mūziklu cienītājs. Tāpēc arī šoreiz sekošu šim principam un teikšu: tā kā teorijā mūzikli man nešķiet īpaši simpātiski, šī 8 oskariem nominētā filma man radīja zināmas bažas par to, vai tā spēs mani īpaši ieintriģēt. Attiecībā uz tām neskaitāmajām nominācijām gan būtu vērts piebilst, ka trīs no tām ir vienā kategorijā - par labāko dziesmu un arī no pārējām vairākas ir mani ne īpaši interesējošās kategorijās, bet tomēr 8 nominācijas ir un paliek 8 nominācijas.

2006. gadā iznāca divas filmas ar līdzīgiem nosaukumiem - "The Good Shepherd" un "The Good German", kuras daudzi steidzās apvienot zem vienota nosaukuma "The Good German Shepherd" (labais vācu aitu suns - VAS). Šī filma tomēr par vācu aitu suņiem nestāsta, tāpēc stāstīšu par filmu. Pirmkārt, es kā parasti, kad šo filmu lejuplādēju, palaidu šo to garām. Es piefiksēju, ka tā ir nominēta Oskaram par labāko mūziku (tāpēc jau to arī lejuplādēju), bet fakts, ka šo filmu ir režisējis Soderbergs, bet galvenās lomas atveido Džordžs Klūnijs, Keita Blanšeta un Tobijs Makgvairs, man kaut kā acīs neiekrita. Ar ko gan es biju rēķinājies, ka šī filma ir melnbalta, bet nebiju domājis, ka tā ir tik ļoti film noir stilā realizēta - ja es nezinātu, ka tā ir tapusi 2006. un nevis 1946. gadā, nemūžām nebūtu pateicis. Starp citu, ja tā padomā, Klūnijs vispār vizuāli ir tipisks "vecā stila" aktieris - no tādiem, kas dominēja Holivudā melnbaltā kino laikmetā un kas mūsdienās ir izgājuši no modes - lielais krutais vīrietis, nevis savas feminīnās puses izpratējs.

Sofijas Kopolas filma "Marija Antuanete" manā disku maciņā braucienam uz Šveici nenokļuva tādēļ, ka es būtu pārmērīgs kostīmfilmu cienītājs vai tādēļ, ka kopš "Lost in Translation" Kopola tiek uzskatīta par vienu no krutākajām sievietēm režisorēm Holivudā. Patiesību sakot, šīs filmas galvenā vērtība manās acīs bija viena tās saņemtā Oskara nominācija (kaut kādā nebūtiskā kategorijā - laikam par tērpiem), kas to padarīja par mana "masterplan" - noskatīties visas Oskariem nominētās filmas (šobrīd jau saprotu, ka šo plānu noteikti nerealizēšu no - 133 nominācijām patlaban esmu noskatījies 51 - tās ir nominācijas, nevis filmas, līdz ar to reāli ņemot esmu ticis galā ar mazāk kā pusi filmu un manā krājumā ir atlikušas tikai pavisam nedaudzas nenoskatītās filmas no šīs kategorijas, bet uz manu atgriešanos Rīgā oskari būs jau garām.

Skatoties šo filmu, man jau radās aizdomas, ka tas, ko mums rāda, nav nekāda Austrija - un tās izrādījās vairāk nekā pamatotas, "Iluzionists" ir par 100% filmēts Čehijā. Taču no otras puses - kāda starpība. "Kin-dza-dza" jau noteikti arī netika filmēta uz citas planētas. Tātad, Iluzionists. Filmā piedalās vismaz divi ļoti ievērojami aktieri - Edvards Nortons, kas lielāko slavu guvis iekš "Fight Club" un "American History X" un "alternatīvā" kino guru Pols Džiamati - "Trumena šovs", "Sānceļi", "American Splendour" - tās būtu pirmās filmas ar viņa līdzdalību, kas man nāk prātā. Savā būtībā tā ir pasaku filma, kuras darbība norisinās Austroungārijas impērijā 19. gadsimta beigās. Tās galvenais varonis ir Eizenhaims (Nortons) - iluzionists, kura priekšnesumi pārsteiguši Vīnes publiku. Vienlaikus ar būšanu par iluzionistu viņš ir arī galdnieka dēls, kuram reiz bija attiecības ar jauno grāfieni, kuras vārdu es iegaumēt nebiju tā arī spējīgs - dutchess fon Tessen vai kaut kā tamlīdzīgi viņu sauc. Tagad tā pati dutchess ir gandrīz jau apprecējusies ar impērijas kroņprincim, kuram viņa kā ungāru daļas atbalstīta kandidatūra ir svarīga sastāvdaļa viņa plānā gāzt savu tēvu un kļūt par imperatoru. Tomēr filmā galvenais ir ne pārāk ticamie, bet visnotaļ interesanti realizētie Eizenheima burvju triki. Pēc tam, kad viņš ir aizvainojis princi, viņš bišķi krīt nežēlastībā, bet Džiamati varonis, kas ir Vīnes policijas vadītājs, negrib viņu likt cietumā, jo uzskata par lielu mākslinieku. Ai, man ir slinkums rakstīt kaut ko vairāk - ļoti laba filma, smuka, interesanta un stilīga.

Beidzot esmu sapratis, kādēļ man visu laiku radās neskaidrības par divām šogad Oskariem nominētajām filmām - "Flags of our fathers" un "Letters from Iwo Jima". Es visu laiku zināju, ka vienu no šīm filmām ir veidojis Klints Īstvuds un ka viena no tām ir par konkrētu 2. pasaules kara kauju starp japāņiem un amerikāņiem. Tikai tagad es beidzot esmu sapratis, ka šīs filmas patiesībā ir vienotas - ka tās rāda vienas medaļas divas puses, viena ir filma par amerikāņiem šajā kaujā, otra - par japāņiem. Un abas ir režisējis Klints Īstvuds, tādējādi pretendējot uz diezgan solīdu Oskaru skaitu (lai gan patiesībā Īstvuda filmas parasti lielu statuešu bagāžu spēj savākt arī gadījumā, ja viņam ir tikai viens nominēts darbs). Principā droši vien dažs labs (vai pareizāk gandrīz visi) varētu būt piefiksējuši, ka kara filmas nebūt nav mana iecienītākā tējas šķirne, gluži otrādi, es tādas skatos diezgan nelabprāt un tikai tādēļ, ka mans Ženēvā skatāmo filmu klāsts sāka pamazām rukt īsāks, es šo gabalu vispār noskatījos. Tomēr izrādījās, ka filma bija pat ļoti laba, tā kā Īstvuds šajā kara filmā patiesībā tieši karam veltī salīdzinoši nelielu ekrāna laika daļu. Tas ir vēstījums par dažiem jaunekļiem, kam pagadījās kļūt par dalībniekiem leģendārā fotogrāfijā, kas amerikāņiem kļuva par kara uzvaras simbolu - attēls, kurā seši kareivji nostiprina karogu uz iekarotas virsotnes kādā klinšainā Japānas salā vārdā Ivo Džima. Un kādu laiciņu vēlāk, kamēr karš vēl turpinājās, trīs uz to brīdi izdzīvojušie jaunekļi tika savākti uz Štatiem, lai viņi tur kā kara varoņi vāktu līdzekļus armijas atbalstam, tādējādi kļūdami par propogandas mašīnas elementu un mēs redzam, kā šie jaunizceptie varoņi mēģina tikt galā ar jauno savas dzīves pavērsienu. Vienam no viņiem - amerikāņu indinānim vārdā Aira Heizs - tas padodas pavisam slikti, tā ka viņš pat atgriežas karā, kamēr pārējiem tas iet daudz labāk, lai gan arī viņi saprot, ka būtībā ir tikai marionetes un nav nekādi varoņi. Starp citu, kad to indiāni filmas garumā visu laiku sauca par Airu, es domāju - hā, viņam ir tāds pats vārds kā Airam Heizam (jo es nevarēju atcerēties, kas īsti ir Aira Heizs, bet šis vārds man bija palicis atmiņā - kā vēlāk noskaidroju, no tāda paša nosaukuma Džonija Keša dziesmas). Vispār filma ir tīri interesanta un ļoti smuki uzfilmēta (ar to gan laikam Klinta Īstvuda darbi izceļas, ka tie vizuāli vienmēr ir perfekti - es te, protams, nerunāju par vesterniem no laikiem, kad viņš pats pamatā bija aktieris). Patiešām laba kara filma, bez stulba patosa un bez stulbas ķengāšanās.

Tā pati filma par karalieni, kuru Normis vispirms visos pasākumos piedāvāja neskatīies, bet kuru noskatījies viņš to atzina par labu. Notikumi patiesībā diezgan publiski zināmi, lai arī lielā mērā piemirsušies. Filma ir par Anglijas karalieni Elizabeti II un tobrīd pavisam jauno premjerministru Toniju Blēru laikā tieši pēc princeses Diānas nāves. Helēna Mirrena kā karaliene ir patiešām lieliska, bet Blēra atveidotājs man personīgi šķiet simpātiskāks par reālo Toniju Blēru, lai gan kas vairs atceras, kā Blērs uzvedās pirms desmit gadiem. Jebkurā gadījumā no karalienes tiek prasīts, lai viņa Diānas nāvei izrāda tādu cieņu, kāda nav izrādīta nevienam karalim, un karaliene pati vairs īsti nesaprot, kāda rīcība no viņas puses vairāk kaitēs monarhijai, turklāt prese, protams, izmanto visu šo pasākumu savās interesēs, bet Anglijas sabiedrība uzvedas kā jau sabiedrība, turklāt karaliene kļūst par bezmaz vai galveno vaininieci šajā situācijā, bet visnotaļ gļēvais princis Čārlzs - par pozitīvo varoni. Cik atminos arī mūsu pusē tika pausts sašutums par karalienes ilgstošo atturēšanos no publiskas reakcijas uz Diānas nāvi, bet tagad varu labāk saprast, kā tas izskatījās no otras puses. Filma kā tāda, protams, ir lieliski uztaisīta, lai gan gluži "identificēties" ar karalieni es laikam nevaru. Iespējams, vēl spēcīgāku filmu varētu uztaisīt par otru filmas varoni - Toniju Blēru, parādot, kā jaunākais un savā ziņā revolucionārākais premjers Lielbritānijas vēsturē pārvēršas par - nebaidīšos teikt - lupatu visnīkulīgākā amerikāņu prezidenta rokās.

Nezinu, kā citi, bet es par labāko Kuarona filmu joprojām uzskatu 2001. gada "Un tavu māti arī". Patiesībā gan šis apgalvojums ir smieklīgs, tā kā es esmu, ieskaitot "Cilvēku bērnus" redzējis tikai 3 viņa filmas. "Cilvēku bērni" ir vēl viena no filmām, kas šogad pretendē uz vairāku Oskaru saņemšanu un patiesībā tās perspektīvas man rādās nebūt ne sliktas (ņemot vērā, ka tā kandidē tikai ne īpaši prestižajās kategorijās). Tā stāsta par ne pārāk tālas nākotnes pasauli, kad cilvēci ir piemeklējusi vispārēja neauglība - jaunākajam cilvēkam uz pasaules ir 18 gadi. Īsti nepiefiksēju, kādēļ šī lieta bija sākusies - vides piesārņojums, kaut kāds bioloģisks ierocis vai vēl kaut kas. Jebkurā gadījumā 21. gadsimta trīsdesmito gadu Anglija nav īpaši jautra vieta, bet drīzāk līdzinās Orveliskajai pasaulei. Valstī ir kaudzēm nelegālo imigrantu (cik var saprast, citur ir vēl daudz sliktāk), kuri tiek mesti iekšā būros un itin bieži arī likvidēti. Var teikt, ka šī ir vēl viena no šī gada Oskaru ekstremāli vardarbīgajām filmām (lai gan rāda šeit to vardarbību salīdzinoši mazāk). Klaiva Ovena galvenais varonis ir normāls labu aprindu anglis (lai gan tā īsti nevar saprast, ar ko viņš īsti nodarbojas un kāds ir lietu stāvoklis tajā pasaulē), kuram viņa kādreizējā draudzene palūdz palīdzēt aiztransportēt kaut kur vienu jaunu melnādainu sievieti, kura kaut kādā mistiskā veidā ir palikusi stāvoklī un varētu kļūt par pirmo māti vairāk kā 18 gadu laikā. Tad nu to viņš arī dara. Pa ceļam, protams, visi, kas vien iespējams, tiek apšauti, it īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kas varoņiem palīdz un beigās nomirst arī Klaivs Ovens, bet jaunā sieviete ar bērnu, kura dzemdības pieņēmis Ovens (šī daļa, starp citu, tika realizēta diezgan debīlā stilā), spēj (vai arī nespēj - netiek parādīts) nokļūt pie Human Project dalībniekiem - kaut kādiem labajiem cilvēkiem, kurus neviens nekad nav redzējis un kuri grib palīdzēt cilvēcei pārdzīvot šo laikmetu (kas ir diezgan problemātiski, ievērojot vairošanās tendences). Es būtu gribējis, lai man šī filma patiktu: ideja ir ok, vizuāli interesanti uztaisīta, tikai vaina tāda, ka filma ir diezgan neinteresanta un bezmērķīga un ar ne pārāk spēcīgu loģiku.

Nezinu, kādēļ, bet man bija radusies sajūta, ka "Nacho Libre" vajadzētu būt labai komēdijai, un es brīnījos, kāpēc vairāki cilvēki par tās skatīšanos īpašu sajūsmu nepauda. Tomēr mana uzticība Džekam Blekam ir gana augsta, lai es nepaļautos tikai uz svešu spriedumu un atteiktos skatīties filmu ar viņa līdzdalību. Protams, tā balstās pamatā uz diviem darbiem, kuros viņš piedalījies - "High Fidelity" un "School of Rock", bet abās šajās filmās viņš bija lielisks. Iespējams, es pārāk maz uzmanības pievērsu cilvēku apgalvojumiem, ka šeit viņš spēlē mūku, kas vēlas kļūt par krutu restleri. Tam droši vien vajadzēja darīt mani aizdomīgu, bet nedarīja. Līdz ar to sanāca, ka es šo filmu noskatījos. Izrādījās, ka Bleka varonis patiešām ir resns mūks, kas sapņo par būšanu par super krutu restleri. Talanta viņam nav, tāpēc viņš paņem par partneri kaut kādu sīku kverpli no ielas, ar kuru kopā viņš tad arī cīnās un šādu tādu piķi pat dabon (par zaudētiem mačiem), kuru viņš izmanto, lai pirktu ēdienu bērniem patversmē, kurā viņš strādā kā mūks. Plus viņš ir ieķēries vienā no mūķenēm, kura gan restlerus uzskata par ļoti sliktiem cilvēkiem. Šai filmai ir tikai dažas vainas, bet toties tādas, ka tās spēj atsvērt visu. Pirmkārt, šajā komēdijā nav nekā smieklīga (izņemot pašu ideju, ka resns mūks grib nodarboties ar restlingu), tas, ka šī filma ir komēdija, nav pat īsti nojaušams - nojaust var tikai to, ka tā ir filma par restlingu, līdz ar to neinteresantu cīņu te ir pa pilnam. Otrkārt, filma ir absolūti bezmērķīga un neinteresanti veidota. Vienīgais ievērojamais elements ir tajā, ka darbība tai notiek kaut kur Meksikā, līdz ar to izņemot Bleku vairums aktieru ir meksikāņi. Bet te nav nedz smieklu, nedz pietiekami interesantas mūzikas (theme song ir tīri labs, bet tas arī viss), nedz jebkā cita. Tik tukšu komēdiju vēl ir jāpameklē - vismaz, ja runa ir par daudz maz normālas kvalitātes filmām, nevis kaut kādu sviestu. Totāla vilšanās.

Kad skatījos pirmos "Klerkus", nemaz tādā grandiozā sajūsmā par tiem nebiju, tomēr tagad, pēc otro noskatīšanās, tie man šķiet daudz labāki, kā agrāk. Atšķirība starp šīm filmām patiesībā ir tikai viena - Kevinam Smitam pieejamajos līdzekļos. Ja 1994. gadā viņš bija absolūti alternatīvs un neatkarīgs kino veidotājs, tad tagad viņš ir Holivudas sastāvdaļa, līdz ar to arī filmas pieeja nav gluži tāda kā oriģinālajai daļai. Ir skaidrs, ka "Klerkus 2" nav vērts skatīties, ja tu neesi redzējis pirmo daļu, ja nezini, kas ir Dante Hikss un viņa kaitnieciskais draugs Rendels, tu droši vien arī negribēsi to uzzināt. Tagad viņiem ir piebiedrojies vēl viens čomaks - Elaija, 19 gadīgs dorks, kas ir "Transformers" un Gredzenu pavēlnieka fanātiķis un kuram nav īpaši labas attiecības ar Rendellu, kas viņu visu laiku apdirš (ko viņš gan dara arī ar visiem citiem cilvēkiem). Desmit gadu laikā abu vīriešu karjeras nav īpaši attīstījušās - tikai tagad viņi vairs nestrādā attiecīgi pārtikas bodītē un videokasešu nomā, bet gan plecu pie pleca burgeru ieskrietuvē. Dantem, kā tas viņam ir raksturīgi, atkal ir izvēle no divām sievietēm - viena no viņām ir mīloša un jauka, bet otra - kruta. Protams, ka filmas beigās viņš izvēlas tomēr jauko. Tāpat atkal ir filmā diskusija par seksu: kā vecajā bija saruna par to, vai blow job ir sekss vai nav, šajā ir jautājums par to, vai "Ass to mouth" ir normāli vai nav. Un tāpat šajā filmā ir arī kāds pretīgs perversijas elements - līdzvērtīgi Dantes draudzenes seksam ar mirušo studzinātāju tualetē, šajā filmas daļā parādās cilvēka sekss ar ēzeli (interspecies erotica) zem nosaukuma "Kelly and the Stud" (kur Stud ir skūts liels vecis, bet Kelly - ēzelis, turklāt vīriešu dzimtes). Nu un, protams, te piedalās arī Jay and Silent Bob, kā nu bez šiem. Tikai šī filma ir krāsās. Un profesionālāk uzfilmēta. Un ar labāku aktierspēli. Tātad kopumā sliktāka. Jo ne jau kvalitātes pēc kāds skatās "Clerks", bet gan tāpēc ka tā ir stilīga filma, kuru varētu uzfilmēt jebkurš no mums, bet ar otro daļu tas vairs cauri neiet. Šis jau ir profesionāls kino, turklāt bez sava īsta sakāmā. Lai gan daudzi dialogu fragmenti filmā bija lieliski, kā piemēram strīds starp Rendelu un "Lords of the Rings" ekspertu.

Pirmais, no kā dzirdēju sajūsmas saucienus par šo multeni, bija Delfu dizaineris Gusts, kas teica, ka ja kādam tā nepatīk, tad viņš nesaprot, cik daudz laika ir ieguldīts šādā animācijā. Pēc "Cars" noskatīšanās varu piekrist - darba tur ir ieguldīts ļoti daudz un pat tādam nejautrulim kā man nav pamata žēloties, ka animācija nav gana labā līmenī realizēta. Motīvs multfilmai, protams, ir pats triviālākais - krutais džeks saprot, ka draugi ir daudz svarīgāki par naudu un panākumiem. Vienīgā atšķirībā no citām multfilmām - krutais džeks ir automašīna (morāle precīzi tāda pati bija arī angliskajā "Flushed Away" - žurku multfilmā). Galvenais varonis ir sacīkšu mašīna, kas nonāk kaut kādā lauku miestā, kurā saprot, ka vecie sarūsējušie vāģi bieži vien ir draudzīgāki par krutajiem un stilīgajiem, jo viņiem ir labākas sirdis. Apcerēt kaut ko vairāk no sižeta viedokļa, manuprāt, būtu visnotaļ smieklīgi, tālab to nedarīšu. Tā vietā varu pateikt, ka principā multfilma man patika, jo kā jau minēts, vizuāli tai nebija ne vainas, lai gan par oriģinalitāti tajā runāt būtu lieki (kā gan tas laikam ir tiesa 99% mūsdienu multfilmu).

(valoda: krievu). Ja ir viena lieta, ko man nav tā arī izdevies saprast, tā ir amerikāņu tautas un kritiķu jūsmošana par Martinu Skorsēzi vienlaikus ar kinoakadēmijas negatīvo attieksmi pret šo režisoru. Daudzi viņu uzskata bez maz par 20. gadsimta (nu jau arī 21.) izcilāko amerikāņu režisoru, kurš turklāt nav saņēmis tā arī nevienu Oskaru. Es esmu redzējis vairākas viņa filmas, bet kaut kā neesmu sapratis, kas tad viņā ir tik unikāls. Ok, "Taxi Driver" bija tīri labs kino, bet ne ar ko ne labāks par daudzām citām klasiskām 70-to gadu filmām. "Goodfellas", kas skaitās viena no labākajām 90. gadu filmām bija normāla gangsteru filma, ne vairāk, "Aviators" bija totāli oskariem domāta filma ar lielisku aktieru ansambli, bet bez odziņas. Hmm, es biju nez kādēļ domājis, ka Skorseze ir atbildīgs arī par "Once Upon a Time in America", kuru gan es nespēju līdz galam noskatīties pārmērīgas garlaicības mākts. Protams, es neesmu vēl redzējis "Gangs on New York" (un pagaidām arī neplānoju to noskatīties, pietiek jau man filmu ar Leo di Kaprio), kā arī "Jēzus pēdējo kārdinājumu", bet vismaz līdz šim neviena no Skorsēzes filmām man nav likusi atsēsties uz pēcpuses un pateikt: "Jā, tā ir lielā māksla!"

Tātad Vudijs Alens. Es jau ne vienreiz vien esmu šo jauko cilvēku pieminējis. Patiesībā mana attieksme pret viņu droši vien ir pozitīvāka neka vairumam tautiešu, tomēr tā ne tuvu nav arī tā siekalainā sajūsma, kāda par Vudiju ir kino profesionāļiem. Patiesību sakot, tieši pēdējo gadu nepretenciozais Alens, kas nemēģina ar savām filmām vairs pārsteigt pasauli, man patīk daudz labāk par "Annie Hall" laika Alenu. Iespējams, tolaik viņš bija kaut kāds guru, kas atļāva visiem intelektuālajiem onanētājiem novērtēt sevi un parādīt savu pārākumu pār pūli, bet šobrīd viņš ir vienkārši vecis, kas taisa tīri labas filmas. "Scoop" ir savā ziņā līdzīga "Matchpoint"-ai un atšķirīga no tās. Līdzība ir sekojoša: 1) Scarlet Johanssen piedalās abās šajās filmās un abās divās viņa ir amerikāniete, kas kļūst par augstāko aprindu angļa draudzeni; 2) abas šīs filmas (loģiski) norisinās Anglijā. Atšķirības: kamēr Matchpoint bija vairāk drāma, "Scoop" ir izteikta kriminālkomēdija. "Matchpointā" Alens pats bija tikai režisors, šeit - arī aktieris. Tomēr jāsaka, ka arī uz ekrāna viņš tagad ne tuvu vairs nav tik kaitinošs kā bija agrāk, protams, saglabājot bišķi savas Aleniskās iezīmes, kā piemēram šajā frāzē: "I was born into Hebrew persuasion but later converted to narcisism." Sižets ir sekojošs: kāds nupat miris žurnālists kuģī uz Stiksas uzzina baumas, ka sērijveida brunešu prostitūtu slepkava, kas tiek meklēts Londonā ir augstāko aprindu biznesmenis un lorda dēls Pīters Laimans. Šo informāciju viņam izdodas nodot žurnālistei iesācējai, kas atrodas kāda aizdomīgas kvalitātes burvju mākslinieka vārdā Spelndini (pats Alens) cilvēku apslēpšanas kabīnē. Tad nu šī jaunā sieviete nosaucas par Džeidu Spensu (īstais viņas vārds ir mazāk skanīgs - Sondra Pransky) un ar diezgan bezjēdzīgu Splendini (kas atklājas saucamies par Sidu Votermenu) atbalstu mēģina noskaidrot, kas tur ir ar to Pīteru Laimanu un brunetēm prostitūtām. Protams, Johansones varone nespēj savā izmeklēšanas varonī neiemīlēties. Filma nav ambicioza, filma nav pārsteidzoša, bet filma ir fun, fun, fun. Normāla komēdija.

Ar "Asiņaino dimantu" oficiāli atklājām Oskaru sezonu - turpmākajās nedēļās mans mērķis ir pavisam vienkāršs - noskatīties iespējami vairāk oskariem nominēto filmu. Normunds, cik zinu, man ir lielā mērā priekšā, bet nekas - gan vēl izdosies gandrīz vai atspēlēties. Protams, ir te arī kāda problēma - virkne filmu vēl nav pieejama nekādos veidos, jo, piemēram, "Notes on a scandal" pat Amerikā nav piedzīvojusi plašo pirmizrādi. Patlaban manā Oskariem nominēto un vēl neredzēto filmu sarakstā ir 34 filmas - diezgan padaudz, jāsaka.

(valoda: angļu). Patiesībā bija pat interesanti apskatīties, par ko "Pingvīnu gājiens" (vai kā īsti to filmu sauca) var pārvērsties, ja to ietērpj multfilmas atmosfērā. Pamatā šai multenei ir tieši augstāk minētā filma - atsevišķi skati šķita vienkārši nosperti no oriģināla, personāžu kopumā ļoti daudz ko var saskatīt līdzīgu ar reālo filmu. Protams, izņemot to, ka šeit pingvīni dzied (tiesa - oriģinālajā filmā tie runā, līdz ar to atšķirība nav tik liela) un reizēm arī repo. Protams, saturs ir maksimāli mīkstināts - neviens pingvīns, pat ne trešā plāna, bojā neiet, turklāt izrādās, ka pat sliktie cilvēki patiesībā nav ļauni, ka izķer visas pingvīnu zivis, bet vienkārši "neapzinās", kādu ļaunumu tie izdara. Lai nu paliek. Ja vērtējam multenes plusus: te obligāti jāizceļ animācija, atšķirībā no vairuma pēdējā laika datoranimēto multeņu "Happy Feet" šajā ziņā ir vienkārši lieliski nostrādāta, nekādas liekas stūrainības vai primitivizācijas, animatoru vērtējums - 10. Mīnusi gan ir multfilmām tipiski - diezgan debīls sižets, daudz vienveidīgu personāžu, klišeja uz klišejas, diezgan augsts saharīna līmenis. Dziedāšana šoreiz mani kaut kā "nepavilka" - salīdzinoši tajā pašā "Flushed Away" tā bija daudz stilīgāk realizēta. Īsi sakot - vizuāli skaisti, saturīgi - nekādi.

Patiesībā šī būtu viena no retajām filmām, kuru es uzskatu, ka ir vērts skatīties kinoteātrī, nevis mājās, bet sanāca tā, ka tā bija viena no tām daudzajām filmām, kuru mēs skatījāmies mājās. Filma tapusi pēc vienas no manām iecienītākajām grāmatām, līdz ar to manas prognozes pirms tās skatīšanās bija vienlaicīgi optimistiskas un piesardzīgas. Pirmkārt, es līdzīgi Normundam neesmu liels vācu kino cienītājs, vienīgais izņēmums te varētu attiekties uz Raineru Verneru Fasbinderu, bet arī tas galvenokārt tādēļ, ka šis režisors bija vairāk vai mazāk traks. Un tomēr - Patrika Zīskinda "Parfīms" ir un paliek viena no 20. gadsimta literatūras pērlēm, līdz ar to no tām var daudz prasīt un daudz gaidīt. Filmas sākums, protams, nav īpaši estētisks - zivju tirgus, pretīgi netīrumi, vemšana, asiņains zīdainis, ko vairāk var vēlēties, bet turpinājumā patiesībā nemaz tik baismīgi nav. Jāatzīst, ka Tikveram izdevies šeit sapulcināt arī tīri iespaidīgu aktieru krājumu, pirmkārt, protams, uzslavējot Dastinu Hofmanu, kas apliecina, ka joprojām ir lielisks aktieris, kas spēj atveidot arī nopietnākus personāžus nekā Fakeru senioru, tāpat te piedalās arī Alans Rikmens, kas daudziem zināms ka Sneips no Harija Potera, bet ne mazāk daudziem zināms arī kā priekšnieks iekš "Love Actually". Jāatzīst, ka Bens Višo, kas atveido pašu Žanu Batistu Grenuiju, man nav zināms no citām filmām, bet kopumā viņš šeit iederas lieliski, lai gan manā iztēlē Grenuijam vajadzēja būt vēl mazāk pievilcīgam, lai gan uz ekrāna tādu varētu arī nelaist. Vizuāli filma ir vienlaikus krāšņa un pelēka, skaista un pretīga, grāmatas oriģinālam ir sekots gana godprātīgi, tā ka es neko sliktu par ekranizāciju pateikt nevaru - tiešām lielisks darbs.

Ar šo skaisto filmu mums sākās 2007. gads. Nezinu, vai gadu nodzīvo tā, kā tu to sāc, bet mums šis gads sākās ar sūdiem šī vārda tiešākajā nozīmē. Vismaz pēc šīs filmas treilera noskatīšanās kaut kad pasen kinoteātrī, vienīgais, kas man bija palicis atmiņā, bija diezgan totāla Robina Viljamsa notašķīšana ar šo dievišķo materiālu. Kā izrādījās, filmā šī aina bija pat ievērojami garāka un detalizētaka, nekā es to biju gaidījis, bet citādi ar kaut ko tamlīdzīgu varēja rēķināties. Sižets ir aptuveni sekojošs: Robins Viljamss ir tīri labs savas firmas darbinieks, bet ģimenē viņam gan ir radušās diezgan smagas problēmas - attiecības ar sievu vēsas, meita viņu uzskata par galīgi nekrutu, tikai dēls vēl ir kaut cik ciešams. Un te pēkšņi izrādās, ka viņš nevar vis ar ģimeni, kā bija paredzēts, doties atvaļinājumā uz Havaju salām, bet viņam būs nepieciešams vadīt prezentāciju kaut kādiem lohiem, lai tie pārdotu viņa darbavietai savu uzņēmumu, bet šī prezentācija jālasa kaut kur ASV čuhārijā. Tad nu šis izdomā mainīt atvaļinājuma plānus, paņem nomā dzīvojamo busu un dodas ar to it kā atpūsties, bet patiesībā - vadīt stulbo prezentāciju. Ģimene sākumā nav sajūsmā, it īpaši pēc tam, kad viņiem gadās iepazīties ar kaitinoši uzmācīgiem kaut kādiem dienvidu lauķiem, kas arī brauc ar busu un visu laiku šiem uzmācas (protams, filmas beigās izrādās, kā jau Holivudas politkorektums to prasa, ka patiesībā tie kaitinošie lohi ir ļoti jauki un gudri cilvēki, tikai šie viņus nav novērtējuši. Bet komēdija nav jauka un gudra, pāris smieklīgas epizodes, bet kopumā - forgetable garbage.

Ja man vajadzētu definēt, kas ir "indie" filma, "Half Nelson" gandrīz perfekti atbilstu tās definīcijai. Pirmkārt, kārtīgai indie filmai nepieciešams, lai tajā nepiedalītos pārāk daudz zināmu aktieru un šis punkts te tiek izpildīts. Otrkārt, kameras darbība šāda filmā parasti ir minimālistiska, krāsas ir nedaudz vhs-iskas un kamera pa brīžam mazliet tā kā raustās. Treškārt, indie filmā pēc definīcijas nedrīkst būt pārāk izteikts sižets - šāda filma nav ceļš no Rīgas uz Madonu, tā ir labākajā gadījumā orientēšanās sacensības Slīteres rezervātā, tikai tādas sacensības, kurām nav nedz sākuma, nedz beigu un kurās tu nekad nezini, vai patlaban neatrodies kādā kontrolpunktā. Filmas centrā ir vidusskolas vēstures skolotājs Dens, kas vienlaikus ir arī meiteņu basketbola komandas treneris (interesants apvienojums!). Dena galvenais hobijs ir narkotikas, taču tas viņu (vismaz amerikāņu izpratnē) nepadara par sliktu skolotāju. Savi plusi viņa pieejai, protams, ir - atteikšanās no jebkādiem nevajadzīgiem šabloniem, brīva mācību forma, netriviāla pieeja, bet ir arī viens elements, kas varētu lieliski izskaidrot, kāpēc savā pelēkajā masā amerikāņi ir diezgan neizglītoti - viņš saviem skolēniem gandrīz nemāca vēsturi, bet tikai teorētiski par to spriedelē, līdz ar to es nebrīnītos, ja viņa audzēkņi uzskatītu, ka Hitlers bija feminisma atbalstītājs un ka Eiropā mūsdienās valda Sadams Huseins, kaut gan nē - tiesi par Huseinu tur filmā viņš uzbrauca, ka amerikāņi tāpat tic, ka Huseinam bija masu iznīcināšanas līdzekļi, lai gan vairākus gadus pēc tās iekarošanas tie vēl nav atklāti. Viena lieta, protams, ir jāatzīst - "Half Nelson", kas gan ir laba indie filma, ir ideāli slikta filma, ko skatīties tusiņā, jo filmā nekas reāli nenotiek un tā ne ar ko nebeidzas, tā vietā vienkārši plūstot kā upe. Kopumā piedzīvojums ir tīri skaists, tikai tas nav piedzīvojums.

Giljermo del Toro man jūk ar Benisio del Toro, tā ka es domāju, ka šīs filmas režisors ir tas pats tips, kas piedalījās "Fear and loathing in Las Vegas", tomēr izrādās, ka tas ir režisors, kura kontā ir vairākas ne pārāk labas filmas - tādas kā "Blade 2", "Hellboy" (ok, nevienu citu viņa filmu nezinu, bet tās jau ir 2 sliktas filmas, vai tad ar to nepietiek? es gan tās abas neesmu redzējis tādēļ pilnīgi iespējams, ka tās abas ir pat ļoti labas, bet man ir aizspriedumi. so what the fuck? man ko nedrīkstētu būt aizspriedumi! drīkst būt un ir!). Ok, "Fauna labirints" oficiāli ir "pasaku filma", taču tā ir mazliet savādāka pasaka nekā, teiksim, Nārnijas hronika, kur neparādījās ne pilīte asiņu (ja pareizi atceros). Šī ir tāda pasaka, kur kaut kāds Franko armijas kapteinis nevainīgam cilvēkam ar pistoles laidi blietē pa seju līdz no tās nekas nav palicis pāri un līdz tips ir beigts, bet vēlāk šim pašam kapteinim kāda veikla kalpone ar nazi apstrādā seju. Šī ir tāda pasaku filma, kurā notiek cilvēku spīdzināšana, nošaušana, kurā fauns izskatās nevis tāds mazs smieklīgs tipiņš kā "Nārnijā", bet gan pēc izteikti ļaunā personāža, kurā fejām kaut kāds briesmonis ar acīm uz plaukstām nokož galvas. Vispār īsi sakot - šī ir šausmu pasaka un, ja tā kaut kam līdzinās, tad tā noteikti nav vis "Nārnijas hronika", bet gan... aizmirsu, ar ko man bija radusies analoģija, ā, atcerējos, vislielākā līdzība te ir ar "Brāļiem Lauvassirdīm", bija tāda laikam Astrīdas Lindgrēnas grāmata. Tās galvenā varone ir 11 gadīga meitenīte vārdā Ofēlija, kurā esot pārdzimusi pazemes karaļa meita un kuria ir jāizpilda 3 uzdevumi, lai viņa varētu atgriezties sava tēva valstībā un šie uzdevumi nav iz kategorijas - 2+3=4. Vispār filma bija pat diezgan pašausmīga un es nebrīnos, ka to Amerikā atļauts skatīties no 17 gadu vecuma, taču tas nenoliedz to, ka šī ir viena lieliska filma, vizuāli ļoti interesanta, sižetiski baisa, kā jau īsta pasaka, nevis tā kā Holivudas saharīns. Respect Meksikai!

Sākot skatīties šo filmu, principā jau diezgan daudz par tās iespējamo saturu zināju, līdz ar to par pārsteigumu tā nekļuva, tomēr par vairākām lietām filma jāuzteic. Pirmkārt, vizuāli tā neapšaubāmi ir meistardarbs, šādi realizētu nākotnes pasauli man vēl nekad un nekur nebija nācies realizēt - protams, pat debīliķis redzētu, ka tas viss ir mākslīgs, bet, iespējams, tieši tajā ir skaistums - tajā, ka viss izskatās kā izgriezts no 50 gadus veciem komiksiem. Ideja ir pavisam vienkārša - vidēji statistiskie amerikāņi no mūsdienām tiek iesaldēti un pamostas pēc 500 gadiem, kad pasaule ir pārstulbojusies līdz tādam līmenim, kādu neviens pat nav varējis iepriekš iedomāties, kad ASV prezidents ir melnādainais - porno zvaigzne un restleris vienā personā un kad par visgudrāko cilvēku pasaulē kļūst ierindnieks Džo Bauerss, kādreizējā absolūtā viduvējība, un tagad no viņa gaida risinājumus visām pasaules problēmām (protams, kā gandrīz jebkurā filmā ar vārdu pasaule tiek apzīmētas Amerikas Savienotās valstis un par to, vai eksistē arī kādas citas valstis, visi klusē). Tad nu Džo, kurš gan mašīnu un cilvēku stulbuma dēļ ir ticis pārsaukts par Not Sure. No vienas puses, jāatzīst, ka šajā filmā Amerika lieliski pasmejas par sevi, no otras, es uzskatu, ka visa tur aprakstītā situācija nav iespējama. Nē, es neuzskatu, ka cilvēce nevarētu degradēties, par to tieši es nešaubos un ļoti daudzi zinātniskās fantastikas autori ir aprakstījuši šādas nākotnes deģenerētās pasaules, tomēr es uzskatu, ka vienmēr saglabāsies kāda gudro cirpēju klase - ka tā nebūs, ka visi būs debīli, bet valstī būs demokrātija. Allaž atrodas kāds, kas ir gana gudrs, lai valdītu pār stulbu pūli, bet "Idiocracy" šeit neko nepiedāvā - pat tas prezidents savā būtībā ir labs cilvēks, tikai ļoti stulbs, bet neviena viltīga "ļaunā", pret ko cīnīties, nekur nemana. Patiesībā šai filmai ir šis tas kopīgs ar Boratu, tikai, manuprāt, gaumīgāk realizēts. Protams, filma ir arī naiva un bērnišķīga un fona stāstījums šeit ir veco filmu labākajās tradīcijās, kā tas, protams, ir arī iecerēts. Gluzi oskaru kvalitātē šis darbs nav, tomēr man vismaz filma patika.

Šo multfilmu mēs sākām skatīties pēc tam, kad atklājam, cik nebaudāma ir "Slither" un jāsaka, ka te man atkal bija pārsteigums - šoreiz izteikti pozitīvs. Viss, ko biju par šo multfilmu dzirdējis, man neko labu gaidīt nelika. Kaut kādas žurkas, kas neizskatās pēc žurkām, kas "tusē" kanalizācijā - izklausījās pēc kārtējā "Barnyard: the original party animals". Taču šajā situācijā es biju palaidis garām vienu ļoti būtisku detaļu - ka šo multeni nav vis veidojuši amerikāņi vieni paši, bet ka pamatā tai ir Aardman animācijas studija, kas radījusi arī Vollesu un Gromitu, and that makes a difference. Sižets pēc idejas, protams, ir vienkāršs - krutā Londonas bieziķu žurka, kas dzīvo zelta būrtīti, negadījuma pēc tiek noskalota podā un nonāk kanalizācijas žurku pasaulē, kas izrādās daudz raibāka, nekā to vareja paredzēt (līdzīgi košajai mirušo pasaulei iekš "Corpse Bride"). Un galvenais šīs žurkas mērķis ir atgriezties savā zelta būrī, taču, protams, izrādās, ka ir lietas, kas ir svarīgākas par zelta būri. Galvenā multfilmas fīča ir dziedošie (reizēm arī spiedzošie) gliemji - kā jau ikvienā multfilmā, te par galvenajiem varoņiem interesantāki ir sekundārie personāži. Tomēr lielisks aktieru ansamblis - ieskaitot Bilu Naitiju un Keitu Vinsletu, acij tīkama animācija, lieliska mūzika (nevis kaut kāds salkans pseudo classical crap Disneja gaumē) un brīžiem mazliet "netīrāks" humors - ko gan vairāk no vienas multfilmas var vēlēties? Un te pat vieta atrodas vienam rotaļu zaķi iz Vollesa, Gromita un Vilktruša. Thumbs Up!

(valoda: angļu). Ja nu man ir pēdējā laikā gadījies skatīties kādu filmu, pēc kuras gribas spļaudīties un prasīt zaudēto dzīves laiku atpakaļ, tad tā ir šī filma. Domāju, ka pārējie tās vērotāji pagājušās svētdienas vakarā N&N dzīvoklī varētu man pilnībā piekrist. Un tas par spīti tam, ka mēs no šīs filmas noskatījāmies diezgan nelielu daļu - kādas 20 minūtes varētu būt precīzākais novērtējums. Mums tika solīts, ka tā būšot parodija par "slasher" tipa šausmu filmām, kaut kas iz "Shaun of the dead" kategorijas. Ievērojot to, ka pēdējais ir viena no tām filmām, kuras es vienmēr atceros ar vissiltākajām emocijām, manas cerības bija diezgan augstā līmenī. Filmas sākums arī bija gana labs - ar policistiem mašīnā, kas izmanto radaru, lai novērtētu, ar kādu atrumu lido putni (kas gan, protams, tehnoloģiski nav iespējams). Tad netālu no šiem nokrīt kaut kāds pretīgs un glums kosmosa mēsls, kurš vēlāk filmas gaita iekļūst tipā vārdā Grant Grant - ļoti pretīgā personāžā, kuru es uz ekrāna nemaz nebūtu laidis. Un tad šis sāk alkt pēc svaigas gaļas. Atsevišķas epizodes, kā, piemēram, viņa ieprikšanās veikalā, bija pat patiešām smieklīgas, taču to vairums lika tikai teikt: huh? is this supposed to be funny? un tad sākās pamazām asiņainā daļa, kurā vismaz es neko smieklīgu nesaskatīju, tikai pretīgumu. Patiesībā, ja šī filma ir kaut kam līdzīga, tad tas ir nevis "Shaun of the dead", bet "Plan 9 from outer space" - Džeimss Gans šķiet esam Eda Vuda kalibra režisors, kurš ir spējīgs uz vistizlāka līmeņa šausmu filmu veidošanu, tikai viņam pietrūkst Vuda paviršības, bet scenārijs un pārējās lietas īpaši no bezcerīgā Vuda tizluma neatšķiras. Vienkārši kretīniska filma.

2006. gads filmu ziņā man noslēdzās ar Alehando Gonzaleza Injaritu episko (vismaz tā skaļāk izklausās) drāmu "Bābele". Tajā kopā sapinas četras pasaules - japāņu, marokiešu, meksikāņu un amerikāņu. Breds Pits ar savu sievu Keitu Blanšetu ir tūristu pāris Malaizijā, viņu ģimenē ir attiecību krīze un izteikti trūkst saprašanās, viss mainās, kad Keitu, autobusā braucot, sašauj kāds vietējais. Šis vietējais ir cita stāsta varonis - puišelis, kam kopā ar brāli tēvs atstājis ieroci, lai šie varētu šaut pa kazām uzbrūkošajiem koijotiem. Savukārt tēvs šo ieroci ieguvis no kāda sava tautieša, kam to atdāvinājis vēl viena stāsta varonis (tiesa, otrā plāna personāžs tajā) - kādas kurlmēmas japāņu meitenes tēvs. Šo tēvu ik pa laikam izprašņā policija par viņa nelaiķes sievas pašnāvību, tā kā uz viņu savulaik bija kritušas aizdomas šajā sakarā, tikām meita, kas pasaulē, kuras skaņas viņa nedzird, jūtas kā frīks un mēģina kaut ko tajā mainīt, diezgan savdabīgā veidā mēģinot savaldzināt pretējā dzimuma pārstāvjus. Vēl vienā sižeta daļā, kas norisinās atkal pavisam citā pasaules galā - Štatos un Meksikā, Breda Pita un Blanšetas bērnus viņu auklīte paņem līdzi uz sava dēla kāzām Meksikā, jo viņai nav neviena, ar ko šos bērnus atstāt. Atceļā no kāzām viņas piedzēries brāļadēls/māsasdēls (nezinu, kāds radinieks tieši) sadiršas ar ASV robežsargiem un sākas bēgšana, kuras rezultātā bērni tuksnesī gandrīz iet bojā. Tomēr beigas ir salīdzinoši cerīgas - vismaz amerikāņiem, kamēr pārējiem varoņiem iznākums ne tuvu nav tik labs. Kopumā filma ir jāatzīst, ka ir ļoti dīvaina - it īpaši tas attiecas uz Japānas daļu, kurā regulāri mēs pasauli redzam kurlmēmās meitenes acīm, līdz ar to esam "apdalīti" skaņas ziņā. Patiesībā es nez kāpēc biju domājis, ka šī filma būs vairāk tāds šāvējgabals vai vismaz kaut kas līdzīgs "Reservoir dogs", bet izrādījās - nebūt ne. Taču es jau arī neesmu nekāds Reservoir Dogs fans, līdz ar to nebūtu ko bēdāties. Zināmas līdzības te ir ar iepriekšējo Injaritu filmu - 21 gramu, jo arī šeit ir vairākas savstarpēji saistītas sižeta līnijas, vienīgi šeit tā saistība vismaz starp 3 no 4 sižetiem ir uzreiz skaidra. Kopumā - kārtējā labā Breda Pita filma.

Boriss Grebenščikovs un viņa banda "Akvarium" turpina terorizēt klausītājus ar savu mūziku. Varbūt ne gluži bandu un ne gluži terorizēt, bet ideja ir skaidra. Muzikālajos aranžējumos šoreiz Grebeņs atteicies no savas pēdējo gadu mīlestības - regeja un vairāk sācis uzticēties deju mūzikas ritmiem. Taču tas nenozīmē, ka Aquarium tagad izklausās pēc kaut kāda Underworld vai vēl jo vairāk pēc DJ Bobo. Patiesībā "Aquarium" joprojām izklausās pēc sevis - Grebenščikovam ir ļoti specifiska izpratne par dziesmu melodijām un pat tādās trance kompozīcijās kā "Afanasij Nikitin bugi" tikko Grebeņs sāk dziedāt (runāt), tā atkal tas pārvēršas par ļoti tipisku Akvarium dziesmu. Kaut gan vispār deju mūzikas ietekme šajā ierakstā ir ļoti spēcīga un labākās dziesmas ir tās, kurās šo ietekmju ir mazāk. Iespējams, ka tādu dziesmu kā "O smisle vsego suščego" Grebenščikovs ir paspējis ierakstīt jau vismaz 20 reizes iepriekš (man visvairāk rodas asociācijas ar viņa solo albūmu, kur viņš izpilda dzejnieka Andreja Vertinska kompozīcijas), bet es tādas klausos ar stipri lielāku prieku nekā viņa elektroniskos veikumus. Kā jau ikvienam kārtīgam krievam, šeit arī netrūkst dziesmu par alkoholu. "Mama ja ne mogu boļše pitj" ar savu depresiju lieliski saskan ar optimisma pārpilno "Stakan" ("vse govorjat, što pitj neļzja; ja govorju - što budu"). Vispār otrajā diska pusē vairāk ir tādu tipiskāku dziesmu, ko no BG var gaidīt - apmēram līdzīga stila dziesmas kā viņa albūmā "Kostroma, mon amour". Patiesībā es īsti nezinu, vai vēlos teikt, ka šis albūms ir pārāk tipisks Akvarium ieraksts, lai izceltos uz citu grupas albūmu fona, vai arī žēloties par netipiskajām noskaņām. It kā atsevišķas dziesmas ir lieliskas, bet tās ir visas jau iepriekš kaut kur dzirdētas. Laikam sanāk, ka kaut gan man šis albūms patīk, man tas vienlaicīgi arī nepatīk, nevar taču patikt kaut kas tāds, kas ir sevis atražošana, bet jaunās noskaņas mani nepiesaista, sarežģīti - vai ne? Tomēr nē, man patīk šis albūms, kaut arī es saprotu, ka tam man nevajadzētu patikt. Tā ir būtiska Akvarium priekšrocība - viņus ir forši klausīties, pat ja viņi nav nemaz tik forši.

Filmas pilnais nosaukums ir pārāk garš, lai es uzticētos, ka mans faktoīds tam nenogriezīs galu. Tas ir "Borat: Cultural Learnings of America for Make Benefit Glorious Nation of Kazakhstan".

Jāatzīst, ka šo filmu es izlēmu skatīties tikai un vienīgi viena iemesla dēļ - tādēļ, ka tajā piedalījās Džons Klīzs, kura sniegums man nekad (gandrīz nekad, lai būtu precīzāk) nav man licis vilties sava snieguma dēļ. Protams, kārtējo reizi izrādījās, ka būdams trešais IMDb sarakstā no aktieriem, kas filmā piedalījušies, Klīzs ir uz ekrāniem redzams ļoti reti un neilgi, tomēr sagādājot vairākus pasmaidīšanas momentus. Principā viņa funkcijas šajā filmā ir tādas pašas kā filmā "Rat Race" - viņš ir saistošais materiāls starp epizodēm. Sižets ir apmēram sekojošs: veiksmīgs talantu aģentūras vadītājs Džeks (Bens Afleks) ir pierakstījies dienasgrāmatas rakstīšanas kursos, lai varētu labāk izprast sevi pašu. Kursu vada Doktors Primkins (Džons Klīzs) - vecis ar raksturiņu, kam būtiskas ir divas lietas - lai cilvēki atrastu savu būtību zem sešām tonnām zirga sūdu un lai viņi ievērotu pareizrakstības noteikumus. Džeka dzīvē radušās neskaidrības līdz ar zināmām problēmām darbā un to, ka sieva viņam atklāj, ka bijusi viņam neuzticīga ar kompānijas lielāko klientu. Tas Džekam diezgan pamatīgi izsit pamatu zem kājām un tikai pamazām viņš sāk saprast, kas tieši viņa dzīvē nav kārtībā un kāpēc viņš ir nonācis šādā situācijā. Principā varētu teikt, ka šī filma ir inteliģentāka versija par "Click" tematiku, tikai bez krutās tālvadības pults un bez debīliem jokiem. Starp citu, arī šeit sievas personāžam absolūti pietrūkst dziļuma, toties ticamības moments filmai ir izteikti labāks, nekā tas bija "Click" gadījumā. Normāla filma.

Šodienas vadmotīvs ir pēdējais "Bāreņu" disks, kurā apkopoti Bastardi. Salīdzinoši ar pirmajiem diviem diskiem šeit ir ievērojami vairāk kaveru, jau ievadā piedāvājot ļoti pārliecinošu versiju "Trīsgrašu operas" fragmentam - "What keeps mankind alive". Pats Veitss te varbūt arī ir autors kādai daļai kompozīciju, bet šī daļa noteikti nav diez ko liela. Piemēram, ierunāts stāstījums par kara skudrām. Viņš kaverē gandrīz visu - sākot ar Čārlzu Bukoski, turpinot ar Moby Grape dalībnieku "Skipu Spencu" un beidzot ar par sevi daudz jaunāko Danielu Džonstonu. Skanējuma ziņā šo disku var sadalīt divās apmēram vienādās daļās - ierunātie gabali ar minimālu muzikālu fonu un "trakās" Veitsa dziesmas (kas par to, ka to autors nav pats Toms, jo jebkura dziesma Veitsa izpildījumā kļūst par Toma Veitsa dziesmu). Labākās dziesmas šajā krājumā ir "Two Sisters", "Poor Little Lamb" (kas izklausās pēc vecākas un depresīvākas Kinks "She`s bought a hat like Princess Marina`s"), "Altar Boy" un no "mutiskajām" kompozīcijām - "Missing my son". Protams, ierunātos gabalus klausīties desmitiem reižu varētu būt pat ļoti apnicīgi, toties neierunātās dziesmas šajā diskā gandrīz visas ir atmiņā ļoti paliekošas, līdz ar to arī runājamos gabalus vajadzētu pieciest. Protams, var tiem pārslēgties pāri, bet tas jau būtu tas pats, kas izraut grāmatai lappuses.

Pārēju pie otrā diska jaunajā Veitsa ierakstā, šeit apkopotās dziesmas ir daudz mierīgākas un mazāk dusmīgas nekā pirmā diska saturs un no tām viena ir jau iepriekš bijusi ļoti populāra - "Little Drop of Poison" atrada savu vietu otrajā Šrekā un arī šeit šī dziesma izceļas ar savu pēc Veitsa standartiem "nopulēto" skanējumu. Ja salīdzina ar pirmo disku, tad šis izklausās ievērojami vairāk pēc retro, tā piemēram, "You Can`t Hold Back Spring" lieliski varētu mitināties arī kādā 30-to gadu ierakstā. Izcelšu manā skatījumā skaistākās šī krājuma dziesmas. "Long Way Home". "Little Drop of Poison". "Shiny Things". "Never Let Go". "If I Have To Go". "Goodnight Irene". "Take Care of All of My Children". Arī šajā diskā atradusies vieta vienai Ramones dziesma koverversijai - "Danny Says", tomēr tas man šķiet kaut kā mazliet slimi - koverēt Ramones balādi, tā grupa tomēr ne jau ar balādēm savu reputāciju izpelnījās, bet ar "Now I wanna sniff some glue" stila kompozīcijām. Kopumā šis ieraksts ir tuvāks "klasiskajam" pirmo albūmu Veitsam, nekā trakajam 80. gadu maniakam, dziesmām varbūt nav ne vainas, bet manā skatījumā tomēr te retro ir pārāk daudz, vienkārši prasās pēc kaut kā dzīvāka.

(valoda: krievu). Atzīšos uzreiz, ka šī ir grāmata par ebrejiem. Atzīšos uzreiz, ka to sākotnēji negribēju lasīt. Ebreji man, ja tā pavisam godīgi, ir piegriezušies. Ne jau tādā ziņā, ka viņi pie visa būtu vainīgi vai pie nekā nebūtu vainīgi, bet lai nu kas nevar žēloties par publicitātes trūkumu, tad tie ir ebreji. Tomēr man izdevās sevi piespiest iedot šai grāmatai iespēju (kur lielu lomu spēlēja tas, ka sestdien Liene bija savā pamatskolas salidojumā, bet manā rīcībā bija vairākas stundas vientuļas sēdēšanas mājās) un izrādījās, ka te tomēr runa nav tikai par ebrejiem un holokaustu. Romāna galvenais varonis Daniels Štains bija vēsturiski reāla persona (kurai gan nomainīts uzvārds), ebreju jauneklis, kam izdevās noslēpt savu tautību un kļūt par tulku gestapo, kur viņš iespēju robežās centās glābt savus tautasbrāļus, tai skaitā organizējot bēgšanu no Emskas geto, kuras rezultātā no nošaušanas izglābās aptuveni 300 ebreju, no kuriem gandrīz puse sagaidīja dzīvi arī kara beigas. Pašam Danielam izdevās arī izbēgt no soda par izbēgšanas organizēšanu, kas rezultēja viņa pārejā kristietībā (katoļticībā) un vēlāk - kļūšanā par mācītāju. Daniels nokļuva Izraēlā un tur vadīja kristiešu draudzi, mēģinot apvienot savā kristietības izpratnē dažādos kristiešu grupējumus, tā sakot, vienojot visus zem kopīga Jēzus jumta, tikai, protams, neviens īpaši viņā neieklausījās, jo dažādi kristieši, jūdaisti un musulmaņi nekādi negribētu atteikties no savu baznīcu atšķirībām. Romāns nenorisinās īpaši hronoloģiski, sastāvot no dāžādu personāžu atmiņām, iesaistot milzīgu daudzumu varoņu (kurus visus paturēt atmiņā ir gandrīz neiespējami), pārejot no notikumiem kara laikā pie mūsdienām, tad uz septiņdesmito gadu vidu, iekļaujot darbā audiokasešu atšifrējumus, vēstules, NKVD dokumentus utt. Principā - ļoti intersesanta un pamācoša lasāmviela, vienīgi manuprāt, no apmēram trešdaļas satura romānu varētu arī atbrīvot, jo liela daļa epizožu īpaši nepapildina pārējo saturu, veidojot tādu kā lieku balastu, turklāt vienīgais patiešām aizraujošais sižets un vienīgais patiešām aizraujošais varonis ir Daniels Štains, kamēr, piemēram, Eva Makuņana un viņas dēla seksuālā orientācija varētu lieliski tikt "ierobežotas" grāmatas lapušu ziņā.

"Brawlers" ir pirmā trešdaļa no jaunās Toma Veitsa triloģijas, kura gan oficiāli ir vienots ieraksts, bet kuru tikpat labi (manuprāt) var uzskatīt par 3 neatkarīgiem albūmiem un šādā veidā vismaz man ir vieglāk šo apjomīgo ierakstu uztvert. "Brawlers" Veitss apkopojis sava krājuma neizdotās dziesmas ar enerģisku skanējumu. Pirmais, kas iekrīt ausīs, ir ievadošā kompozīcija "Lie to Me", kura izceļas ar ļoti neskaidriem vokāliem, bet patiesībā tā nebūt nav vienīgā ievērojamā kompozīcija šajā vairāk kā stundu ilgajā diskā. Diska viena no galvenajām iezīmē ir tāda, ka tas izklausās ierakstīts labi pasen - skanējums ir nepieradināts un tomēr diezgan retro, kā to apliecina, piemēram, kompozīcija "2:19". Vēl ievērību ir pelnījusi 7:16 ilgā dziesma "Road to Peace", kurā Toms atstāsta ziņu epizodes par karu tuvajos austrumos. Šīs dziesmas lirika noteikti nav nekāda dzeja, bet šādu emocionāluma līmeni būtu grūti gaidīt arī no tāda emociju meistara kā Brūsa Springstīna. Vēl te ietilpst kovers vienai The Ramones dziesmai - "The Return of Jackie and Judy" - apliecinot, ka vecais labais Toms varētu būt arī pankmūzikas ikona un jāatzīst, ka tāda balss kā viņam, nav nevienam citam mūziķim visā pasaulē. Tāpēc jau tas ir Toms Veitss. Patiesībā gan jāsaka, ka arī šajā it kā trakajā diskā netrūkst rimtu melodiju un dziesmas lielākoties ir diezgan baudāmas. Vēl viena netipiska kovera dziesma - retro gabals "Sea of Love", kas izklausās ļoti skaisti un droši vien pateicoties Veitsa balss specifikai, nešķiet esam nedz banāla, nedz salkana. Protams, ar šo albūmu Toms Veitss diez vai iegūs jaunus mīļotājus no tiem, kam viņš iepriekš licies nesimpātisks, bet tā kā es šai kategoriju nepiederu, esmu ja ne gluži sajūsmā, tad noteikti ļoti apmierināts. Redzēs, how will the other discs compare.

(valoda: angļu) "Barnyard" ir nu jau kārtējā mulfilma par govīm. Disnejisko "Home on the range" (kas bija absolūti forgettable pati par sevi) mēģina atkārtot Nickolodeon, ievedot mūs fermā, kuras iemītnieki vienmēr, kad fermeris neskatās, tusē. Pirmais, ko šajā multfilmā nevar neievērot, ir fakts, ka dzīvniekiem, kuri pēc balss un uzvedības klasificējami kā buļļi, nav ragu, toties ir tesmeņi. Vai te mums ir darīšana ar lesbietēm vai transpersonām es īsti pateikt neņemos, toties varu pieminēt, ka pāris reizes fonā ir redzams arī pa kādam "klasiskam" bullim ar ragiem un riņķi degunā (tiesa, šie buļļi netiek rādīti "pilnā augumā", līdz ar to nav zināms, vai tiem arī ir tesmeņi). Patiesībā tieši šo buļļu/transseksuālo govju sakarā man radies kāds jautājums: kas tas vispār ir par sviestu ar bezdzimumu radījumiem animācijā? Vai tiešām, ja multfilmu skatīsies mazs bērns un ieraudzīs, ka bullim ir pauti un penis, tas bērns pēc tam kļūs par psihiski nelīdzsvarotu seksuālo minoritāti vai varbūt pat zoofīlu? Labi, nerakstīšu par to tagad un šeit, bet ierakstīšu blogā savas pārdomas šajā sakarā. Vispār gan pēdējā laika animācijas tendences man nav īpaši skaidras. Es neiebilstu pret radošu pieeju, atteikšanos no fotoreālisma, anatomiskā reālisma un jebkāda cita veida reālisma, bet lielākoties svaigākajās datorgrafikas multenēs rodas sajūta, ka tajās galvenais paņēmiens ir ietaupīt resursus, un tas vairs nav kruti. Turklāt pretī jau nekas īpašs netiek piedāvāts - maksimāli trivializēts sižets (kas turklāt ir pārņemts no Karaļa lauvas), vairums joku, kas paredzēti vecuma grupai līdz 7 gadiem, daži forši muzikāli gabali un vairāki pazīstami balsu ierunātāji. Labi, mazliet tomēr atstāstīšu sižetu, lai gan nezinu, vai ir vērts. Fermā ir divas vadošās govis (par buļļiem šos radījumus nesaukšu) - Bens un vinja dēls Otiss. Bens ir gudrā valdošā govs, bet Otiss- jaunais tusētājs, kas varbūt ir sabiedrībā populārs, bet praksē nekam nederīgs govs (lūk risinājums, izmantošu tagad līdz šim neeksistējošo latviešu valodas vīriešu dzimtes 1. deklinācijas vārdu "govs": govs, govja, govim, govi, ar govi, govī, govs!). Bens sargā fermu no koijotiem, lai tie dzīvniekus neizslaktētu (fermeris, kas gan ir labs cilvēks, protams, par to neliekas ne zinis). Vienā no šādām reizēm (principā - vienīgajā, kad mēs redzam viņu kādu sargājam), viņš ar koijotiem izplūcas un pēc tam no pāris gūtajiem zilumiem nomirst (jo dabiski, ka multfilma nav nežēlīga un gaļas gabali un asinis šeit neparādās). Tad nu Otisam ir jāiekāpj sava tēva kurpēs un jāpierāda savas govja spējas rūpēties par kārtību fermā. Jāatzīst, ka epizode pirms Otisa ievēlēšanas, kad vadoņa vakanci mēģina aizpildīt suns, kurš tiek atzīts par nederīgu savas atkarības no skriešanas pakaļ bumbiņai un dzeršanas no poda dēļ. Vispār šajā pusotru stundu ilgajā multfilmā ir droši vien kādas 15 minūtes kvalitatīva materiāla, kas ir papildināts ar vairāk nekā stundu banalitātes, atmiņā nepaliekošu personāžu un bezjēdzības. Tomēr, kā izrādas, ir arī cilvēki, kuriem šie multene šķiet pārāk uz pieaugušajiem orientēta - piens (alkohols), nepiesardzīga braukšana ar mašīnu utt. Kā izrādās, ir arī konservatīvāki cilvēki par multfilmu veidotājiem. Piemēram, kristiešu fundamentālisti.

"The Who" turpina pēdējā laikā ļoti populāro tendenci sešdesmito un septiņdesmito gadu leģendām atgriezties jaunās skaņās un mēģināt atkal iekarot pasauli. Šo daudzu "atgriezēju" vidū The Who izceļas īpaši - pat Deivida Gilmora pēdējais solo albūms iznāca nesenāk nekā "Kas?" ir spējuši izdot ripuli ar jaunām kompozīcijām. Pagājuši 24 gadi kopš iznācis diezgan drausmīgās kvalitātes "It`s Hard" un būtu vietā pajautāt - kas tad tāds ir noticis, ka grupa pēkšņi izlēmusi atdzīvoties? Šai laikā jau sen mūžībā aizgājušajam Kītam Mūnam piebiedrojies arī, iespējams, visu laiku labākais basģitārists Džons Envistls, atstājot The Who bez ritma sekcijas. Protams, tāda kalibra grupai nav grūti atrast jaunus dalībniekus, līdz ar to pie bungām viņi piesēdinājuši paša Ringo Stāra atvasi Zaku Stārkiju, bet basu uzņēmies visnotaļ leģendārais Pino Paladino. Tomēr ne jau grupas dalībnieki nosaka to, vai albūms būs veiksmīgs, bet gan tas, vai Pīta Taunshenda spēja radīt atmiņā paliekošas majestātiskas melodijas līdz ar vecumu nav gājusi mazumā. Un te jāsecina tas, kas ir patiess attiecībā uz gandrīz jebkuru vecu mūziķu grupējumu. Mūsdienās, kad "dinozauri" ir sapratuši, ka pusaudžu sirdis viņiem vairs iekarot nebūs lemts, klasiskie rokeri reti izdod albūmus, kas būtu dramatiski slikti. 80. gadu mēģinājumi ar sintezatoriem un bungumašīnām piesaistīt sev jaunus fanus vairumam no viņiem izrādījās katastrofāli ("The Who" it īpaši), līdz ar to mūsdienās viņi vairāk uzticas pārbaudītām vērtībām - cenšas neizmantot nekādas "krutas" mūsdienu iespējas, bet spēlēt tādu rokenrolu, ar kādu viņus pasaule ir iemīlējusi. Līdz ar to parasti ļoti labi var paredzēt ieraksta kvalitāti - labs, bet nekas īpašs. Arī "Endless Wire" šajā ziņā neizceļas. Taunshends (kas tagadējos apstākļos palicis par vienīgo dziesmu autoru grupā) bieži atsaucas pats uz sevi, izmantojot fragmentus no klasiskajiem "Baba O`Riley" un "Won`t get fooled again" un zināmā mērā tās ir jautrākās skaņas ierakstā. Brīžiem parādās gan arī Who mazāk raksturīgas kompozīcijas, piemēram gandrīz Toma Veitsa balsīti dziedātā "In the Ether", taču grupai neapšaubāmi pietrūkst enerģijas, un diemžēl es saprotu, ka tur neko padarīt nevar - gadi prasa savu. Kā nekā no 60-to milžiem tieši the Who visvairāk bija atkarīgi no savas praktiski neierobežotās enerģijas, bet tagad no tās ir atlicis visai maz. Rodžera Daltrija balss varbūt joprojām ir spēcīga, tomēr tajā ļoti viegli var nojaust arī viņa vecumu, kas neizbēgami liek atcerēties to, kāds viņš bija pirms gadiem 35 un skumji nopūsties. Patiesībā tieši Daltrijs ir tas, kas man šajā ierakstā patīk vismazāk. Taunshenda pirksti varbūt nav vairs tādi, kā tie bija agrāk, bet viņš joprojām ir izcils ģitārists, tikām Paladino un Stārkijs ir salīdzinoši jaunāki nekā "īstie" the Who dalībnieki, līdz ar to viņiem arī ar vitalitāti viss ir kārtībā, bet Daltrijs, kas ar savu lauvas balsi kādreiz spēja "izvilkt" arī salīdzinoši neveiksmīgas kompozīcijas, tagad lielākoties ir tikai traucēklis. Albūmā ir dziesmas, kuras man noteikti būtu ļoti patikušas, piemēram, tā tituldziesma, ja tajās būtu jauneklīgāks un enerģiskāks vokāls. Tipisks piemērs Daltrija 2006. gada modelim ir dziesma "We got a hit", kas izklausās pēc kāda no vecajiem labajiem gabaliem, bet - pēc kā izklausās Daltrijs? Pēc veca nodzērušās pirāta. Loģiski, ka arī Taunshends neko lieliski tagad padziedāt nevar. Vispār - protams, šis albūms ir galvas tiesu pārāks par citiem "The Who" pēc-Mūna perioda produktiem, taču dabiski, ka tas ir arī galvastiesu vājāks par gandrīz visiem Mūna perioda albūmiem.

(valoda: krievu; avots - diezgan labs skrīneris). Pirmais un būtiskākais šīs filmas trumpis ir nosaukums. Latviskojums "Sātans Pradas brunčos" ievērojami zaudē angliskajam sekojoša iemesla dēļ. "The Devil Wears Prada" ir apgalvojums, tikām "Sātans Pradas brunčos" - tikai personas raksturojums. Iespējams, ja ne nosaukums, es šo filmu būtu vispār noignorējis, bet tā sanāca, ka abi ar Lieni veltījām sestdienas vakaru šim vēstījumam par modi, darbaholismu un privātās dzīves likstām. Galvenā filmas premisa, protams, ir pilnīgi garām tradicionālās Holivudas pieejas dēļ. Proti, Andera Saksa (Anne Hathaway) ir jauna un talantīga žurnāliste, kura kļūst par modes žurnāla redaktores palīdzes palīdzi, taču viņa šajā vietā ne visai iederas - viņa ir "resna" un neko nejēdz no modes. Ok, par otro varbūt varētu piekrist. Bet c`mon - ikviena normāla skatītāja izpratnē arī Hetaveja pati ir gana kārna, lai būtu skaidrs, ka pietiek viņai uzvilkt kaut ko pieguļošāku un viņa pēkšņi pārtaps viskrutākajā filmas beibē. Vispār tas ir tik ļoti raksturīgi filmām, ka tā saucamās "nesmukās" beibes būtībā ir tievas, smukas un seksīgas, parasti pietiek noņemt brilles un pārsukāt matus, lai tā saucamā "neglītene" tāda pārstātu būt. Un šeit tā saucamā "resnā" beibe ir vienkārši parodija par resnumu. Ok, es saprotu, ka modes pasaulē ir citi standarti un citas prasības, bet whatever. Vispār vienīgais kaut cik interesantais personāžs filmā ir Andreas priekšniece Miranda Prīstlija (Merila Strīpa), kas ir viss tas, ko tu no nežēlīgas priekšnieces vari gaidīt un vēl mazliet vairāk. Visi pārējie personāži ir pilnīgi bezpersoniski un bāli. Kāda vella pēc Andrea vispār nonāca darba intervijā tajā modes žurnālā, ir pilnīgi neskaidrs, kur parādās viņas žurnālistes talants un lielais prāts, skatītājiem arī nav iespējams noskaidrot. Kaut kāds krutais redaktors, ar kuru viņa sapazīstas (un krāpj savu bojfrendu), ir kruts ar to, ka spārda kaut kādus "mega krutus" citātus un izskatās, ka viņam ir uzzīmētas uzacis. Vēl, protams, filmā ir plikpaurains gejs - modes darbinieks, ar kuru Andrea sadraudzējas un kas viņai palīdz kļūt par stilīgāko beibi visā iestādē (nav gan skaidrs, kāpēc tas tips izlemj viņai pēkšņi kļūt par draugu, jo iepriekš viņam Andrea ir riebusies), plus jautājums, kāpēc citas beibes viņš nav spējis padarīt tik stilīgas. Beigās Andrea secina, ka viņai tomēr svarīgāka ir personīgā dzīve un nevis nežēlīgā modes pasaule un atgriežas pie sava bojfrenda. Urrā! Mīlestība uzvar Mirandu Prīstliju, kura ir tikai Ledus karaliene! Žēl tikai, ka šī filma šķiet velkamies kādas trīs stundas un ka tajā nav nekā tāda, kas pārspētu filmas nosaukumu.

Vispirms mazliet jāpažēlojas. Mans dators, kā izrādās, ir patiešām nožēlojams - spēle uz tā dramatiski bremzēja un skaidri varēja izjust nepieciešamību pēc papildu operatīvās atmiņas. Lai arī pretēji NR apgalvojumiem, es uzskatu, ka ikdienas lietošanai Windows datoram ar 512Mb RAM pilnībā pietiek, modernās datorspēles patiešām prasa vairāk. Taču vismaz tuvākajā laikā neesmu noskaņots tērēties šajā virzienā, līdz ar to nekādus mega krutos geimus uz kompja likt nevarēšu. Tiesa, tā kā labi kvesti mūsdienās ir izteikt retums, nez vai šajā sakarā būtu vērts satraukties.

Hā! Izrādās arī savā tagadējā darba vietā es varu iehavot mūziku. Tiesa, neesmu drošs, ka tā tas būs ilgstoši. Principā nevienam atļauju vaicājis neesmu, bet pieturos pie principa - viss, kas nav aizliegts, ir atļauts.

Pedro Almadovars ir ģeniāls režisors, tas nav apšaubāmi. Tāpat nav apšaubāmi tas, ka viņam ir zināmas novirzes. Šajā gadījumā es nedomāju P.A. seksuālo orientāciju, jo par to, kas šajā sakarā ir un kas nav novirzes, vienmēr var strīdēties. Tomēr visās bez izņēmuma viņa filmās netrūkst kaut kā mazliet perversi pretīga. Pieminēšu tikai manis redzētās lentes. "Kika" - maniakāls sieviešu slepkava, ārprātīgs izvarotājs, vairākas seksa apsēstas sievietes. "Runā ar viņu" - vidēji traks tips, kas padara grūtu sievieti komā. "Viss par manu māti" - transseksuālis, no kura stāvoklī paliek un inficējas mūķene. "Sliktā audzināšana" - vairākas no narkotikām atkarīgas, ar prostitūciju nodarbojošās transpersonas. Salīdzinoši ar agrākajām filmām "Atgriezties" ir tīri mierīga. Te gan, protams, ir paaudzēm "pārmantota" seksuālā izmantošana no tēva puses, kas rezultējas meitenē, kuras tēvs ir arī viņas vectēvs, ir viens personāžs, kuru (visticamākais) atveido transpersona, bet tas patiesībā arī viss. Vēl šajā filmā ir Penelope Krusa, kura atveido Raimundu, kura arī ir tā persona, kas sanāk vienlaicīgi savai meitai Paulai arī māte. Vēl šajā filmā iesaistās Raimundas māte, par kuru visi domā, ka viņa ir mirusi un spokojas, bet patiesībā viņa ir sadedzinājusi savu vīru un viņa mīļāko, bet tagad bēguļo. Raimundas māsa Sola ir atraitne, kura pārtiek no nelegālas frizētavas savā dzīvoklī. Raimundas vīrs Pako zaudē darbu un alkohola reibumā iekārē uzbrūk savai audžumeitai Paulai, kas viņu nogalina, pēc kā Raimunda līķi ievieto ledusskapī un tur ilgi glabā. Patiesībā kā juridiskos jautājumos nedaudz izglītotiem cilvēkiem mums vajadzētu saprast, ka Raimundas stratēģija līķa noslēpšanai ir vairāk nekā idiotiska. Tā vietā, lai izsauktu policiju, kas konstatē, ka piedzēries vīrietis ir mēģinājis izvarot mazgadīgo, kas aizstāvoties viņu ir nejauši nogalinājusi, tur nekāda krimināllieta nesanāktu. It īpaši zinot to, ka Eiropas Savienībā bērnu tiesībām ir ļoti augsta prioritāte. Protams, iespējams, ka Raimunda to nezina. Otra apšaubāmā epizode ir tā, kad viņa (Penelope Krusa) vienatnē spēj pacelt Pako līķi, lai to ievietotu saldētavā. Es patiešām gribētu redzēt, kā viņa to reālajā pasaulē varētu. No malas vismaz izskatās, ka viņai maisā ir ietīts nevis vīrietis, bet paklājs, taču tas nav būtiski, lai arī, protams, tas ir fušieris. Vēl viens fušieris ir tas, kā Krusa "dzied". Tur var tik labi pateikt, ka reālā dziedātāja nav viņa, bet gan kāda reāla dziedātāja ar savādāku balsi, ka vienkārši var just, ka Penelope tikai muti vien plāta. Bet nu pietiks par negatīvo. Pozitīvais Almadovara filmās allaž ir interesanti skati, neordināras košas krāsas. Runājot par interesantiem skatiem, pirmkārt prātā nāk tas, kā Raimunda mazgā traukus un mums rāda skatu no augšas uz izgriezumu, tāpat Pako līķis tiek rādīts ļoti mākslinieciski. Vispār jāatzīmē, ka šajā filmā ir ļoti maz baisu skatu - ne te ir plikņi, ne vardarbība, viss notiek aizkadrā, gluži kā romiešu teātrī.

I wasn`t expecting too much of this film for usually I`m in for a different kind of films, I`m not sure what kind exactly that is but not this kind of films for sure. Anyway, "Inside Man" is a movie about a perfect bank robbery commited by Clive Owen (whom I keep mixing up with the goofball Owen Wilson) on the one side and a cop with a peculiar kind of logic by Denzel Washington on the other side. Owen and his gang rob a bank and take hostages inside the bank, but their plan isn`t getting something from the cops but having more time to do what they intend to do. And what do they intend to do? They want to be indistinguishable from the rest of their hostages when the police comes in. And so they do it. Some scenes in the film are comedic, like the one when a sikh hostage is taken by the police as an arab terrorist and his turban is taken away from him, so he can`t talk to people anymore, for he`s too ashamed. The ending has some twists, and although it doesn`t come particulary unexpected the film kept us all interested from the first minute until the very end. If entertainment is there, you can never say that a film is bad.

"Mājas uz ezera" (nejaukt ar "Ezera sonāti) ir argentīniešu režisora Agresti pirmais mēģinājums iekarot Holivudas plašās masas. Savu mērķu sasniegšanai viņš ir pieaicinājis miljoniem meiteņu mīluli Kianu Rīvsu (galvenokārt pazīstamu kā Matriksa Neo), kam par pretspēlētāju kalpo vēl viena īsta Holivudas zvaigzne - Sandra Buloka. Šis ir stāsts par vīrieti un sievieti, kurus vieno pasta kastīte, bet kurus šķir laiks. Kianu ir nupat ievācies mājā pie ezera, kad viņš atklāj tās pastkastē vēstījumu no sievietes, kas apgalvo, ka ir tur mitinājusies pirms viņa. Taču viņam ir zināms, ka pirms viņa neviens tur nav mitinājies jau labu laiku un tikai ar laiku viņš sāk saprast, ka Sandras Bulokas personāžs šajā mājā mitināsies pēc viņa. Tā viņiem arī izveidojas laikā nobīdīta mīlestība. Grūti paskaidrot, kā tas ir iespējams, un patiesībā jau tas nemaz nav iespējams, filmas beigas ir vēl neloģiskākas (tradicionālā izpratnē), nekā viss iepriekš tajā notikušais, taču patiesībā "Lake House" ir vienkārši ļoti skaista filma un vai nav vienalga, kāpēc Kianu nenotriec autobuss, ja beigās viņam un Sandrai tāpat ir jābūt kopā. Protams, es kā nežēlīgs cilvēks būtu labāk gribējis skumjās un prognozējamās beigas, bet tā ir Holivudas un nevis Eiropas filmā, tālab gaidīt savādāku risinājumu būtu pilnīgi naivi. Līdz ar to vērtējums ir "tikai` 8 un ne vairāk, jo skaistuma ziņā filma ir nenovērtējama.

Конечно, смотреть фильмы в виде скринеров на русском - это не самое стильное, что можно делать. Однако случилось так, что данный фильм я скачал именно в этом, отнюдь не хорошем стандарте, вот и пришлось нам с Лиене смотреть людей-Х в таком режиме. Если еще более честно, то первые два фильма я не видел, поэтому с главными героями я не был знаком, однако любой фильм по комиксам обычно можно понять и без знания контекста, и люди-Х тут не стали никаким исключением из правил. Сюжет фильма состоит из двух составляющих - людям удалось создать средство лечения от мутации, а у мутантов ожила Джин Грей - наисильнейшая из мутантов, да вот вернулась она не как хорошая, а как плохая. Пакостный старикан Магнито и его соратники решают уничтожить средство лечения, дабы не потерять свою мутантскую силу. Ну а добрые мутанты - Оборотень, Шторм и компания становятся опять на сторону добра и воюют с этим самым Магнито. Фильм этот, конечно, в основном предназначен для аудитории тинейджеров (кстати, очень смешно выглядит, когда Оборотень борется с Джин и она каким-то излучением срывает с него одежду и даже кожу, но трусы на нем все остаются - лишь бы фильм не стал слишком неприличным для маленьких детей). В общем, главное в таком фильме - это спецефекты и демонстрация возможностей разных мутантов. Посмотреть, конечно, можно, но такие фильмы очень быстро забываются.

Šo filmu skatījāmies pie Normja un Noras, turklāt tā bija pirmā filma, ko Liene un es skatījāmies viņu jaunajā dzīvoklī (ja neskaita Normja filmējumus, kurus tomēr faktoīdā neiekļaušu). Neiespējamās misijas galvenā priekšrocība ir tāda, ka tā ir filma, ko var labi skatīties kompānijā - šāda stila grāvējgabali neprasa šausmīgu koncentrāciju uz sižetu, klusumu un nopietnību no auditorijas puses un tā tālāk. Toma Krūza varonis Ethan Hunt cīnās ar Filipu Sīmoru Hofmanu, kas sagribējis iegūt kaut kādu mistisku "The rabbit`s foot" un šādā nolūkā savācis Krūza čiksi. Palīdz Krūzam politkorekta kompānija no vienas aziātu beibes, melnā tipa un brita Džonatana Raisa Maiersa (Aleksandra bojfriends un Matchpoint). Laikam neko vairāk par šo filmu teikt nav iespējams, komentēt specefektus ir bezjēdzīgi, nekā īpaši cita nav.

"The Namesake" ir zīmīga filma, tik zīmīga, ka nevaru mazliet nepastāstīt, ar ko tā ir zīmīga. Vispirms šo filmu pirms 5 mēnešiem noskatījās N.R. un bija par to sajūsmā, tad par šo filmu atzinīgus vārdus izteica MA, kura komentāri visbiežāk par jebkuru filmu vai mūzikas albumu ir "absolūts mēsls" vai kaut kas tamlīdzīgs. Tad dažus mēnešus vēlāk es lasīju grāmatu "Vārdabrālis" un konstatēju, ka tas ir romāns, pēc kura tapusi N.R. aprakstītā filma. Un tagad es beidzot noskatījos arī filmu.

Bobs Dilans nu gan nekad nav bijis no maniem iecienītākajiem mūzīkiem, tomēr man jāatzīst, ka tas vecis, kas izpilda šo ierakstu, nav nekāds Bobs Dilans. Protams, es apzinos, ka Bobs Dilans nav vairs tas džekiņš, kas dziedāja "The Times they are A-changin`" un ka "Like a rolling stone" arī ir vēstures elements, nevis aktuāla dziesma, tomēr "Modern TImes" Bobs Dilans nav tas, ko es no viņa gribētu sagaidīt. Pozitiīvi ir tas, ka viņš nav arī tik bezcerīgi garlaicīgs, kā bija iepriekš savās sliktākajās kompozīcijās, bet negatīvi ir tas, ka viņā nav nekā tāda, kas mani interesētu. Viņš izklausās vēl vecāks, nekā praktiski ir, tā "Spirit on the water" izpildot, izklausās, ka viņam ir vienlaikus aizsmakums, ciet deguns un 85 gadi. Muzikāli šis disks ir visai kantrijisks, kas nav nekāds brīnums, lai gan es labprātāk izvēlos Dilanu folksīgu, nevis kantrijīgu. Teksti viņam kā allaž ir stiprā puse, bet muzikāli, nu, nezinu, man kaut kā neinteresē ikviena veča ieraksts tikai tāpēc, ka pirms 40 gadiem viņš ir bijis ģeniāls. Diemžēl ģēnijs rokmūzikā lielākoties nedzīvo ilgi, un Bobs Dilans ir tipisks piemērs, kad tikai viņa fani katru jaunu albūmu sagaida uz "urrā!", bet praktiski viņš jau sen ir pārvērties par dinozauru. Tāpat kā Pols Makartnijs un gandrīz visi citi mani elki (ok, Dilans nav mans elks). Šos ierakstus var klausīties ne sliktāk kā daudzus jauno mūziķu albūmus, bet paša mūziķa karjeras kontekstā tie liek tikai notraust kādu asaru un uzlikt labāk kādu viņa plati no dienām, kad zāle bija zaļāka (citēju Sīci).

Если честно, то скринеры на русском - это, конечно, не атаз и даже не просто таз. Но Адам Сандлер тоже вам не фунт изюма. Он снимается в очень многих филмах и почти все они - полное дерьмое. Это я не как критику говорю, просто констатирую факт. Если актер во всех своих ролях играет одного и того же придурка, то это надоедает, а если этот придурок к тому же все время вытворяет шуточки со своей задницей, то это еще многим тупеем. Но начнем с самого начала. Майкл Ньюмен - молодой архитектор, работающий в крупной фирме. Вроде все у него в жизни хорошо - Кейт Бекингсдейл в качестве жены, двое прекрасных детей, но не тут то было. У соседей все круче, чем у Ньюмена, его шеф - Дейвид Хесселхоф из "Пляжного патруля", да еще он никак не может разобраться в своих пультах дистанционного управления. И тогда на помощь приходит добрый дядя - Кристофер Уолкен дает ему универсальный пульт, который настолько крут, что с ним можно остановить время, посмотреть, как тебя зачали или отключить звук лающей собаки. Да вот в чем загвоздка - пульт позволяет также перемотать вперед свою жизнь, которую обратно ты, конечно, не получаешь. Вот и становится Сандлер работоголиком и теряет свою семью. Конечно, в конце он понимает, как сильно он ошибался, и что вся жизнь потеряна, а потом (не читать тем, кто фильм не видел и кто верит, что концовка будет неожиданной) оказывается, что ему все приснилось, а он сам еще молодой и здоровый.

"Жесть" - это очередной фильм с участием легендарного ныне уже Гоши Куценко. Чем таким он легендарен, мне не совсем ясно, но то, что он - звезда российского кинематографа, неоспоримо. Даже я, хотя и не являюсь большим любителем новых русских фильмов, знаю кучу работ с его участием - Антикиллер (2 штуки), Марс, Ночной Дозор, Дневной дозор, Турецкий гамбит. Ну, ладно, может бить, это не так уж много, но и этого достаточно.

Sākšu no beigām. Nekādas problēmas un vilšanās nebūtu radušās, ja es būtu savlaicīgi painteresējies, kas "Manhattan Transfer" ir par zvēru un kurā mežā tas mājo. Taču es tā neizdarīju. Līdz ar to, kad es Lieni pierunāju doties iepazīties ar šīm džeza mūzikas leģendām. Nezinu vienīgi, kā manām acīm paslīdēja vārds "vokālais" līdzās vārdam "džezs". Manās naivajās ilūzijās džeza kvartets - tie ir četri kārtīgi nopītēti veči, kas ar saviem instrumentiem spēj izstrādāt kaut ko tādu, ka pat ne aprakstīt nevar. Piemēram, Stenlijs Džordans uzstājas kopā ar Terji Ripdālu un vēl pāris šādiem keksiem. Taču izrādījās, ka "Manhattan Transfer" ir četrotne ne pirmā svaiguma dziedoņu, kas izpilda dažādus džeza standartus popsīgā stilā un visiem spēkiem cenšas izlikties esam moderni. Varbūt es kaut ko nesapratu, bet man viņu uzstāšanās ne ar kādu nopietnu džezu neasociējās, ātrākās dziesmas bija visai balagāniskas, bet lēnākās - tādas, ka jebkura "popmūzikas dīva" tādas regulāri izpildīt mēdz. Man kā lielam šāda stila mūzikas nevīžam bija pazīstamas tikai dažas no visām koncertā skanējušajām kompozīcijām (pirmām kārtām "Route 66", kuras izpildījums man absolūti nepatika) un jāsaka godīgi - bija totāli garlaicīgi. Abas nebūt ne jaunās dziedātājas centās pavedinoši kustēties, kas bija vienkārši pretīgi, skaņa bija kaut kāda dīvaina un gaismu noformējums bija tāds, ka pat pēc Latvijas standartiem to varētu nosaukt par tizlu. Tagad es tikai nezinu, kur īsti bija vaina - vai tajā, ka MT manā izpratnē ir pārāk popsīgi vai tādēļ, ka viņi man ir "plauktiņu par augstu".

I`ve seen quite a lot of cartoons lately and that has left an impression upon me that all they do is recycle from other cartoons. Tak "Over the hedge" for instance. First, there`s a hyper active squirrel that`s not allowed to use coffeine (a nod to "Hoodwinked"), then there`s a duo of possums that play dead on many occasions ("Ice age 2" anyone?). Then there`s the story of a racoon infiltrating in a group of animals whom it wants to use as helpers for gathering some food for a hungry bear but then the racoon learns to know what love and family is (that was used in the original "Ice Age" when Diego the tiger first approached Syd the sloth and Manny the mammoth planning to drive them to other tigers). Of course, according to a cartoon tradition you absolutely must paint a skunk into a cat (or vise versa), so a skunk-cat couple could be created (no one actually cares that they are different species) - this reminds me of a cliche from some "Warner Brothers" cartoons with the french speaking skunk and also of "Shrek" where the donkey had a dragon for spouse. The leading racoon is spoken by Bruce Willis, one of the racoons is Avril Lavigne, still the characters aren`t especially original, bright or memorable in any other way. Animation is pretty good though, still it doesn`t have a strong story to build upon and that hurts a little.

Вот уж не думал, что о Голливудских фильмах буду писать по-русски. Однако иного выхода нет, так как даннуй фильм я действительно смотрел на русской ДВД-шке. Сюжет у фильма такой замороченный, что даже описать сложно. Слевин только что потерял работу, увидел, как его подруга занимается любовью по-собачи с другим парнем, да и к тому же бандюга разбил ему нос. Теперь он окалачивается в квартире у своего приятеля Ника, которого по какой-то причине нет дома. Вдруг оказывается, что все его принимают за Ника и ему нужно как Нику убить гомосексуального сына одного раввина - гангстера с одной стороны и вернуть 33 тыщи баксов этому самому раввину с другой стороны. Еще в игре участвует странный тип (Bruce Willis) - профессиональный киллер Добрый Кот. Сначала все происходящее на экране кажется какой-то чушью, ни черта не понятно, а потом оказывается, что, как это часто бывает в подобных фильмах, история то не очень на самом деле запутанная, зато нелогическая, а хитрый план мог и вообще провалиться, если бы кто-то из замешанных лиц действовал иначе. Вот это мне не нравится в фильмах про "cons" - что тебе в конце фильма подкидывают ключ к всему сюжету, который переворачивает весь рассказ в противоположную сторону, да только те, кто спланировал историю, получается, уже изначально знали, как все остальные участники игры будут себя вести - а это не особо достоверно. В фильме достаточно много звезд первой величины - Morgan Freeman, Ben Kingsley и второй величины - Lucy Liu, Josh Hartnett, Stanley Tucci, но чего-то "Счастливому числу Слевина" явно недостает.

"The Pipettes" ir visnotaļ jauka meiteņu grupa, kas izpilda visnotaļ jaukas 50-to, 60-to manierē ieturētas dziesmiņas. Savā ziņā tas, protams, ir stilīgi. Dziesmas ir foršas, lipīgas un es varu iztēloties, ka daudzas tā laika meiteņu grupas būtu tās ar lielāko prieku izpildījušas, turklāt pipetēm priekšrocība ir modernā aparatūrā, kas nodrošina augstu skaņas kvalitāti. Vienīgā vaina - pēc desmitās reizes dziesmas sāk apnikt. Nē, nopietni, es albūmu noklausījos neskaitāmas reizes un tagad vairs tā īsti nespēju orientēties tajā - pārāk daudz viss dzirdēts. "We are the Pipettes and we have no regrets" ir solījums, kas tiek izteikts pirmajā albūma dziesmā un tas tiek patiešām izpildīts. Par laimi man, šajā albūmā praktiski neparādās viena ļoti būtiska retro popa iezīme - pretīgas salkanas balādes, tā vietā tiek pasniegts vienkāršs un nepretenciozs optimistisks pops. Un tas, ka tas viss ir mārketēts sūds, par to man, protams, nospļauties. Tāpat kā par to, ka visticamākais šī grupa būs viena albūma fenomens, par kuru pēc pāris gadiem neviens neatcerēsies. Varbūt izņemot tos miljonus, kuri šo grupu neizdzirdēs arī tagad. Kaut gan patiesībā - ir taču forši!

Toms Petijs ir viens riktīgs vecis - šamam jau pāri 55 gadiem, bet viņš joprojām izklausās vecs, gluži tāpat kā jaunībā. Nē, patiesībā, viņš tagad izklausās pavisam vecs - vismaz Makartnija vecumā. Muzikālajā ziņā, protams, viņš arī ir palicis tas pats vecais labais Toms Petijs - tāds, kura mūziku tu vari lieliski klausīties, sēžot pie auto stūres uz kaut kāda lauku ceļa, bet ko tu diez vai klausīsies mājās uz krutās surround sistēmas. Kāpēc ne? Tāpēc ka Toms Petijs nav interesants. Jā, viņš ir profesionāls, jā viņš ir tīri labs dziesminieks, bet Tomam Petijam nu gan nav odziņas. Grūti iedomāties kādu citu mūziķi, kuram tās nebūtu vairāk nekā viņam. Ar ko gan Toms Petijs var piesaistīt manu uzmanību? Ar to, ka viņš ir uz skatuves 30 gadus? Džegers ir 40. Ar Dilanisku dziedāšanu? Bobs Dilans tā dzied jau 45 gadus un vēl nav atliecies. Ar pacilājošām akustiskas ģitāras skaņām? Daudzi par viņu šajā aspektā ir labāki. Jā, viņam ir bijušas dažas foršas dziesmas - tādas kā "Into the Great Wide Open", "I hope you never", "Last Dance With Mary Jane", "Learning to Fly", bet man vēl nav nācies saskarties ar nevienu viņa albūmu, ko gribētos klausīties atkal. Pēdējais viņa ieraksts kopā ar "Heartbreakers" - it kā skandalozais "Last DJ" (vai kā viņu sauca), bija pilnīgs politisks sviests. "Highway Companion" varbūt arī ir neslikts pavadonis, braucot pa šoseju, bet tas ir arī tāds pavadonis, kuram no mašīnas izkāpjot, tu par viņu neatcerēsies pat to, kādā krāsā viņam bijuši mati. Sirmā, tā man šķiet.

Savā ziņā, "Karību jūras pirāti" ir ļoti prognozējama filma - zināms taču, ka tas ir turpinājums pirms trim gadiem iznākušajiem "pirātiem" un ievads nākamgad gaidāmajai trešajai daļai. Tomēr, no otras puses, nekādas dižās skaidrības pirms filmas būt nevarēja. Ar turpinājumiem jau mēdz būt kā ar bitēm, neko nevar zināt. Protams, gluži "Son of the Mask" gadījums te nedraudēja - vismaz aktieri piedalās tie paši, kas pirmajā filmā. Taču zināms, kā otrais "Matrikss" nolaida uz leju to, kas bija pirmajā, un vispār turpinājumi reti kad ir labāki par oriģināliem, ja jau pat tāda filma kā "Garfield 2" (!) izrādījās visai nīkulīga. "Pirāti" ir viena no tām filmām, kas ir jānoskatās vienkārši tādēl, ka tās ir jānoskatās. Captain Jack Sparrow (Johnny Depp), Will Turner (Orlando Bloom un Elizabeth Swann (Keira Knightley, kurai pirmajos pirātos izrādās bija tikai 18 gadi un kura ir vienu dienu vecāka par Lienču) turpina ņemties pa pirātu un dažādu briesmoņu apņemtiem ūdeņiem. Sižetam šīs filmas sakarā ir visai maza nozīme - ne jau notikumu gaita padara šīs filmas īpašas, bet gan atmosfēra, brīžiem totālais sviests, kas šai filmai raksturīgs. Orlando Bloom personāžs gan diezgan spēcīgi atsauc Cary Elwes kā Vesliju filmā "The Princess Bride" - pozitīvais romantiskais varonis, kas ir ļoti veikls ar zobenu un kas principā ir visai plakans. Tad jau Sperovam ir vairāk dimensiju - viņam vismaz patīk gan rums, gan sievietes. Atsevišķas epizodes filmā gan bija mazliet par garu manā izpratnē, piemēram Noringtona, Sperova un Vila trio zobenu cīņa bija totāli gara un Krekena uzbrukumiem kuģiem arī tika atvēlēts padaudz laika, bet citādi filmai nebija ne vainas. Vizuāli smuki, brīžiem smieklīgi un absolūti bez smadzeņu piepūles - apmēram tā kā gredzenu pavēlnieks, tikai ar lielāku prikolisma līmeni. Protams, vēl vienu Oskara nomināciju Depam par šo filmu nedabūt, bet tas jau laikam ir ok.

Šo filmu mēs skatījāmies pamatā tādēļ, lai nebūtu jāskatās kaut kas īpaši smagnējs. Un kas gan var būt mazāk smagnējs par komēdiju, kas paredzēta tīņiem? Patiesībā šis stāsts ir vecs kā pati pasaule. To izmantojis gan Šekspīrs "Divpadsmitajā naktī", gan Rovans Atkinsons "Melnajā čūskā", gan Toms Stopards filmā "Iemīlējies Šekspīrs", gan es stāstā "Kūtnieku Augusta māsa (un dēls)" (šis stāsts gan vēl nav tapis). Pamatdoma: meitene pārģērbjas par savu brāli, lai varētu darīt kaut ko tādu, ko kā sieviete viņa darīt nevar. Ne jau čurāt stāvus, protams. Un ne jau braukt ar mašīnu (ierunājas seksists, kas pats gan nekāds dižais brumbinātājs nav). Tas, ko sieviete nedrīkst darīt, ir spēlēt futbolu (to, ko stulbie amerikāņi sauc par sokeru). Šādā nolūkā, lai varētu ar večiem uzbumbot, Viola pāriet uz sava brāļa skolu, kamēr tas pats ar čomiem Londonā pielejas gluži līks, lai varētu iesist vārtus savam bijušajam bojfrendam. Pa starpam, protams, Viola iemīlās komandas līderī Djūkā, savukārt pašām Violā (kas izskatās pēc sievietes-lesbietes un nevis pēc veča) ieķeras skolas smukulīte Olīvija. Vispār dažādu mīlas peripētiju un pārpratumu šajā filmā netrūkst, tāpat kā smieklīgas futbola spēles, kur var redzēt, ka amerikāņi knapi iztēlojas, kas tas vispār ir par sportaveidu. Kā tāda filma, protams, ir totāls fufelis - ne tur komiskums, ne tur sižets, ne tur kas. Taču kā izklaide ar popkornu (kura mums gan nebija), ja nav jāmaksā par kino biļetēm, pilnīgi normāla. Protams, var paredzēt, ka pēc pāris nedēļām es vairs tikai aptuveni iztēlošos, par ko tā filma bija. "Kūtnieku Augusta māsa" - tā gan ir pilnīgi cita štelle.

Pagājuši pāris gadi kopš pirmās filmas par sviestaino resno kaķi un visu šo laiku laiks nav stāvējis. Stulba teikuma konstrukcija, kā sacīt jāsaka. Atceros, ka toreiz skatījāmies Ziņģa kaut kur dabūtu (ja nemaldos) skrīneri (kompānija: Liene, es, Ziņģis), kuru bija ierunājis krieviski kaut kāds ļoti dīvains tips ar dīvaināko leksiku. Otro daļu iesāku skatīties divatā ar Lieni, bet viņai kaut kā nepatika. Rezultātā noskatījos trīs piegājienos. Kvalitāte atkal klasiskā - skrīneris. Nav jau brīnums, ķinīšos šis gabals parādīsies tikai divas dienas pēc tam, kad būšu šo filmu bijis noskatījies (laba laika konstrukcija!). Ierunātājs gan nav gadījies tik labs - protams, kā jau kārtīgs krievu tulkotājs, viņš bieži kaut ko sajauc un personāži viņa izpratnē bieži saka: "vot, bļin!", taču odziņas tajā visā nav. Gluži tāpat, kā odziņas nav filmā pašā. Jāatzīst, ka pārejot no komiksa/multfilmas uz aktieru filmu, "Gārfīlda" veidotājiem nav izdevies viens: atbrīvoties no sajūtas, ka tas joprojām ir komikss. Breckin Meyer, kas spēlē Gārfīlda saimnieku Džonu, ir vienkārši nožēlojams - pat es lieliski izjūtu, ka viņš sarunājas nevis ar datoranimētu kaķi, bet skatās tukšā punktā un muld, bet viss viņa tēlojums ir tik pārspīlēts, ka neviens latviešu teātra aktieris nekaunētos tik pastiprināti atveidot emocijas, domājot par skatītājiem pēdējās rindās, kuri citādi neko neredz. Jennifer Love Hewitt varbūt ir salīdzinoši pazīstama aktrise, bet nav pārsteigums, ka viņa ir spēlējusi tikai mēslainās filmās - jo arī viņa lieliski spēj nekļūt mazāk plakana, nekā komiksa personāžs. Toties, kāpēc Bill Murray uzskatījis par vajadzīgu tizloties, ierunājot Gārfīldu pašu, man nav skaidrs. Patiesībā gan tieši Gārfīldam nav ne vainas, taču visi personāži viņam apkārt ir vienkārši nožēlojami - gan cilvēki, gan vēl jo vairāk (sic!) dzīvnieki. Kāda vella pēc te vispār vajadzēja kaut kādas runājošas peles, trušus un papagaiļus iesaistīt? Lai piesaistītu skatītājus vecumā līdz 5 gadiem? Sižets pāris vārdos: Gārfīlds ar Džonu nonācis Eiropā, tur resno kaķi sajauc ar kaut kādu karalisku kaķi vārdā Princis, kā vietu šis arī ieņem, kamēr tas kopā ar Džonu ēd picu. Prinča pilī ir ļaunais lords, kas grib kaķi nogalināt, lai pārņemtu varu pār pili un uztaisītu atpūtas kompleksu un iznīdētu visus pils dzīvniekus, kamēr dzīvnieki to nevēlas. Ja godīgi, tad jau es labāk skatītos "Babe in the big city", tā cūka vismaz bija jautra. Nu, ok, varbūt nebija. Kas gan - es principā esmu pieradis pie datoranimēta Gārfīlda - animācija šoreiz ir tīri pieklājīga un kaķi var atpazīt, ja vēl filmā būtu vēl kaut kas, izņemot Gārfīldu, to varētu pat skatīties. Starp citu, man lazanja - tā, ne visai.

First, a fact: this film is a very silly romantic comedy. Sarah Jessica Parker plays a woman who`s job is to help guys who aren`t sure of themselves move out of their parents apartments (she does it for the living and is paid by the parents). She has to do it with Matthew McConaughey who isn`t that unsure and then - boom! - she falls in love with him. There`s absolutely no doubt at the beginning of their relationship that everything will be found out at one stage, then there will be a time of solitude for both of them and then - kazaam! - a happy ending. There is also a minor love story between Zooey Deschanel and Justin Bratha (their friends), one of whom is a goth and other - a computer geek. I believe that Matthew McConaughey overplays his role a little and isn`t really believable, but on the other hand it`s a happy family romantic comedy, what would you want from that - high art or something? Ok, there are some pretty lame jokes but they aren`t that offensive and overall it`s a pretty decent comedy.

Two years after we never got the reply to the question who killed the Zutons they`re alive again and kicking. From the opening "Tired of Hanging Around" till the ending "I know I`ll never leave" they remain the same Zutons some of us learned to love. The title track itself is very similar to "Dirty Dancehall" from their debut album. The first single of the record "Why Won`t You Give Me Your Love" doesn`t sound that much like the Zutons of old but sadly it has nothing to offer apart from the chorus - the verse part is rather boring and only the title line is very powerful. I like the second single of the record - "Valerie" - more, I know that it`s much more typical for the Zutons, but since I really liked their debut album it`s only logical that I like them when they`re closer to their former selves. At the moment the band is planning to release "Oh, Stasey, look what you`ve done" and I`m sure that it`s gonna be quite a big hit, yet for my taste it`s too slow. But at least it`s not as slow as "How does it feel" which is the closest thing this band has come to a ballad. The way their singer David McCabe is spitting out words is cool. Yet I`d prefer them to have more zuton-y songs, such like "Hello Conscience" and "Tired of Hanging Around" and less compositions in the vein of "I know i`ll never leave." I`m a punky person after all and not a sissy who enjoys Bon Jovi.

This is a band that (as far as I know) hasn`t sold a single record, hasn`t recorded a single album in a major (even by Latvian standarts) studio, a band that`s only popular in very special circles. I personally found it in a web site where bands could upload some of their songs, so the world would have a chance to know them. The song that I listened to first happened to be "Pavasaris" and it totally stood out among all the crap that was on that site. Music was rather silly and vocals were sung/spoken in a particulary goofy manner. In short it`s quite similar to the legendary NSRD. The band itself claims that the kind of music it performs is called "depressive synth-pop", and it may be quite true. Some of the songs despite the low individual levels of musicianship rule totally. For example, the sad "About a crow" is both funny and catchy. "The Moonlight Sonata" has a good refrain. The opening "About a bear" is a bit dadaistic. I probably won`t be listening to this record for years and years and it won`t last as long as Depeche Mode in the field of synth pop, yet among most garbage Latvian musicians tend to offer to the listeners this is so untamed that I can`t just classify it as shit and forget about PK-25. I would really like to see them perform life, yet I doubt that it would be possible.

You probably know that a sequel rarely can challenge the original, it just can`t but "Ice Age 2" comes pretty darn close to the first part. The story is a bit of an incoherent mess, of course, with lots of things going on at the same time, yet I didn`t mind that - basically it`s just very much fun, perfect animation, funny characters and little time of "for your consideration" moments. Thumbs up, man! Yeah, Scrat rules mercilesly! I hope next time they pull of a cartoon entirely about that creature for he`s the god of all squirrels.

Jack Black of the White Stripes joined up with a couple of friends and founded a new band that was supposed to be the greatest band in the history of rock bands. So the band recorded an album of merry songs, out of which I liked only the first ("Steady as she goes") and the last ("Blue Veins"). The rest is ok but not outstanding.

The greatest TV series ever! Or the greatest I`ve seen so far. Me, my wife and all our friends are completely crazy for it. Since it`s a whole season I can`t even go into details of what has happened here but I can say that nothing is clear at the moment yet, and that at the beginning of the season the show seemed to be going downwards and it seemed to me that it had lost direction but the last 10 episodes of so have mostly been stunning. I don`t like Jack though, he`s such a straight guy, so boring, Sawyer is way better, and even Desmond has some charm. I kinda like that this show doesn`t have much love stories in it.

That was surely the first time in my life I went to see figure skating, and I wouldn`t be too surprise if it happened to be also the last. I had free tickets for this event from my work, so me and my wife went there just to see what it was. Actually I was expecting it to be a small and insignificant event that no one would be going to see, but I was very far from the truth with that guess. There were literally thousands of people in the new Arena Riga where the ice hockey world championships had finished just a few weeks ago. The event was organized by some Russians, therefore there were more Russians than Latvians in the arena (that`s no surprise actually, for Russians are much more a figure skating nation than Latvians). Among the participants of the event there were several figure skaters, whom even I knew - Anton Yagudin, Jelena Sokolova, Jelena Berezhnaya and Anton Sikharulidze, Alexander Abt and some others who also had had medals at some Olympic games or World Championships. This event wasn`t particulary interesting to watch over a longer period of time, for there`s not very much one can do while figure skating and a sports event without results is like hangoever without a drinking the night before. So we left. It was rather funny though that Liene, my wife, managed to sneak in with an illegal can of Coca Cola (she`s addicted to that stuff, you know what I mean, in case you know me, what you do, of course), telling the security men that she had "a very small umbrella" in her purse.

That was a bizarre theatre performance me and my wife went to see just because I got free tickets for it from my work. The play was done by a Latvian-Slovenian group of actors/musicians as a puppet/garbage show. The story told about a man without a face who participated in some revolution and became known as the enemy of the state. He met a certain Rosa Luxemburg-Monroe and was charged for murdering her. After being beaten up by the cops (or some secret service) he became free once again, met a woman to love and in the end realized that his face was gone. The strange thing was the fact that the leading character was played by clothes of a baby that was held in the hands of several actors, and some other characters were made of random everyday appliances. In this way the play somewhat reminded me of a few films by Jan Svankmajer. The story wasn`t particulary straight, and most of the time it made little sense to me. One more thing that stood out was it being performed in English with Latvian and Slovenian accents. A man was singing in the background and I have to admit that he had quite a strong voice. What else? The play was held at the independant theatre "Skatuve" ("Stage") in a rather creepy location, so we had to leave our car rather far from the theatre. Yeah, and the chairs were very uncomfortable.

Millions of spears will be broken about this film and everyone has to have an opinion of his own. Why? I don`t really know. I watched "National Treasure" a year ago and at that time nobody said: "Oh my god! It`s a film that tells the truth about masonry!" This is a film of art and not a documentary, why would one believe that everything it tells is true? Do you believe that Tom Hanks is a professor of any sort? Do you believe that Audrey Tautou would understand a slightest criptological question? My answer would be: no. Then why would you believe everything around it true? And why does it really matter? As for what it`s known Jesus might have not been a real person at all, then should I care whether he preferred the sandal or the gourd? One can not prove anything that happened two thousand years ago, therefore everything about it is just a speculation. The film itself didn`t have enough motion imho and I also thought it wasn`t controversial enough. Basically the film didn`t make fun of any real Christian values at all, it didn`t even talk much about symbolic sex, then why would I care about it? If I made a film that stated that Jesus was in fact not executed upon a cross but became a travelling used furniture sales agent that would be a scandal. But this? This isn`t a great film of course, for Ron Howard tried playing it too safe with the film but it`s not a worthless either

The event was quite funny, of course, for the quality of music doesn`t really matter in an event like this, but it did have some positive sides. My favourites included the Lithuanians who performed a song called "We are the Winners of Eurovision" and who were booed by the sick viewers in the hall (in the end it gave Lithuania the sixth place among 24 contestants - not bad at all) and the rather crappy Finnish hard rock band "Lordi" who were memorable by two reasons - first, it played hard rock in an event like this yet wasn`t hard rock that made them stand out but their appearance. Imagine a band of monsters playing an event for grandmothers! I can`t really understand how come Lordi won, but that`s a fact "Hard Rock Halleluyah" became the first heavy song to win this silly competition. What`s good that at least they beat the crappy half naked girls with no voices but with silicon lips. In terms of pure quality this event was far from good, of course, but it was quite funny to watch it (I especially like the vote counting part of this event). This doesn`t presume, as you can probably imagine, that I`d watch this thing once again under any circumstances.

This is a film about a conspiracy theory, therefore I am completely aware that what the film claims to be absolute truth may be based upon misinterpratations of facts so they would comply to the message of the theory. Therefore I can not say that what Loose Change tells is close or any close to truth. What it presumes to be true is that the Attacks of 9/11 were initiated by the United States government in order to start a holy war. They show different videos, people`s quotes and other stuff to support the theory. On one hand I can see that lots of this stuff isn`t really solid, yet neither is the official position of the government. As a person with little belief in the greater good in people I can`t say: "The government would never do that to it`s people!" Yet I also wouldn`t believe entirely to Dylan Avery`s version, for I guess it would be much easier to let a thing like this happen and do nothing about than doing it yourself, including starting major cover-ups in a case when it would cost much less money simply saying to some Bin Laden fellow: "By the way, Os`, you probably know that our defence system against hijacked planes flown into buildings isn`t particulary strong." At least it`s what I`d do, or if were even lazier - I`d wait for Osama to come up with the plan himself and just sit on my lazy butt while everything happens. As a serious statement the film isn`t particulary serious, for there was too little resource involved in that, yet I can`t agree that this was interesting to watch.

For most people Paul Simon is still the same Paul Simon that wrote "Bridge over Troubled Water", "The Sound of Silence", "Mrs. Robinson" and other timeless classics that his old mate Art Garfunkel would perform with his voice of an angel. Still there are some other people who would know that Simon&Garfunkel ceased to be an exceptional musical duo more than 35 years back only to have several reunition concerts but that Simon never had an angelic singer for his songs anymore. That didn`t stop good ol` Paul from hitting it on the spot with his solo album "Graceland" in the 1980s. After that he`s remained in the shade most of the time, releasing world music or no music at all most of the time, and here: "Surprise!" he`s returned with an album of bran new songs and this album is wisely called "Surprise!!!" So, there may be no exclamation marks at the end of the title but who cares about such unsignificant details anyway? The album kicks of "How Can You Live in the Northeast" which has verses that almost make one cry (well, maybe I`m overdramatizing the effect, but as if you would know) and a rather optimistic chorus that could have also been found on a minor track on "Graceland". "Everything about it is a love song" is a song with heavy beats and close to no melody, reminding me of some songs on Sting`s "Brand new day". "Outrageous" is much more energetic, performed in a bit rapping manner and a chorus asking "Who`s gonna love you when your looks have gone?" On "Sure Don`t Feel like prayers" I have nothing to say. "Wartime prayers" is a war ballad. "Beautiful" is simple and beautiful. I believe that "I don`t believe" doesn`t sound much like Paul Simon. Meanwhile "Another Galaxy" would have been a typical song for a Paul Simon from another galaxy. "Once upon a time there was an ocean" is one more "Graceland" kind of song reminding of that hit he had together with that comic fellow. Maybe it has to do with Paul`s very limited singing voice that restrains him to singing about two or three different songs most of his life. On "Father and daughter" I think that I better like Paul when he performs those songs from Graceland, there`s nothing I dislike about that song, but there ain`t much to like about it either. Last but not least "That`s Me" is a song about Paul Simon that sounds like a real Paul Simon song, which it is, of course.

Back in the 1980s the Peppers were chilly indeed. They wore nothing but socks on their penises during concerts, they sang about how "Catholic Schoolgirls" ruled and they were the epithomy of being alternative in respect to everything you can imagine. Their decline as an alternative force began with "Under the Bridge" which was a perfect song for young romantic girls. I still believe that "Californication" was a very good record though, although it is a bit too poppy of course. With "Stadium Arcadium" the band tries to become a bit more artsy than it`s ever been. You wouldn`t expect a double album with titles "Mars" and "Jupiter" for each of the records to be a dumb record, or would you? WIth the Peppers you can never know. It doesn`t seem that this is any sort of a conceptual album but that`s not a thing I would expect from the peppers. Basically it`s ballads in the vein of that accoustic song on "Californication" - "Road tripping" and lots of funky beats on other songs. I have no idea whether Kiedis and company have any clues what they are singing about but that`s music for jumping around and not music for writing essays on Gertrud Stein`s influence upon Henry James. And now I would like to jump around the office. Yet since I can`t do that I`ll take my bike and go looking for a brand new cadillac. Not a cadillac maybe, but a used Ford or Opel, but who cares?

Sweet mother of god! I didn`t believe that they would pull it off, but they certainly have done it - this film is worse than it`s prequel - Scary Movie 3. What are the ingredients for a disastrous film? You need: 1)a plot that sucks beyond comparison (and beyond comparison means - deeper than Linda Lovelace in "Deep Throat"); 2) lots of terrible actors (including Shaq and Dr.Phil, both perfectly uncapable of starring in anything else than "How the bitch got slapped by a group of construction workers"); 3) no plan for direction whatsoever and 4) talent for making dumb movies that sell well for dumb audiences. That`s where David Zucker jumps in. You see, even a group of the most miserable actors without a normal script could eventually make a pretty decent film - maybe not really watchable but at least experimental. But when a director of David Zucker`s caliber takes over, there are no limits for attrocity. The film is in fact a mixture of several Hollywood hits of the last years - "Saw", "War of the Worlds", "The Village", "The Grudge" and "Million Dollar Baby" all get their share of "laughs" in this film. Discussing the plot of this film itself would be kinda wothless - it`s basically just a platform for jokes similar to this one: a man wants to commit suicide and eats a lot of pills, but those pills happen to be viagra, so his dick rises to enormous sizes. Since there`s a woman in his apartement, he`s ashamed of that and starts kicking the dick hoping that it would lose its size, but he doesn`t have much luck with that, instead his cat jumps onto the dick and lets the claws out. The man starts jumping around in pain trying to shake the creature off, tossing the cat over the balcony. After that he falls from the balcony himself, lands on his enormous penis and dies. Ha ha! I haven`t laughed more in my life. Other scenes, comparable in terms of humour quality, follow. The only surprise in this film was the relatively normal part of Leslie Nielsen in it - he`s still the president of the USA, and when the world is attacted by alien tr-iPods (one of the best jokes in the film), he`s listening to a fairytale about a duck in a school classroom and when he`s asked to do something about the attack, he says: "Wait, I wan`t to know what happens to the duck!" To conclude my bitching about this film - combining a 5 minutes trailer would make it look like a good comedy. But 85 minutes of it combined to one of the worst films I`ve seen lately, and in some ways I found it worse than the bastardisation of "Lost" that happened to be a porn movie from which I watched less than five minutes for sure.

It`s year 2006 out there. Elvis is long dead and buried. Slobodan Milosevic is long dead and buried. Rock`n`roll is long dead and buried. Ozzy has completely sold himself out and turned into a joke. Sparks still do the same kind of twisted piano/strings pop they did back in early Seventies. Their lyrics are still funny, one of them still has a very impressive voice. The opening "Dick Around" gets a bit heavy in the second part of the song and I can`t say that I like it as much as the first part of it, before the guitars kick in, still the "All I do know is dick around" chorus is cool. "Perfume" has the same dirty guitar noise in the background, put up to a steady bass rhythm. The first real highlight on the album doesn`t follow the "Propoganda"/"Indiscreet" pattern as closely as the preceeding numbers and it sounds a bit messy to be honest, yet it`s once again saved by a perfect chorus: "Baby Baby, can I invade your country?" "Waterproof" is the most typical Sparks song on the entire record with the goofy operette meets rock music attitude that Queen lifted from Sparks. Come to think of it, another brilliant song is "There`s no such thing as aliens". The band is still capable of delivering the goods, that`s for sure, but I still see that they have to try harder in order to be in top form than it was for themselves when they were young - occasional moments of sloppines don`t let "Hello, Young Lovers" to take the same level of "Big Beat" and some other their records from the 1970s in my heart.

First I learned about this band`s existance in late 2004 (or it wasn`t that late, nevermind) with the poppy and cabaret-like song "Coin Operated Boy" which instantely stuck in my head where it still remains. After that came a brief introduction to this band by a friend of mine who somehow thought Dresden Dolls to be one of the best modern bands. Since I normally don`t care about other people`s opinions I never listened to the bands debut album, so "Yes, Virginia" came to me as the first experience with the band in the LP form. I can`t really say (paraphrasing one of the songs of the album) that it was "The first orgasm of the morning" (although I did indeed listen to it in the morning for the first time - if you call 12:30 morning, of course). Actually now I`ve been listening to it for four hours. The most characteristic aspect of this duo of piano and drums is the theatrical/broken rhythm which somehow makes the listener believe that Dresden Dolls could have been performing in pre-war Europe, although they haven`t for sure. This is one of the rare cases when I don`t mind an album for being too monotonous (although it certainly is a very far cry from diverse), for it somehow works well on almost every level. The songs aren`t too sticky, but most of them have a strong backbone to hold them together. My favourites include "Shores of California", "Mrs O", "Dirty Business" and the already mentioned "First Orgasm" (which by the way starts off like one of the songs on the debut of Matching Mole).

It would be a sin for me and my wife not to visit a museum of erotic on our trip to Berlin. After all, everyone knows that Berlin is the European capital of both sex and drugs. Not of rock`n`roll though, that`s not an area where Germans have excelled in the past few decades. But who needs rock`n`roll in a museum of erotics? Sadly we were a bit dissapointed with the museum. We had already been in a similar place in Prague and there it was much more interesting - for there were lots of ancient technical sexual appliances - both funny and gross. Here the museum mostly consists of "erotic" works of art - drawings and sculptures with vaginas and penises. To me the most interesting aspect of this museum was looking at other visitiors. Actually I do find it kinda peculiar seing single men and women in this museum. I can completely understand how a couple can go to a place like this, or even two friends but what sort of pathetic people go to a sex museum alone?

I went to see this exhibition so I would have been in an art gallery in Berlin. I am not a huge fan of paintings, so my hopes weren`t too high before the thing. The biggest problem with paintings lies in the fact that I find them quite boring and the only thing of at least some sort of interest for me is seeing famous paintings so I could later say - I`ve seen them. As for this exhibition, it consists of paintings from the era of 14th century until the 17th century and I can`t say that I noticed a lot of works by famous painters, and I can`t say that I enjoyed this stuff much.

Since I had already seen all the contestants in the semi finals (or nearly all), they could offer little surprises. Maybe I was a litle surprised how Mr. Kivics changed his brilliant line "every mother, every children" to "every mother, all the children" but that was all. The winners - the boy band/a capella band Cosmos - could be predicted before the show, of course, so was the case with the second placed "Melo M", but Jenny May that got into the third with the catchy "I`m alone" was quite a surprise. I was kinda dissapointed though for the hostess didn`t shake her breasts quite as much as in the semis (and her dress was far from good as well).

I sometimes wonder how easy it is being me - I tend to have quite low expectations from most modern bands so their records aren`t likely to dissapoint me. Take "Placebo" for instance. I never cared much for them, so when "Meds" came out my reaction was quite calm. So, the possibly gay Molko character has a new record under his belt? The album starts with Molko`s cooperation with the singer of the band "The Kills" (I haven`t listened to that band much) - it`s catchy enough, alghough even I am able to recognise this as a very typical Placebo song. "Infra-Red" is another typical Placebo composition, although it`s good enough for me. One of my favourites is the third song on the album - "Drag" with its optimistic repetitive riff. "Space Monkey" on the contrary is some sort of crap, which once again reminds me of Roger Taylor`s solo work - and who would love to be compared to the drummer of Queen? "Follow the cops back home" is a REM-like composition, boring as hell but passable. "Post Blue" is much better (I don`t know why I like it but it seems to be a good song). "Because I want You" has something stolen from "Every me, every you" - funny how a band runs out of ideas and starts emulating its best. Like it`s usually the case with me I`ve once again given up going through the song list, especially considering that Placebo isn`t the most diverse band in the world. "Broken Promise" where Michael Stipe of REM assists Molko is even more boring than the rest of the record - which comes to me as absolutely no surprise, considering that I find Stipe to be one of the least interesting fellows in showbiz. To conclude: a very monotonous album, probably perfect for a "Placebo" fan, for me it seems to be just a Placebo record. I doubt that I would find any of their best works much better than this though - for it`s just not my cup of tea.

It`s really a shame for me to say this but I`ve lost something in my heart that I guess will never return - it`s the passionate and ever understanding love for everything each and every single member (or former member) of Pink Floyd has done in his life. Take this new David Gilmour LP for instance. Most of the experts say it`s nice but I can`t really enjoy it for I can`t find anything at least remotely fresh in it. If a musician has used the same musical ideas over and over again (and his name isn`t Angus Young) you have very little need to listen to his latest work if there`s plenty of better music in his back catalogue.

"Double Faced Eels" claim to be the most extravagant band in Latvia. Actually it`s the only thing that separates them from zillions of similar sounding bands. But since the bandmates do nothing except for bragging about their wild sex life and make a homophobic title song for the album you have no chance but to get to know them. "Zilais valis" itself isn`t a bad song by the way. But the main problem with this band is its total lack of originality - every one of their songs seems to have a stolen melody, and the supposedly funny lyrics don`t add much. They play the most simplistic and trivial riffs in the world and claim to be much more than they are in deed. "Cemme" for instance reminds me of I don`t know what but the guitar sound on it is about as fresh as a fish that has been dead for two weeks. "To take breathe" is a shitty Linkin Park meets Nickelback. "16" is a cover of a popular Latvian pop song and it`s not an improvement despite the fact that the original wasn`t even close to a masterpiece. The key point for this band probably is sounding very relaxed and unforced but without some talent you can`t achieve much (if you don`t count fame among Latvian teens). A crappy record that sometimes becomes offensive. And not because I was scared of them making fun of gay people.

It may very well be the case that the record that I listened to was just a bootleg and not the official release but since the bandmembers themselves said that only little bits that the average Joe would hardly notice were added after the album got leaked on the Internet I guess the version I got will be good enough for me to cristalize an opinion about the name Def Leppard`s album of covers. The album starts with a cover of Sweet`s "Hellraiser". I`m not familiar with the original for I don`t rank Sweet among my favourite bands but it seems to be a decent AC/DC style song. "No Matter what" was originally performed by Badfinger but the Leppards make it sound like a Bryan Adams composition (and as you know Canada already apologised to America for Bryan once). "Rock on" is a David Essex song (I don`t know more about the fellow than his name) - it`s typical album filler. Next comes "Hangin` on The Telephone" from Blondie which has lost its new-wavish feeling and has become just an average dumb rocker. T-Rex`s "20th Century Boy" is good although I still prefer the cover by "Placebo" from "Velvet Goldmine". David Bowie`s "Drive-in Saturday" sounds good but is too much of a power ballad for me. I won`t go on for I`m too lazy for that but I`ll briefly mention that "Waterloo sunset" - a cover of the Kinks song is the best piece on the album yet it doesn`t come anywhere near the original. In comparison to Ozzy Osborne`s album of covers the Leppards are at least in a good form but they just don`t have the good style - their vision is very limited and most of the songs sound similar despite the diversity of the source material. Maybe it lies in the fact that the Leppards haven`t produced anything impressive since the 80s. Just like Ozzy.

This is going to be an interesting observation. In late January the arrival of "Arctic monkeys" on the scene of popular music is considered to be at least as important as that of "Oasis". I wonder where the Monkeys will be in... say 5 years. Probably they`ll be lost on a dusty shelf next to the last LP "The Monkees" ever recorded. But perhaps they`ll be bigger than U2, bigger than "The Chili Peppers", bigger than the still living "Rolling Stones". Who knows?

Today, on January 23, 2006, I`m listening to the new Graham Coxon album, released on March 13, 2006. How can you explain that? Either I`m very close to Coxon`s record company (or G.Coxon himself for that matter) - and that`s a thing I wouldn`t mind as you can probably guess; or there are other options. I`m not sure whether Coxon is still a total drug addict like he was in his Blur days which were probably really blurred but I`m sure that he hasn`t lost the golden touch he once used to have when writing songs. His new single "State of mind" (which is coming out in February) doesn`t impress me though. As a whole the record is quite agressive and a bit punky with Coxon sounding like Johnny Rotten quite often. I like the beatlish "You & I" a lot, that`s the best song on this disc in my opinion. Maybe it`s not entirely beatlish - it`s more something like Beatles meet Lou Reed. "Gimme Some Love" sounds as if it was taken directly from "Never mind the bollocks", especially if you change its title to "EMI" or something like that. On some tracks Coxon doesn`t try to be a big punkster though and then he sounds like on "Don`t believe anything" - boring. From the sentimental songs I`d probably choose "See a better day" for my collection of Coxon`s best, it`s moody and nice but not exceptional.