Kazhes pierakstu burtnīca

Fanot par Ingmara Bergmana filmām skaitās ļoti labs stils - tas apliecina tavu kino cienītāja labo gaumi un spēju uztvert sarežģītu mākslu. Ja dažas no viņa filmām patiešām ir ģeniālas arī manā uztverē (it īpaši "The Seventh Seal"), tad "Klusums" nav viena no šīm filmām. Bergmana filmas jau pēc definīcijas nav īpaši jautras un notikumu pilnas, taču šī filma ir gandrīz unikāls kaitinošuma piemērs.
Filmas sižets ir tāds, ka ir divas māsas, kas apmetušās pustukšā viesnīcā kaut kādā nezināmā valstī, vienai no viņām ir dēls ~10 gadu vecumā, otra ir nāvīgi slima. Tā, kurai ir dēls, alkst seksa ar svešiniekiem. Slimā māsa fiziski mīl veselo. Tas apmēram ir viss, ko var pateikt par šo filmu. Dinamikas nav nekādas, gandrīz nav dialogu (ne velti filma saucas klusums), nav spriedzes, ir tikai miegainība. To var vai nu saukt par "baigo mākslu" vai atzīt par pilnīgu fufeli. Es šajā situācijā vairāk sliektos uz otro variantu - manuprāt, šajā filmā nav vispār nekā tāda, kā dēļ to būtu vērts skatīties. Citu iemeslu, kāpēc kāds to varētu slavēt, kā vien lai parādītu savu intelektuālo pārākumu, es saskatīt nevaru. Es droši vien esmu intelektuāli pārāk zems un kino mākslā maz jēdzošs, bet man vismaz radās sajūta, ka "Klusums" ir nepamatoti "augstprātīga" filma, kas sevi stāda priekšā kā kaut kādu sasodītu izcilību, bet faktiski ir tipisks borefests bez jebkādām attaisnojošām vērtībām.