Taču vienu es nezināju vēl līdz pagājušajai nedēļai, kad sāku lasīt "Žermīniju" - ka šie brāļi dzīvojuši tik sasodīti sen. Vispār manā faktoīdā reti parādās 19.gadsimta literatūra (līdz šim - 16 ieraksti), jo nevaru nosaukt sevi par lielu klasikas cienītāju.
Un jāsaka ir viens - diez vai šī brāļu Gonkūru romāna iespaidā manas domas par pre-20th century literatūru varētu mainīties. Šī romāna galvenā varone Žermīnija ir kāda kalpone, kurai bijusi grūta bērnība un kurai ir problēmas tajā, ka viņu nekad neviens nav mīlējis (izņemot varbūt viņas saimnieci) un visā romāna garumā šī Žermīnija krīt arvien dziļākā sociālā un morālā bedrē (tai skaitā alkoholismā un izlaidīgā seksa dzīvē). Tomēr brāļi Gonkūri Žērminiju veido kā pozitīvo tēlu, kas kļuvusi par sava gadsimta un sava sabiedriskā slāņa upuri (kaut kas ļoti līdzīgs šajā ziņā būtu saskatāms Garlība Merķeļa "Latviešos", tā ka pat es spēju saskatīt līdzīgās humānisma idejas, kas vieno šos 19.gadsimta francūžus ar 18.gadsimta Baltijas vācieti Merķeli). Šajā ziņā viss būtu jauki, ja vien šis romāns būtu kaut cik interesants kā literatūra un nevis kā naturālisma stilā veidots dzīves skarbuma apraksts. Bet kā romāns "Žermīnija Lasertē" ir baisi garlaicīgs un diezgan moralizējošas dabas romāns, kurā ir pagalam vienveidīgi un diezgan pliekani personāži, ļoti sabiezinātas krāsas un nogurdinoša laikmeta ikdiena.