Germinie Lacerteux
"Žermīnija Lasertē" ir romāns no grāmatas manu vecāku grāmatplauktā, kas mani intriģējusi jau kopš agras (vai daudzmaz agras) bērnības. Proti, uz grāmatas muguriņas vēstošais uzraksts "Edmons un Žils de Gonkūri" man vienmēr bija radījis jautājumu, vai tas nozīmē, ka šīs grāmatas autori ir divi tipi, kuriem uzvārds ir de Gonkūrs (Edmons un Žils) vai arī divi tipi, no kuriem viens ir Žils de Gonkūri, bet otrs - vienkārši Edmons. Nezinu, kāpēc mani tas vienmēr tā satrauca un kāpēc es nekad nebiju paņēmis šo grāmatu rokās, lai rastu atbildi uz šo jautājumu, bet tā nu tas ir. Faktiski atbildi, ka runa ir par diviem brāļiem de Gonkūriem es uzzināju diezgan nesen - saistībā ar Gonkūru literāro prēmiju.
Taču vienu es nezināju vēl līdz pagājušajai nedēļai, kad sāku lasīt "Žermīniju" - ka šie brāļi dzīvojuši tik sasodīti sen. Vispār manā faktoīdā reti parādās 19.gadsimta literatūra (līdz šim - 16 ieraksti), jo nevaru nosaukt sevi par lielu klasikas cienītāju.
Un jāsaka ir viens - diez vai šī brāļu Gonkūru romāna iespaidā manas domas par pre-20th century literatūru varētu mainīties. Šī romāna galvenā varone Žermīnija ir kāda kalpone, kurai bijusi grūta bērnība un kurai ir problēmas tajā, ka viņu nekad neviens nav mīlējis (izņemot varbūt viņas saimnieci) un visā romāna garumā šī Žermīnija krīt arvien dziļākā sociālā un morālā bedrē (tai skaitā alkoholismā un izlaidīgā seksa dzīvē). Tomēr brāļi Gonkūri Žērminiju veido kā pozitīvo tēlu, kas kļuvusi par sava gadsimta un sava sabiedriskā slāņa upuri (kaut kas ļoti līdzīgs šajā ziņā būtu saskatāms Garlība Merķeļa "Latviešos", tā ka pat es spēju saskatīt līdzīgās humānisma idejas, kas vieno šos 19.gadsimta francūžus ar 18.gadsimta Baltijas vācieti Merķeli). Šajā ziņā viss būtu jauki, ja vien šis romāns būtu kaut cik interesants kā literatūra un nevis kā naturālisma stilā veidots dzīves skarbuma apraksts. Bet kā romāns "Žermīnija Lasertē" ir baisi garlaicīgs un diezgan moralizējošas dabas romāns, kurā ir pagalam vienveidīgi un diezgan pliekani personāži, ļoti sabiezinātas krāsas un nogurdinoša laikmeta ikdiena.
Taču vienu es nezināju vēl līdz pagājušajai nedēļai, kad sāku lasīt "Žermīniju" - ka šie brāļi dzīvojuši tik sasodīti sen. Vispār manā faktoīdā reti parādās 19.gadsimta literatūra (līdz šim - 16 ieraksti), jo nevaru nosaukt sevi par lielu klasikas cienītāju.
Un jāsaka ir viens - diez vai šī brāļu Gonkūru romāna iespaidā manas domas par pre-20th century literatūru varētu mainīties. Šī romāna galvenā varone Žermīnija ir kāda kalpone, kurai bijusi grūta bērnība un kurai ir problēmas tajā, ka viņu nekad neviens nav mīlējis (izņemot varbūt viņas saimnieci) un visā romāna garumā šī Žermīnija krīt arvien dziļākā sociālā un morālā bedrē (tai skaitā alkoholismā un izlaidīgā seksa dzīvē). Tomēr brāļi Gonkūri Žērminiju veido kā pozitīvo tēlu, kas kļuvusi par sava gadsimta un sava sabiedriskā slāņa upuri (kaut kas ļoti līdzīgs šajā ziņā būtu saskatāms Garlība Merķeļa "Latviešos", tā ka pat es spēju saskatīt līdzīgās humānisma idejas, kas vieno šos 19.gadsimta francūžus ar 18.gadsimta Baltijas vācieti Merķeli). Šajā ziņā viss būtu jauki, ja vien šis romāns būtu kaut cik interesants kā literatūra un nevis kā naturālisma stilā veidots dzīves skarbuma apraksts. Bet kā romāns "Žermīnija Lasertē" ir baisi garlaicīgs un diezgan moralizējošas dabas romāns, kurā ir pagalam vienveidīgi un diezgan pliekani personāži, ļoti sabiezinātas krāsas un nogurdinoša laikmeta ikdiena.
2007-11-18
comments powered by Disqus