Katinka
Interesanti, vai tas, ka man nepatika Hermaņa Banga romāns "Ceļa malā" (angliskais nosaukuma tulkojums īstenībā ir romāna galvenās varones vārds), liecina, ka esmu homofobs (vai vēl ļaunāk - nepārliecināts par savu seksuālo orientāciju)? Iespējams, jo nupat izlasīju, ka Hermanis Bangs bija gejs.
Normālos apstākļos es šeit nerakstītu par rakstnieka personīgo dzīvi. Principā es uzskatu, ka tas, kā cilvēks dzīvo, neietekmē viņa daiļradi. Vai vismaz ietekmē tikai ļoti ekstremālos gadījumos. Es diez vai varētu kļūt par Hitlera gleznu vai Staļina grāmatu cienītāju, taču citādi man ir relatīvi vienaldzīga mākslas darbu autoru personīgā dzīve. Turklāt seksualitātes jautājumi mani vispār īpaši nesatrauc.
Tad kāpēc es šeit par to rakstu? Tāpēc ka par pašu romānu "Ceļa malā" nekā īpaša ko teikt man nav. Es varu tikai lieku reizi pārliecināties, ka skumji, notikumu ziņā trūcīgi, spriedzes nepiesātināti un ziemeļnieciski atturīgi 19.gadsimta mīlasstāsti mani neinteresē. Tā šeit mēs iepazīstam Katinku - precētu sievieti starp trīsdesmit un četrdesmit, kurai tā arī neuzplaukst visos ziedos viņas mīlestība ar Husu, kas ir kaut kāds pārvaldnieks vai fig viņu zina kas. Un vēl romānā ir pietiekami daudz citu ne pārāk laimīgu un ar dzīvi apmierinātu cilvēku. Iespējams, ka šāda stila literatūra ir ļoti spēcīgi ietekmējusi daudzus Ingmāra Bergmana darbus, taču tas neliek man fanot par Banga radīto borefestu, kas vismaz man uzdzina gandrīz tikai un vienīgi miegu.
Droši vien kā stāstnieks Bangs bija ļoti spēcīgs, droši vien šis romāns ir poētiski skaists, droši vien tas ne vienai vien sievietei ir licis raudāt gaužas asaras, bet personīgi man par to nospļauties. Es jau piekto reizi no vietas šodien klausos Dwarves albūmu "Blood, Guts and Pussy". Vai tu patiešām domā, ka mani interesē iespēja mazliet paraudāt?
Normālos apstākļos es šeit nerakstītu par rakstnieka personīgo dzīvi. Principā es uzskatu, ka tas, kā cilvēks dzīvo, neietekmē viņa daiļradi. Vai vismaz ietekmē tikai ļoti ekstremālos gadījumos. Es diez vai varētu kļūt par Hitlera gleznu vai Staļina grāmatu cienītāju, taču citādi man ir relatīvi vienaldzīga mākslas darbu autoru personīgā dzīve. Turklāt seksualitātes jautājumi mani vispār īpaši nesatrauc.
Tad kāpēc es šeit par to rakstu? Tāpēc ka par pašu romānu "Ceļa malā" nekā īpaša ko teikt man nav. Es varu tikai lieku reizi pārliecināties, ka skumji, notikumu ziņā trūcīgi, spriedzes nepiesātināti un ziemeļnieciski atturīgi 19.gadsimta mīlasstāsti mani neinteresē. Tā šeit mēs iepazīstam Katinku - precētu sievieti starp trīsdesmit un četrdesmit, kurai tā arī neuzplaukst visos ziedos viņas mīlestība ar Husu, kas ir kaut kāds pārvaldnieks vai fig viņu zina kas. Un vēl romānā ir pietiekami daudz citu ne pārāk laimīgu un ar dzīvi apmierinātu cilvēku. Iespējams, ka šāda stila literatūra ir ļoti spēcīgi ietekmējusi daudzus Ingmāra Bergmana darbus, taču tas neliek man fanot par Banga radīto borefestu, kas vismaz man uzdzina gandrīz tikai un vienīgi miegu.
Droši vien kā stāstnieks Bangs bija ļoti spēcīgs, droši vien šis romāns ir poētiski skaists, droši vien tas ne vienai vien sievietei ir licis raudāt gaužas asaras, bet personīgi man par to nospļauties. Es jau piekto reizi no vietas šodien klausos Dwarves albūmu "Blood, Guts and Pussy". Vai tu patiešām domā, ka mani interesē iespēja mazliet paraudāt?
2007-11-23
comments powered by Disqus