Kazhes pierakstu burtnīca

Uh, kā man patīk kāpt uz viena un tā paša grābekļa - pārbaudīt, vai veca mīlestība (metaforiski izsakoties) nerūsē. Proti, klausīties mūziku, par ko fanoju pamat- un vidusskolā, skatīties filmas, kas no bērnības palikušas atmiņā kā ģeniālas, lasīt kādreiz ļoti mīlētas grāmatas. Un diemžēl ļoti bieži šāds pārdzīvojums izrādās ne pārāk veiksmīgs.
"Atpakaļ nākotnē" savulaik bija mana mīļākā filmu triloģija, bet Kristofers Loids (doktors Emets Brauns) - mans iecienītākais aktieris. Un tagad man gribējās apskatīties - kā šī filma izskatīsies 2007.gadā, vai tā mani pārsteigs tāpat kā iepriekš?
Tā kā savulaik šo filmu esmu redzējis diezgan daudz reižu, atšķirībā no citām "zināmām" filmām, šajā gadījumā gandrīz detaļās atcerējos katru filmas epizodi un ar nepacietību gaidīju nevis, kas notiks tālāk, bet kādu iespaidu uz mani tas atstās.
Un iespaidi ir ļoti dalīti. Sākšu ar to, kas man šodienas acīm skatoties filmā nepatika:

• Pirmkārt, zināmus iebildumus "tagad ainās" rada Mārtija vecāki (it īpaši tēvs). Es saprotu, ka filmas veidotājiem rūpēja, lai skatītāji varētu viegli atpazīt, ka tie ir tie paši varoņi, kas pagātnē, taču vismaz Krispins Glovers kā Maikla Dž. Foksa tēvs bija maigi izsakoties nepārliecinošs (kas nav brīnums, ievērojot to, ka viņš par savu tā saukto dēlu ir 3 gadus jaunāks).
  
• Otrs - filmas dinamika vietām diezgan pieklibo. Ainas astoņdesmitajos tagad šķiet mazliet sastieptas, nekur īsti nevedošas un galvenais - ne sevišķi smieklīgas
  
• Trešais - astoņdesmitie kā tādi un tā laikmeta izpratne par to, kas ir un kas nav stilīgs. Īpaši pārrēkties var filmas beigās, kad Mārtija tēvs tiek parādīts kā "stilīgais" tips - pretīgās spoguļsaulenēs, tizlā ādas jakā un šokējošās gaiši zilās džinsās. Pat kā dorks viņš neizskatījās tik nožēlojams.

Bet, protams, ir lietas, kas mani joprojām sajūsmina:

• Mārtija attiecības ar viņa vecākiem piecdesmitos un vispār vecāku tīneidžerības personāži joprojām šķiet perfekti nostrādāti
  
• piecdesmito gadu vide kā tāda ļoti jauki realizēta un atšķirībā no "modernajiem" fragmentiem tā "comes over" gana autentiski
  
• "Johnny B. Goode". Šīs scēnas dēļ es joprojām nespēju par šo filmu kopumā izteikties kritiski. Pajāt man uz ceļošanu laikā, uz to, kas ir kas nav iespējams, bet Mārtijs, kas pirms rokenrola izgudrošanas vidusskolas ballītē uz skatuves izspēlē klasiskākos Hendriksa un Taunshenda gājienus, mani nebeidz darīt traku no sajūsmas.

Gala secinājumi: tādas sajūsmas, kāda man par šo filmu bija agrāk, protams, manī vairs nav, taču vēl joprojām tajā es varu saskatīt diezgan daudz laba.